ANTIKRISTS

PRIEKŠVĀRDA VIETĀ

Grieķu filozofija ir noteikusi virkni vispārēju filozofisku jautājumu, un viens no šiem jautājumiem: kas ir absolūtā patiesība? Šajā jautājumu virknē ir iekļauti šādi jautājumi: kā vispār notiek izzināšana? Kur ir izzināšanas spēju avots? Kādos apstākļos ir iespējama izzināšana? Kā izzina dvēsele? Kāds ir viņas statuss? Vai dvēsele ir jau pirms dzimšanas, vai viņa parādās pēc tam? Visu šo jautājumu virkni kopā sauc par EPISTOMOLOĢIJU – izzināšanas teorija. Josefs ben – Šlomo „Ievads jūdaisma filozofijā”.  

Grieķu filozofija, piektajā gadsimtā pirms m.ē. Platona personā, atbildēja uz jautājumu par visas būtības sākumu. Visas būtības sākums ir Dievs – teica Platons – kāds garīgs avots, pirmiemesls visam.

Un tajā pašā laikā, piektajā gadsimtā pirms m.ē., Visuaugstais Israēla Dievs sūta Savu Eņģeli pie pravieša Caharijas, un Dieva Eņģelis (MALAH JAHVE) caur pravieti paziņo augstajam priesterim Jehošua Sadokam (Jozua) un visai Augsto Priesteru Padomei Israēlā par Savu nodomu likt nākt Israēla vidē savam Kalpam Cemaham, tas ir ļoti cēlai ATVASEI. Dieva Kalps ATVASE, par kuru Israēla Dievs iepriekš runāja caur pravieti Jesaju un Jeremiju, atnāca Israēla pasaulē apmēram pēc 450 gadiem, un sacīja ebrejiem: „Es esmu patiesība.”

Tas, kurš teica „Es esmu patiesība”, pirms atnāca Israēla pasaulē, caur pravieti Daniēlu paziņoja cilvēcei visu viņas vēsturi un aptuveni pēc 400 gadiem, caur Savu kalpu Johananu, paziņoja vēl sīkāk par šī pravietojuma noslēdzošo posmu, kuru mēs, kas dzīvojam 21. gadsimta sākumā, varam novērtēt un pārliecināties par šī pravietojuma patiesīgumu.

Tādā veidā: RAKSTI – TANAHS un pēc tam JAUNĀ DERĪBA, NEBŪDAMAS FILOZOFISKAS GRĀMATAS, DOD ATBILDES UZ JAUTĀJUMIEM PAR PATIESĪBAS IZZINĀŠANU VISPĀR, PAR DVĒSELES STATUSU UN TĀS EKSISTĒŠANAS LAIKU.

Viens no vismazāk izpētītajiem jautājumiem, kas saistīti ar Personu, Kas par sevi teica: „Es esmu patiesība”, Kura tik plaši un sīki pārstāvēta Tanahā, par Kuru pirmā gadsimta mācītie ebreji zināja daudz vairāk un labāk nekā 20. gs. mācīto ebreju pasaule, ir jautājums par šīs Personas iepazīšanu. Un izskaidrot to var tā, ka pirmajā gadsimtā Svētie Raksti aizņēma daudz lielāku vietu mācīta ebreja garīgajā dzīvē. Tāpēc pirmajā gs. daudziem mācītiem ebrejiem bija iespēja, izpētot Rakstus, nonākt pie ticības uz Mesiju.

Viduslaiku kristietība nepazina Tanaha Mesiju, nepazina patiesību un radīja sev tēlu, saprotamu un ērtu jaunās reliģijas vajadzībām. Mēs „pieņēmām” kristiešu Kristu, un pat necentāmies izzināt un aizsargāt patiesību, savus Rakstus, savu mantojumu. Tā vietā, lai aizsargātu Patiesību un saņemtu pašas Patiesības aizsardzību, mēs ieņēmām aizsardzības pozīciju aizsargājoties no dieva, kura nav Tanahā. Mēs pieņēmām tumsības koncepciju, un tumsa mūs „pārņēma”.

„Jo Es pagodināšu Savu lielo vārdu, kas starp tiem pagāniem ir sagānīts, ko jūs viņu vidū esat sagānījuši. Un tie pagāni samanīs, ka Es Esmu Tas Kungs, saka Tas Kungs Kungs, kad Es pie jums priekš viņu acīm pagodināšos.”

 Ecēhiēla 36:23. (1877. g. Bībelē).

