13. Nodaļa

 Atklāsme

(turpinājums)

Johanans

Tā ir vēršanās pie ticīgiem cilvēkiem, kuriem ir attiecības ar šiem Rakstiem. Grāmata sākas kā vēršanās pie ticīgajiem: „…lai rādītu Saviem kalpiem…” Jņ. atkl. 1:1, un beidzas ar vēršanos pie ticīgajiem: „Mūsu Kunga Ješua žēlastība lai ir ar visiem! Āmen!” Jņ. atkl. 22:21. 

Tā ir Ješua Ha-Mašiah pravietiskā atklāsme, ko Viņš saņēma no Visuaugstā, ticīgajiem. Vieniem tas ir stiprinājums ticībā, otriem tas ir kā brīdinājums, lai atvērtu acis, lai varētu paspēt atgriezties uz patiesības ceļa.

Šī grāmata ir pravietiska un pilna ar simboliem, kuri ir saprotami šo Rakstu cilvēkiem. Viss uzrakstītais – tas ir iekšējai lietošanai, visiem tiem, kam ir attiecības ar šiem Rakstiem. Tā ir vēršanās pie uzvarētājiem, pie tiem, kas uzvar, un pie tiem, kam vēl jānostājas uz uzvaras ceļa. Grāmata ir uzrakstīta ar apustuļa roku:

„Es, Johanans, jūsu brālis un līdzdalībnieks ciešanās, valdīšanā un izturībā, kuru avots ir mūsu vienotība ar Ješua. Par Dieva vēsts sludināšanu un Ješua apliecināšanu atrados izsūtījumā Patmos salā. Garā es nokļuvu Tā Kunga dienā…”

 Ješua Mesijas atklāsme Johananam. 1:9-10 D. Sterns.

Johanans – „vecajs” (krievu val. Bībelē un „vecākais” – 1877. g. Bībelē), kā viņš sevi sauc, griežas pie saviem ticības brāļiem. (3. Jāņa:1) Pēdējais, dzīvs palikušais apustulis. (Jņ. 21:23-24) Iespējams, ka viņš bija vienīgais cilvēks visā pasaulē, kurš bija spējīgs, izpildot Ješua uzdevumu, precīzi pierakstīt pravietisko atklāsmi un nodot to nākamajām ticīgo paaudzēm, lai cilvēki varētu atgriezties uz patiesības ceļa.

Johanans bija arī vienīgais (iespējams), kurš zināja ļaunuma sakni, jo viņš savās vēstulēs mācīja kā atšķirt patieso Mesiju no antimesijas (1. Jāņa 4:1-3). Viņš norādīja, un šis norādījums ir nonācis līdz mums, par to, kas ir antikrists, Mesijas pretinieks (par to mācīja arī Pāvils 2. Tesal. 2:3-4), uzurpators, kurš iesēdies templī, ko sauc „cilvēks”, uzdodoties par Mesiju un ieņemot Viņa vietu, Mesijas vietā. Pateicība Dievam un Ješua, Johanana vēstules ir nonākušas līdz mums, un mums ir iespēja un nepieciešamība iedziļināties to izpētē.

Vārds „antikrists” ir grieķu izcelsmes vārds un tas nozīmē gan Mesijas pretinieks, gan tāds, kas aizņēmis Viņa vietu. „Anti” – tas ir gan „pret”, gan „tā vietā”. Šodien, kā arī daudzus gadsimtus iepriekš, baznīcas māca, ka kaut kad nenoteiktā nākotnē nāks antikrists, persona, kas iesēdīsies Jeruzālemes trešajā (!) templī, pievils ebrejus, un viņi pieņems to. Kristieši, kas būs pieņēmuši patieso Kristu, būs brīvi no tamlīdzīgām briesmām.

Bet ko rakstīja Johanans savās vēstulēs jau pirms 2000 gadiem:

 „Jo daudzi maldinātāji ir izgājuši (jau izgājuši) pasaulē; kas neapliecina miesā nākušo Ješua Ha-Mašiahu (Johanans ir ebrejs un savu skolotāju varēja saukt tikai tā), tāds CILVĒKS ir maldinātājs un antikrists.”

2. Johanana 1:7 (krievu val. Bībelē).

 Johanans rakstīja, ka daudzi „antikristi” jau ir izgājuši pasaulē un pievīluši citus ticīgos. Un tālāk vēstulē seko brīdinājums:

 „Lūkojieties uz sevi, ka nepazaudējat to, ko mēs esam darbā panākuši, bet ka saņemat pilnu algu. Ikviens, kas aiziet no Mesijas mācības un nepaliek tanī, ir bez Dieva…” 

 2. Johanana 1:8-9.

Un beigās stingra piebilde, aizliegums: „Ja kāds nāk pie jums un nesludina šo mācību, tad neuzņemiet viņu savās mājās un nesveiciniet viņu.” 

Šie maldinātāji un antikristi jau apustuļu laikos nāca ar savām mācībām un centās nostāties pret apustuļiem. Par to rakstīja arī Pāvils 2. Kor. 11:1-4, 13-15, Gal. 1:6-9. Par to arī „Atklāsmes grāmatā” mūsu Kunga Ješua pirmajā vēstulē Efezas draudzes Eņģelim. Tās jau bija laika zīmes apustuļiem, jo viņi pētīja Ješua pravietojumus, un iespējams, kā tas ir cilvēka dabā, saistīja šo pravietojuma laiku ar savas dzīves īso laiku.  

Viltus mācību izplatīšanās par Mesijas personību apustuļiem bija pēdējo laiku zīme.

„Bērniņi, ir pēdējā stunda, un, kā jūs esat dzirdējuši, ka nāks antikrists, tā jau tagad daudzi antikristi ir cēlušies; no tā mēs noprotam, ka ir pēdējā stunda. No mums viņi ir izgājuši, bet viņi nav bijuši mūsējie, jo, ja tie būtu bijuši mūsējie, tie būtu pie mums palikuši, bet viņi nav pie mums palikuši, lai atklātos, ka viņi nav visi mūsējie.”

 1. Jāņa 2:18-19. 

Lūk, šis: „Daudzi antikristi ir cēlušies…” runā uz mums, ka katrs, kas savā sirdī un savā prātā nēsā viltus mesiju, pēc apustuļa domām – pats ir antikrists. Turklāt viņu radās daudz. Iespējams, ka Ješua runāja tieši par lielu daudzumu cilvēku, kas sekos viltus mesijam. „Jo daudzi nāks Manā Vārdā un sacīs: „Es tas esmu, un daudzus pievils.” Mums, kas dzīvojam 2000 gadus vēlāk, tā ir svarīga liecība, kas dod iespēju saprast, šo neiedomājamo daudzveidību iemeslu mācībās. Šī liecība, pirmkārt, runā par to, ka nav vienas vienīgas mācības, kura vajadzīga mums visiem – Ješua mācības.

Cilvēks ienaidnieks

 (krievu val. Bībelē Mateja 13:28)

Pagāja divpadsmit gadi iekams šis vārdu salikums no Ješua līdzības savienojās manī ar vārdu „antikrists” no Johanana vēstulēm. Jo tālāk, jo arvien vairāk sāku saprast, ka Jaunās Derības raksti ir viens vesels vēstījums. Vēstījums, kurā Dievs ar Jēra, Mesiju Ješua, un Viņa mācekļu starpniecību vērsās pie visām tautām ar aicinājumu – „atgriezties no tumsas varas gaismā, no sātana varas pie Dieva un ticībā uz Dieva Dēlu dabūt grēku piedošanu un vienu mantojumu kopā ar Israēlu” (Ap. d. 26:18).

Ievērojamu vietu šajā vēstījumā tautām ieņem Ješua apustuļu vēstules. No pirmo divpadsmit Ješua mācekļu un sekotāju vēstulēm šajā vēstījumā ir Šimona, Jakova, Johanana, bet visvairāk ir Šaula (apustuļa Pāvila) vēstules.

No šīm vēstulēm mēs uzzinām, ko un kā Ješua apustuļi mācīja saviem mācekļiem. Tajās mēs redzam arī tās grūtības, kas nostājas ceļā gaismai, kuru nesa apustuļi, un viņu satraukumu par viltus mācību izplatīšanos, it sevišķi par tām, kas skāra paša Glābēja personību. Tas notika jau pirmā gadsimta otrajā pusē.

