Kristieši – Mesijas sēkla

 Vladimirs Marcinkovskis

 Citēšu fragmentu no profesora V.Marcinkovska lekcijas „Kristus un ebreji”, kas tika nolasīta divdesmitajos gados un pierakstīta 1932. gadā, veltīta kristietības jautājumiem un ebreju tautas vēsturiskās attīstības problēmām. Pasvītroju – pirms Holokausta:

„Tiešām, jo humānāk un taisnīgāk tautas un valstis attiecas pret ebrejiem, jo lielāka labklājība tajās valda. Un jo mazāk tajā vai citā tautā ir antisemītisma, jo kulturālāka ir šī tauta, šī vārda dziļākajā garīgākajā nozīmē. Jo kultūra ir cēlu iemaņu un mērķu summa, kas atspoguļojas valsts likumos un paradumos. Un pie šīm cēlajām iemaņām pieskaitāmi; taisnīgums, iecietība; augstsirdība un visu šo cēlo īpašību vainags – visu piedodoša, apgarota mīlestība.

Un vai viņi nav sūtīti pie visām tautām, lai pārbaudītu to mīlestību: kas būs tik cēls un augstsirdīgs, ka izjutīs līdzjūtību pret šo tautu arī tās rūgtajā pazemojuma stundā, tās garīgā kritiena brīdī! Un kurš būs tik zemisks un mīlestībā nabags, lai atgrūstu šo bieži vien ārēji necilo garāmgājēju ar iekaisušām acīm un krevelēm uz miesas? Un vai nepienāks laiks, kad pār ebreju tautas nedraugiem, nāks Tā Kunga dusmība, par ko pravietis Obadja teica Ēdomas iedzīvotājiem:

„Tev nebūs nekad vairs tā sajust prieku par tavu brāli viņa nelaimes dienā, un tev nebūs ļauni priecāties par Jūdas bērniem pazušanas dienā un nebūs būt lielmutīgam tad, kad ir viņu bailības diena! Tev nebūs ieiet pa Manas tautas vārtiem viņas bēdu dienā, tev nebūs izjust prieku par viņu nelaimi, tev nebūs tvert pēc viņu mantas, viņiem pašiem pārdzīvojot briesmas un šausmas! Tev nebūs stāvēt krustcelēs, lai slepkavotu tos, kas no viņu ļaudīm paguvuši glābties; tev nebūs nodot ienaidnieku rokās arī pārējos viņu locekļus, kad viņi pārdzīvo nelaimes dienu! Jo Tā Kunga diena jau visām tautām ir tuvu klāt nākusi. Kā tu esi rīkojies, tā notiks arī tev, un, ko tu esi nopelnījis, tas nāks atpakaļ pār tavu galvu!”

 Obadja 1:12-15. 

Šādā attieksmē pret ebrejiem tikai atklājas apspiedēja iekšējā nabadzība un garīgais aklums, kā teikts šī paša pravietojuma trešajā pantā: „Tavas sirds uzpūtība ir tevi pievīlusi…” 35.lpp.

„Kad es jautāju rabīnam Mazē, kāpēc ebreji nepieņem Kristu, viņš atbildēja:

„Tāpēc, ka no tā laika, kopš uz zemes izskanēja šis vārds, ebreju asinis nav pārstājuši izliet tie, kas nēsā šo vārdu. Vai jūs ziniet”, – viņš piebilda – „par grautiņiem šajos gados Ukrainā (t.i., pilsoņu kara laikā)? Pēc mēroga tie pārspēj visus iepriekšējos grautiņus, kādi bijuši kopš Bogdana Hmeļņicka laikiem.” Turpat 32. lpp

„Un visi jūs ienīdīs Mana vārda dēļ.” Lūkas 21:17. Par to jau brīdināja arī Ješua.

Vladimirs Marcinkovskis, profesors, cilvēks bez aizspriedumiem pret ebrejiem, šī raksta autors, kas uzrakstīts 20. gs. divdesmitajos-trīsdesmitajos gados. Dažus gadus pirms Katastrofas, kas nevarēja nešokēt kristiešus ar Vladimira Marcinkovska uzskatiem. Viņam acīmredzot nav zināšanu no apustuļu mācības par „viltus dēlu”. Viņš problēmu saskata ne pašā kristietībā kā tādā, bet gan tajā, ka „…ir kristieši pēc pases, pēc vārda, un ir kristieši pēc pārliecības, pēc dzīves veida.” Turpat 35. lpp.

37. lpp lasām : „Ir divi lieli ļaunumi tagadējā laikā: pirmais – tas ir ebreji bez Kristus, un otrs – tas ir kristīgā baznīca bez ebreju tautas.” 

Tātad, V.Marcinkovskis redzēja un saprata, ka kristīgā baznīca bez ebrejiem, tas ir ļaunums, turklāt, liels ļaunums. Un acīmredzot viņš ticēja (tajā laikā, 20. gs. trīsdesmitajos gados), ka šis ļaunums ir īslaicīgs (tagadnes formā), jo viņš „apliecināja ticību uz Vispasaules Baznīcu”,  kura tika nodibināta koncilos (sasaukumos). Viņš ticēja un tāpēc aicināja ebrejus nākt uz šo ļauno baznīcu (vismaz ebrejiem tā bija ļauna baznīca) uz kuru viņi nekad nevarēja atnākt to iemeslu dēļ, kurus viņam norādīja rabīns Mazē.

Bet V. Marcinkovskim, kā atdzimušam cilvēkam, bija grūti vienoties ar daudziem pareizticīgo mācītājiem (esmu lasījis viņa memuārus, kuros viņš raksta, ka nav spējis ieiet pareizticīgo baznīcā). Tomēr, viņš ticēja, ka baznīcu gaida labāki laiki. Bet tuvojās ļoti smagi laiki – otrais pasaules karš un Holokausts tautai, pret kuru viņš izturējās ar lielām simpātijām, jo saprata, ka „viņu pieņemšana dos dzīvību mirušiem”. Rom.11:15. V.Marcinkovskis pārdzīvoja otrā pasaules kara gadus, bet to 6.000.000, kurus bija jāpieņem, lai mirušiem būtu dzīvība – vairs nav. Ļaunumu nevar pierunāt, jo tas ir gars…

Arhimandrīts Ivans

 Lūk, vēl viena saprotoša un ieinteresēta persona: Arhimandrīts Ivans (Krestjankins, Pleskavas–Pečoru klosteris). No nelielas brošūras, kas balstās uz izvilkumiem no pareizticīgo mācītāju un citu pareizticības apliecinātāju darbiem ar izteiksmīgu nosaukumu: „Beigas” 1999. g. 43-44. lpp.

„Tas viss, mani mīļie, ir laika zīmes. Tas viss nozīmē, ka kristietība kā gars, pasaulei kalpojošajam un kņadā esošajam pūlim nemanāmā veidā attālinās no cilvēku vidus, atstāj pasauli galīgai krišanai. Un visiem dzīvojošiem uz zemes mūsu laikos rodas tuvojošās katastrofas priekšsajūta, bet cilvēce, smagu priekšnojautu nospiesta, negrib apstāties, apdomāties, saprast, kas ar to notiek. Sātaniskie spēki pakļāvuši prātu un sirdi tiem, kas dzīvo grēkā, saliekuši un izkropļojuši cilvēku tiktāl, ka viņš pārstāj redzēt Dievu, viņš vairs nevar iztaisnoties, lai viņa prātu apgaismotu Dievišķā patiesība un tumsa izgaistu.

