NO VERGA LĪDZ DIEVA KALPAM

NO VERGA LĪDZ DIEVA KALPAM

Mūsu iepriekšējā dzīvē, kurā mūs audzināja un mācīja būt par faraoniem, vai faraona vergiem, kā arī par vergiem un faraoniem – par to vergiem, kas paverdzināja mūs, un par faraoniem pār tiem, kurus varējām paverdzināt mēs, jo mēs dzīvojām zem faraona varas, faraonu ieviestās ekonomiskās un politiskās sistēmas varas.

Neatkarīgi no ekonomiskām un politiskām sistēmām, kurās mēs augām un attīstījāmies, vai tās būtu bijušas kapitālistiskā, vai sociālistiskā, dzimtbūtnieciskā, vai vergturu iekārta, jo reizēm mūslaiku sociālistiskā vai kapitālistiskā sistēma dažiem kļūst par dzimtbūtniecisku, un pat par vergturu iekārtu. Pār to visu tā vai citādi valdīja un valda faraons.

Pārdomājot nedēļas nodaļas „Bešalah” galveno tēmu – ebreju iziešana no Ēģiptes verdzības, nonāc pie secinājuma: ikvienam cilvēkam ir jāiziet caur jūru, aizejot no faraona krasta, un jāiziet brīvības krastā. Bet kur atrast „jūru”, kuru pārejot var iznākt „brīvības krastā”, jo visas „piekrastes” ir aizņemtas ar faraoniem. Planēta Zeme ir pārāk maza, lai cilvēkam šodien būtu iespējams atrast no faraoniem brīvu krastu, un tādēļ vienīgo izeju no nebrīvības cilvēks var rast tikai savas dvēseles dziļumos. Kā cilvēkam atrast izeju no nebrīvības? Vajag nostādīt cilvēku dilemmas priekšā: brīvība vai nāve. Cilvēks pats nevar sevi nostādīt šādas dilemmas priekšā, – pašsaglabāšanās instinkts to nepieļaus. Jo spēcīgāka ir mūsu tiekšanās pēc iekšējām izmaiņām, jo stiprāk šīs tieksmes tiek apslāpētas un aizturētas. Kas tad cilvēku virzīs uz viņa problēmu sfēras izejas punktu bez piespiešanas, – tā, lai viņš sāktu apzināties savu iekšējo brūci, ievainojumu? Dievs! Tikai Dieva mīlestība un gudrība pārvarēs cilvēka pašsaglabāšanās instinktu, kas neļauj viņam izrauties no verdzības. Par to mums stāsta nodaļa „Bešalah”.

„Un Adonai sacīja Moše tā: „Saki Israēla dēliem, lai atgriežas un apmetas pie Pihahirotas, starp Migdolu un jūru, pretī Baal-Cefonai, tai pretī apmetieties pie jūras.”

Šmot 14:1

   Un tālāk Adonai atklāj savu nodomu Moše; Israēla dēli nezin, ka viņi dodas pretī faraonam:

„ Bet Es nocietināšu faraona sirdi, un viņš dzīsies tiem pakaļ, un Es kļūšu slavens faraonā un viņa karaspēkā, un ēģiptieši uzzinās, ka Es – Adonai!” Un tā tie izdarīja.”     

Šmot 14:4

Dievs Israēla dēlus bez piespiešanas novirzīja uz ebreju dvēseļu problēmu sfēras izejas punktu, kas bija bailes no faraona. Mēs nedrīkstam arī aizmirst, ka tie bija ebreji, kas izpildīja Pesaha bausli: viņi pienesa upurim jēru, un iezīmēja ar jēra asinīm savus namus (Šmot 12:7-10, 13). Ar paklausību un baušļa izpildīšanu Israēla dēli izpelnījās atbrīvošanu no faraona. Bet tagad pievērsīsimies D.Ščedrovicka vārdiem:

„… iziešana no ļauno garu pakļautības ticīgajam cilvēkam ir jārealizē „ar jēra asins starpniecību”, t.i., caur ticību Mesijas upurim, un „jēra ēšanas starp-niecību”, citādi sakot, uzņemot, sevī ievietojot Isusa Hrista mācību. Un cilvēkam, kurš to īstenojis, jābūt gatavam „iziet no Ēģiptes” un sekot Kungam uz „apsolīto zemi”, kas garīgā ziņā ir augstākā pasaule, no kuras tika izdzīts Ādams, un kur mums visiem jāatgriežas.”

No D.Ščedrovicka piektās lekcijas grāmati „Ishod” (2.Mozus), 98.lpp.

No šī fragmenta es gribu izcelt trīs domas:

„…iziešana no ļauno garu pakļautības ticīgajam cilvēkam ir jārealizē „ar jēra asins starpniecību”, t.i., caur ticību Mesijas upurim…”

Šodien, pēc 2000 gadiem, pilnīgi noteikti var sacīt, ka Ješaja 8:16-17 pravietojums precīzi piepildījies. Dievs apslēpis atklāsmes Jakova namam un ieslēdzis tās Savos mācekļos. Šo secinājumu apstiprina ne tikai Ješua vārdi (Johanana 3:11 un 5:16-18), bet arī Johanana pagremdētāja vārdi (Johanana 3:31-32), un arī mūsdienu jūdu ticības stāvoklis. Šis apstāklis mums izskaidro, kādēļ pirmā gadsimta ebreji neticēja vārdiem, kurus runāja viņiem neizprotams cilvēks. Ja viņi būtu Torā un praviešu grāmatās, viņi būtu sadzirdējuši pazīstamus vārdus, un kāds no viņiem būtu aizdomājies, bet vārds nemājoja viņos un tādēļ viņi nevarēja noticēt. Izglītotajiem farizejiem nebija iespējams noticēt dīvainajam rabbi (Johanana 5:38). Viens no tādiem farizejiem bija rabbi Šauls līdz satikās ar Ješua (Apustuļu darbi 9:3-6, 22:6-8). Bet par kādu vārdu ir runa? Farizeji zināja Toru, taču viņi zināja Toru, kurā nebija Viņa balss un Viņa vaiga, kā Israēla Dievam kalpojoša persona (Johanana 5;36-37).

