Gudrība tavai dvēselei

 Antikrista gars – tas ir arī gaisa valsts valdnieks

 Radās viņš arī nepaklausības dēlos, kuri, pēc Ješua vārdiem Smirnas draudzes sargeņģelim: „teicas jūdi esoši un nav, bet ir sātana draudze.” (sātana knesets) Jņ. atkl. 2:9 (1877. g. Bībelē). 

Šis valdnieks radās pirmo kristiešu pagānu vidū. Kā vēsta Johanana vēstule, tas radās jau pirmajā gadsimtā. Turklāt, kā raksta Johanans, viņu skaits ātri auga, un viņu kļuva daudz: „Jo daudz viltus pravieši ir izgājuši pasaulē.” 1. Johanana 4:1.

„Mīļie, neticiet katram garam, bet pārbaudiet garus vai viņi ir no Dieva, jo daudz viltus pravieši ir izgājuši pasaulē. No tā atzīstiet Dieva garu, kas apliecina Ješua Ha-Mašiah miesā nākušu, ir no Dieva. Un ikviens gars, kas neapliecina Ješua, nav no Dieva, tas ir antikrista gars.” 

1. Johanana 4:1-3.

Tas ir gars, kam nav ne miesa, ne asinis (visa Johanana vēstules piektā nodaļa ir par to). Bet uzradās, un arī šodien ir šī gara nēsātāji:

 „Jo daudzi maldinātāji ir ienākuši (jau ienākuši! ) pasaulē, kas neapliecina Ješua Ha-Mašiahu miesā nākušu,: tāds CILVĒKS ir maldinātājs un antikrists.”

 2. Johanana 1:7. (krievu val. Bībelē).

Maldu gars

 Apstāsimies un sīkāk paskatīsimies, kā darbojas šis gars, gaisa valsts valdnieks, jo viņš arī šodien darbojas ļoti aktīvi un šī „maldu gara” nēsātāju skaits pastāvīgi pieaug. Pēdējo 1700 gadu laikā tas ir izplatījies noteiktā garīgā vidē un ir atnesis daudz bēdu, ienaida un nelaimju visai cilvēcei. Kā radās šis gars? Jo viņa atnākšanu taču paredzēja apustuļi: „jūs esat dzirdējuši, ka viņš nāks.” Atbilde ir vienkārša. Tā ir vārda maldi pamatā. Tie ir meli. Tā ir netiklība. Tas ir antonīms vārdam „patiesība”. Tas ir melu un garīgās netiklības gars – kā rezultāts šiem meliem. Šis gars radās to vidē, kas ar sirdi nepieņēma DIEVA VĀRDU. Tas ir ANTI-VĀRDS. Tas ir ANTI-DIEVS, ANTI-MESIJA. Nemīlot patiesību, nonāk pie meliem. Viņi iemīlēja melus. Tā ir ticība meliem. Ticība meliem aizveda pie Dieva vārda noliegšanas. Tie ir pieviltie, taču iemīlējuši savu stāvokli. Piemēram:

Ješua saka: „Redzi, Es došu no sātana draudzes, kas teicas jūdi esoši un nav, bet melo…” Jāņa atkl. 3:9. (1877. g. Bībelē).

Ja viņi mīlētu jūdus, tad viņi arī tie būtu. Jo viņi taču atnāca pie jūdiem. Un otrādi, ja viņi neiemīlēja jūdus, tad viņiem vajadzēja aiziet no tiem. Un tā bija viņu patiesība. Bet viņi, nemīlot jūdus, sauca sevi par jūdiem. Tas ir gars. No šī gara otrajā un trešajā gadsimtā radās „jaunais Israēls”. Apustulis Pāvils saka:

„Jo viņa (šī pretinieka) parādīšanās ar visu viņa viltus varu, zīmēm un brīnumiem ir sātana darbs, kas ar visādiem netaisnības līdzekļiem pieviļ tos, kas pazūd, tāpēc, ka tie nav pieņēmuši mīlestību uz patiesību (krievu val. Bībelē) (Dieva Vārdu), kas tos būtu izglābusi. Tāpēc Dievs (DIEVA VāRDS) tagad sūta tiem maldu varu, ka tie sāk ticēt meliem, tā ka sodā krīt visi, kas nav ticējuši patiesībai, bet vairāk mīlējuši netaisnību.”