Tagad pienāk tādas dienas, kad kristietības vārds dzirdams visur. Bet nesteigsimies priecāties. Jo bieži vien tā ir tikai šķietamība, jo iekšpusē jau nav kristietības gara, mīlestības gara, Dieva gara, kas rada un dod dzīvību, bet tur valda šī laikmeta gars – aizdomu, ļaunuma, strīdu gars. Pievīlējs gars un dēmoniskas mācības jau acīm redzami iekļuvušas Baznīcas vidē. Svētkalpotāji, Baznīcas tauta, ļaujot sev dzīvē padoties sirds kārībām, vienlaicīgi lūdzot Dievu un kalpojot grēkam, saņem par to taisnīgu samaksu. Dievs viņus nedzird, bet sātans, Dieva spēka nesasiets, veic caur pieviltajiem savus nelietīgos darbus. Mani mīļie:

 „Bruņojieties ar visiem Dieva ieročiem, lai jūs varētu pretī stāties velna viltībām. Jo ne pret miesu un asinīm mums jācīnās, bet pret valdībām un varām, šīs tumsības pasaules valdniekiem un pret ļaunajiem gariem pasaules telpā.”

 Efeziešiem 6:11-12. 

Šis aicinājums, šķiet, aizkavējies, pēc visa tā, ko izklāstījis arhimandrīts Ivans Krestjankins līdz apustuļa Pāvila vārdiem. Bet nekad nav par vēlu grēku nožēlai. Bet, lai tas patiešām notiktu, kā raksta autors, ir vajadzīgs, lai Dieva patiesība apgaismo cilvēku. Tikai Dieva patiesība ir spējīga tā izgaismot cilvēku, ka viņš, ar šo patiesību satriekts, spētu saredzēt, cik dziļa ir bedre, kurā viņu iedzinis cilvēka dvēseļu ienaidnieks. Jo Visuaugstais Dievs runā uz cilvēku atklāti, taisnīgi un stingri kā Tēvs, kurš vēl Savam dēlam visu to labāko. Bet tas, kas grib pazudināt cilvēku, tieši otrādi, cenšas palikt nepamanīts un darīt savu netīro darbu, izliekoties par gaismas eņģeli. Tāpēc cilvēkam ir viena vienīga izeja: personīgi iepazīt Glābēju.

Savstarpējās attiecības

1998/9. gadā es izlasīju Mesiāniskajā avīzē vācu kristieša Hansa Kjunga rakstu „Savstarpējās attiecības: kristietība un jūdaisms.” Es gribu citēt fragmentus no šī raksta, lai izveidotu pilnīgu ainu, un mēs apzinātos aktuālāko un svarīgāko mūsu dienišķo nepieciešamību: lai mūsu prātos un sirdīs būtu patiesā Dieva Dēla – Ješua Ha-Mašiaha tēls.

Bez jūdaisma nav kristietības.

 „Nevajag domāt, ka Jēzus ir tikai baznīcas figūra. Dažreiz ārpus tās Viņš ir populārāks nekā pašā baznīcā. Taču, lai arī kāda nebūtu Viņa popularitāte, kļūst skaidrs (ja tiek domāts par patieso Jēzu) tas, ka Viņš vēl joprojām paliek nesaprasts. Vēsturiskā analīze, lai arī cik neērta, grūta un pat nevajadzīga tā neliktos, šeit var veicināt, to lai šī nesapratne netiktu notušēta. Jēzus nevar tikt vienkārši pielāgots mūsu personiskajām un sabiedriskajām vajadzībām, paradumiem, vēlmēm, iemīļotiem jēdzieniem. Tikai tad, kad kļūst skaidrs, ko vēlas Viņš Pats, kādas cerības Viņš atnesa savas ēras cilvēkiem, var tikt noskaidrots, ko Viņš vēlas teikt un kādas cerības dot šodienas cilvēcei un nākamajai pasaulei.

Kas mums ir svešs un nesaprotams šajā Jēzū? Pievērsīsim uzmanību vienam vienīgam, tomēr būtiskam, Viņa dzīves momentam. Jēzus bija jūdu Cilvēks, īstens jūds. Un tieši šī iemesla dēļ Viņš palika svešs kā kristiešiem, tā arī jūdiem.

Jēzus pēc miesas bija jūds, piederēja šai mazajai, nabadzīgajai, politiski bezspēcīgajai tautai Romas impērijas nomalē. Viņa ģimene, Viņa sekotāji – bija jūdi. Viņam bija jūdu izcelsmes vārds – Ješua. Viņa kalpošana Dievam, Viņa lūgšanas bija jūdaiskas. Viņa svētrunas bija paredzētas ebreju tautai.”

 Antijūdaisms

 „Jau gandrīz no paša sākuma jūdi un kristieši pilnībā atdalījās viens no otra. Un pārtrauca jebkādu kontaktēšanos. Intelektuālie strīdi arvien vairāk pārauga nepārtrauktā cīņā ap teksta liecībām par un pret bībelisko pravietojumu piepildīšanos par Jēzu. Tālākās vēstures pamatā bija asinis un asaras. Kristieši, nostājoties pie valsts varas stūres, pārāk ātri aizmirsa par vajāšanām, kuras veica pret viņiem jūdi un pagāni. Kristiešu naidīgums pret ebrejiem pamatā bija reliģiska nevis rasistiska rakstura. Vispār pareizāk būtu runāt par anti-jūdaismu nevis antisemītismu, (jo arī arābi ir semīti). Konstantīna valsts baznīcā, pagāniskais antijūdaisms, kas bija pirms kristietības, tika pieņemts un pārveidots pēc „kristiešu” vēlmes.

Un ja sekojošos laikos mēs varam sastapt auglīgas sadarbības gadījumus starp jūdiem un kristiešiem, tad vēlajos viduslaikos ebreju stāvoklis krasi pasliktinājās; ebreju grautiņi Rietumeiropā pirmo trīs krusta karu gājienu laikā un ebreju iznīcināšana Palestīnā. 300 ebreju draudžu iznīcināšana Vācijā 1348/49. gados un ebreju izdzīšana no Anglijas (1290.), Francijas (1394.), Spānijas (1492.) un Portugāles (1497.). Pēc tam sekoja Lutera laiku antiebrejiskā graujošā uzstāšanās, ebreju vajāšanas pēc Reformācijas, grautiņi Austrumeiropā. Vai par to šinī laikā drīkst noklusēt? Baznīca ir vairāk nogalinājusi mocekļus, nekā pienesusi tos.”

 Pēc Osvencismas Kristietībai nav vairs iespējams

atteikties no skaidras savas vainas atzīšanas.

 „Es neizvirzu mērķi aprakstīt daudzu gadsimtu ilgo, briesmīgo ebreju tautas ciešanu vēsturi, kura savu kulmināciju sasniedza nacistu histērijas laikā, kad masveida slepkavībās tika iznīcināta trešā daļa no ebreju tautas. „Nožēla”, kas tika izteikta otrajā Vatikāna koncila paziņojumā, kā arī Vispasaules Baznīcu Padomes attiecīgie paziņojumi – šo šausmu priekšā liekas nepietiekami spēcīgi un noteikti. Visu šo vēl joprojām neizlaboto lietu priekšā un apslēptā Romas un Maskavas antijūdaisma priekšā skaidri var teikt, ka nacistiskais antijūdaisms bija bezdievīgu antikristiešu noziedznieku roku darbs. Tomēr bez iepriekšējās, gandrīz 2000 gadu ilgās „kristīgā” antijūdaisma priekšvēstures, kurš pretojās pārliecinātajai un enerģiskajai kristiešu pretestībai Vācijā, nacistu antijūdaisms nebūtu bijis iespējams.