Šodien tautas gandrīz tik pat maz pazīst Israēla Dievu kā 2000 gadu atpakaļ. Un kāpēc? Tāpēc, ka nav stādīts priekšā Israēla Dievs. Kad Visuaugstais Israēla Dievs sūtīja Moše pie faraona, tika sacīts:

„…bet tu un Israēla vecaji ejiet pie Ēģiptes ķēniņa un sakiet tam tā: „Tas Kungs, Ebreju Dievs, ir parādījies mums…”

 2. Mozus 3:18.

Šī sacītā zemteksts ir šāds: „Tu faraon, nezini, ka tu esi sacēlies pret Mani. Es esmu Ebreju Dievs, Es esmu viņu aizstāvis.” Moše un vecajiem vajadzēja faronam, kurš pats sevi uzskatīja par dievu, stādīt priekšā Dievu.

Ješua nāca Tēva vārdā. No kurienes mēs to zinām? No Rakstiem! Uzrakstīts! Kristus, kas nāca pie tautām, nenāca no Rakstiem. Ar viņu neiepazīstināja kā ar Dieva Vārdu. Vairāk nekā 1000 gadus tautas nezināja Rakstus. Rezultātā viņiem taču domāti Ješua pravietojuma vārdi:

„…Vārdu, kas Tam uzrakstīts, neviens nepazīst kā vien Viņš pats. Viņš tērpies drēbēs, kas asinīs mērktas, Viņu sauc: Dieva Vārds.”

 Jāņa atkl. 19:12-13.

Bez Dieva Vārda nav Dieva cilvēka. Cilvēks ar saviem vārdiem nevar pārstāvēt Dievu. Neizlasītie vai ar sirdi nesadzirdētie Ješua vārdi atnesa, nes, un vēl atnesīs daudz bēdu kā ebrejiem, tā arī tautām. Lūk, šie vārdi, kurus mums nepieciešams sadzirdēt, lai izglābtos. Protams, šie nav visi Ješua izteiktie vārdi, kurus cilvēkam nepieciešams zināt, bet šie ir ļoti svarīgi vārdi:

„Pielūkojiet, ka neviens jūs nepieviļ, jo daudzi nāks Manā vārdā, sacīdami, Es tas esmu un daudzus pievils. Neticiet… Nesekojiet viņiem…”

Tie ir Ješua vārdi. Ar šiem vārdiem Viņš vērsās pie Savējiem. Viņš brīdināja Savējos, ka visi viņus ienīdīs Viņa Vārda dēļ. Tas ir neparasts pravietojums, vai ne! Parasti pravieši aicina ticēt. Ješua aicina ebrejus neticēt, kad sauks Viņa vārdu (iespējams, ka Viņš šeit domā Viņa Vārda grieķisko variantu).

Tas notika Eļļas kalnā apmēram pirms 2000 gadiem, un par šo pravietojumu liecināts trīs evaņģēlijos (Mateja 24:4-5, 24, Marka 13:5, Lūkas 21:8). Un mēs, šodien dzīvojošie, varam konstatēt, ka šis pravietojums ir pilnībā piepildījies.

Ješua pirms 2000 gadiem pravietoja par pagānu laikiem, paredzēja ebrejiem grūtus laikus un šausmīgu naidu pret tautu, paredzēja nelikumību, paredzēja laikus, kad pagāni mīdīs Jeruzālemi, kurus Viņš nosauca par pagānu laikiem. Šodien, atskatoties uz vēsturi, un ebreju savstarpējām attiecībām ar Viņa vārda nesējiem, varam teikt: „jā, viss tā arī ir noticis.”

Vispirms tas mums apliecina, ka Ješua ir Pravietis un liels Pravietis. Otrkārt, tas runā par to, ka ne viss, kas tika darīts Viņa vārdā, tika darīts Viņa vārdā. Ješua saka: „…neticiet…” Sacīs, ka tas esmu Es, bet jūs neticiet tam. Šodien tas jau vairs neskan kā pravietojums. Tas ir kā izskaidrojums, kā notikumu atvēršana, kā paskaidrojums vēsturei, ko nepieciešams apgaismot.

Bez pēdējo divu tūkstošu gadu apgaismošanas, kurus Ješua sauc par smagiem laikiem, mēs visi, kā ebreji, tā tautas, kas Kristu sauc par Kungu, atrodamies garīgas atšķirtības stāvoklī. Un tā nav vienkārša nevēlēšanās samierināties. Nē. Tā ir nespēja ar gaismu uzvarēt tumsību. Ar patiesību likt kaunā nepatiesību. Tā rezultātā pasaulē triumfē ļaunums, kurš atklāti smejas, kā par vieniem, tā par otriem. Nepieciešams daudz gaismas un daudz asaru, bez kā miers cilvēku pasaulē nav iespējams, jo Ješua atnāca pēc Visuaugstā gribas, lai samierinātu Sevī un ar Sevi pasauli.