Apustuļi to redzēja. Tas mums, 21. gs. sākumā stāsta, ka tumsa nežēlīgi cīnījās ar gaismu, ko nesa neliela Ješua mācekļu saujiņa. Tumsas vara nevarēja samierināties, jo tumsa vienmēr pretojas gaismai. Tumsa, par kuru mēs šeit runājam, nav absolūta, sataustāma tumsa. Nē! Tā drīzāk ir gaismas nepietiekamība. Tā drīzāk ir „sagrozīta” gaisma. Pat labāk teikt izkropļota gaisma. Bet tas ir pilnīgi pietiekami, lai aizvestu cilvēku no patiesības un, līdz ar to, arī no glābšanas. Vai daudz vajag tumsai, lai cilvēks nesasniegtu Debesu Valstību? Izrādās, kā var spriest pēc Johanana vēstules, pilnīgi pietiek novirzīt „iznākošos no tumsas” pa viltus ceļu, izmainot Mesijas tēlu. Viltus mesijam, kuram nekad nav bijusi miesa un asinis, nav varas glābt cilvēku, jo viņš nav izlējis savas asinis. Tāds „mesija” nevar atvest cilvēku pie Dieva, nevar viņu nomazgāt Jēra asinīm, Tā Jēra, Kurš bija paredzēts nokaušanai pirms pasaules radīšanas Jņ. atkl. 13:8. (krievu val. Bībelē).

Iziešana no tumsas! Tas ir pietiekami garš process. Ebreji pirms 3300 gadiem vienā naktī izgāja no Ēģiptes, bet nespēja šķērsot Jordānu, un palika tuksnesī tā iemesla dēļ, ka nespēja „iznīdēt” (izvest) no sevis tumsu.

Bet tie, kas izgāja (jo ne visi izgāja), pieņēma Toras gaismu. Viņi bija pirmie! Viņi kalpoja Israēla Dievam, jo noslēdza Derību ar Dievu. Viņi pieņēma Toras gaismu un Toras jūgu, un nodeva gan līgumu, gan Toru nākošām paaudzēm.

Un ne jau mums viņus tiesāt, jo gaisma, ko viņi pieņēma, šodien apgaismo mūs. Taisnības labad atcerēsimies Ješua vārdus:

„Jo še piepildās vārds, ka cits ir, kas sēj, un cits, kas pļauj. Es jūs esmu sūtījis pļaut, kur jūs neesat strādājuši. Citi ir strādājuši, bet jūs esat nākuši viņu darbā.”

 Jāņa 4:37-38.

Pēc 1315 gadiem „Vēstulē ebrejiem”, tās autors raksta tiem ebrejiem, kas pieņēma Ješua – mesiāniskajiem ebrejiem:

„Jo, lai gan laika ziņā jums pašiem pienākas būt tiem, kas māca, jums atkal vajadzīgs kāds, kas jums māca Dieva vārda pirmsākumus, un esat tapuši par tādiem, kam vajag piena, ne cietas barības. Jo katrs, kas bauda pienu, ir taisnības vārda nepratējs, jo tas ir bērns. Bet pilngadīgiem pienākas cieta barība, tiem, kam ir piedzīvojumi un kam prāti vingrināti izšķirt labu un ļaunu.”

 Ebrejiem 5:12-14. 

Un, lūk, pagāja vēl 2000 gadu (pagānu laiki). „Tas Kungs nevilcina savu apsolījumu.” Raksta Šimons (Pēteris). Tiešām! Un man bija vajadzīgi 12 gadi, lai izprastu šīs rindas, kuras šodien rakstu. Lai „izietu no tumsas” jāveic grūts un ilgstošs ceļš. Vēl garāks ir process, lai „izskaustu” tumsu no sevis.

„Bez pilnīgas nodošanās Ješua, cilvēki nostāsies visas zemes Soģa priekšā bez aizstāvja, bez Dieva, un bez cerības. Tādā situācijā būs cilvēku vairākums. Viņi negrib svēto, lēnprātīgo, daudz cietušo, paklausīgo Glābēju. Tā vietā viņi grib antimesiju, to, kas ir pilnīgs pretstats Ješua. Viņi meklē Ādamu, kuram iet no rokas sacelšanās pret Dievu; to, kuram ir cilvēciskā gudrība Dieva gudrības vietā; cilvēciska taisnība Dieva taisnības vietā, cilvēciskais spēks utt.

Un vienā jaukā dienā viņi dabūs to, ko viņi grib – antimesiju. Pilnīgu pretstatu tam, kāds ir Mesija. Viņš atnāks un cilvēki lūgs, lai viņš valda pār viņiem. Viņi nesaprot, kāds ir cilvēka stāvoklis. Viņi noraidīja to un izvēlējās noticēt meliem. Ješua ir patiesais Glābējs, kāds jebkad ir eksistējis. Lēnprātīgs, pacietīgs, labestīgs, maigs, patiess, uzticams, svēts un paklausīgs. Viņš ir Dieva mīlestība uz mums.”

 „ĀBRAHĀMA BĒRNI”, Daniēls 1997. g. 

 

„Es atdarīšu savu muti līdzībās, Es runāšu lietas, kas apslēptas no pasaules iesākuma”

Psalms 77:2 (krievu val.), Mateja 13:35

Līdzība

Tagad mēs varam pievērsties Ješua līdzībai, kura mums atver „Jāņa atklāsmes grāmatas” satura jēgu.

„Vēl citu līdzību Viņš tiem sacīja: „Debesu valstība ir līdzīga cilvēkam, kas labu sēklu sēja tīrumā. Bet, ļaudīm guļot, nāca viņa ienaidnieks (sējēja, cilvēka) un iesēja nezāli kviešu starpā, un aizgāja. Un, kad labība auga un metās vārpās, tad parādījās arī nezāle. Tad nama tēva kalpi, pie tā piegājuši, sacīja: kungs, vai tu neesi labu sēklu sējis savā tīrumā? No kurienes tad radusies nezāle?

Un viņš tiem sacīja: to ienaidnieks (cilvēks ienaidnieks – krievu val.) darījis. Tad kalpi tam sacīja: vai gribi, ka mēs ejam to izravēt? Bet viņš sacīja: nē, ka jūs, nezāli ravēdami, neizplūcat reizē arī kviešus. Lai aug abi kopā līdz pļaujamam laikam; un pļaujamā laikā es sacīšu pļāvējiem: salasiet papriekš nezāli un sasieniet to kūlīšos, lai to sadedzina; bet kviešus sakrājiet manā šķūnī.”

Mateja 13:24-30. 

D. Sterna „Ebreju Jaunā Derība” paskaidro: grieķu vārds „zizanion” ir transliterācija ivrita vārdam „zonin” – nezāle. Tā izskatās kā kvieši tik ilgi, līdz kamēr tā nobriest. Jūdaismā „zonin” netiek uzskatīts kā pilnīgi atšķirīgs augs, bet kā deģenerējusies kviešu forma. Tas ir redzams no Kilajim Mišnas 1:1 „Kvieši un zonin nav dažādas kultūras”, šeit tiek aplūkota Bībeles attieksme pret to, ka lauku nedrīkst apsēt ar dažāda veida sēklām. (3. Mozus 19:19). Šeit jāatzīmē, ka Israēls, kurš pastāvīgi novērsās no Dieva, Tanahā tiek apzīmēts ar vārdu, kas pēc skaņas līdzīgs – „zonah”- netikle. „Jāņa atklāsmes grāmatā” „lielā netikle”, kura ar savas netiklības vīnu piedzirdīja visas tautas. Tāda sapratne par vārdu „zonin” palīdz dziļāk izprast Ješua līdzības un Ješua „Atklāsmes” jēgu.

Ješua izskaidro

 Mateja 13: 37-38

„Tas, kas sēj labo sēklu, ir Cilvēka Dēls. Bet tīrums ir pasaule, un labā sēkla ir Valstības bērni, un nezāle ir ļaunā bērni. Ienaidnieks, kas to sējis ir velns, un pļaujamais laiks ir pasaules gals, un pļāvēji ir eņģeļi.”

„Cilvēka Dēls izsūtīs Savus eņģeļus, un tie salasīs no Viņa valstības visas apgrēcības un tos, kas dara netaisnību, ( kr.v. – nelikumība – ja aiziet no Dieva Mācības – Toras) un tos metīs degošā ceplī; tur būs raudāšana un zobu trīcēšana. Tad taisnie spīdēs kā saule sava Tēva valstībā. Kam ausis dzirdēt, tas lai dzird!”

 Mateja 13:41-43.