Pat, ja kopā ar ebrejiem tika vajāti arī daži kristieši (sevišķi Holandē, Francijā un Dānijā), kuri reizēm patiešām palīdzēja ebrejiem. Šeit, lai precizētu šo jautājumu par vainu, vajag pieminēt, ka neviens no nacistu piemērotajiem antiebrejiskajiem pasākumiem pēc savas būtības nav jauns (īpaša apģērba nēsāšana, darba un mācību aizliegums, aplaupīšana, izdzīšana, koncentrācijas nometnes, masu slepkavības, sadedzināšana). Tas viss jau bija kristīgajos viduslaikos ( ceturtais lielais Laterānas koncils 1215. g.)”

 Kristietība, kas apliecina antijūdaismu

nevar pārstāvēt Jēzu Kristu

„Baznīca, kura tik bieži pagājušos laikos sludinot mīlestību sēja naidu, sludinot dzīvību – izplatīja nāvi, nevar atsaukties uz Jēzu no Nācaretes. Jēzus pēc miesas bija ebrejs un katra antijūdaisma izpausme ir Jēzus nodevība. Pārāk bieži baznīca nostājās starp Jēzu un Israēlu. Viņa traucēja Israēlam iepazīt Jēzu.”

Jūds no Jūdiem

 Lai jūs būtu, kur Es esmu

Visbrīnišķīgāko atklāsmi ticīgais uz patieso Dieva Dēlu, iegūst tad, kad viņš iedziļinās Rakstu pilnībā. Viņš iepazīst Ješua dzīves abas puses, tas Kurš ir Tanahā: Visuaugstā Dieva pie cilvēkiem sūtītais Viņa Vārds, Viņa Vaiga Eņģelis, Tā Kunga Eņģelis, Derības Eņģelis, Ciānas Izpircējs, Viņa Elkonis – Varenība – Spēks, Brīnums, Padoma devējs, Stiprais Dievs, Mūžības Tēvs, Miera Ķēniņš, Visuaugstā Gudrība…

Un cilvēku pasaulē: Ješua, Cilvēks dēls, Dieva Dēls, Dāvida pēcnācējs-Atvase, Ābrahāma Dēls, Pravietis, Jūds, Tas, Kurš bija mūžībā, kur vienmēr ir „šodiena”, Tēva valstībā, ienāca cilvēku pasaulē „caur ūdeni un asinīm” kā ikviens cilvēks un atkal atgriezās mūžības valstībā.

Hans Kjungs pievērš mūsu uzmanību Ješua kā Cilvēkam, Jūdam, Dāvida pēcnācējam, kurš ienāca cilvēku pasaulē „caur ūdeni un asinīm”. Viņa ciltsraksti uzsver Viņa piederību Israēlam. Viņa ciltsraksti un vārdi, kurus Viņš runā, atklāj mums, ka Viņš ir ebrejs, ka Viņa ticība ir jūdaisms. Un Hans Kjungs saka, ka tas ir pats nesaprotamākais un svešādais „mums”. Bet, kam „mums”? Viņš pievērš lasītāja uzmanību vienam vienīgam momentam Ješua dzīvē – Viņš ir Cilvēks, Jūds.

Personīgi mani tas iepriecināja jau pašā sākumā, tiklīdz es iepazinos ar „Jauno derību”. Tas bija vienīgais, kas varēja mani samierināt ar Ješua – es redzēju, ka Viņš ir EBREJS. Mani priecēja Viņa ciltsraksti. Viņa saikne ar ebrejiem, tai skaitā arī ar mani. Es sapratu, kāpēc Viņš tiek vajāts no ebreju puses. Viņa vārdā viņus nogalināja. Viņš kā Pravietis viņiem to teica: „Un visi jūs ienīdīs Mana Vārda dēļ.” (Lūkas 21:17). Un caur visu šo pēdējo divtūkstoš gadus ilgo cilvēces vēsturi šos vārdus var izlasīt un pārdomāt katrs ebrejs, starp citu, arī neebrejs. Bet kā es saprotu, tā, pirmkārt, ir mūsu iekšējā problēma, ebreju problēma.

Vienam ebrejam bija jāizdara labu neebrejiem. Viņš Pats to neizdomāja. Viņam „pienācās”… Un kad ebrejs dara labu „goim”, tad viņu par to sit. Un sit visi: kā „goim”, tā savējie. Ebrejs nedrīkst „izcelties”. Par to viņu sitīs. Tā, vai apmēram tā, es toreiz spriedu. Tāds ir visu ebreju liktenis. Un tas mani satuvināja ar Viņu.

Līdz 1993. gada 4. februārim, kad es domāju par Viņu, bieži domāju, ka Viņu ir pataisījuši par Dievu. Bet 1993. gada 4. februārī Viņš mani pārliecināja, ka Viņš ir arī šodien, pēc 2000 gadiem. Es raudāju un smējos. Viņš ir un Viņš mīl mani. Tas bija brīnums un tas izšķīra manu likteni.

Es zināju, ka Viņam bez ebrejiem ir slikti, jo Viņš taču bija Ebrejs. Es zināju, ka Viņš ir vientuļš. Es daudz ko vēl nesapratu Rakstos un, protams, tad vēl nezināju, ka ļaudis Viņu pieņem par citu, bet sajutu to. Viņi nerēķinājās ar Viņu, kad nežēlīgi vajāja Viņa tautu. Viņi vispār nedomāja, ka tas Viņu aizskar! Vai arī, es domāju, viņi atriebās ebrejiem par to, ka viens Ebrejs aicināja viņus nākt pie Gaismas.

Visi ebreji ir savstarpēji saistīti. Viņi cieta Viņa dēļ, bet Viņš cieta viņu dēļ, jo viņiem bija neizsakāmi slikti Viņa dēļ. Bet Viņš izpildīja Tēva gribu. Visi apkārt smējās, slavēja it kā Viņu, bet īstenībā viņi uzskatīja Viņu kā vienu no savējiem. Viņam bija grūti, un arī šodien ir grūti. Reiz es pārnācu no baznīcas un pajautāju Viņam, kā Viņš jūtas, kad viņi apraud Viņu un apsūdz Viņa brāļus. Viņš atbildēja ātri ar vārdiem no Jeremijas Raudu dziesmas:

„Mūsu dzīvības gars, Tā Kunga Svaidītais ir sagūstīts viņu bedrēs, bet ar Viņu mēs sevi mierinājām un Viņa ēnā mēs cerējām dzīvot tautu starpā.”

Jeremijas Raudu dziesmas 4:20.

Man bija ļoti skumji un, iespējams, es atkal raudāju. Es sapratu Viņu un man bija žēl gan Viņa, gan sevis, gan mūs visus. Un kaut arī tad es nezināju, ka Viņa vietā cilvēki sev izdomājuši citu „glābēju”, bet šodien es zinu, ka „nepieņemot mīlestību uz patiesību savai glābšanai…, tagad tie tic meliem.”

Manī jau sen bija šī atziņa ( iespējams, ka tā bija no Viņa), bet es nezināju, ka to ir iespējams pierādīt. Šodien es gribu, lai visi zinātu, ka mans Ješua nenogalināja Savus brāļus. Ne jau viņš satracināja šīs tumšās ļaužu masas. Viņi atrada to, kuru viņi gribēja.

„Un vienā jaukā dienā viņi dabūs to, ko viņi grib – antimesiju. Pilnīgu pretstatu tam, kāds ir Mesija. Viņš atnāks un cilvēki aicinās viņu valdīt pār tiem. Viņi nesaprot cilvēka stāvokli. Viņi to noraidīja un izvēlējās noticēt meliem. Ješua ir patiesais Glābējs, kāds jebkad ir eksistējis. Lēnprātīgs, pacietīgs, labestīgs, maigs, patiess, uzticams, svēts un paklausīgs. Viņš ir Dieva mīlestība uz mums.”

 „ĀBRAHĀMA BĒRNI” Daniēls 1997. g.  