 2. Tesaloniķiešiem 2:9-12. 

Ar muti, bet ne ar sirdi

 Daudzi no ticīgajiem kristiešiem (es runāju par protestantiem, kas lasa Rakstus) ar muti apliecina Jēzu Kristu miesā nākušu, bet viņiem nav iekšējas atziņas savai dvēselei. Citiem vārdiem sakot, šī apliecināšana neaizskar tāda veida ticīgo sirdis, jo tie neaizdomājas par to, ko tas viņiem varētu nozīmēt. Atsvešināšanās no „Israēla sabiedrības”, aizveda pie ticības Jēzum, kurš līdz ar viņiem ir atsvešināts no Israēla. Tā ir cita Jēzus apliecināšana. „Tāds Jēzus” tādā gadījumā nav atnācis par slavu Israēlam. Gribot negribot rodas glābēja tēls, kas ir atteicies no savas sūtības. Bet „tāds Jēzus” nav Rakstos. Tāda apliecināšana aizved ticīgos no Vārda patiesības un viņi nonāk kādā no daudzajām maldu mācībām, vai citiem vārdiem sakot, nonāk antikrista gara varā, kurš neieredz Israēlu, kā Derības tautu.

Apskatīsim vienkāršu piemēru, kas liecina par problēmas esamību. Pāvils uzrakstīja ļoti svarīgus vārdus:

„Jo, ja tu ar savu muti apliecināsi Ješua Ha-Mašiahu par Kungu un savā sirdī ticēsi, ka Dievs Viņu uzmodinājis no miroņiem, tu tiksi izglābts. Jo ar sirds ticību panākama taisnība un ar mutes liecību pestīšana.”

Romiešiem 10:9.

Patiesais Ješua, kuru apliecināja Pāvils, par Kuru viņš mācīja un Kuru viņš pazina Rakstos, Ješua, kā cilvēks varēja nomirt un tātad varēja tapt Dieva atdzīvināts.

Pāvila ticība bija dzīva, jo viņa radās, pieauga, nostiprinājās un dzīvoja uz DIEVA VĀRDA stiprā pamata. Viņa ticības pamats nav apustuļu stāstīta leģenda, kaut gan kā leģenda tā varēja būt par pamudinājumu Tanaha izpētei, kuru Pāvils zināja no bērnības, bet kuru tagad viņš pētīja ar citu garīgo skatienu. Viņa ticības pamatā nav pat personīgās satikšanās fakts ar Ješua, kaut arī šī satikšanās, iespējams, bija spilgtākais pārdzīvojums viņa dzīvē un izmainīja visus viņa iepriekšējos reliģiozos uzskatus un zināšanas. Pāvils pētīja Rakstus un mācīja „pēc Rakstiem”. Ieklausīsimies un pārdomāsim šos Pāvila vārdus:

„Jo es jums vispirms esmu mācījis, ko es pats saņēmu, ka Mesija ir miris par mūsu grēkiem pēc Rakstiem un ka viņš aprakts un trešajā dienā augšāmcēlies pēc Rakstiem.”

1. Korintiešiem 15:3-4.

Pāvils apliecināja un mācīja par Jūdu Ķēniņu! Pāvils zināja par viltus mācībām un cīnījās ar tām, jo zināja un saprata kādas briesmas draud tiem, kas apliecina „ne to Jēzu”.

Šodien daudzi, pat ļoti daudzi kristieši nezin par šo briesmu esamību un nevar sevi pasargāt no maldu mācībām. Viņiem draud briesmas atrasties antikrista gara varā.

Šī valdnieka mājvieta – cilvēks.

 „Un tāds cilvēks ir maldinātājs un antikrists.” – rakstīja Johanans, un „daudzi maldinātāji ir izgājuši pasaulē! (jau ir).” Un tālāk 2. Johanana 9-11. Johanans ir ļoti kategorisks savos spriedumos, pēc mūsdienu uzskatiem. Tādu cilvēku nedrīkst uzņemt savā namā un nedrīkst pat sveicināt, jo: „Ikviens, kas aiziet no Mesijas mācības un nepaliek tanī, ir bez Dieva…” Kāpēc es saku: „pēc mūsdienu uzskatiem?” Tāpēc, ka daudziem mūsdienu kristiešiem nav, un nekad nav bijusi šī „Mesijas mācība”, kuru mācīja apustuļi. Daudzi mūsdienu kristieši nemaz nevar „aiziet” no šīs mācības tā vienkāršā iemesla dēļ, ka viņi tajā mācībā nekad nav „bijuši”.