Ješua līdzība mums atgādina Daniēla pravietojumu: „Un daudzi no tiem, kas dus zemes pīšļos, uzmodīsies: citi mūžīgai dzīvībai, citi mūžīgam negodam un kaunam. Bet sapratīgie mirdzēs kā debesjuma spožums, un tie, kas daudzus veduši pie taisnības, kā zvaigznes mūžīgi mūžam.”

Daniēla 12:2-3. 

Brīnišķīgi! Cik pārsteidzoši dziļi un brīnišķi ir Raksti! Lai saredzētu, ka tā ir ne tikai līdzība, bet gan reālu notikumu pravietojums, ka tā ir cilvēces vēsture, lai savienotu Ješua līdzību ar Ješua „Atklāsmes grāmatu”, kā arī ar Johanana un rabbi Saula (Pāvila) vēstulēm, lai saprastu, ka Ješua mācekļiem un sekotājiem bija zināšanas un atklāsmes no sava Lielā Rabbi, bija vajadzīgi gadi, pakāpeniski izprotot Dieva gudrības dziļumus. Jo Rakstu gaisma ienāk mūsos pakāpeniski. Tas atkarīgs no tā cik ātri „trauks” tiek attīrīts no dažādas informācijas, ar ko šis „trauks” ir bijis piepildīts.

No pasaules radīšanas līdz pēdējam šofaram

Eņģelis Gabriēls runā ar Daniēlu: „…es tev paziņošu, kas notiks beidzamajā dusmības laikā, jo šī parādība ir par Dieva paša nolikto pēdējo laiku. Parādība par vakariem un rītiem, kas tev darīta zināma, ir uzticības cienīga; paglabā to jo cieši slepenībā, jo līdz tam ir vēl ilgs laiks.”

 Daniēla 8:19, 26.

Ješua izskaidro mums līdzības jēgu. Nezāles – tie ir cilvēki, kas pieder ļaunajam (ļaunā, viltīgā dēli). Ienaidnieks, kas sēj viņos ļaunumu, ir sātans, kurš, protams, darbojas caur cilvēku – ienaidnieku, ļaunuma nesēju. Un kāpēc tas viss, kas jau bija pravietots no laika gala, turpinās līdz tiesai, kas atnesīs ļaunuma nesējiem nāvi? Vai tāda ir Dieva Daba? Vai cilvēkam netiek liegta izvēles brīvība? Atbilde ir Ješua pirmajā līdzībā par „sējēju”. Mateja 13:3-23. CILVĒKS KURŠ IR SAŅĒMIS ZINĀŠANAS PAR PATIESĪBU, IZDARA IZVĒLI, UN SASKAŅĀ AR SAVU IZVĒLI, NES ATBILDĪBU. Līdzībā iet runa par cilvēkiem, kuriem piederēja viens lauks, kuri auga kopā un bija vienādi zaļi. Ir Kunga Ješua mācība:

„… no viņu augļiem jums tos būs pazīt…” „Bet šauri ir vārti un šaurs ir ceļš, kas aizved uz dzīvību, un maz ir to, kas to atrod.”

 Mateja 7:14-20.

Līdzība mums arī saka, ka tā labā sēkla, ko iesēja Cilvēka Dēls, atradīs ceļu uz dzīvi tāpēc, ka Viņš Pats ievedīs Savējos šajā dzīvē, jo tas ir Viņa uzdevums, un Viņam dota vara to darīt.

Tātad, labā sēkla – tie ir Debesu valstībai piederoši cilvēki, bet ļaunā sēkla – tie ir cilvēki, kas pieder sātanam. Katrai garīgajai apvienībai ir savs sējējs. „Atklāsmes grāmata” tiem piešķir simbolus, pēc kuriem tos var atšķirt. Arī mums, lasot šo grāmatu, ir jāprot atšķirt, jo svētīts un svēts ir tas, kas lasa, un ar sirdi sadzird lasīto.

Mēs un viņi

Diženais Sokrāts ir teicis: „Cilvēkam nepieder absolūta patiesība. Katram ir taisnība, ja viņš var pateikt: „Arī tev ir taisnība”. Plašāks šī noteikuma principa skaidrojums: katram cilvēkam ir taisnība, ja viņš atzīst savu subjektivitāti (patiesības izzināšanas ierobežotību) un ciena oponenta viedokli, kuram ir pretējs uzskats (sapratne, izskaidrojums) par to pašu patiesību. Es lasu:

„Par Apokalipsi ir uzrakstīti vairāk nekā simts pētījumu un skaidrojumu. Pēc sava mākslinieciskā izteiksmīguma un sarežģītā tēlojuma tā ir pati noslēpumainākā no visām Bībelē esošajām grāmatām. Daudzu gadsimtu garumā cilvēka doma saspringti centās atminēt Apokalipses noslēpumu, un saskatīt atbilstību starp pārdzīvotajiem vēstures periodiem un J. Bogoslova redzējumiem.

Apokalipses noslēpumainība un tēlainība padara to grūti saprotamu, tāpēc neuzmanīgi „Atklāsmes” skaidrotāji vienmēr riskēja nokļūt aiz patiesības robežām, dodot iemeslu nepiepildāmām cerībām un ticējumiem.

Pēc baznīcas viedokļa par pareizo ir jāatzīst tas skaidrojums, kas apvieno visus novirzienus. Protams, Apokalipses saturs attiecināms uz pasaules pēdējiem laikiem. Un tajā pašā laikā nav šaubu, ka visā pagājušajā kristietības vēsturē jau piepildījušies daudzi no noslēpumu redzētāja Joanna pravietojumiem par pasaules un baznīcas likteņiem.

Taisnība ir tiem skaidrotājiem, kuri aicina ļoti uzmanīgi piemērot apokalipses saturu vēsturiskajiem notikumiem un uzskata, ka šīs grāmatas saturs tikai pakāpeniski atklāsies saskaņā ar notikumu un pravietojumu piepildīšanos, kas tajā aprakstīti.”

Ņina Iļjina, „Joann Bogoslov.” Nodaļa Apokalipsis, 150-152 lpp. (saīsināts).

Gandrīz tas pats, kas Sokrātam, tikai ar uzmanīgu: „dzīvosim, redzēsim.” Bet kā mums pareizi reaģēt uz grāmatas pašā sākumā izteikto brīdinājumu:

„Svētīgs tas, kas lasa, un tie, kas klausās pravieša vēstījuma vārdus un tur to, kas šeit rakstīts; jo noliktais laiks ir tuvu.”

        Jāņa atkl. 1:3.

Tad kā būt ar mums? Vai dzīvot pēc Sokrāta un Iļjinas spiedumiem? Jo tas, kas lasa un klausās šos pravietojuma vārdus ir svētīgs tad, ja ievēro visu šeit uzrakstīto. Bet lai „ievērotu”, ir jāsaprot Johanana uzrakstītais. Pirmo reizi pats priekš sevis es sapratu, ka mans laiks ir tuvu. Cilvēka mūžs ir īss, un visus mūs gaida Tiesa.

N. Iļjina raksta, ka ir uzrakstīti vairāk kā simts pētījumi. Es esmu izpētījis kādus piecus-sešus no viņiem, un iespējams, ka man nav paveicies, jo neviens no tiem man nepalīdzēja „turēt pravieša vēstījuma vārdus”. Pētījumu autoriem, ar kuru darbiem es iepazinos, Johanans vairāk uzsvērts kā „Atklāsmes gr.”autors nekā Dieva Vārda „vēstītājs”, vairāk Dieva Vārda sludinātājs nekā Dieva Kalps, vairāk kristietis nekā ebrejs, miesa no savas tautas miesas, kas izaudzis savas tautas kultūrā, domā kā ebrejs, un kuram sevī ir ebreju tautas garīgā bagātība.

Starp „Atklāsmes gr.” pētniekiem ir arī labvēlīgs skatījums uz Israēlu, un pat Dieva tautas nākotnes atzīšana. Bet visiem autoriem, kuru darbus es lasīju, Israēls – tas ir „Viņi”, bet Johananam, Israēls – tas ir „Mēs”. Uzreiz es to nesapratu, jo pats biju atrauts no saknes, un man, ebrejam, vajadzēja 12 garus gadus, lai Rakstu gaisma mani tiktāl apgaismotu, ka es varētu saskatīt Johananā savas tautas dēlu, kuram bija pamatīgas un dziļas zināšanas par savas tautas garīgo mantojumu.