Tā saka cits ebrejs, kurš arī pazīst Ješua, labi Viņu pazīst, mīl Viņu un saprot. Viņš gan runā par to nākotnes formā. Bet tas jau ir noticis. Tas jau sākās pirmajā gadsimtā, kad vēl bija dzīvi Ješua apustuļi. Viņi centās novērst katastrofu, bet, diemžēl… Pagāni gribēja saglabāt savu pagānismu un viņus neapmierināja Patiesais, un viņi izdomāja sev citu „šķietamo”.

Protams, Ješua par to zināja. Viņš caur Daniēlu pravietoja par vēsturi, kura šodien tiešām pa lielākai daļai jau ir vēsture. Viņa attieksme pret šādiem ticīgajiem: Viņš tos sauc par „sātana draudzi”.

Ješua ir Cilvēks – Ebrejs un tāpēc katra antijūdaisma

izpausme – tā ir Ješua nodevība

Tāds ir Hansa Kjunga secinājums un es tam piekrītu. Mans prāts un mana sirds pieņem šo secinājumu. Es to varu garīgi pieņemt. Es jūtos labi ar šādu sarunu biedru, kāds ir Hans Kjungs. Un es domāju: ja visai pasaulei būtu tāda sapratne kā mums ar Kjungu, tad Mesija jau sen būtu varējis atnākt, mēs Viņu sagaidītu ar prieku un sajūsmu. Kjungs ir vācietis, bet es esmu ebrejs. Nu un tad? Mēs saprotam viens otru.

Es nedomāju, ka tādu kā mēs ar Kjungu ir maz, bet es saprotu, ka ne tuvu visi tā saprot Ješua. Man pat šķiet, ka daudzi mūs nesapratīs. Pilnīgi iespējams, ka ļoti daudzi, pat pārāk daudzi.

Mēs varam strīdēties, pierādīt, pārliecināt, naidoties, pat norobežoties, izolējot viņus vai sevi no viņiem. Un var pieņemt atbilstošus likumus, ja mūsu ir pietiekami daudz, lai varētu pieņemt un realizēt likumprojektus dzīvē (tā rīkojās ar ebrejiem, un tādi likumprojekti tika apspriesti Knesetā attiecībā uz mesiāniskajiem ticīgajiem). Arī tas neatrisinās mūsu savstarpējo attiecību problēmas. Tas neatnesīs mums MIERU – ŠALOM no ŠALOM ĶĒNIŅA, ja mēs neatdalīsim sevi no šīs pasaules valdnieka. Taču šodien, kā tas noskaidrojas no visa iepriekš minētā, mēs to varam, un mums tas jāizdara, vispirms atdalot Viņu sevī no maldinātāja, kurš izmanto Viņa vārdu, uzdodamies par Dievu.

 Mieru mums var atnest Pats Ješua, ja mēs griezīsimies pie Viņa, pie Viņa Vārda, pie apustuļu mācības, kura mums ir. Ja VIŅA VĀRDS mums ir autoritāte. Galu galā mēs visi tiksim tiesāti pēc Dieva vārda.

Drāma

 Neatceros, kurš no gudrajiem ir teicis, ka pasaule ir liela skatuve, uz kuras tiek spēlēta drāma, un visi zemes iedzīvotāji ir aktieri. Taču tādā gadījumā gribas piebilst, ka šīs drāmas galvenais režisors ir Dievs. Un šī drāma saucas: „Tiesa”. Un visi „aktieri” atrodas tiesājamo stāvoklī.

„Redzi, tas ir mans kalps, ko Es neatlaižu; Mans izredzētais, pie Viņa Manai dvēselei ir labpatika. Es liku Savu Garu uz Viņu, lai Viņš nes tautām taisnību” (Viņš pasludinās tautām tiesu – krievu val. Bībelē).

 Jesajas 42:1.

 „Jo mums visiem jāparādās Mesijas soģa krēsla priekšā, lai ikviens saņemtu, ko, miesā būdams, darījis – vai labu vai ļaunu.”

 2. Korintiešiem 5:10

Diženais Režisors uzrakstīja scenāriju, kas saucas Tora. „Aktieri” parakstīja „kontraktu” un iepazinās ar „lomām”. Tieši tāpēc ir „jāparādās”. Tāpat kā toreiz kādi no farizejiem, tā arī šodien kādi no mums saka: „…vai tiešām mēs esam akli?” Un tāpat kā toreiz viņiem, tā arī šodien mums, Ješua saka: 

„Ja jūs būtu akli, jums nebūtu grēka; bet tagad jūs sakāt: mēs redzam,- tāpēc jūsu grēks paliek.”

 Johanana 9:41.

Reliģiju galuts mūs ir sadalījis. Savas garīgās vides rāmjos katrs redz to, ko viņš grib redzēt un zina tikai to, ko viņš grib zināt. Viens no galvenajiem mūsu akluma iemesliem. Jo mēs neredzam to, kas mūs neapmierina. Mums tas ir „Svešs”, raksta Hans Kjungs:

„Kas mums ir svešs un nesaprotams šajā Jēzū? Pievērsīsim uzmanību tikai vienam, bet būtiskam Viņa dzīves momentam. Jēzus bija jūdu Cilvēks, patiess jūds. Un tieši šī iemesla dēļ Viņš palika svešs kā kristiešiem, tā arī jūdiem.”

Tieši tā, ļoti precīzi atzīmē Kjungs, tieši „svešs” Ješua ir ebrejiem un kristiešiem, – kā EBREJS. Vai tad tieši to nemāca mums Johanans, sīkāk to aprakstot savas pirmās vēstules ceturtajā un piektajā nodaļā:

„Viņš ir tas, kurš nācis caur ūdeni un asinīm Ješua Ha-Mašiahs ne ūdeni vien, bet ar ūdeni un asinīm. Un Gars ir liecinieks, jo Gars ir patiesība.”

1. Johanana 5:6. 

Un šis ir tieši tas „Ahileja papēdis”, aiz kura cilvēku dvēseļu ienaidnieks ir satvēris „atsvešinātos”. Viņa vietā, Ješua vietā, piedāvājot sevi zem Jēzus Kristus vārda. Tas piedāvāja sevi gan tautām, gan ebrejiem. Un cilvēki to pieņēma, jo Patiesais viņiem bija svešs, bet ebreji, pateicība Visuaugstajam, noraidīja, jo „šķietamais” sarīdīja pret viņiem visas tautas.

   Attaisnošana

„Līksmojiet par to, Debesis! Līksmojies Dieva tauta, vēstneši un pravieši! Jo, notiesājot viņu, Dievs jūs attaisnojis.”

 Atklāsmes 18:20 D. Sterns. E.J.D. 

Debesis attaisnoja apustuļus, jo viņi pareizi sludināja Dieva vārdu:

„Jo mūsu sludinājuma pamatā nav maldu vai netīru un negodīgu nolūku, bet mēs runājam tāpēc, ka Dievs mūs atradis par cienīgiem, uzticēdams mums evaņģēliju, un cenšamies izpatikt nevis cilvēkiem, bet Dievam, kas pārbauda mūsu sirdis.”

1. Tesaloniķiešiem 2:3-4.

Apustuļi mums arī atstāja mācību, kas ļauj mums atpazīt cilvēku dvēseļu ienaidnieku, kurš pēc apustuļa Pāvila vārdiem: „…izliekas par gaismas eņģeli.” 2. Kor. 11:14.

Fakts, kurš pats par sevi ir uzmanības vērts, ir tas, ka 2. vēstulē Korintiešiem 11. nodaļā Pāvils daudz vietas atvelējis viltus apustuļiem.

„Jo tie ir viltus apustuļi un viltīgi strādnieki, izlikdamies par Mesijas apustuļiem.”