Mēs atkal pievērsīsimies Derekam Prinsam: „Ļoti skumji, ka daudzi mūsdienu kristieši ir uzķērušies uz ēsmas un pieņēmuši nebībelisko, viltus Jēzu tādā vai citādā formā. Caur šī „cita” Jēzus pieņemšanu, viņi ir pieņēmuši „citu garu” – tas ir „ļauno garu”. Šeit mēs apstāsimies, lai komentētu šo citātu.

Dereks Prinss nav tik kategorisks kā Johanans. Protams, tas ir „ļoti bēdīgi, ka daudzi uzķērušies uz ēsmas”, taču jautājums ir par to, vai viņi maz varēja „neuzķerties”, ja viņiem nebija „Mesijas mācības”, kuru mācīja apustuļi. Un pats galvenais: kāda tad ir ēsma? Ko tieši domāja D. Prinss? Kāda nebībeliska mācība? Un kāda tad ir „bībeliskā” mācība? Kā atšķirt?      

D. Prinss ir augsti izglītots kristietis, filozofs, pārzina grieķu valodu, vai citiem vārdiem sakot, viņš labi zināja vēsturi un apustuļu mācību. Vai viņš varēja nezināt plaši izplatīto mācību – DIDAHE. Grūti pieļaut, ka viņš nezināja apustuļu mācību par „šķietamo Dieva dēlu”. Tāpēc, ka tālāk viņš raksta ļoti atbildīgi: „Tas nav teorētiski doktrinārs jautājums abstraktai diskusijai. Tas ir jautājums par mūžīgo dzīvību vai nāvi, par kuru patiesajiem Kristus kalpiem ir pienākums brīdināt Dieva tautu.” (D. Prinss „Viņi izdzīs dēmonus.” 2000.g.)

Apmēram pirms 1950 gadiem Johanans rakstīja: „daudzi maldinātāji ir izgājuši pasaulē”, pēc 1950 gadiem D. Prinss raksta: „Ļoti bēdīgi, ka daudzi mūsdienu kristieši ir uzķērušies uz ēsmas un tādā vai citādā formā ir pieņēmuši viltus nebībelisko „Jēzu”.

Starp šiem diviem paziņojumiem, bija baznīcas vēsture, par kuru Hellejs rakstīja sekojošo: „To notikumu gars jau darbojās Pāvila laikā (Hellejs raksta par sagrozījumiem, par grēka cilvēka manifestēšanu). Baznīcas vēsture kopumā vēl līdz pat šim laikam stāda priekšā bēdīgu ainu. Ja labi pavērosim baznīcu, kura pastāv no pirmā gadsimta līdz pat šim laikam, tad tā nebūs kļūda, ja mēs to nosauksim par atkritēju. Kāds būs tās augstākais kulminācijas punkts, mēs redzēsim vēlāk.”

H. Hellejs „Bībeles rokasgrāmata”, 1984. g. 627. lpp.

Baznīca! Cik paradoksāli tas skan, bet baznīca ir vienīgā vieta, kur šim garam ir vara un ietekme uz tās apmeklētājiem. No baznīcas šī gara ietekme un vara izplatās uz apkārtējo pasauli. Šis gars pārņem savā varā tautas kultūru. Un cilvēki, paaudze pēc paaudzes, kuriem baznīca ir Dieva pielūgsmes vieta, pieņem šo garu caur garīdznieku mācības vārdiem.

Šim garam nav ko darīt ebreju vidē, jo šis gars ir sacēlies pret to, kas ir dārgs ebrejiem, pret tautas garīgajām vērtībām. Tieši ebreju tautas garīgo bagātību dēļ, antikrista gars arī neieredz ebrejus, vajā tos un ir gatavs tos iznīcināt. Tieši daudzo gadsimtu vajāšanu dēļ, antikrists ir aizsedzis patieso Ješua, un ebreji šodien nemaz negrib dzirdēt par patieso Ješua. Ir jāsaprot, ka „kristus” vēstij ebreju vidū nav panākumu tāpēc, ka atbildību par visas pēdējās tūkstošgades ebreju tautas sāpēm un ciešanām viņi saista ar šī „gara” nesējiem. Un ja jau kristieši nespēj atšķirt „patieso” no „nepatiesā”, tad ko šeit lai saka par ebrejiem. Viņi spriež par kristiešu dievu pēc pašiem kristiešiem. Mēs to saucam par antisemītisma un antijūdaisma garu. Netaisnīgi būtu to attiecināt uz visiem kristiešiem, jo starp viņiem ir ne mazums cilvēku, kas zin Rakstus, kuriem ir atvērts tas, kas rakstīts par ebreju sūtību un kuri saprot savu garīgo saikni ar Glābēja tautu.