Ja Johanans ir „Atklāsmes gr.” autors, tad viņam kā cilvēkam nepiemīt patiesības pilnība un katrs pētnieks var „saredzēt savu monētas pusi un papildināt Johananu. Ja Johanans ir tas, kas tikai nodod no augšienes saņemto patiesību, lai nākošās paaudzes „turētu to, kas šeit rakstīts”, tad pētnieku uzdevums pirmkārt ir saprast „vēstītāju” , bez tiesībām papildināt to (redzēt savu monētas pusi). Uzdevums vairāk lokalizēts, bet arī atbildīgāks – neaiziet no patiesības, lai neizsauktu Dieva dusmas uz sevi.

Johanans nav autors, viņš ir „vēstītājs”, tas, kas nodod tālāk. Bet viņš bija izredzēts, jo bija spējīgs nodot tālāk „patiesi” (Jņ. atkl. 22:6). Nodot kaut ko ļoti svarīgu nākošajām paaudzēm, mums visiem, lai mēs to „turētu”. Tātad, vajag izdarīt visu nepieciešamo, lai pareizi saprastu vēstītāju, lai nesagrozītu pravietotā jēgu. Šajā grāmatā nedrīkst meklēt „savu monētas pusi”. Simboli „Atklāsmes grāmatā” doti, pirmkārt, lai palīdzētu patiesības meklējumos, bet tie atvērsies tikai tam, kas simbolu nozīmi meklēs Tanahā, mutiskajā Torā, visā tajā, no kā sastāvēja paša Johanana garīgā pasaule.

„Jāņa atklāsmes grāmata” pieprasa no mums tās pierakstītāja redzes viedokļa izpratni. To nevar saprast atrodoties „ārpus” tās Autora un Viņa kalpa – „vēstītāja” garīgās pasaules. Atrodoties ārpus vēstītāja tautas, ārpus viņa kultūras, ārpus viņa domāšanas veida – ir viegli aiziet no teksta jēgas, no patiesās simbolu nozīmes, no šīs grāmatas uzrakstīšanas mērķa. Un tā nav vienkārši tikai kļūda. Tā ir traģēdija: nesaredzēt, nesaprast brīdinājumu, kas ir nonācis līdz mums no gadsimtu dziļumiem.

Tātad, ja pētniekam Johanans, viņa tauta, viņa tautas vēsture, viņa tautas Raksti – viss tas ir MĒS un pētnieks redz sevī „kopību ar sakni”, tad Dieva Gars atvērs viņam „lielus un dārgus apsolījumus, kuri mums dāvināti caur mūsu Aicinātāja atzīšanu.”

 14. Nodaļa

Simboli 

Dzīvās būtnes dod slavu, godu un pateicību Tam, ko redz goda krēslā

un kas dzīvo mūžu mūžos 

Johanana atklāsmes grāmata

„Johanana atklāsmes grāmata” atver mums kaut ko apbrīnojamu, mūsu iztēli tik pārsteidzošu, ka mēs pilnībā nespējam aptvert visu to ainu, kuru mums attēlo Johanans.

Lieta tāda, ka viņš to visu redzēja, bet mēs to visu aptveram, vai cenšamies aptvert ar prātu. Un redzēto cilvēks izprot daudz labāk un vieglāk nekā to, ko viņš var izprast ar prātu. Redzētais cilvēkā paliek ilgāk, dažreiz pat uz visu mūžu. Ar šo redzēto cilvēks var barot savu prātu un jūtas arī ļoti ilgi. Tāpēc, ka mūsu acs uztver visu ainu pilnībā un uzreiz, bet mūsu prāts nav spējīgs aptvert visu uzreiz.

Tajā pašā laikā arī ar prātu izprotamajam ir savas priekšrocības. Ja pētnieks ne tikai ar savu prātu, bet arī ar visu savu sirdi vēlas atrast patiesību, tad Dievs atalgo to kas Viņu meklē, un šo pūliņu auglis var būt neizsakāms prieks – prieks par atklāsmi, kura nekad neizsīks.

Tas, kas meklē patiesību „Atklāsmes grāmatā”, atalgojumu saņems tajā gadījumā, ja interesējošie jautājumi aizvedīs viņu pie Johanana garīgās pasaules.

Tam, kas meklē patiesību, ir jānonāk pie m.ē. pirmā gadsimta garīgās pasaules reālijām. Tikai tā pētnieks spēs saprast „Atklāsmes grāmatas” saturu un mērķi, tās simbolu nozīmi. Jo simboli – tās ir zīmes un parādības, kuras ved pa pareizo ceļu. Bet šis ceļš ir jāatrod. Ješua teica:

„…šauri ir vārti un šaurs ir ceļš, kas aizved uz dzīvību, un maz ir to, kas to atrod.”

 Mateja 7:14.

Atklājot 4-tās un 5-tās nodaļas simbolu nozīmi, mēs nostājamies uz uzrakstītā pareizas izpratnes ceļa. Ceļa sākumā mums ir jātiek skaidrībā par to, kas ir šie vecaji un šīs dzīvās būtnes, kuras dienu un nakti slavē Israēla Dievu.

„Kad dzīvās būtnes dod slavu, godu un pateicību Tam, ko redz goda krēslā un Kas dzīvo mūžu mūžos, tad divdesmit četri vecaji metas zemē Tā priekšā, kas sēd goda krēslā…”

 Jāņa atkl. 4:9-10.

Dzīvā būtne

Dzīvā būtne, kas līdzīga cilvēka tēlam – „lageina.” Grūti tulkojams, vārds, ar kuru vienlaicīgi tiek izteikts: gan miers, gan tīksme, gan prieks un arī samierināšanās. Asociējas ar ebreju sieviešu vārdu Hana, kas nozīmē – svētība (svētlaimība). Iespējams, ka var teikt: Svētā Gara iemiesojums. Iemiesojies Svētais Gars vai Svētais Gars miesā.

Lai saprastu Johanana redzētā jēgu (Jņ. atkl. 4:1-6), mums jāatceras, ka Moše visu vajadzēja darīt saskaņā ar to, ko viņš bija redzējis debesīs. Israēla sabiedrībai bija jābūt organizētai līdzīgi viņam parādītajam paraugam. „Taisi VISU pēc tās telts parauga, un pēc to priekšmetu parauga tajā, kurus Es tev rādu, un tāpat lai VISU taisa nākotnē.” Šmot 25:9 (tulkots no ivrita)

Vecaji

Kas attiecas uz „vecajiem”- tad šeit neiet runa par fizisko vecumu, bet gan par tautas garīgo vadītāju stāvokli. Tie ir svētkalpotāji Dievam, kuru galvenā sūtība – slavēt Dievu.

„Slavējiet Dievu! Slavējiet Dieva Vārdu! Slavējiet, Dieva kalpi, jūs, kas stāvat Dieva namā, mūsu Visuspēcīgā Dieva nama pagalmos, slavējiet Dievu, jo Dievs ir labs! Dziediet Viņa vārdam, jo tas ir patīkami, jo Dievs Jakovu Sev izredzējis, Israēlu – par Savu dārgumu. Jo es atzinu, ka varens ir Dievs, mūsu Kungs, augstāks par visiem spēkiem . Visu, ko vēlēsies, izdarīs Dievs, debesīs un virs zemes, jūrā un visos bezdibeņos. ”

 Tehilim (Ps.) 135:1-6. 

Mazliet sīkāk par ķēniņa Dāvida, 24-u svētkalpotāju dzimtu nozīmēšanu pastāvīgai kalpošanai Visuaugstajam. Dāvids priesterus nozīmēja lozējot. Katram priesterim ar visu savu namu vajadzēja kalpot Dievam un Israēlam divas nedēļas gadā. 1. Laiku 24:1-19. Johanans garā redz 24-us vecajus – viņi kalpo Dievam dienām un naktīm.

Četras dzīvas būtnes

Tagad par četrām dzīvajām būtnēm, kuras Johanans redz stāvam apkārt goda krēslam. Četrus dzīvus radījumus līdzīgi redz arī pravietis Ecēhiēls. Viņam tika parādīts neparasts skats:

„…pacēlās liels mākonis ar uguni, tam bija spožums visapkārt un pašā vidū spulgoja kaut kas kā spilgti mirdzošs metāls. Tam vidū bija redzami četri dzīviem radījumiem līdzīgi veidojumi: tie bija cilvēkiem līdzīgi tēli. Un augstu pār izplatījumu virs viņu galvām bija saskatāms kaut kas kā safīra akmens, kaut kas tronim līdzīgs. Uz šā troņa veidojuma bija redzams sēžam tēls, tam bija cilvēka izskats.

Un es redzēju it kā zaigojoša metāla mirdzumu, kā uguni viņam visapkārt un iekšā: no viņa gurniem uz augšu un no viņa gurniem uz leju uguns liesmas apklāja viņu. Arī tālāk ap viņu visapkārt bija spilgti starojoša gaisma. Kā varavīksne atspīd pie debesīm lietus laikā, tāds bija starojošais spožums ap viņu.”