 2. Korintiešiem 11:13.

Un Pāvilu tas nepārsteidz. Vai tā bija kļuvusi par parastu parādību!? Nav pārsteigums, ka īstajiem apustuļiem bija jābūt mācībai par izšķiršanu (atpazīšanu). Bet tā kā šodien šī mācība ir nodota aizmirstībai un nav pat nekas minēts par šādu mācību, tad nācās to sakopot no atgādinājumiem dažādās apustuļu vēstulēs un, protams, no Ješua svētrunas Eļļas kalnā. Pielikumā es uzskaitu Rakstu vietas, kā arī citus informācijas avotus, kas palīdzēja atjaunot šo, šodien tik ļoti nepieciešamo mācību. Nedomāju, ka varētu rasties šaubas par šīs mācības nepieciešamību. Drīzāk otrādi. Pārsteidz daudzo gadsimtu ilgā klusēšana, kuru pat nav iespējams komentēt.

Dāvida pēcnācējs

 Kur ir jaunpiedzimušais Jūdu Ķēniņš?

 Ir piedzimis Ķēniņš! Un gudrie vīri no austrumiem atnāca uz Jeruzālemi Viņu pielūgt. „Jo mums ir piedzimis Bērns, mums ir dots Dēls; Viņa valstība ies plašumā un miers būs bez gala uz Dāvida troņa un Viņa ķēniņa valstībā…”

Tālāk fragments no Paula Teina raksta „Jūdu Ķēniņš”:

„No šejienes var secināt, ka Tas Kungs atklāja austrumu gudrajiem, ka piedzims Jūdu Ķēniņš. Dievs sūtīja viņus uz Jeruzālemi, lai tie šo vēsti paziņotu Viņa tautai. Un vēlāk, Ješua īso svētrunu laikā, arvien lielāks ebreju skaits atzina Viņu par Mesiju. Bet vadošie ebreju tautas vīri, vairāk domādami par savu stāvokli, Viņu noraidīja. Tomēr Romas pārvaldnieks Pilāts šajā procesā varēja iejaukties tikai tāpēc, ka Ješua atzina Sevi par Jūdu Ķēniņu. Romiešu pārvaldnieka acīs tas izskatījās pēc nozieguma. Apstiprinājumu tam mēs atrodam Evaņģēlijā: 

„Un virs Viņa galvas tie pielika Viņa vainas uzrakstu: „Šis ir Ješua, Jūdu Ķēniņš.”

 Mateja 27:37. 

Ješua atzīšanās deva iespēju Pilātam dot pavēli par Viņa krustā sišanu. Faktu, ka Ješua piedzima un tika krustā sists kā Jūdu Ķēniņš, un ka Viņš saskaņā ar apstiprinājumu Vēstulē Ebrejiem (13:8) arī šodien ir Jūdu Ķēniņš, daudzi kristieši pilnīgi noraidīja, kas savukārt noveda līdz ienaidam starp neebrejiem un ebrejiem.”

 Priekšvārds 5-6. lpp.

Pagāja 2000 gadi. Kur šodien ir Jūdu Ķēniņš – Ješua Ha-Mašiah? Pirms 2000 gadiem tautas vadītāji pēc Dieva gribas viņu noraidīja, kaut arī viņi vadījās pēc saviem ieskatiem, taču izpildīja Dieva gribu, lai piepildītos Raksti:

„Bet Tas Kungs bija lēmis Viņu satriekt ar ciešanām…” 

  Jesajas 53:10.  

Daudzi kristieši, kā raksta P.Teins, pilnīgi noraidīja Viņu kā Jūdu Ķēniņu un sāka pielūgt Viņu kā trīsvienīgā Dieva otro personu?!

„Visu to vietā viņš cienīs piļu un cietokšņu dievu (!) un vienu tādu dievu, ko nepazina viņa tēvi, viņš godās to ar zeltu, sudrabu, ar dārgakmeņiem un ar citām dārgām mantām. Cietokšņos un nocietinātās vietās viņš novietos šā svešā dieva atzinējus.”

 Daniela 11:38-39.  

Kas notiek? Vai ir pārkāpti Raksti? Jau 2000 gadus netiek pieprasīts Jūdu Ķēniņš!? Tomēr, ja skatāmies Rakstos, tad viss ir kārtībā. Debesu Valstībā Jūdu Ķēniņš, Viņš arī Cilvēka Dēls atrodas slavā:

„Kamēr es vēroju nakts parādības, redzi, kā debesu padebešos nāca kāds kā Cilvēka Dēls savā izskatā; tas pienāca pie cienījamā sirmgalvja, un to nostatīja sirmgalvja priekšā. Viņam tad tika piešķirta vara, godība un valdīšana, tā, ka viņam pakļāvās visas tautas, tautības un valodas; viņa vara ir mūžīga, viņa Ķēniņa valsti neviens nekad nevar iznīcināt.”

 Daniela 7:13-14.

„Cienīgs ir tas Jērs, kas tapa nokauts, ņemt spēku, bagātību, gudrību, stiprumu, godu, slavu un pateicību!”

 Jāņa atkl. 5:12.

Tātad Debesu Valstībā Raksti nav pārkāpti. Viss notiek saskaņā ar Rakstiem.

„Tu esi cienīgs ņemt tīstokli un noņemt no tā zīmogus, jo Tu tiki upurēts; ar savām asinīm Tu izpirki Dievam cilvēkus no visām ciltīm, valodām, tautām un tautībām. Tu tos padarīji par valstību Dievam, lai valdītu, par svētkalpotājiem, lai kalpotu Viņam; un viņi valdīs pār zemi.”

Atklāsmes grāmata 5:9-10 (tulkots no D. Sterna – E.J.D.).

Iedziļināsimies šajos pantos: Dieva Jērs, KURŠ TIKA PAREDZĒTS UPURĒŠANAI PIRMS PASAULES RADĪŠANAS (Atkl. gr. 13:8 krievu val. Bībelē) atnāca cilvēku pasaulē (mums ir piedzimis Bērns. Ješaija 9:5). (Atnāca caur ūdeni un asinīm. 1. Johanana 5:6) izlēja savas asinis, kā Jūdu Ķēniņš, par ko liecināja uzraksts trīs valodās virs Viņa galvas (Johanana 19:19-20). IZPIRKA (kā viņam pienācās. Johanana 10:16) Dievam cilvēkus (kurus Viņam deva Dievs. Johanana 6:44-45) un padarīja šos cilvēkus par Dieva VALSTĪBU, LAI valdīTU pār zemi.

Bet kas notiek uz zemes? Kur ir Jūdu Ķēniņš un Dieva Valstība, kas tik skaidri redzama Rakstos? Jo viss Dieva atklātais pieder mums. Bet noticis ir tas, no kā baidījās ap. Pāvils:

„Bet es baidos, ka čūska, kas ar savu viltību piekrāpa Ievu, tāpat nesamaitā arī jūsu domas…”

 2. Korintiešiem 11:3.

Citēšu šeit fragmentu no viena kristieša vēstules:

„Galvenais iemesls, kas mani pamudināja tev atkal rakstīt, ir viena nesen radusies doma. Mani pastāvīgi satrauc, tas kā radās šī dziļā plaisa starp kristiešiem un ebrejiem? Un es nācu pie slēdziena, ka tam par iemelu ir tikai (?) nepareiza attieksme pret Jēzu. Mēs kļūdaini redzam mūsu kungā Jēzū Kristū nevis Jūdu Ķēniņu, bet tikai kristietības Vadoni (?). Taču šī kļūda pēc manām domām, reiz tiks nežēlīgi atriebta. Jo Kristus tika sists krustā ne jau tāpēc, ka Viņš bija kristietības pamatlicējs (?), bet gan vienīgi tāpēc, ka viņš publiski paziņoja par Sevi, ka Viņš ir Jūdu Ķēniņš. Un tikai tam būtu jābūt mums noteicošajam. Jēzus bija un ir Jūdu Ķēniņš, nevis kristiešu Ķēniņš. Kristieši radās tikai pēc Viņa nāves un tie bija Viņa sekotāji un saredzēja savā Kungā Jūdu Ķēniņu.