Pieminēsim Ješua mācekļa liecību.

 אָמֵן אָמֵן אֲנִי אוֹמֵר לְךָ, אֶת אֲשֶׁר אָנוּ יוֹדְעִים אֲנַחְנוּ מְדַבְּרִים וְאֶת אֲשֶׁר רָאִינוּ עַל זֶה אֲנַחְנוּ מְעִידִים, וְאֶת עֵדוּתֵנוּ אֵינְכֶם מְקַבְּלִים

„Patiesi, patiesi Es tev saku: mēs runājam, ko zinām, un liecinām, ko esam redzējuši, bet jūs mūsu liecību nepieņemat…”

Johanana 3:11

Kas – mēs? Ar ko Sevi apvieno Ješua? Kas ir tie viņi – Ješua liecinieki? Protams, vispirms jau Israēla Dievs (Johanana 5:36-37, 1.Johanana 5:7,9-10). Pēc tam seko pravieši, sākot ar Moše. Ješua vēršas pie farizejiem: „Jūs pētījat rakstus, jo jums šķiet, ka tajos jums ir mūžīgā dzīvība…” (Johanana 5:39, 45-47). Sākot ar 1998.gadu mēs esam Torā, kura tā uzreiz nemaz neatveras. Pagāja gadi, pirms mēs iegājām Torā, kura ved pie Mesijas. Šodien Tora mums ir atvērusies. Mūsu attieksme pret Rakstiem nevar neizmainīties.

Secinām: nav vārdu – nav ticības. Tā ir aksioma arī mūsdienu ticīgajiem. Ticībai ir jābūt ar saturu – Dieva vārds ir galvenais ticības saturs. Iedomāsimies: cilvēks redz veikalu, virs kura durvīm ir izkārtne ar uzrakstu „Maize”. Cilvēks ieiet veikalā, bet maizes nav. Tāda ir arī deklaratīvā ticība – ticīgais nevar piesātināties ar deklaratīvu ticību. Mums ir dots spēks, ar kura starpniecību var īstenot iziešanu no pakļautības ļaunajiem gariem. Un šis spēks – ticība. Bet, lai pielietotu praktiski mūsu ticību, pirmkārt: nepieciešams, lai ticībai būtu saturs, otrkārt: jāsadala jēdziens „ticība” divās sastāvdaļās – „uzticēšanās”, un „uzticība”.

Ja ticībai ir saturs (tā piepildīta ar Dieva vārdu), rodas – „uzticēšanās”. Uzticēšanās „kam”? Cilvēks nevar uzticēties „Tam”, kuru viņš nepazīst. Pieņemu, ka deklaratīvajai pieejai: es ar stipru ticību ticu, ka Dievs pienesa Savu upuri man, lai man būtu spēks iziet no ļauno garu pakļautības varas…, ir viena ļoti liela nepilnība – tā ir deklarācija. Tā neizraisa šaubas, un tomēr, tā ir tikai deklarācija. Deklarācija apstākļos, kad notiek garīga cīņā ar ļauniem spēkiem, ir neefektīva, jo ļaunie spēki ir ne tikai mums apkārt, bet arī mūsos pašos. „Faraons” vai „vergs” sēž ticīgajā – tas ir mūsu iekšējais ienaidnieks, kurš ieklausās ārējā ienaidniekā. Šis iekšējais ienaidnieks no iekšpuses sagrauj ticību, viņš ir gatavs padoties mūsu „faraonam”, vai mūsu „vergam”. Viņš mūsu domās dod mums padomu nepretoties ārējam „faraonam”, vai ārējam „vergam”. Iekšējā cīņa mūsu domās pašiem ar sevi atņem daudz spēka. Mūsu iekšējais ienaidnieks bieži vien ir daudz bīstamāks par ārējo ienaidnieku, jo, ja nebūtu iekšējā ienaidnieka (mūsu domas), mūsu ārējais ienaidnieks pie mums atnāktu ievērojami retāk, – mums sevī būtu daudz lielāka brīvība no ārējā ienaidnieka. Jēra ēšana ir galvenā pamat metode cīņā ar iekšējo ienaidnieku, jo Dieva domas atbrīvo mūs no mūsu sirds domām, pasaulīgām, dēmoniskām (Jakova 3:14-15 1988.g. Bībelē).

Tā ir „piektā” kolona, kas dzīvo mūsos, tas ir mūsu galvenais ienaidnieks, un pārliecināt to var tikai daudz varenākais Dieva spēks, bet precīzāk – mūsu dzīves pieredze, kurā Dievs mūsos ir uzvarējis mūsu „vergu”, vai mūsu „faraonu”.