 Ecēhiēla 1:4-5; 26-28. 

Dots Dēls

Un no visas šīs brīnišķīgās vides, mums, cilvēkiem tika dots Dēls. Caur sievietes miesu pēc iepriekšējas vienošanās un līguma, kurš tika noslēgts pirms pasaules radīšanas. Jesajas 50:4-8.

Tā runā Raksti! Tas, kurš „pie skaidra prāta un saprašanas” bija visā šajā krāšņumā, labprātīgi atnāca cilvēku pasaulē – tika sists, paļāts, apspļaudīts un beigās tika nogalināts – ar Viņa Paša piekrišanu. Un tagad Viņš ir mūsu Augstais Priesteris un mūsu Glābšana, Kurš mums deva Savu Vārdu, un kam vēl, ja ne mums, vajag iepazīt Viņu, un nest Viņa gaismu ļaudīm. Jo patiesība atkal tiek apsmieta, apgānīta.

Redzējumi

Bet atgriezīsimies pie Johanana redzējuma. Protams, tas tikai aptuveni atbilst ārpuszemes oriģināliem, mūsu sapratnei neaizsniedzamiem. Bet tas, ko redz Johanans, atklāj mums šo četru dzīvo radījumu saikni ar Israēlu.

„Goda krēsla priekšā kā stikla jūra, līdzīga kristālam. Goda krēsla vidū un goda krēslam apkārt četras dzīvas būtnes pilnas acīm, no priekšas un muguras puses. Pirmā līdzīga lauvam, otra līdzīga vērsim, trešais kā cilvēka seja un ceturtā līdzīga skrejošam ērglim.”

 Jāņa atkl. 4:6-7.

Viss Israēls bija sapulcināts un organizēts pēc Visuaugstā pavēles: „Un Israēla bērniem būs novietoties ikvienam savā nometnē un ikvienam pie sava kara pulka karoga savā pulka daļā.” 4. Mozus 1:52. Uz katra pulka (leģiona, kurš sastāvēja no trīs ciltīm) karoga bija savs attēls: 

Jehudas pulks

Jehudas pulks – uz zilas krāsas karoga lauvas attēls. „Pirmā līdzīga lauvam.” Jņ. atkl. 4:7.

„Lauva no Jehudas cilts” Jņ. atkl. 5:5, „Jauns lauva ir Jūda” 1. Mozus 49:9, „Redzi, te tauta, kas ceļas kā lauvas māte, un kas šaujas augšā kā lauva” 4. Mozus 23:24, „…viņš ir izstiepies kā jauns lauva, nogūlies kā lauvas māte! Kas var uzdrošināties to piecelt? Kas tevi svētī, tas lai ir svētīts un, kas tevi nolād, tas lai ir nolādēts!” 4. Mozus 24:9. „Un notiks tanī dienā: tautas meklēs Isaja saknes atvasi, kas viņām ir par karogu, un tās mājvieta būs pilna godības.” Jesajas 11:10 „Tiešām, Jēkaba atlikums būs starp pagāniem svešās tautās, kā lauva starp meža zvēriem.” Mihas 5: 7 (1988.g. Bībelē).

Šīs Rakstu vietas runā pašas par sevi. Lauva no Jūdas cilts – tas ir Jūdas cilts karogs. Tas viss ir nedalāms veselums, kas dots Israēlam no debesīm. Dieva galīgais mērķis ir atvest katru cilvēku pie Israēla, atbrīvojot viņu no tumsas, bailēm un Dieva dusmības, kas ir pār nepaklausības bērniem.

Efraima pulks – uz karoga attēlots vērsis

„Viņa stiprums ir kā vēršu pirmajam, un viņa ragi ir kā sūbra ragi, ar tiem viņš sabadīs visas tautas līdz zemes galiem; šie ir Efraima desmittūkstoši, un šie ir Manases tūkstoši.”

5. Mozus 33:17.

Šīs svētības jēga atveras 1. Mozus 48:3-5, „Un Jēkabs sacīja Jāzepam: „Tas Visuvarenais Dievs parādījās man Lūzā, Kānaāna zemē, un svētīja mani, un man sacīja: redzi, Es būšu tas, kas tev liek augļoties un vairoties un Kas tevi darīs par tautu (cilšu – krievu val.) kopu, un Es došu šo zemi par mūžīgu īpašumu taviem pēcnācējiem pēc tevis. Tad nu tavi divi dēli, kas tev ir dzimuši Ēģiptes zemē, pirms es atnācu uz Ēģipti, EFRAIMS UN MANASE, BŪS MANĒJIE, LĪDZĪGI RŪBENAM UN SIMEONAM.”

Tātad, Tora mums saka, ka Efraims un Manase ir no citas tautas. Visuaugstais teica Jēkabam – ņemt Josefa dēlus Efraimu un Manasi par ciltstēviem un tādā veidā Jēkabs kļūs par daudzu tautu tēvu. Visuaugstais apsolīja Jēkabam, ka dos zemi un viņi būs Israēla zemē līdzīgi kā pārējie Jēkaba dēli. Katrs no viņiem saņems savu daļu Erec – Israēlā, vienādi ar pārējiem Jēkaba dēliem.

Lūk, Jēkabs arī izpilda Dieva gribu: „Un viņš svētīja Jāzepu un sacīja: „Tas Dievs, Kura priekšā staigāja mani tēvi, Ābrahāms un Īzāks, tas Dievs, Kas man ir bijis mans Gans visu manu mūžu, līdz pat šai dienai, Tas eņģelis, Kas mani atpestījis no visa ļauna, Tas lai svētī šos zēnus, ka viņu starpā dzīvo tālāk mans vārds, mana tēva Ābrahāma un Īzāka vārds, ka tie aug un vairojas zemes virsū.”

 1. Mozus 48:15-16.

Tātad, Pats Visuaugstais noteica, ka caur Ābrahāmu būs svētītas visas tautas uz zemes, bet caur Jēkabu, pirms Israēla dēli savairojās, iespēju dzīvot Israēlu dēlu vidū, un noteica, kā sveštautietim ienākt Israēla sabiedrībā. Efraima un Manases ciltis – lūk, vārti, pa kuriem ienākt Dieva tautā. Tā noteica un tā norīkoja Visuaugstais.

Rūbena pulks – uz sarkana karoga cilvēka sejas attēls

Dana pulks – uz karoga lidojoša ērgļa attēls 

Kā Israēla dēli ieguva garīgās zināšanas, kuru rezultātā uz viņu karogiem tika attēlotas dzīvās būtnes, kas stāv Dieva goda krēsla priekšā? Tora mums atklāj, ka jau ebreju ciltstēvam Jēkabam bija garīgas zināšanas un viņš pravietoja par Mašiahu, saucot viņu par „lauvu”. Un pilnīgi neapšaubāmi, ka Moše saņēma atklāsmi, kad 40 dienas Visuaugstais atklāja viņam daudzus noslēpumus. Neapšaubāmi, ka karogi, tā ir liecība par šīm atklāsmēm. Mutiskajā Torā ir teikts, ka Visuaugstajam ir četri eņģeļu leģioni debesīs un tikpat daudz uz zemes. Un katram debesu eņģeļu leģionam ir savs vadītājs: tie ir Eņģeļi Gabriēls, Rafaels, Mihaels un Uriēls. Par eņģeļiem Gabriēlu un Mihaēlu daļēji varam izlasīt Daniēla grāmatā. Tie ir Israēla aizstāvji. Var pieņemt, ka četras dzīvas būtnes – tie ir Debesu Israēla debess karavīri.

Man ir dota visa vara

„Tad es redzēju labajā rokā Tam, kas sēd uz goda krēsla, grāmatu, aprakstītu iekš-un ārpusē, aizzīmogotu septiņiem zīmogiem.”

Jāņa atkl. 5:1.  

Zinu tikai vienu grāmatu (D. Sterns to sauc par vīstokli), kas ir aprakstīta „iekšā” un „ārā” – tas ir Tanahs (Tora – Visuaugstā mācība un Viņa pravieši, caur kuriem Visuaugstais atklāja cilvēkiem nākotni). Radītāja Tora – tā ir Dzīvības Grāmata, jo tā ir pasaules dzīvības pamats – Visuma pasaules kopumā un katra cilvēka, kuru Visuaugstais iepriekš izredzējis dzīvībai, personīgās pasaules pamats. Apslēptā Tora tiek lasīta ar atslēgas palīdzību. Jā, jau tiek lasīta! Dažus no tekstiem es esmu lasījis: sašifrēto Mesijas Vārdu, pravietojumu par Holokaustu. Bet pārsteidzoša likumsakarība: izlasīt izdodas tikai to informāciju par notikumiem, kuri jau bijuši Israēla un cilvēces vēsturē. Nākotne neatveras!