Diemžēl mūsdienu kristieši to redz (?) savādāk: tādā veidā, ebreji noraidīja (jūsu labā. Rom. 11:28) Kungu kā Savu Ķēniņu, garīgo Vadoni un nākošās Dieva Valstības Kungu! Tādi uzskati ir pat starp dziļi ticīgiem kristiešiem.

Es, savukārt, dārgais brāli Tein, esmu tev no visas sirds pateicīgs, ka tu man atklāji patieso Kristu – Jūdu Ķēniņu. Tagad es redzu To Kungu Jēzu ar pavisam citām acīm.”

 (P. Teins „Jūdu Ķēniņš.” Priekšvārds 6. lpp.)

Četras jautājuma zīmes šajā vēstulē es ieliku tāpēc, ka gribēju pievērst lasītāja uzmanību šiem izteicieniem, kurus rakstījis kristietis, kā redzams, patiess un meklējošs cilvēks. Tātad, ko nozīmē:

a)      „tikai nepareiza attieksme pret Jēzu.”?!

b)      „mēs kļūdaini redzam Jēzu”;

c)      „Viņš ir kristietības pamatlicējs”;

d)      „kristieši redz savādāk.”

Nepareiza attieksme, kļūdains priekšstats. Ješua „nepienācās” izveidot kristietību. Ješua caur Pāvilu pakļāva pagānus ticībai (protams, jūdu). Rom. 14:25 (krievu val. Bībelē) un 15:18. Citu redzējumu kristieši saņēma nevis no Rakstiem, bet no savām mācībām, kuras aizveda viņus no Rakstiem. Tas viss ar citu garu viņus arī aizveda pie cita evaņģēlija, pie cita Jēzus. Un tas viss nav tikai, bet gan nelaime „dziļi ticīgajiem” un līdz ar viņiem arī visu cilvēku garīgās pasaules pēdējās tūkstošgades nelaime. Bet vai daudz ir to, kas uzmodušies un pavisam savādākām acīm redz mūsu Kungu šajā milzīgajā „dziļi ticīgo” jūrā, nemaz nerunājot par tiem, kas ir ticīgi tikai „pēc pases”? Bet Raksti saka, ka starp dziļi ticīgajiem ir „Dieva tauta”, kurai jāuzmostas un jāiepazīst Patiesība un Patiesais. Jņ. atkl. 18:4.

Cits Ķēniņš?

 Dieva Valstība ir mūsos! Cita svētruna, cits evaņģēlijs – tas ir cits gars (!) un cits ķēniņš! Cita valstība ir mūsos. (Ap. Pāvils 2. Kor. 11:3-4).

Šeit vajadzīga atbilde, kura izriet arī no Pāvila mācības: čūska pievīla. Čūska atnāca pie pirmajiem kristiešiem, apmēram pirms 1950 gadiem, kā viltus apustuļi, viltus mācītāji, kā vilki avju ādās.

Lūk, „Varnava” turpina mācīt „Varnavas vēstulē”:

„Vēl arī, kā jūsu brālis, kas jūs mīl vairāk par savu dvēseli, es jūs lūdzu būt uzmanīgiem pret sevi, un nelīdzināties tiem, kas vairo savus grēkus un saka: „jūdu derība ir arī mūsu.”

  „Apustulisko vīru raksti.” 66-67. lpp.

 Lūk, viņš vilks avs ādā. Viņš sadala, tā vietā, lai savienotu. Īstais Varnava atdeva savu dzīvību par Ješua, Jūdu Ķēniņu, Kurš atnāca, lai apvienotu Sevī. Īstajam Varnavam Jūdu derība – ir viņa derība, jo tā ir Jūdu Ķēniņa derība. Jo īsto Varnavu vadīja Jūdu Ķēniņš – Ješua. Bet kas vada šo „Varnavu”? Viņu vada cits gars, antijūdaisma gars, kurš nevar pārstāvēt Ješua, Jūdu Ķēniņu. Šis gars izpaužas kā gars, kas nostājas pret Mašiahu. Tas ir „corer-Mašiah” gars. Vai, antikrista gars! Tas ir gars, kurš atdala ebrejus no Jūdu Ķēniņa. Viņš ir Dieva nolādēts. Viņa uzdevums ir nostāties pret Mesiju un sadalīt.

Un sadalīja. Un izveidoja savu valstību. Un tic citam Jēzum, kurš nav Jūdu Ķēniņš un kurš neieved viņus „Israēla sabiedrībā”. Un tic, ka, pārkāpjot Rakstus, ir Dieva iemīļoti un kalpo Dievam. Tas viss nāk no vecās čūskas. Tas ir viņas darbs, jo viņai dota vara aizvilināt tos, kas „nepieņēma patiesības garu savai glābšanai”. VECĀ ČŪSKA IR NOLĀDĒTA UN NOTIESĀTA, BET TAI UZ LAIKU DOTA VARA UN TĀ GRIB VISUS PADARĪT PAR SAVIEM LĪDZDALĪBNIEKIEM. Un tas ir ļoti bīstami!

„Bet vai Cilvēka Dēls, kad Tas nāks, atradīs ticību virs zemes?”

 Lūkas 18:8.

 Negatavo augļu laiks

 Izpaušanās

 Pēc augļiem viņus pazīsit

 1992.g. rudenī es iepazinos ar kristietības mācību un vēsturi, kā to skaidro septītās dienas adventisti. Tad es pirmo reizi izlasīju Daniēla grāmatā:

„Tas uzstāsies ar skaļām runām pret Visuaugsto un apvainos Visuaugstā svētos, tas centīsies grozīt svētku laikus un bauslību; viņi būs nodoti viņa varā vienu gadu, divi gadus un vēl vienu pusgadu.”

Daniēla 7:25.

Tajā laikā es jau sāku apmeklēt kristiešu sapulces un saņēmu zināmu priekšstatu par kristiešu mācībām. Grāmata, kura nonāca manās rokās, man iepatikās, droši vien tieši šīs rakstu vietas dēļ no Daniēla grāmatas. Es pirmo reizi uzzināju par imperatoru Konstantīnu, kuram bija tik traģiska loma kristietības attīstības vēsturē, jo pēc šīs grāmatas autora domām, viss ļaunums sākās tieši no tā laika. Šodien es saprotu, ka imperators Konstantīns 325. gadā bija varena garīgā spēka ļaunās gribas izpildītājs, kas visas savas pūles tiešām vērsa pret Visuaugsto un Viņa svētku laikiem, pret Viņa likumiem un Viņa tautu.

Romas imperators Konstantīns ar imperatora varu sasauca Nikejās kristīgo draudžu vadītāju koncilu, un apmaiņā pret aizbildniecību un aizsardzību panāca, ka kristieši tika atdalīti no tautas, kura praktiski ir vienīgā šo svētku laiku, Toras un Paša Israēla Dieva eksistences lieciniece.

Bet nedrīkst aizmirst, ka tas notika aptuveni 600 gadus pēc tam, kad par šo sacelšanos pret Israēla Dievu bija vēstījuši eņģeļi un to bija pierakstījis ebreju pravietis Daniēls. Vēl jāatzīmē, ka pēc 490 gadiem (165 p.m.ē. + 325 m.ē.) imperatorā Konstantīnā izpaudās ķēniņa Antioha IV gars, kurš arī bija nodomājis atcelt „svētku laikus un likumu”. 