Visuvarenais Dievs zin, kā uzvarēt mūsu iekšējo ienaidnieku. Viņš uzvar mūsu ārējo ienaidnieku, bet mūsu iekšējam ienaidniekam mūsos nav spēka sašūpot, izšaubīt mūsu ticību. Tādā veidā Visuvarenais Dievs iegūst mūsu uzticību. Mūsu dzīve sastāv no uzvarām un zaudējumiem, no Dieva uzvaram mūsu dzīvē un no mūsu iekšējā ienaidnieka uzvarām mūsos. Pirmajā gadījumā mūsu uzticēšanās Dievam pieaug, otrajā – nē. Dzīve nesastāv tikai no uzvarām. Bet mūsu dzīvei mūs jāatved pie secinājuma, ka viss mūsu dzīvē notiek pēc Dieva gribas, lai mēs paši uzvarētu savu iekšējo ienaidnieku. Tad mūsu dzīve kļūs par mūsos uzvarējušā Dieva dzīvi. Un šo uzvaru mūsos īsteno Pats Dievs!

Visuaugstais izvēlas garu ceļu cilvēka glābšanai, kurš sāk savu dzīves ceļu ar Dievu. Garajā ceļā cilvēkam ir laiks iemantot savā sirdī uzticēšanos Neredzamajam. Tikai uzticēdamies Dievam, cilvēks var kļūt Viņam uzticīgs, kas arī ir ceļš, kam vajadzīgs laiks. Dieva un cilvēka savstarpējās attiecībās Dievs cilvēka dzīves ceļā rada nelabvēlīgas situācijas, kuras pārvarot, cilvēks iegūst atzīšanas (iepazīšanas) pieredzi par Dieva visvarenību un Viņa uzticību, jo cilvēks neredzēja sev izeju, un šķietamā bezizeja cilvēka prātā negaidīti viegli atrisinājās. Un cilvēks zinot, ka tas nav noticis ar viņa spēku, ne ar viņa gudrību – vēršas ar pateicības lūgšanu pie Dieva. Uzkrātā pieredze par brīnišķīgajām izglābšanām no briesmām, nopietnām nepatikšanām, slimībām un pat nāves, cilvēku vada pie aizsargātības un uzticēšanās sajūtas pret To, Kas izglābj. Un tad uzticība Visuaugstajam kļūst par ikdienišķu nepieciešamību un cilvēks nevēlas vairs atgriezties pie dzīves, kas nodzīvota bez vadības no Augšienes.

„…un ar „Jēra ēšanas starpniecību”, citādi sakot, caur uzņemšanu,Ješua haMašiaha mācības ievietošanu sevī…”.

Rakstīts: „Vārds mājoja mūsu (cilvēku), vidū, pilns žēlastības un patiesības”, Johanana 1:14. Mums nav bijis tas prieks būt kopā ar Vārdu, Kurš kļuva miesa, bet mums ir ne mazāk nozīmīgs prieks: mums ir varēšana un iespēja mājot ar Vārdu nevis Viņa miesā, bet mūsu miesā, piepildot to ar žēlastību un patiesību. Tas ir mūs attīrošais Vārds, Tas attīra mūs no zemei piesaistītajām dvēseliskajām kaislībām un domām. Tā arī ir Dieva Gara uzvara mūsos. Tā ir mūsu uzvara pār mūsu iekšējo ienaidnieku. Ienaidnieks, kuram nav vairs daļas mūsos, – aiziet kopā ar apgrūtinošajām miesiskajām domām, pēc būtības dēmoniskām. Cilvēks brīvs no pasaulīgajām, miesas prāta domām – ir atdzimis cilvēks, viņš uzticas Dievam un virza savu dzīvi (savas domas) uz to, lai būtu uzticīgs Visuaugstajam Dievam. Mēs, piepildoties ar Dieva Vārdu, tuvojamies Dieva Dēlu statusam, pārveidojamies Dieva līdzībā – Ješua.    

JĒRA ĒŠANA

„Un cilvēkam, kas to izdarījis, ir jābūt gatavam” iziet no Ēģiptes” un sekot Kungam uz „apsolīto zemi”.

D. Ščedrovicka Vārdi, „jābūt gatavam”saka: – ka, tikai pēc fakta apzināšanās, ka mūsu iekšējā cilvēkā mīt mūsu iekšējais ienaidnieks, un pēc pieņemtā lēmuma pieteikt karu šim iekšējam ienaidniekam (aizmirstot par ārējiem ienaidniekiem), un pēc pieņemtās un mūsu iekšējā dzīvē realizētās vienīgi pareizās metodes cīņā ar iekšējo ienaidnieku – mūsu sirds domām, pasaulīgajām, pēc būtības dēmoniskajām, un tad ar Dieva Vārda starpniecību, pilnu žēlastības un patiesības, – mēs sākam gatavot sevi iziešanai no „Ēģiptes”.

Atgādināsim sev pirmos divus nosacījumus iziešanai no verdzības, un ar šādu mērķi izlasīsim vēlreiz D. Ščedrovicka vārdus:

 „…iziešanu no ļauno garu pakļautības ticīgam cilvēkam ir jārealizē „ar jēra asins starpniecību”, t.i., caur ticību Mesijas upurim, un „jēra ēšanas starpniecību”, citādi sakot, uzņemot, sevī ievietojot Isusa Hrista mācību. Un cilvēkam, kurš to īstenojis, jābūt gatavam „iziet no Ēģiptes” un sekot Kungam uz „apsolīto zemi”, kas garīgā ziņā ir augstākā pasaule, no kuras tika izdzīts Ādams, un kur mums visiem jāatgriežas.”

No D.Ščedrovicka piektās lekcijas grāmati „Ishod” (2.Mozus), 98.lpp.