Ja nav tiesas apakšā, cilvēku pasaulē, tad visus mūs gaida Debesu Tiesa. Bet par Baltā Goda Krēsla Tiesu jau ir paziņots. Ir jau Tiesas spriedums, un jau ir attaisnoti tie, kurus cilvēki apsūdz, bet vēl nav sodīti tie, kuriem ir izteikts apsūdzības spriedums.

Mums, cilvēkiem, ir dots laiks apelācijai. Vajag lasīt, lasīt ar sirdi un zināt Ješua vārdus – viņos ir mūsu dzīvība. Vairāk gaismas. Nepieciešams daudz gaismas. Nepieciešams apgaismot sevi un apkārtējo pasauli, un mūsu iekšējo pasauli.

„Laiku beigu posmā notiks, ka Tā Kunga nama kalns stāvēs jo stingri savos

pamatos un pacelsies pāri visiem kalniem un pakalniem un pie tā saplūdīs

visas tautas. Un nāks daudzas tautas un sacīs: „Iesim, kāpsim Tā Kunga

kalnā, Jēkaba Dieva namā, lai Viņš mums māca Savus ceļus un mēs lai staigājam Viņa tekas!” Jo no Ciānas izies pamācība un Tā Kunga Vārds no Jeruzālemes.”

Jesajas 2:2-3.

„Tādēļ saka Tas Visuaugstākais, Tas Kungs Cebaots, Israēla Varenais: „Es remdēšu Savas dusmas Savu pretinieku ciešanās un Savu atriebību izgāzīšu pār Saviem ienaidniekiem!”

Jesajas 1:24.

Un jūs atzīsit patiesību…

IEVADS

Manā dzīvē pienāca diena un stunda, kad es apzināti, saprotot, ka tā ir vēsturiska realitāte, izlasīju „Atklāsmes gr.” 13. nodaļu. Iespējams, ka tieši tajā dienā un stundā, pirmoreiz es sapratu šīs pārsteidzošās grāmatas nozīmīgumu. Līdz ar to visa Jaunā Derība man atvērās kā viena AUTORA viens vesels VĀRDS.

Tas nenotika uzreiz, pēkšņi. Pagāja gadi pakāpeniski iedziļinoties pilnīgākā sapratnē par GLĀBŠANAS nozīmīgumu, kas tiek piedāvāta mums, cilvēkiem. Ne jau uzreiz manī savienojās Ješua pravietojumi Eļļas kalnā ar Ješua līdzībām un ar „Atklāsmes gr.” Ne jau uzreiz es „ieraudzīju” Ješua mācekļu vēstulēs brīdinājumu par briesmām un konkrēto mācību par PATIESĪBAS atšķiršanu, kura dāvāta mums, ļaudīm, no Debesīm.

Cilvēks nav spējīgs uzreiz iedziļināties Israēla Dieva noslēpumā – Ješua. Cilvēks no citas kultūras nav spējīgs uzreiz un pēkšņi saprast, un pieņemt senos Rakstus – apgaismot sevi ar DIEVA VĀRDA gaismu. Arī ebreji sava ceļa sākumā izdarīja „zelta teļa” grēku, bet viņus glāba Savienība ar Dievu.

Visuaugstais Israēla Dievs visu ir paredzējis. Caur Saviem praviešiem, sākot no Moše, no grāmatas „Bereišit”, Viņš ir nolicis ceļu ne tikai Israēlam, ar kuru noslēdza Savienību, bet arī „sveštautiešiem”.

Raksti satur sevī ne tikai gaismu tam, kas iedziļinās Vārdā, bet arī brīdinājumu par briesmām novirzīties, pazaudēt gaismu. Visuaugstais Israēla Dievs piedāvā „sveštautietim” iet jau pa iestaigātu un pārbaudītu ceļu, lai nenomaldītos.

Jaunās Derības pēdējā grāmata jau iepriekš brīdina cilvēci par visām sekām, kādas būs novirzoties no patiesā ceļa. Un lūk, mēs dzīvojošie 21. gs. sākumā, varam secināt, ka cilvēki ir novirzījušies no patiesā ceļa. Jau vairāk kā 1900 gadu notiek pats pārsteidzošākais noziegums pret Israēla Dievu, pret Viņa Svaidīto, pret Viņa tautu, un pret sevi. Israēla Dieva un, kā man šķita, neko nesaprotošās cilvēces acu priekšā. Bet „Atklāsmes gr.” mums atklāj, ka šim neparastajam noziegumam ir pārdabiska – debesu izcelsme.