Kā to šodien dara? Datorā tiek ievadīts parasts Toras teksts, tikai neparastā veidā. Teksts tiek ievadīts vienā nepārtrauktā burtu līnijā, bez sadalījuma vārdos un bez pieturas zīmēm. Tiek noteikta programma: solis, pēc cik burtu zīmēm lasīt. No divām-trijām, līdz 2000 zīmēm. Cilvēkam tas nav iespējams, bet dators to spēj. Ir rezultāti, bet pētnieki ļoti drīz saprata, ka noslēpums saglabājas.

„Noslēpumainās lietas visas pieder Tam Kungam, mūsu Dievam, bet atklātās lietas mums un mūsu bērniem mūžīgi – pildīt visus šīs bauslības vārdus.”

 5. Mozus 29:29.

Informācija no Rakstiem

„…Atver savu muti un ēd, ko Es tev dodu.” Es redzēju roku, kura stiepās pret mani. Rokā bija rakstu ritulis. Viņš to atritināja manā priekšā, tas bija aprakstīts vienā un otrā pusē (…bija grāmatas vīstoklis… un vīstoklis bija aprakstīts no iekš un āra puses – krievu val.). Tur bija uzrakstītas raudu dziesmas, nopūtas un vaimanas.” Tad Viņš man sacīja: „Cilvēka bērns, ēd, kas tavā priekšā, ēd šo rakstu rituli un tad ej un sludini Israēla namam.” Tad es atvēru muti, un Viņš man deva ēst rakstu rituli un man sacīja: „Cilvēka bērns, apēd šo rakstu rituli, ko Es tev dodu, un pildi ar to savas iekšas.” Tad es to apēdu, un tas bija manā mutē tik salds kā medus.”

 Ecēhiēla 2:8-10, 3:1-3.

„Tā saka Svētais, Patiesīgais, kam Dāvida atslēga, kas atver, un neviens neaizslēdz, kas aizslēdz, un neviens neatver. Kas uzvar, tas būs ģērbts baltās drēbēs, un Es viņa vārdu neizdzēsīšu no dzīvības grāmatas, Viņa vārdu es apliecināšu Mana Tēva un Viņa eņģeļu priekšā.”

 Jāņa atkl. 3:7, 5.

Lauva no Jūdas cilts

„Redzi, uzvarējis ir lauva no Jūdas cilts, Dāvida sakne, lai atvērtu grāmatu un tās septiņus zīmogus.”

 Jāņa atkl. 5:5.

Lauva – tā ir ķēniņa varas zīme un, ne tikai…

Neskatoties uz manu pieredzi, Raksti mani pārsteidza ar kādu neparastu spēju. Nevienai citai grāmatai nepiemīt tāda spēja. Var paņemt vienu vārdu un saistīt ar to visu Bībeli, un pievest pētnieku pie Rakstu loģiska nobeiguma. Paņemsim vārdu „lauva”, un apskatīsim tās Rakstu vietas, kur vārds „lauva” runā vai norāda uz Israēla Mesiju vai Israēla tautu, un pietuvosimies pie vienotas ticības. Ar ko? Ar Debesīm! Ar četrām dzīvām būtnēm. Ar 24 -iem vecajiem.

„Jauns lauva ir Jūda” 1. Mozus 49:8. Jēkaba pravietojums. „Un tavā priekšā lieksies tava tēva dēli.” Visas Israēla ciltis atzina Jūdas varu, jo Templis atradās Jeruzālemē. „Jauns lauva ir Jūda.” Dāvids uzreiz nekļuva par atzītu Israēla ķēniņu. Dāvids tika svaidīts par ķēniņu valstij, kas piederēja Saulam. „Viņš ir izstiepies kā jauns lauva, nogūlies kā lauvas māte. Kas var uzdrošināties to piecelt?” Jūdas cilts ne vienmēr bija pati stiprākā. Tikai tad, kad Dāvids kļuva par likumīgu ķēniņu, cilts kļuva par lauvas māti. „Nekad valdnieka scepteris neaties no Jūdas.” Kā likums, visi Sangedrina vadītāji bija no Jūdas cilts. Jēkaba pravietiskais vēstījums ir par to, ka daudzi diženi cilvēki nāks no Jūdas cilts. Kamēr neatnāks Mašiah. Mašiah arī būs no Jūdas pēctečiem.

„Redzi, te tauta, kas ceļas kā lauvas māte un kas šaujas augšā kā lauva…”

 4. Mozus 23:24.

 „…nogūlies kā lauvas māte! Kas var uzdrošināties to piecelt? Kas tevi svētī, tas lai ir svētīts un, kas tevi nolād, tas lai ir nolādēts.”

 4. Mozus 24:9.

Jēkaba pravietojums uz Jūdu kā uz personu, kurā mēs varam atpazīt gan Dāvidu, gan Mašiahu, atgādina Bileāma pravietojumu, kurš tika izteiks uz visu Israēla tautu.

Dāvida sakne

„Un notiks tanī dienā: tautas meklēs Isaja saknes atvasi, kas viņām ir par karogu, un tās mājvieta būs pilna godības. ”

 Jesajas 11:10.

Šajā Jesajas pravietojumā nav tieši pieminēts vārds „lauva”, bet ir pieminēts vārds „karogs”. Uz Jūdas karoga bija attēlots lauva.

Mihas pravietojums

„Un Viņš stāvēs un ganīs Savu tautu Tā Kunga spēkā un Tā Kunga, sava Dieva, Vārda godībā. Un viņi dzīvos drošībā, jo Viņš kļūs varens līdz pat pasaules galiem. Tiešām, Jēkaba atlikums būs starp svešām tautām kā lauva starp meža zvēriem…”

 Mihas 5:3,7.

Pravieša Mihas pravietojumā Mašiah un Israēla tautas slava ir vienota. Ješua ir atnācis Israēla slavai. Šajos pravietojumos mēs varam saredzēt Visuaugstā gribas piepildījumu, ko paveic Mašiah un Israēla tauta Israēla zemē. Tā ir šīs ainas viena daļa. Bet Raksti caur Visuaugstā praviešiem parāda mums vēl citu pasauli – Debesu Valstības pasauli, kura kalpo Israēla Dievam, un savieno debesīgo un zemišķo. Mēs šīs Rakstu vietas jau skatījām analizējot 4. nodaļu Jāņa atkl. grāmatā.

DZĪVĀS BŪTNES GODINA JĒRU…

„Kad Viņš ņēma grāmatu, tad četras dzīvās būtnes un divdesmit četri vecaji metās zemē Jēra priekšā, katrs turēdams rokā cītaras un zelta kausus, pilnus kvēpināmām zālēm, kas ir svēto lūgšanas; viņi dziedāja jaunu dziesmu…”

Jāņa atkl. 5:8.

Lai pareizi orientētos un pareizi saprastu sestajā nodaļā uzrakstīto, mums nepieciešams atcerēties, ka četras dzīvās būtnes „Atklāsmes gr.” kalpo Debesu Valstībai, Visuaugstajam un Jēram.

Labojums tekstam vecajā drukā un teksta tulkojumam krievu valodā:

Jāņa atkl. 5:10

„Mūs esi darījis par ķēniņiem un priesteriem mūsu Dievam, un mēs valdīsim virs zemes.” Mūsu prātam un sirdij patīkami apsolījumi, un es zinu, ka daudzi ticīgie „stāv” uz šī apsolījuma un apgalvo, ka pēc Dieva vārda viņi ir ķēniņi un priesteri. Visi ķēniņi un visi priesteri. Miljoniem ķēniņu un miljoniem priesteru. Patīkami.