Tā kā Visuaugstais Israēla Dievs Pats pienesa Savu Jēru par upuri cilvēkam, pēc iepriekšējas un brīvprātīgas vienošanās ar pašu Jēru (Ješaja 53:10, Daniela 9:26, Johanana 10:17-18), tad cilvēkam, kas pieņēmis priekš sevis labo vēsti, jānotic, t.i., jāieliek šo vēsti sevī. Labi, ja iziešana no ļauno garu pakļautības sākas ar zīmīgu notikumu, vai vēl labāk – paša Mesijas liecību, Kas ienācis ticīgā dzīvē. Tāds notikums kļūst par ticības satura sākumu. Kā jau iepriekš tika sacīts, deklaratīvā ticība, kā likums, savu sākumu rod emocionālā uzplūdumā un, ticīgajā nenostiprināta ar liecību, atslābst un var pavisam „izdzist” kā ugunskurs, ja neuztur ticības liesmu ar pirmā gadsimta Ješua apustuļu mācību. Bez atklāsmes no augšienes, bez izpratnes par savu māceklības laiku, bez vadības šai noliktajā māceklības ceļā – ticīgais nevar nonākt pie Mesijas atzīšanas. (Ješaja 8:16-17, Johanana 6:44-45).

 „Jo Es jums saku: ja jūsu taisnība nav labāka par rakstu mācītāju un farizeju taisnību, tad jūs nenāksit Debesu Valstībā”.

Matitjahu 5:20

Ješua miesas dienu laikā farizeji bija pati tīrākā un dievbijīgākā ebreju sabiedrības daļa. Pie varas bija saduķeji, bet farizeji bija opozīcijā. No saviem ienākumiem piekto daļu viņi ziedoja nabagiem, rūpējās par ebreju sabiedrības izglītošanu; viņi bija visvairāk cienītā „tautas” partija Romas valdīšanas apstākļos.

Taču no Johanana evaņģēlija, Ješua sarunā ar farizejiem, atklājas, ka farizeji nepazīst Dieva liecību par Mašiahu, viņi nekad nav dzirdējuši „bat koļ” – Viņa balsi un nav redzējuši Viņa vaigu (Johanana 5:36-37). Ješua attiecībā uz farizejiem secina:

„…un Viņa vārdi nemīt jūsos, tāpēc jūs neticat Tam, ko Viņš sūtījis.”

Johanana 5:38

Citiem vārdiem sakot: farizeji, kam ir Tora, neredzēja un nedzirdēja neko par Dieva balsi un Dieva vaigu. Ješua saka farizejiem: „Pētiet Rakstus”, t.i., Toru, kurā Moše liecina par Ješua. Tādā kārtā Ješua sevi identificē ar „bat koļ” – Dieva balsi un ar Dieva vaiga eņģeli (Johanana 5:39-40; 46-47), un šajā nezināšanā var saskatīt farizeju nepilnīgo izglītību, kas kļūs par iemeslu tam, ka viņu priekšā aizvērsies Debesu Valstības „vārti”. 

Pie tāda secinājuma mūs noved vārdi no slavenās 53.nodaļas Ješaja grāmatā:

„…caur Viņa atzīšanu, Viņš Taisnais, Mans Kalps, attaisnos daudzus un viņu grēkus uz Sevi nesīs”.

Ješaja 53:11

Tātad, Ješua norādīja uz patiesības ceļu, kas pārspēj farizeju taisnību: ir jāapgūst farizeju taisnība un jāpārspēj viņus Toras iepazīšanā, izzināšanā. Farizeju Toras saturā nebija atklāsme par „bat koļ” – „Viņa balsi” un atklāsme par „Viņa vaiga Eņģeli”. Pirmā gadsimta farizeju Tora neveda pie Mesijas (Romiešiem 10:4). Kā pārspēt farizeju taisnību? Grāmata „Apustuļu darbi” (9:1-20, 22:3-2 un 26:9-18) (farizeja rabi Šaula liecības ) rāda mums uzskatāmu garīgu pārmaiņu piemēru, kādas notika ar rabi Šaulu. Tās aprakstītas kristīgā rakstnieka Risto Santala grāmatā „Apustulis Pāvils, cilvēks un skolotājs…”. Es atļaušos citēt fragmentus no šīs grāmatas.

Atdzimušais Pāvils

„Izpētot Pāvila dzīvi, mēs nonākam pie vispārcilvēciskiem novērojumiem, kas ir pieņemami visiem ticīgiem, lai tie būtu kristieši vai jūdi. Nav jāšaubās par viņa atgriešanās patiesīgumu un par to, ko viņš šai sakarā pārdzīvojis. Un nevajag domāt, it kā tas būtu viņa iztēles auglis. Isusa redzējums radās „piepeši” un pārsteidza arī viņa ceļa biedrus. Tie nebija Pāvila palīgi, vai viņa pavadošā kara eskorta locekļi, tie vienkārši bija citi ceļinieki, kuri gāja ar viņu vienā karavānā. Viņa aklums ilga trīs dienas, kuras viņš pavadīja gavēnī. Vārdi „viņš tagad lūdzas” ilustrē viņa pārdzīvojumu garīgo dabu. Šie ārējie notikumi nevarēja būt psiholoģiskās iedarbības vai stāvokļa rezultāts. Tas nozīmē, ka Pāvils saņēma uzreiz skaidru un noteiktu uzdevumu – būt par pagānu apustuli. Šī apziņa viņam kalpoja par uzmundrinājumu un atbalstu nākotnei. Tomēr Pāvilā notikušajām pārmaiņām bija arī neatkarīgs cēlonis. Tai laikā viņš jau bija sācis izjusta dziļu iekšēju konfliktu, kas bija radies iegūtās izglītības procesā. Pāvils pats saka: „Es kā farizejs dzīvoju pēc visstingrākās mūsu ticības mācības noteikumiem  (Apustuļu darbi 26:5).