„Visa zeme noraudzījās uz zvēru ar izbrīnu. Un viņi pielūdza pūķi tādēļ, ka tas zvēram devis varu; arī zvēru tie pielūdza, sacīdami: „Kas līdzinās zvēram, un kas var ar to karot?” Tam tika dota mute runāt lielas lietas un zaimus un vara to darīt četrdesmit divi mēnešus ilgi. Tad tas atvēra savu muti Dieva zaimošanai, lai zaimotu Viņa Vārdu un Viņa mājokli, tos, kas mājo debesīs. Tam tika dots karot ar Svētajiem un tos uzvarēt, un dota vara pār visām ciltīm un ļaudīm, un valodām, un tautām. Un to pielūgs visi, kas dzīvo virs zemes, kuru vārdi nav rakstīti kopš pasaules radīšanas nokaušanai paredzētā Jēra dzīvības grāmatā.” (pēdējais teikums tulkots no krievu val. Bībeles).

Jāņa atkl. 13:3-8.  

Vai „visi, kas dzīvo virs zemes” aizdomājas par to, ka viņi pielūdz pūķi un zvēru? Vairums, kā stāsta Raksti, ir ievesti maldos un pievilti. Pats pārsteidzošākais šajā pasaules cilvēku stāvoklī ir tas, ka Visuaugstais Dievs ir brīdinājis visus. Brīdināts pats galvenais ienaidnieks – sātans. Brīdināti ir arī zvēri, un arī katrs cilvēks var šodien brīvi izlasīt un saprast.

Jā, kā izrādās ir un vienmēr ir bijuši cilvēki, kuriem Dievs varēja pateikt. Šie cilvēki dzird, saprot, var izlasīt, tā „Kunga grāmatā”.

BEIGAS

Zem tāda ne visai optimistiska virsraksta 1999. gadā Rīgā iznāca pēc sava apjoma neliela brošūra. „Šī brošūra balstās uz izvilkumiem no svēto tēvu un citu pareizās ticības apliecinātāju darbiem.” (1.lpp.), sākot no trešā līdz divdesmitajam gadsimtam. Šī brošūra manās rokās nonāca, protams, „nejauši”, kad mans darbs jau tuvojās nobeigumam, un es biju spējīgs saprast un novērtēt svēto domas un pravietojumus.

Pieminēšu dažus izteicienus no šīs brošūras, kas palīdzēs izprast tēmu. Lūk, pirmais:

„Visa pasaule atrodas kaut kāda spēka ietekmē, kas pakļauj prātu, gribu un visus cilvēka dvēseles spēkus. Tas ir svešs spēks, ļauns spēks. Tā avots ir sātans, bet ļaunie cilvēki ir tikai ierocis, ar kura palīdzību tas darbojas. Antikrists ienāk pasaulē, bet tie ir viņa priekšteči. Par to Apustulis saka: „Tāpēc Dievs ļaus, lai pār viņiem nāk maldu vara, lai tie ticētu meliem…Tāpēc, ka viņi nepieņēma patiesības mīlestību…” 2.Tes. 2:10-11.

Kaut kas tumšs, drausmīgs ienāk pasaulē… Cilvēks paliek kā bezpalīdzīgs. Tik lielā mērā pār viņu valda šis ļaunais spēks, ka viņš neapzinās, ko dara.

Mēs tad aiziesim, bet jūs būsiet visu šo briesmu dalībnieki un līdzgaitnieki.”

 Optinas shiarhimandrīts Barsanufijs (1845-1913) (6. lpp).

Galvenais, ko gribēju atzīmēt, – norādīts iemesls. „Nepieņēma patiesības mīlestību.” Un vēl viens:

„Tuvojoties 20. gadsimta vidum, tā laika tauta pārvērtīsies līdz nepazīšanai. Kad laiks tuvosies antikrista atnākšanai, cilvēku prāts aptumšosies no miesiskām kaislībām un arvien vairāk pastiprināsies bezgodība un nelikumība.

Šis auglis (antikrists) piedzims tad, kad pasaule kļūs tikumiski nabadzīga. Tā arī baznīca panīks garīgo vadītāju dēļ.

Pasaulei liksies, ka antikrists ir lēnprātīgs un no sirds pazemīgs, bet patiesībā viņš sirdī būs – lapsa, dvēselē – vilks un cilvēku apjukums būs viņa barība.