Bet diemžēl nav to, kas stātos pretim ļaunumam, par kuru rakstīja Marcinkovskis. Šis „lielais” ļaunums, šis naids, šī neieredzēšana tiek kultivēta kā starp kristiešiem, tā arī starp ebrejiem, bet apmierināts ar to ir tikai antikrista gars, jo tā ir viņa dzīves vide, viņa barība.

Šīs pasaules valdnieks valda pār saviem padotajiem, turot tos bailēs un tumsā. Viņa galvenais uzdevums ir turēt viņus pēc iespējas tālāk no Dieva vārda gaismas ikdienas steigā. „Visiem dzīvojošiem uz zemes mūsu laikos rodas tuvojošās katastrofas priekšsajūta, bet cilvēce, smagu priekšnojautu nospiesta, negrib apstāties, apdomāties, saprast, kas ar to notiek. Sātaniskie spēki pakļāvuši prātu un sirdi tiem, kas dzīvo grēkā, saliekuši un izkropļojuši cilvēku tiktāl, ka viņš pārstāj redzēt Dievu, viņš vairs nevar iztaisnoties, lai viņa prātu apgaismotu Dievišķā patiesība un tumsa izgaistu.” Arhimadrīts Ivans Krestjankins ļoti precīzi izsaka savu domu.

Bet man gribētos to papildināt. Šīs pasaules valdnieks nav pret reliģijām – reliģijas cilvēkus sašķeļ. Reliģiozs cilvēks, kurš ievēro tikumiskās pamatnormas, arī atrodas šīs pasaules valdnieka varā, ja Dieva patiesības neļauj viņam iziet no šī reliģiju galuta (ja Dieva patiesības neļauj viņam iziet no šiem maldiem un cilvēks dzīvo kā viņš pats grib, tad viņš ir atdalīts, atraidīts no Dieva). Bet vai šis reliģiozais, tikumīgi tīrais cilvēks spēj saklausīt ar sirdi tos pravieša teiktos vārdus, kurus sadzirdēja Johanans:

„Es dzirdēju vēl citu balsi no debesīm saucam: „Izeita no viņas, Mana tauta, lai jums nebūtu dalības viņas grēkos un jūs neķertu viņas mocības.” 

                Jāņa atkl. 18:4.                   

Johanans pirms 1900 gadiem pierakstīja vārdus, kuri atklāj mūsu šodienas problēmu. Dieva tauta – tā ir tauta, kas godā Dievu un tur Viņa baušļus. Par tādiem Ješua saka:

„Kam ir Mani baušļi un kas viņus tur, tas Mani mīl; bet, kas Mani mīl, to Mans Tēvs mīlēs un Es to mīlēšu un tam parādīšos.”

Johanana 14:21.

Un, tomēr, arī tādai tautai draud briesmas iekļūt anti-Vārda valgos, ja to aizved no Patiesā Dieva Vārda – Ješua.

JEŠUA PRAVIETO

 Tādai tautai Dievs saka iziet no netikles. Attālināties no netiklības un meliem – maldu gara, kurš pieviļ un aizvilina.

„Un bazūnēja piektais eņģelis, un es redzēju zvaigzni krītam no debesīm uz zemi. Tai tika dota bezdibeņa akas atslēga, tā atvēra bezdibeņa aku, un no akas pacēlās dūmi kā liela cepļa dūmi, aptumšojās saule un gaiss no akas dūmiem. No dūmiem nāca siseņi uz zemi un tiem tika dota vara līdzīga zemes skorpionu varai. Un tika sacīts viņiem nemaitāt zemes zāli, ne kādu zaļumu, ne kādu koku, bet tikai cilvēkus, kuriem nav uz pierēm Dieva zīmoga. Tiem tika dots, ne viņus nokaut, bet mocīt piecus mēnešus ilgi, un viņu mokas līdzīgas mokām, kad skorpions sadzēlis cilvēku. Tad tanīs dienās cilvēki meklēs nāvi, bet neatradīs, viņi gribēs mirt, bet nāve bēgs no viņiem.”