 

Pārdomājot nedēļas nodaļas „Bešalah” galveno tēmu – ebreju iziešana no Ēģiptes verdzības, nonāc pie secinājuma: ikvienam cilvēkam ir jāiziet caur jūru, aizejot no faraona krasta, un jāiziet brīvības krastā. Bet kur atrast „jūru”, kuru pārejot var iznākt „brīvības krastā”, jo visas „piekrastes” ir aizņemtas ar faraoniem. Planēta Zeme ir pārāk maza, lai cilvēkam šodien būtu iespējams atrast no faraoniem brīvu krastu, un tādēļ vienīgo izeju no nebrīvības cilvēks var rast tikai savas dvēseles dziļumos. Kā cilvēkam atrast izeju no nebrīvības? Vajag nostādīt cilvēku dilemmas priekšā: brīvība vai nāve. Cilvēks pats nevar sevi nostādīt šādas dilemmas priekšā, – pašsaglabāšanās instinkts to nepieļaus. Jo spēcīgāka ir mūsu tiekšanās pēc iekšējām izmaiņām, jo stiprāk šīs tieksmes tiek apslāpētas un aizturētas. Kas tad cilvēku virzīs uz viņa problēmu sfēras izejas punktu bez piespiešanas, – tā, lai viņš sāktu apzināties savu iekšējo brūci, ievainojumu? Dievs! Tikai Dieva mīlestība un gudrība pārvarēs cilvēka pašsaglabāšanās instinktu, kas neļauj viņam izrauties no verdzības. Par to mums stāsta nodaļa „Bešalah”.

„Un Adonai sacīja Moše tā: „Saki Israēla dēliem, lai atgriežas un apmetas pie Pihahirotas, starp Migdolu un jūru, pretī Baal-Cefonai, tai pretī apmetieties pie jūras.”

Šmot 14:1

   Un tālāk Adonai atklāj savu nodomu Moše; Israēla dēli nezin, ka viņi dodas pretī faraonam:

„ Bet Es nocietināšu faraona sirdi, un viņš dzīsies tiem pakaļ, un Es kļūšu slavens faraonā un viņa karaspēkā, un ēģiptieši uzzinās, ka Es – Adonai!” Un tā tie izdarīja.”     

Šmot 14:4

Dievs Israēla dēlus bez piespiešanas novirzīja uz ebreju dvēseļu problēmu sfēras izejas punktu, kas bija bailes no faraona. Mēs nedrīkstam arī aizmirst, ka tie bija ebreji, kas izpildīja Pesaha bausli: viņi pienesa upurim jēru, un iezīmēja ar jēra asinīm savus namus (Šmot 12:7-10, 13). Ar paklausību un baušļa izpildīšanu Israēla dēli izpelnījās atbrīvošanu no faraona. Bet tagad pievērsīsimies D.Ščedrovicka vārdiem:

„… iziešana no ļauno garu pakļautības ticīgajam cilvēkam ir jārealizē „ar jēra asins starpniecību”, t.i., caur ticību Mesijas upurim, un „jēra ēšanas starp-niecību”, citādi sakot, uzņemot, sevī ievietojot Isusa Hrista mācību. Un cilvēkam, kurš to īstenojis, jābūt gatavam „iziet no Ēģiptes” un sekot Kungam uz „apsolīto zemi”, kas garīgā ziņā ir augstākā pasaule, no kuras tika izdzīts Ādams, un kur mums visiem jāatgriežas.”

No D.Ščedrovicka piektās lekcijas grāmati „Ishod” (2.Mozus), 98.lpp.

No šī fragmenta es gribu izcelt trīs domas:

„…iziešana no ļauno garu pakļautības ticīgajam cilvēkam ir jārealizē „ar jēra asins starpniecību”, t.i., caur ticību Mesijas upurim…”

Šodien, pēc 2000 gadiem, pilnīgi noteikti var sacīt, ka Ješaja 8:16-17 pravietojums precīzi piepildījies. Dievs apslēpis atklāsmes Jakova namam un ieslēdzis tās Savos mācekļos. Šo secinājumu apstiprina ne tikai Ješua vārdi (Johanana 3:11 un 5:16-18), bet arī Johanana pagremdētāja vārdi (Johanana 3:31-32), un arī mūsdienu jūdu ticības stāvoklis. Šis apstāklis mums izskaidro, kādēļ pirmā gadsimta ebreji neticēja vārdiem, kurus runāja viņiem neizprotams cilvēks. Ja viņi būtu Torā un praviešu grāmatās, viņi būtu sadzirdējuši pazīstamus vārdus, un kāds no viņiem būtu aizdomājies, bet vārds nemājoja viņos un tādēļ viņi nevarēja noticēt. Izglītotajiem farizejiem nebija iespējams noticēt dīvainajam rabbi (Johanana 5:38). Viens no tādiem farizejiem bija rabbi Šauls līdz satikās ar Ješua (Apustuļu darbi 9:3-6, 22:6-8). Bet par kādu vārdu ir runa? Farizeji zināja Toru, taču viņi zināja Toru, kurā nebija Viņa balss un Viņa vaiga, kā Israēla Dievam kalpojoša persona (Johanana 5;36-37).