Bet, ja ieskatās kontekstā, tad vīlušies atklājam, ka vēstījuma kontekstā tie ir jaunas dziesmas vārdi, kuru debesīs dzied četras dzīvās būtnes un divdesmit četri vecaji. Vilšanās – tas nemaz nav slikti. Tā ir burvestības noņemšana. Tā ir atbrīvošanās no maldiem un spēja pieņemt realitāti. Viņi slavē Jēru par to, ka Viņš, Kurš tika paredzēts nokaušanai pirms pasaules iesākuma, izpildījis Viņam paredzēto un izpircis… rakstīts: „mūs”? Kurus mūs? Tos kas dzīvo debesīs? Dzīvās būtnes? Vecajus? Rodas daudz jautājumu, uz kuriem mans neattapīgais prāts nav spējīgs dot apmierinošu atbildi. Un palīgā nāk Tora un citi Raksti. Jo Rakstos „…Dieva cilvēki ir runājuši Svētā Gara spēkā” 2. Pēt. 1:21 un no tiem mēs, kas dzīvojam 21. gadsimtā, varam smelties gudrību – Dieva gudrību.

Pirmkārt, 24 vecaji un četras dzīvās būtnes šajā jaunajā dziesmā nedzied par sevi, bet par cilvēkiem: „…Tu esi atpircis Dievam ar Savām asinīm cilvēkus no visām ciltīm, valodām, tautām un tautībām, un Tu esi padarījis viņus…” Jņ. atkl. 5:9-10. Šī neprecizitāte tulkojumā var novest un arī noved pie nepiepildāmām cerībām. Otrkārt, Jesajas 66:20-21 ir konkrēti Visuaugstā apsolījumi.

JĒRS ATDARA ZĪMOGUS

Un tā, mēs nonākam pie sestās nodaļas ar konkrētām zināšanām Dieva Vārdā par visiem simboliem (izņemot „zirgi”), kurus redz Johanans. Un mums, ar Dieva palīdzību, ir viss nepieciešamais, lai neizkropļotu Vārdu, kuru mums nodevis Johanans.

Pirmkārt: viss nāk no Tā Valstības, Kas sēž uz troņa, ap Kuru ir 24-ri krēsli un četras dzīvas būtnes, un septiņas liesmojošas menoras. Jāņa atkl. 4: 3-6. Tā ir Svētuma Valstība, kurā nav ļaunuma.

Otrkārt: zīmogus atver Jērs, Kurš ir cienīgs paņemt grāmatu un atvērt zīmogus tieši tāpēc, ka atdeva Sevi par cilvēkiem un izpirka viņus Dievam. Viņš noņem zīmogus no tā, kas grāmatā uzrakstīts, pirms cilvēku pasaules radīšanas. Grāmatā rakstīto Visuaugstais paredzējis cilvēku pasaulei no tā brīža, kad cilvēki no „visām ciltīm, valodām, tautām un tautībām” būs saņēmuši pietiekami daudz gaismas, un līdz ar gaismu, izvēles brīvību. Gaisma, ko mēs esam saņēmuši, dara mūs brīvus no tumsas, bet tā mūs dara atbildīgus Dieva priekšā par dāvāto brīvību. Brīvība un atbildība – tā ir atsevišķas sarunas tēma. „Kur Tā Kunga Gars, tur ir brīvība.” 2. Kor. 3:17.

Treškārt: ar Mesijas ienākšanu cilvēku pasaulē, kurš noņēma zīmogus no Toras, lai Visuaugstā mācībai varētu pievienoties ļaudis no citām tautām, daudz asāka kļuva tumsas pretestība gaismai, par ko Eļļas kalnā pravietoja Ješua. Tas vēlreiz apstiprina, ka Dieva Vārds, pierakstītais un iemiesotais, vairākkārt uzrunā cilvēku, lai cilvēks būtu iekšēji gatavs ne visai vieglai cīņai par savu brīvību.

Un tā, atvērsim sev simbola „zirgi” nozīmi un sāksim sestās nodaļas izpēti. Saskaņā ar Rakstiem, konkrēti: Caharijas 6:1-8. (pravietis redz četrus ratus, kuros iejūgti zirgi) „Un es jautāju: „Kāda tiem nozīme, mans Kungs?” Eņģelis atbildēja un teica man: „Tie ir tie četri debesu gari, kas stāsies visas zemes Kunga priekšā.” Cah. 6:4-5 (krievu val. Bībelē).

Pirmais zīmogs

(no „Habrit Hahadaša,” 1976. g.) 1-2 pants

„Es redzēju: kad Jērs atdarīja pirmo no septiņiem zīmogiem; un es dzirdēju: viena no četrām dzīvajām būtnēm pērkona balsī saka: „ej”! Un es, redzēju: lūk, balts zirgs, un uz tā jātnieks, kas nes varavīksni; viņam tika dots vainags (slava, gods), un viņš izgāja uzvarēdams un tādēļ lai uzvarētu.”

Viena vārda dēļ es iztulkoju „Habrit Hahadaša” (Jaunā Derība) no ivrita. Šis vārds ir „kešet”, kas nozīmē gan „varavīksne”, gan „šaujamais loks”. Man likās svarīgi, ka jātnieks, kuram dots vainags, slavas un goda simbols, nes cilvēkiem miera simbolu. Jo jātnieks, kuram ir šaujamais stops, bet nav bultu, nāk no Dieva ar miera piedāvājumu.

„Savu varavīksni Es lieku padebešos, tā lai ir par derības zīmi starp Mani un pasauli.”

1. Mozus 9:13.  

„Jo tik ļoti Dievs pasauli mīlējis, ka Viņš devis Savu vienpiedzimušo Dēlu, lai neviens, kas Viņam tic, nepazustu, bet dabūtu mūžīgo dzīvību, jo Dievs Savu Dēlu nav sūtījis pasaulē, lai Tas pasauli tiesātu, bet lai pasaule caur Viņu tiktu glābta.”

 Jāņa 3:16-17.

Šī secinājuma apstiprināšanai, jo ir arī citi viedokļi, apskatīsim citas Rakstu vietas, kas sasaucas ar Jņ. atkl. 6:2.

„Es redzēju, un raugi: bija balts mākonis, un uz mākoņa kāds sēdēja, līdzīgs Cilvēka Dēlam; tam bija uz galvas zelta vainags un rokā ass sirpis.”

Jāņa atkl. 14:14.

„Es redzēju debesis atvērtas, un raugi: balts zirgs, un, kas sēd uz viņa, Tā vārds Uzticīgais un Patiesais, un Viņš tiesā un karo taisnīgi. Viņa acis ir uguns liesma un galvā Tam daudzi ķēniņu kroņi, Vārdu, kas Tam uzrakstīts, neviens nepazīst, kā vien Viņš Pats.”

Jāņa atkl. 19:11-12.

Otrais zīmogs

3-4 pants

„Kad Viņš atdarīja otru zīmogu, es dzirdēju otru dzīvo būtni sakām: nāc! Izgāja cits zirgs, ugunssārts, un tam, kas sēdēja zirgā, tika dots atņemt zemei mieru, lai cilvēki nokautu cits citu. Pēc tam viņam tika dots liels zobens.”

Ne jau uzreiz cilvēks var saprast un pieņemt, ka Dievs, kurš piedāvā viņam mieru caur Jēru, tajā pat laikā piesaka karu, viņa dabiskajam stāvoklim. Cilvēka dabiskais stāvoklis, pat reliģioza cilvēka, ir tāds, kas pretojas Dieva Vārdam. Miesīgais cilvēks ir gatavs pieņemt Dievu kā mīlestību, pieņemt Viņa aizsardzību, bet viņa dabiskais stāvoklis ir tāds, kas nav gatavs paklausīt Dieva Vārdam. Pāvils raksta:

„Miesīgais cilvēks nesatver to, kas nāk no Dieva Gara; jo tas viņam ir ģeķība, viņš to nevar saprast, jo tas ir garīgi apspriežams.”

 1. Korintiešiem 2:14.

Tāpēc tieši Jērs, iemiesotais Dieva Vārds, noņem zīmogu no nosacītā miera ar miesīgo cilvēku un piesaka karu viņa dabīgajam stāvoklim, līdz viņa gars gūs uzvaru pār miesu. Viņš (Jērs) ir izgājis, lai uzvarētu ļaunumu tajā cilvēkā, kuru Dievs Viņam devis.

„Nedomājiet, ka Es esmu nācis mieru atnest virs zemes; Es neesmu nācis atnest mieru, bet zobenu. Es esmu nācis cilvēku savest naidā ar viņa tēvu un meitu ar viņas māti, un vedeklu ar viņas vīramāti. Un viņa paša māju ļaudis būs cilvēka ienaidnieki. Kas tēvu vai māti vairāk mīl nekā Mani, tas Manis nav vērts, un, kas dēlu vai meitu vairāk mīl nekā Mani, tas Manis nav vērts. Kas savu dzīvību manto, tas to zaudēs, bet, kas savu dzīvību zaudē Manis dēļ, tas to iemantos.” (krievu val.Bībelē: „Kas savu dvēseli pasargās, tas to zaudēs, bet kas pazaudēs savu dvēseli Manis dēļ, tas to pasargās.”)