Es runāju praktiski, kaut gan patiesībā Israēla Dievam ir divi uzticami liecinieki, kurus Viņš, Israēla Dievs, ir Pats nozīmējis. Jo pēc Toras likumiem, nevar būt mazāk par diviem lieciniekiem un Pats Visuaugstais ievēro likumus, kurus Viņš devis cilvēkiem.

„Bet Mani liecinieki, saka Tas Kungs (Mūžīgais), jūs un Mans Kalps, Kuru Es Esmu izredzējis, lai jūs zinātu un ticētu Man un saprastu, ka Es Tas Esmu: pirms Manis nav bijis Dieva, un pēc Manis nebūs.” (no krievu val. Bībeles)

 Jesajas 43:10.

Es šeit saku, praktiski domājot par lieciniekiem, kuri liecina par Israēla Dievu Viņa valstības zemākajā daļā, uz zemes, kur dzīvo cilvēki. Šodien Dieva kalps, kuru izredzēja Dievs, vēl nav pasludinājis tautām tiesu (Jes. 42:1) un viņas ir nodotas „šī raga” varā „līdz laikam un laikiem un puslaikiem.”

(Daniēla 7:25. krievu val. Bībelē).

Pienācis laiks, par kuru ap. Pāvils raksta:

„Jo nāks laiks, kad viņi nepanesīs veselīgo mācību, bet uzkraus sev mācītājus pēc pašu iegribām, kā nu ausis niez, un novērsīs ausis no patiesības, bet piegriezīsies pasakām.”

 2. Timotejam 4:3-4.

Šodien ir laiks, par kuru rakstīts 110. Psalma pirmajā pantā: „Tā Kunga vārds Manam Kungam (Mūžīgais Manam Kungam – tulkots no ivrita): „Sēdies pie manas labās rokas, tiekams Es lieku tavus ienaidniekus (eijva – ienaids) par pameslu tavām kājām.”

Šodien saskaņā ar Toru, kura izvairās no spēcīgu izteicienu lietošanas, ir negatavo augļu laiks, par kuriem Ješua izteicās daudz noteiktāk:

„Sargaities no viltus praviešiem, kas pie jums nāk avju drēbēs, bet no iekšpuses tie ir plēsīgi vilki. No viņu augļiem jums tos būs pazīt. Vai gan var lasīt vīnogas no ērkšķiem vai vīģes no dadžiem? Tā katrs labs koks nes labus augļus, bet nelabs koks nevar nest labus augļus. Labs koks nevar nest nelabus augļus, un nelāga koks nevar nest labus augļus. Katrs koks, kas nenes labus augļus, top nocirsts un iemests ugunī. Tāpēc no viņu augļiem jums tos būs pazīt.”

 Mateja 7:15-20.

Augļi, protams, mēdz būt dažādi. Bet garīgie augļi nav tik skaidri atšķirami, kā koku augļi vai kā šo augļu nesējs – koks. Bet cilvēka

„sirds ir ļaunprātīgi lokana pret visu, tā ir viltīga. Kas to var izdibināt?”

 Jeremijas 17:9.

Un tāpēc vieniem tie paši augļi ir rūgti un skābi, un tie viebjas no tiem, savukārt citiem tie paši augļi ir pilnīgi pieņemami, pat saldi. Un tāpēc runāt patiesību mīlestībā, kā iesaka Pāvils, var tikai tam, kas mīl patiesību; tāpēc Pāvils šeit skaidri runā par Dieva patiesībām. Pareizāk sakot, jāvienojas, ka DIEVA VĀRDS IR PATIESĪBA UN VĀRDS IR DIEVS. Tas nozīmē, ka rakstītais Bībelē ir vārds no Dieva un ir patiesība. Tiesa, arī šeit problēmas atrisinājumam traucē kļūdas tulkojumos. Taču tad, ja mēs tiecamies pēc patiesības un esam spējīgi atzīt un pieņemt patiesību, tad varam pārvarēt šo šķērsli. Cilvēkiem, kas pēta Rakstus, Dieva Vārds ir autoritāte! Un tāpēc es kārtējo reizi šeit atgādināšu Daniēla 7:25:

„Pret Visuaugsto tie izsacīs vārdus, un apspiedīs Visuaugstā svētos; un pat sasapņosies atcelt tiem svētku laikus un likumu, un tie tiks nodoti viņu rokās līdz laikam un laikiem un pusei laika.” (krievu val. Bībelē).

Mazais rags izsacīs vārdus pret Visuaugsto.

Mazais rags apspiedīs Visuaugstā svētos.

Mazais rags sasapņosies Visuaugstā svētajiem atcelt svētku laikus.

Mazais rags centīsies atcelt Visuaugstā likumu, (Toru).

Svētie tiks nodoti mazā raga rokās.

Daniēls ir ebrejs. Viņš ir pravietis. Viņš saņēma informāciju un pierakstīja to nākamajām paaudzēm. Viņam svēto tauta – tā ir viņa tauta. Eņģeļi un „nepazīstamais ķēniņš”, kurš runā ar Daniēlu desmitajā un vienpadsmitajā nodaļā un kurš kopā ar Erceņģeli Mihaēlu izsaka savu attieksmi pret šo informāciju.

Pāvils raksta Timotejam: „Visi raksti ir Dieva gara iedvesmoti…” 2. Tim. 3:16. Svētais Gars, ar kuru piesātināts uzrakstītais, arī pauž savu attieksmi pret šo notikumu.

Raksti arī izsaka savu attieksmi pret šiem notikumiem. Nav grūti atbildēt uz jautājumu: Vai ir piepildījies pravietojums, ko Daniēls saņēma no „nezināmā ķēniņa” un viņa Eņģeļiem? Vai „mazais rags” savos centienos ir guvis panākumus? Protams, ka jā, ja skatamies uz stāvokli, kāds ir pasaulē 21. gs. sākumā, tas ir 2300 gadus pēc pravietojuma, ko pierakstījis Daniēls. Visuaugstā svēto skaits ir daudzkārtīgi palielinājies, bet „mazajam ragam” ir izdevies tos sašķelt un iesēt naidu viņu starpā un piespiest tiem naidoties. Tā liecina vēsture.

„No viņu augļiem jums tos būs pazīt”- augļi runā paši par sevi. Augļi – tā ir atbilde uz visiem jautājumiem.

„Jo NETAISNĪBAS noslēpumainais spēks jau ir darbā, tikai tam, kas to līdz šim kavē, papriekš jāpazūd. Tikai tad NETAISNAIS parādīsies atklāti…”

 2. Tesaloniķiešiem 2:7-8.

„Jo pēdējās dienās viltus pravieši un postītāji ies vairumā, un avis pārvērtīsies vilkos, un mīlestība pārvērtīsies ienaidā. Jo vairojoties nelikumībai ienīdīs viens otru un vajās un nodos un tad parādīsies pasaules krāpnieks, gluži kā pats Dieva dēls un darīs zīmes un brīnumus un zeme nodosies viņa rokās un darīs viņš tādas nelikumības, kādas nav bijušas no laika gala.”

 DIDAHE.

„Tad tie jūs nodos mokās un jūs nokaus un jūs būsit visu tautu ienīsti Mana Vārda dēļ.”

Mateja 24:9.

„Un daudzi viltus pravieši celsies un tie daudzus pievils. Un tāpēc, ka netaisnība ies vairumā, (nelikumības dēļ) mīlestība daudzos izdzisīs.”

 Mateja 24:11-12.