Pieminēsim Ješua mācekļa liecību.

 אָמֵן אָמֵן אֲנִי אוֹמֵר לְךָ, אֶת אֲשֶׁר אָנוּ יוֹדְעִים אֲנַחְנוּ מְדַבְּרִים וְאֶת אֲשֶׁר רָאִינוּ עַל זֶה אֲנַחְנוּ מְעִידִים, וְאֶת עֵדוּתֵנוּ אֵינְכֶם מְקַבְּלִים

„Patiesi, patiesi Es tev saku: mēs runājam, ko zinām, un liecinām, ko esam redzējuši, bet jūs mūsu liecību nepieņemat…”

Johanana 3:11

Kas – mēs? Ar ko Sevi apvieno Ješua? Kas ir tie viņi – Ješua liecinieki? Protams, vispirms jau Israēla Dievs (Johanana 5:36-37, 1.Johanana 5:7,9-10). Pēc tam seko pravieši, sākot ar Moše. Ješua vēršas pie farizejiem: „Jūs pētījat rakstus, jo jums šķiet, ka tajos jums ir mūžīgā dzīvība…” (Johanana 5:39, 45-47). Sākot ar 1998.gadu mēs esam Torā, kura tā uzreiz nemaz neatveras. Pagāja gadi, pirms mēs iegājām Torā, kura ved pie Mesijas. Šodien Tora mums ir atvērusies. Mūsu attieksme pret Rakstiem nevar neizmainīties.

Secinām: nav vārdu – nav ticības. Tā ir aksioma arī mūsdienu ticīgajiem. Ticībai ir jābūt ar saturu – Dieva vārds ir galvenais ticības saturs. Iedomāsimies: cilvēks redz veikalu, virs kura durvīm ir izkārtne ar uzrakstu „Maize”. Cilvēks ieiet veikalā, bet maizes nav. Tāda ir arī deklaratīvā ticība – ticīgais nevar piesātināties ar deklaratīvu ticību. Mums ir dots spēks, ar kura starpniecību var īstenot iziešanu no pakļautības ļaunajiem gariem. Un šis spēks – ticība. Bet, lai pielietotu praktiski mūsu ticību, pirmkārt: nepieciešams, lai ticībai būtu saturs, otrkārt: jāsadala jēdziens „ticība” divās sastāvdaļās – „uzticēšanās”, un „uzticība”.

Ja ticībai ir saturs (tā piepildīta ar Dieva vārdu), rodas – „uzticēšanās”. Uzticēšanās „kam”? Cilvēks nevar uzticēties „Tam”, kuru viņš nepazīst. Pieņemu, ka deklaratīvajai pieejai: es ar stipru ticību ticu, ka Dievs pienesa Savu upuri man, lai man būtu spēks iziet no ļauno garu pakļautības varas…, ir viena ļoti liela nepilnība – tā ir deklarācija. Tā neizraisa šaubas, un tomēr, tā ir tikai deklarācija. Deklarācija apstākļos, kad notiek garīga cīņā ar ļauniem spēkiem, ir neefektīva, jo ļaunie spēki ir ne tikai mums apkārt, bet arī mūsos pašos. „Faraons” vai „vergs” sēž ticīgajā – tas ir mūsu iekšējais ienaidnieks, kurš ieklausās ārējā ienaidniekā. Šis iekšējais ienaidnieks no iekšpuses sagrauj ticību, viņš ir gatavs padoties mūsu „faraonam”, vai mūsu „vergam”. Viņš mūsu domās dod mums padomu nepretoties ārējam „faraonam”, vai ārējam „vergam”. Iekšējā cīņa mūsu domās pašiem ar sevi atņem daudz spēka. Mūsu iekšējais ienaidnieks bieži vien ir daudz bīstamāks par ārējo ienaidnieku, jo, ja nebūtu iekšējā ienaidnieka (mūsu domas), mūsu ārējais ienaidnieks pie mums atnāktu ievērojami retāk, – mums sevī būtu daudz lielāka brīvība no ārējā ienaidnieka. Jēra ēšana ir galvenā pamat metode cīņā ar iekšējo ienaidnieku, jo Dieva domas atbrīvo mūs no mūsu sirds domām, pasaulīgām, dēmoniskām (Jakova 3:14-15 1988.g. Bībelē).

Tā ir „piektā” kolona, kas dzīvo mūsos, tas ir mūsu galvenais ienaidnieks, un pārliecināt to var tikai daudz varenākais Dieva spēks, bet precīzāk – mūsu dzīves pieredze, kurā Dievs mūsos ir uzvarējis mūsu „vergu”, vai mūsu „faraonu”.

Visuvarenais Dievs zin, kā uzvarēt mūsu iekšējo ienaidnieku. Viņš uzvar mūsu ārējo ienaidnieku, bet mūsu iekšējam ienaidniekam mūsos nav spēka sašūpot, izšaubīt mūsu ticību. Tādā veidā Visuvarenais Dievs iegūst mūsu uzticību. Mūsu dzīve sastāv no uzvarām un zaudējumiem, no Dieva uzvaram mūsu dzīvē un no mūsu iekšējā ienaidnieka uzvarām mūsos. Pirmajā gadījumā mūsu uzticēšanās Dievam pieaug, otrajā – nē. Dzīve nesastāv tikai no uzvarām. Bet mūsu dzīvei mūs jāatved pie secinājuma, ka viss mūsu dzīvē notiek pēc Dieva gribas, lai mēs paši uzvarētu savu iekšējo ienaidnieku. Tad mūsu dzīve kļūs par mūsos uzvarējušā Dieva dzīvi. Un šo uzvaru mūsos īsteno Pats Dievs!