Mateja 10: 34-37;39.  

Bet tas diemžēl nav viss karš. Tas ir svētīgs karš. Tas ir Debesu karš par cilvēku, par viņa brīvību, kurā iesaistās arī pats cilvēks, tikko kā sāk apjaust nepieciešamību pēc savas brīvības. Tāds cilvēks, ne uzreiz, bet ar laiku, kļūst par pateicīgu Ješua līdzdalībnieku šajā karā par viņu, par cilvēku.

Bet no apustuļu vēstulēm, arī no Paša Ješua, mēs redzam, ka ir notikusi atkrišana, un atkrišana notikusi jau pirmā gs. otrajā pusē. Tas nozīmē, ka jau pēc 25-30 gadiem! Tā ir tā pati atkrišana, par kuru pravietoja Ješua Eļļas kalnā.

„Esiet uzmanīgi! Neļaujiet nevienam jūs apmānīt! Tādēļ, ka daudzi nāks Manā vārdā sakot: „Es esmu Mesija”, un daudzus aizvedīs maldos. Jūs dzirdēsiet tuvu kara troksni, un runas par tāliem kariem. Lūkojiet, ka jūs nepadodaties bailēm. Visam tam jānotiek, bet tās vēl nav beigas. Jo tautas karos viena ar otru, valsts ies karā pret valsti; būs bads un zemestrīce visās pasaules malās; viss tas ir tikai dzemdību moku sākums. Tajās dienās jūs gūstīs, pakļaus sodiem un nodos nāvei un visas tautas jūs ienīdīs Manis dēļ.”

 Matitjahu 24:4-9 no D. Sterna „Ebreju Jaunā Derība”.

Jāpievērš uzmanība tam, ka Ješua to runāja ebrejiem, kas bija atnākuši Viņu klausīties. Šodien mums tā jau ir vēsture, bet cik traģiska ebreju tautas vēsture. „Tajās dienās daudzi tiks piemānīti un viens otru nodos un ienīdīs, parādīsies daudz viltus pravieši, kuri daudzus ievedīs maldos; un mīlestība daudzos izdzisīs, tādēļ, ka arvien vairāk attālināsies no Toras. Bet tas, kas pastāvēs līdz galam, izglābsies.”

 Matitjahu 24:10-13. (E.J.D. D. Sterns)

Šiem Ješua pravietojuma vārdiem pievienosim vēstules septiņām mesiāniskajām draudzēm un Ješua apustuļu vēstules.

Mēs, kas dzīvojam pēc 2000 gadiem, zinot reliģijas attīstības vēsturi, reliģiskos karus, ebreju vajāšanu pēdējo tūkstoš gadu garumā, varam konstatēt: Ješua visu to paredzēja. Viņš ir Pravietis! Grāmata „Jaunā Derība” – tā ir Dieva Gara iedvesmota grāmata. Mēs tiešām dzīvojam laikā, kad noņemts otrais zīmogs.

Trešais zīmogs

5-6 pants

„Kad Viņš atdarīja trešo zīmogu, es dzirdēju trešo dzīvo būtni sakām: Nāc! Es redzēju, un raugi: melns zirgs, un tam, kas sēdēja zirgā, bija svari rokā! Es dzirdēju kā balsi četru dzīvo būtņu vidū sakām: „Mērs kviešu par denāriju un trīs mēri miežu par denāriju. Eļļu un vīnu tu nesamaitā!”

Jātnieks melnā uz melna zirga. Savā rokā tur svarus. Un četras dzīvas būtnes apspriežas un pieņem lēmumu: cilvēkiem, visdrīzāk, svētkalpotājiem, ir jāsargā EĻĻA un VĪNS. Svari, apspriede, apstākļu vērtējums un lēmums. Vai mēs nepiedalāmies Debesu tiesas sēdē?

MĒS NEVARAM PIELŪGT DIEVU UN IGNORĒT VIŅA VĀRDU. MĒS NEVARAM MEKLĒT GLĀBŠANU UN NEZINĀT, KA DIEVA JĒRS – TAS IR NEMAINĪGAIS DIEVA VĀRDS.

Ebreji un jūdu mesiānisms

A. Fruhtenbaums

„Ješua bija ebrejs. Viņa pirmie sekotāji bija ebreji. Viņa nodibinātā mesiāniskā kustība radās ebreju augsnē. Mesiāniskā cerība bija ebreju cerība! Bija viena tauta, kas zināja Vienīgo Dievu, un bija viena ticība – ticība vienīgajam Dievam – jūdaisms. Jūdaisma dziļumos, no šīs tautas un no šīs ticības, nāca labā vēsts par Mesiju. Bija mācītāji un mācekļi. Bet katra ebreju kustība, kas meklē sabiedrotos starp pagāniem, ja tā ir veiksmīga, noteiktos apstākļos kļūst par pagānu kustību, jo ebreji vienmēr ir sastādījuši ļoti mazu daļu no pasaules iedzīvotājiem. Tā notika arī ar mesiānisko kustību, ko nodibināja Ješua. Kad tika sasaukta Jeruzālemes Padome, (Ap. d. 15. nod.) tika pieņemts lēmums, ka pagāniem ir tiesības klausīties labo vēsti par Mesiju.” 12-13 lpp.

 

BAZNĪCA UN JŪDI

 D. Grubers

Bībeliskās savstarpējās attiecības.

Pirmā daļa: Antijūdaisma teoloģijas vēsturiskā attīstība. 2-3 gs.

No Jevsevija un Origena līdz Konstantīnam Lielajam. 9-38. lpp. 

Šis ir diezgan plašs pētījums par aizvietošanas teoloģijas attīstību, kuru, savukārt nepieciešams pētīt atsevišķi, jo arī šodien ir daudzi sekotāji šai viltus mācībai, kas saucas „Jaunais Israēls”.

Ir arī citi Ješua sekotāju (kā kristiešu, tā ebreju) darbi par tēmu: atgriešanās pie ticības saknēm. Bet pasaule klusē. Klusē, neskatoties uz to, ka 1900 gadu garumā „Atklāsmes grāmata” runā.

Atbilde uz šo problēmu ir rabbi Eliezera Midrašā: „Tur, kur ir tiesa, nav tiesas, bet tur, kur nav tiesas, ir tiesa.” Tas nozīmē, ka tad, ja ir tiesa apakšā (uz zemes), tad nav tiesas augšā (debesīs), bet ja nav tiesa apakšā, tad ir tiesa augšā.

„Uz tā turas pasaule, jo tiesa notiek tā vai citādi, pastāvīgi. Ir zināms, ka Visuaugstais tiesā netaisnos. Bet, ja ir taisnīga tiesa apakšā, tad Visuaugstais apstiprina tiesas lēmumu augšā, bet, ja nav taisnīgas tiesas apakšā – tad ir Debesu tiesa!”

Debesu lēmums: „nesamaitā eļļu un vīnu”, tas ir aicinājums cilvēkiem nekaitēt Dieva Vārda patiesībai un Dieva izredzēto ticībai, jo eļļa – Dieva Vārda simbols, bet vīns simbolizē Vārda Garu. Es neizslēdzu citus skaidrojumus Johanana redzējumam par trešā zīmoga atvēršanu, bet pirmo divu zīmogu kontekstā secinu: vispirms miera vēstnesis, sūtīts no Debesīm, pēc tam kara gars, jo bija daudz to, kas „nepieņēma mīlestību uz patiesību, kas tos būtu izglābusi” – un kā sekas tam – Debesu tiesa par Dieva Vārda, Dieva patiesības nepieņemšanu.

„Bet šī ir tā tiesa, ka gaisma ir nākusi pasaulē, bet cilvēkiem tumsība ir bijusi mīļāka par gaismu, tāpēc ka  viņu darbi bija ļauni.”

 Jāņa 3:19.

Eļļa

(eļļa no olīvām)

Toras gudrie stāsta: „Pravietis Caharija jautāja Eņģelim, ko nozīmē viņam parādītā menora un saņēma Visuaugstā atbildi: „Ne ar bruņotu spēku, ne ar varu, bet ar Manu Garu!” (tiks atjaunots Templis, Caharija 4:6.) Tādā veidā, menora – ir praviešu gara simbols, ko sūta Visuaugstais. Saskaņā ar to, seši zari, kas pārī nāk no centrālā stumbra simbolizē praviešu gara sešas izpausmes. Kā pravietis Jesaja s