Trīsreiz

 Nekaunīgais Ķēniņš, Nicināmais

 Šādu atestāciju saņēma sīriešu ķēniņš Antiohs IV Epifāns. Eņģelis Gabriēls nosauca Antiohu par „bargu un viltīgu ķēniņu” („nekaunīgais ķēniņš”- krievu.val. Bībelē). Daniēls 8-23. Bet „nepazīstamais ķēniņš”, kurš Dāniēlam nestādījās priekšā, bet kuru mums pēc 400 gadiem atklāj „Atklāsmes grāmata” kā Ješua Ha-Mašiahu, nosauca Antiohu par „nicināmo”.

Antioham IV Epifānam piemita tās pašas „cienījamās īpašības” kā „mazajam ragam”. Konstatēju šo faktu vēlreiz, lai pievērstu lasītāja uzmanību Ješua Ha-Mašiaha attieksmei pret šī gara „cienīgajām īpašībām”. Tagad uzmanīgi izlasīsim, kas ir trīsreiz (!) uzrakstīts vienā nodaļā par šo „mazo ragu”. Rets gadījums! Cik gan svarīga ir šī informācija, ja vairāk nekā trīssimts gadus pirms šiem notikumiem, Debesis caur uzticamu pravieti, paziņo par tiesu pār to, kas

„…būs pilns pašiedomas un šķitīs pats sev lielāks esam par visiem dieviem, nostāsies pret dzīvo Dievu un runās negantus vārdus, un tas gūs panākumus, tiekāms Dieva dusmu mērs būs pilns.”

 Daniēla 11:36.

Tiešām, neparasts gadījums. Pats Visuspēcīgais, Visuvarenais Visuma Radītājs pieļāvis tādu ņirgāšanos par Sevi, par Savu Svaidīto un par Savu tautu. Tātad:

„Es raudzījos uz visu izbrīnējies to skaļo runu dēļ, ar kādām uzstājās rags; es skatījos tālāk, kamēr zvēru nogalināja, viņa miesu sadalīja gabalos un to iemeta ugunī.”

 Daniēla 7:11.

„Es arī redzēju, kā šis rags karoja ar svētajiem un tos arī uzveica, kamēr nāca cienīgais sirmgalvis un piešķīra tiesu un taisnību Visuaugstā svētajiem, un iestājās tas laiks, kad svētie saņēma valstību.”

 Daniēla 7:21-22.

„Bet tad notiks tiesa, un tam atņems varu, lai tai darītu galu un to iznīcinātu. Tad nodos ķēniņa valstību, varu un virskundzību pār visām valstīm apkaš debesīm Visuaugstā svēto tautai. Tās valstība ir mūžīga, un visas varas tai kalpos un būs padotas.”

 Daniēla 7:26-27.

Rets gadījums

 Bet raksturīgs! Šajā gadījumā es gribu uzsvērt uzrakstītā raksturu! Tieši raksturu! Tieši Personu. Lūk, piemēri:

TĀ KUNGA EŅĢELIS runā uz pravieti Cahariju un runā no Sevis (Caharija 2:12-17). Ko tad Tā Kunga Eņģelis saka no Sevis? Tie ir Ješua vārdi no eveņgēlijā: „Tas Kungs Cebaots Mani sūtījis pie tevis.” Trīs reizes sešos pantos Eņģelis atkārto šos vārdus. Tas liecina par paziņojuma īpašo nozīmi. Un tas liecina par to, ka Rakstiem ir viens Autors. Tas liecina par vēstījuma Autoram raksturīgajiem literārajiem paņēmieniem.

PRAVIETIS OBADJA griežas pie tautām: Tā saka Dievs Tas Kungs par Edomu: „Tev nebūs…” Vairākas reizes tiek atkārtota šī frāze, kas liecina par šī brīdinājuma sevišķo nozīmi.           

JEŠUA runā sevišķi svarīgos brīžos: „patiesi, patiesi Es jums saku…”  Ļoti bieži šie vārdi sastopami Jāņa eveņgēlijā. Tas liecina, ka arī viņš ievēroja šo raksturīgo īpašību, kas liecina par Johanana tuvību ar Ješua.

Daniēla grāmatas septītajā nodaļā trīsreiz atkārtotais paziņojums par tiesu pār „mazo ragu”, kuru pirmo gadsimtu apustuļu mācekļi sauca par „antikristu”, ir attiecināms pie tiem īpaši svarīgajiem paziņojumiem ar kuriem Ješua vēršas pie saviem mācekļiem. Tas mums dod iespēju iegūt Ješua Ha-Mašiaha ienaidnieka raksturojumu. Tas ir īpaši svarīgi ticīgajiem arī šodien, jo vēsture „zemākajā Valstībā” vēl nav noslēgusies. Un, kā raksta Pāvils: „lai sātans mūs nepieviltu, jo viņa nodomi mums labi zināmi.” 2. Kor. 2:11.

 Gaisa valsts valdnieks

 Vispirms jau, kas viņš tāds ir? Šādi viņu raksturo apustulis Pāvils vēstulē Efeziešiem:

„…pakļauti šīs pasaules varas nesējam, gaisa valsts valdniekam, GARAM, kas vēl tagad darbojas nepaklausības bērnos.”

Efeziešiem 2:2.

 Pāvils mums saka, ka šis „valdnieks” ir gars, kurš darbojas cilvēkā. (tālāk minētie panti tulkoti no krievu valodas Bībeles).

Pilnīgi iespējams, ka vārdu „valdnieks” jeb „kņazs” – „sar”, kas ivritā nozīmē „ministrs, kņazs”, Pāvils ir aizguvis no Daniēla grāmatas. Daniēla 10:13,20,21; 12:1.

„Bet Persijas ķēniņa valsts kņazs stājās man pretī divdesmit vienu dienu; Tad Mihails, viens no pirmajiem kņaziem nāca man palīgā, un es paliku tur pie Persijas ķēniņiem.” 13. pants.

„Un viņš man sacīja: „vai zini, kādēļ es pie tevis esmu nācis? Tagad es atgriezīšos, lai cīnītos ar Persijas kņazu; bet kad es iziešu, tad, lūk, atnāks Grieķijas kņazs.” 20. pants. 

Daniēla grāmatā erceņģelis Mihails ir arī nosaukts par Israēla kņazu:

„…bet nav neviena, kas mani atbalstītu tajā, kā vien Mihails, jūsu kņazs.” 21.pants.

„Tanī laikā celsies Mihails, lielais kņazs, kurš stāv par tavas tautas dēliem.”

Daniēla 12:1.

Visi šie „kņazi” – ir garīgas būtnes, personības, kuras izdara ietekmi uz cilvēkiem, un pirmām kārtām uz valsts un tautu vadītājiem. Arī pie Daniēla tika sūtīts „nepazīstamais kņazs”: „…jo tagad pie tevis esmu sūtīts.” Sūtīts tas, kura veidolu Daniēls bija redzējis dienā pie lielās upes Tigras. Daniēla 10:5-6.

Tādā veidā Daniēla grāmatā lasītājam paveras noslēpums: cīņa par ietekmi uz cilvēku domām. Caur Saviem vēstnešiem Visuaugstais pārvalda pasauli. Tanī pat laikā mēs varam nojaust, kas ir Grieķijas un Persijas „kņazi”. Viņi stājas pretim „dižajam kņazam Mihailam”, kurš cīnās par Israēla dēliem. „Nepazīstamais kņazs”, kā mēs redzam, arī cīnās par Israēla dēliem.

Šiem „nepaklausības bērniem”, es saprotu, ka Pāvils šeit runā par nepaklausību Dievam, ir „savs” valdnieks (kņazs) – gars, kurš darbojas viņos. Tālāk Pāvils raksta, ka tie

„pēc savas dabas ir Dieva dusmības bērni”, „kas savos pārkāpumos ir miruši.”

Efeziešiem 2:2-5.

Lūk, gaisa valsts valdnieks. Šīs pasaules valdnieks (kņazs), kā viņu nosauca Ješua.