Visuaugstais izvēlas garu ceļu cilvēka glābšanai, kurš sāk savu dzīves ceļu ar Dievu. Garajā ceļā cilvēkam ir laiks iemantot savā sirdī uzticēšanos Neredzamajam. Tikai uzticēdamies Dievam, cilvēks var kļūt Viņam uzticīgs, kas arī ir ceļš, kam vajadzīgs laiks. Dieva un cilvēka savstarpējās attiecībās Dievs cilvēka dzīves ceļā rada nelabvēlīgas situācijas, kuras pārvarot, cilvēks iegūst atzīšanas (iepazīšanas) pieredzi par Dieva visvarenību un Viņa uzticību, jo cilvēks neredzēja sev izeju, un šķietamā bezizeja cilvēka prātā negaidīti viegli atrisinājās. Un cilvēks zinot, ka tas nav noticis ar viņa spēku, ne ar viņa gudrību – vēršas ar pateicības lūgšanu pie Dieva. Uzkrātā pieredze par brīnišķīgajām izglābšanām no briesmām, nopietnām nepatikšanām, slimībām un pat nāves, cilvēku vada pie aizsargātības un uzticēšanās sajūtas pret To, Kas izglābj. Un tad uzticība Visuaugstajam kļūst par ikdienišķu nepieciešamību un cilvēks nevēlas vairs atgriezties pie dzīves, kas nodzīvota bez vadības no Augšienes.

„…un ar „Jēra ēšanas starpniecību”, citādi sakot, caur uzņemšanu,Ješua haMašiaha mācības ievietošanu sevī…”.

Rakstīts: „Vārds mājoja mūsu (cilvēku), vidū, pilns žēlastības un patiesības”, Johanana 1:14. Mums nav bijis tas prieks būt kopā ar Vārdu, Kurš kļuva miesa, bet mums ir ne mazāk nozīmīgs prieks: mums ir varēšana un iespēja mājot ar Vārdu nevis Viņa miesā, bet mūsu miesā, piepildot to ar žēlastību un patiesību. Tas ir mūs attīrošais Vārds, Tas attīra mūs no zemei piesaistītajām dvēseliskajām kaislībām un domām. Tā arī ir Dieva Gara uzvara mūsos. Tā ir mūsu uzvara pār mūsu iekšējo ienaidnieku. Ienaidnieks, kuram nav vairs daļas mūsos, – aiziet kopā ar apgrūtinošajām miesiskajām domām, pēc būtības dēmoniskām. Cilvēks brīvs no pasaulīgajām, miesas prāta domām – ir atdzimis cilvēks, viņš uzticas Dievam un virza savu dzīvi (savas domas) uz to, lai būtu uzticīgs Visuaugstajam Dievam. Mēs, piepildoties ar Dieva Vārdu, tuvojamies Dieva Dēlu statusam, pārveidojamies Dieva līdzībā – Ješua.    

JĒRA ĒŠANA

„Un cilvēkam, kas to izdarījis, ir jābūt gatavam” iziet no Ēģiptes” un sekot Kungam uz „apsolīto zemi”.

D. Ščedrovicka Vārdi, „jābūt gatavam”saka: – ka, tikai pēc fakta apzināšanās, ka mūsu iekšējā cilvēkā mīt mūsu iekšējais ienaidnieks, un pēc pieņemtā lēmuma pieteikt karu šim iekšējam ienaidniekam (aizmirstot par ārējiem ienaidniekiem), un pēc pieņemtās un mūsu iekšējā dzīvē realizētās vienīgi pareizās metodes cīņā ar iekšējo ienaidnieku – mūsu sirds domām, pasaulīgajām, pēc būtības dēmoniskajām, un tad ar Dieva Vārda starpniecību, pilnu žēlastības un patiesības, – mēs sākam gatavot sevi iziešanai no „Ēģiptes”.

Atgādināsim sev pirmos divus nosacījumus iziešanai no verdzības, un ar šādu mērķi izlasīsim vēlreiz D. Ščedrovicka vārdus:

 „…iziešanu no ļauno garu pakļautības ticīgam cilvēkam ir jārealizē „ar jēra asins starpniecību”, t.i., caur ticību Mesijas upurim, un „jēra ēšanas starpniecību”, citādi sakot, uzņemot, sevī ievietojot Isusa Hrista mācību. Un cilvēkam, kurš to īstenojis, jābūt gatavam „iziet no Ēģiptes” un sekot Kungam uz „apsolīto zemi”, kas garīgā ziņā ir augstākā pasaule, no kuras tika izdzīts Ādams, un kur mums visiem jāatgriežas.”

No D.Ščedrovicka piektās lekcijas grāmati „Ishod” (2.Mozus), 98.lpp.