Cilvēku apjukums atklāsies: nosodīšanā, skaudībā, ļaunatminībā, naidā, strīdos, mantkārībā, ticības aizmiršanā, netiklībā un lielībā ar netiklību, pretdabiskas dzimumtieksmes apmierināšanā. Šis ļaunums būs antikrista barība.

Pasaules nelikumības un patvaļas laikā ļaunums cilvēku starpā sasniegs galējas robežas, un cilvēki sāks vaimanāt; to arī izmantos antikrists un parādīs sevi kā pasaules pestītāju.

Tad viņš sagrābs varu pār pasauli, kļūs pasaules pārvaldītājs, sāks valdīt arī pār cilvēka jūtām. Cilvēki ticēs viņa vārdam, jo viņš rīkosies kā vienvaldītājs. Cilvēki, kas bez tā jau kļuvuši par dēmonu mājokļiem, ticēs antikristam bezgalīgi, padarīs viņu par pasaules vienvaldītāju un patvaldnieku, jo viņš būs ierocis pēdējam mēģinājumam iznīcināt kristietību zemes virsū.

Atrodoties pazušanā, cilvēki domās, ka viņš ir Kristus Pestītājs.

Sirdsskaidrais runā sekojošus vārdus no Dieva vaiga: pieņem šo pazīmi un zināsi, kā Es tev saku: kad atraušu Savu roku no viņiem, tad noturēs dievkalpojumus un Liturģiju, it kā joņojot pa lielceļu.”

Sirdsskaidrais Atona kalna Nils (16. gs.) (7. – 10. lpp.).

Šajā mazajā brošūrā ir apmēram trīsdesmit šādas svēto un praviešu atklāsmes, „sirdsskaidru” cilvēku. Starp viņiem ir septiņi, kuri dzīvoja no trešā līdz piektajam gadsimtam, kuri redzēja un saprata, ka jau viņu laikā ir notikusi atkāpšanās no patiesības. Vairākums no viņiem runāja par antikristu nākotnes formā. Bet bija arī tādi, kas saprata, ka antikrists jau darbojas viņu laikā. Un kā lai to nesaprot! Antikrists ir gars, kurš darbojas „nepaklausības bērnos”. Viņš radās kopā ar vārdu „Kristus”. Citiem vārdiem sakot: tiklīdz ebreju ticība izplatījās starp pagāniem. Jo ebreji nevarēja viņu nosaukt – Kristus.

Citēšu vēl viena cilvēka izteicienus, kurš dzīvoja ceturtajā gadsimtā. Tas ir Jeruzālemes arhibīskaps Kirills. Viņš nomira 386. vai 387. gadā. Nav zināms, vai viņš piedalījies Nikejas koncilā.

„Zini antikrista atnākšanas zīmes, ne vien pats tās paturi prātā, bet arī visiem bagātīgi pavēstī.” (3. lpp.)

Lai tā ir arī mūsu devīze! Padomāsim. Pagājuši vēl sešpadsmit gadsimti (!) un mēs, dzīvojot ļaunumā, kas aizvien pastiprinās un kļūst  izsmalcinātāks, turpinām runāt par antikristu nākotnes formā. Kas mūs ir padarījis aklus? Kam mēs kalpojam savā aklumā? Vai ne antikristam?

Jo brīdinājums tika dots visiem, arī šodien dzīvojošiem, jau pirms 2250-2300 gadiem caur pravieti Daniēlu un pirms 1900 gadiem caur Johananu, jo Visuaugstais, Israēla Dievs, neko nedara pirms nav par to visiem paziņojis caur Saviem kalpiem, praviešiem. Jo varu gan pūķim, gan zvēram Dievs deva uz laiku, lai cilvēki attaptos un meklētu Vienīgo un Patieso.

Jau agrāk Visuaugstais paziņoja un brīdināja caur visiem Saviem praviešiem, sevišķi caur Jesaju. Lai par to pārliecinātos ir vienkārši jāvēršas pie Dieva vārda.

„Dievs vecos laikos daudzkārt un dažādi runājis caur praviešiem uz tēviem, šinīs pēdīgajās dienās uz mums ir runājis caur Dēlu…”

 Ebrejiem 1:1-2.

DĒLS, PIRMS TAS KĻUVA PAR CILVĒKA DĒLU,

BIJA SŪTĪTS PIE DANIELA UN, PĒC UZŅEMŠANAS DEBESĪS,

TIKA SŪTĪTS PIE JOHANANA.