Tā kā Visuaugstais Israēla Dievs Pats pienesa Savu Jēru par upuri cilvēkam, pēc iepriekšējas un brīvprātīgas vienošanās ar pašu Jēru (Ješaja 53:10, Daniela 9:26, Johanana 10:17-18), tad cilvēkam, kas pieņēmis priekš sevis labo vēsti, jānotic, t.i., jāieliek šo vēsti sevī. Labi, ja iziešana no ļauno garu pakļautības sākas ar zīmīgu notikumu, vai vēl labāk – paša Mesijas liecību, Kas ienācis ticīgā dzīvē. Tāds notikums kļūst par ticības satura sākumu. Kā jau iepriekš tika sacīts, deklaratīvā ticība, kā likums, savu sākumu rod emocionālā uzplūdumā un, ticīgajā nenostiprināta ar liecību, atslābst un var pavisam „izdzist” kā ugunskurs, ja neuztur ticības liesmu ar pirmā gadsimta Ješua apustuļu mācību. Bez atklāsmes no augšienes, bez izpratnes par savu māceklības laiku, bez vadības šai noliktajā māceklības ceļā – ticīgais nevar nonākt pie Mesijas atzīšanas. (Ješaja 8:16-17, Johanana 6:44-45).

 „Jo Es jums saku: ja jūsu taisnība nav labāka par rakstu mācītāju un farizeju taisnību, tad jūs nenāksit Debesu Valstībā”.

Matitjahu 5:20

Ješua miesas dienu laikā farizeji bija pati tīrākā un dievbijīgākā ebreju sabiedrības daļa. Pie varas bija saduķeji, bet farizeji bija opozīcijā. No saviem ienākumiem piekto daļu viņi ziedoja nabagiem, rūpējās par ebreju sabiedrības izglītošanu; viņi bija visvairāk cienītā „tautas” partija Romas valdīšanas apstākļos.

Taču no Johanana evaņģēlija, Ješua sarunā ar farizejiem, atklājas, ka farizeji nepazīst Dieva liecību par Mašiahu, viņi nekad nav dzirdējuši „bat koļ” – Viņa balsi un nav redzējuši Viņa vaigu (Johanana 5:36-37). Ješua attiecībā uz farizejiem secina:

„…un Viņa vārdi nemīt jūsos, tāpēc jūs neticat Tam, ko Viņš sūtījis.”

Johanana 5:38

Citiem vārdiem sakot: farizeji, kam ir Tora, neredzēja un nedzirdēja neko par Dieva balsi un Dieva vaigu. Ješua saka farizejiem: „Pētiet Rakstus”, t.i., Toru, kurā Moše liecina par Ješua. Tādā kārtā Ješua sevi identificē ar „bat koļ” – Dieva balsi un ar Dieva vaiga eņģeli (Johanana 5:39-40; 46-47), un šajā nezināšanā var saskatīt farizeju nepilnīgo izglītību, kas kļūs par iemeslu tam, ka viņu priekšā aizvērsies Debesu Valstības „vārti”. 

Pie tāda secinājuma mūs noved vārdi no slavenās 53.nodaļas Ješaja grāmatā:

„…caur Viņa atzīšanu, Viņš Taisnais, Mans Kalps, attaisnos daudzus un viņu grēkus uz Sevi nesīs”.

Ješaja 53:11

Tātad, Ješua norādīja uz patiesības ceļu, kas pārspēj farizeju taisnību: ir jāapgūst farizeju taisnība un jāpārspēj viņus Toras iepazīšanā, izzināšanā. Farizeju Toras saturā nebija atklāsme par „bat koļ” – „Viņa balsi” un atklāsme par „Viņa vaiga Eņģeli”. Pirmā gadsimta farizeju Tora neveda pie Mesijas (Romiešiem 10:4). Kā pārspēt farizeju taisnību? Grāmata „Apustuļu darbi” (9:1-20, 22:3-2 un 26:9-18) (farizeja rabi Šaula liecības ) rāda mums uzskatāmu garīgu pārmaiņu piemēru, kādas notika ar rabi Šaulu. Tās aprakstītas kristīgā rakstnieka Risto Santala grāmatā „Apustulis Pāvils, cilvēks un skolotājs…”. Es atļaušos citēt fragmentus no šīs grāmatas.

Atdzimušais Pāvils

„Izpētot Pāvila dzīvi, mēs nonākam pie vispārcilvēciskiem novērojumiem, kas ir pieņemami visiem ticīgiem, lai tie būtu kristieši vai jūdi. Nav jāšaubās par viņa atgriešanās patiesīgumu un par to, ko viņš šai sakarā pārdzīvojis. Un nevajag domāt, it kā tas būtu viņa iztēles auglis. Isusa redzējums radās „piepeši” un pārsteidza arī viņa ceļa biedrus. Tie nebija Pāvila palīgi, vai viņa pavadošā kara eskorta locekļi, tie vienkārši bija citi ceļinieki, kuri gāja ar viņu vienā karavānā. Viņa aklums ilga trīs dienas, kuras viņš pavadīja gavēnī. Vārdi „viņš tagad lūdzas” ilustrē viņa pārdzīvojumu garīgo dabu. Šie ārējie notikumi nevarēja būt psiholoģiskās iedarbības vai stāvokļa rezultāts. Tas nozīmē, ka Pāvils saņēma uzreiz skaidru un noteiktu uzdevumu – būt par pagānu apustuli. Šī apziņa viņam kalpoja par uzmundrinājumu un atbalstu nākotnei. Tomēr Pāvilā notikušajām pārmaiņām bija arī neatkarīgs cēlonis. Tai laikā viņš jau bija sācis izjusta dziļu iekšēju konfliktu, kas bija radies iegūtās izglītības procesā. Pāvils pats saka: „Es kā farizejs dzīvoju pēc visstingrākās mūsu ticības mācības noteikumiem  (Apustuļu darbi 26:5).


Komentāri

1. Aivars @ 2017-10-11 18:33:26

Šalom.... ...kas ir D.Ščedrovickis?



 

Vārds:

Kods:

Kods

Komentārs:


Pievienot