 Jāņa atkl. 9:1-6.

Dieva Gars – Tas ir Patiesības Gars. Tas ir arī Ješua Gars. Tieši Gars, kurš dzīvo mūsos, ļauj mums saprast Viņa Rakstus. Atklāj mums Savus

„lielos un dārgos apsolījumus”, lai mēs, pieliekot visas savas pūles, iegūtu „daļu pie dievišķās dabas” un „izbēgtu no tā posta, kas kārību dēļ ir pasaulē.” 2. Kefas (Pētera) 1:4-5. un viss tas strādā, ja vien „Dieva gars mīt mūsos” raksta Pāvils Romiešiem 8:9.

Ja tikai Dieva Gars mīt mūsos. Vārds tikai ir ļoti interesants vārds. Viņu var lietot apzīmējot „ļoti maz” un var lietot apzīmējot „ļoti daudz”. „Tik vien” un „tik daudz”. Bet var lietot arī šādā nozīmē: „tikai tas un vairāk neviens!”

Mūsu atbrīvošanās process sākas tāpat, kā ebreju tautas atbrīvošanās no ēģiptiešu verdzības. Iziešana no Ēģiptes bija tikai pirmais solis šajā atbrīvošanās procesā. Un Dieva Gars mūsos tikai ieguva tiesības uz mūsu „Es”. Mūsos mīt arī vēl citi gari, kuri neierobežoti valdīja pār mums mūsu iepriekšējā dzīvē. Šie gari valdīja pār mūsu apziņu un virzīja mūsu vēlmes. Ne vienmēr tie bija tikai mums nelabvēlīgi gari. Bet ja mūsu apziņa nevadījās tikai pēc Dieva Vārda un ne tikai pēc Dieva vārda, tad mēs bijām to garu varā, kas nostājas pret Dieva Vārdu. Pēc Pāvila teiktā, mēs bijām nepaklausības bērni, un dzīvojām pēc šīs pasaules gaisa valsts valdnieka gribas.

Dieva gara iespaidā, arvien pieaugot nepieciešamībai pēc Dieva Vārda „mūsu pierēs”, visi gari, kas nostājas pret Dieva Vārdu, izies no mums.

Citāds liktenis sagaida tos, uz kuru pierēm nav Dieva zīmoga. Viņi pieder kritušajai zvaigznei:

„Kā tu esi kritis no debesīm, tu spožā zvaigzne, tu ausekļa dēls! Kā tu esi nogāzts pie zemes, tu, kas tautas locīji! Tu gan domāji savā prātā: es kāpšu debesīs un uzcelšu savu troni augstu pār Dieva zvaigznēm, es nometīšos uz saiešanas kalna pašos ziemeļos! Es uzkāpšu augstumos, es būšu kā pats Visuaugstākais! Bet nu tu esi nogāzts mirušo valstībā, visdziļākā bedrē!”

Jesajas 14:12-15.

Ješua sacīja: „Es redzēju sātanu kā zibeni no debesīm krītam!”

 Lūkas 10:18.

„Izcēlās karš debesīs, Mihaels ar saviem eņģeļiem sāka karot ar pūķi. Pūķis un viņa eņģeļi turējās pretim. Bet tie nespēja, un tiem nebija vairs vietas debesīs. Lielais pūķis, vecā čūska, to sauc par velnu un sātanu, kas pieviļ visu pasauli, tapa gāzts; viņš tika nomests zemē un līdz ar viņu tā eņģeļi.”

 Jāņa atkl. 12:7-9.

Jau šodien dūmi no „bezdibeņa akas” kā smogs stāv pār apziņu tiem cilvēkiem, „kuriem nav Dieva zīmoga” un skorpioni dzeļ cilvēku apziņu ar masu informācijas līdzekļu starpniecību, kā arī ar „ļauno garu, kas dara brīnumus; kas iznāk no pūķa mutes un no zvēra mutes un no viltus pravieša mutes”, palīdzību.

 Jāņa atkl. 16:13-14. 

Viņa atzīšana

Atzinums

 Visiem mums dots viens Dēls. Dots mums, mūsu attaisnošanai Dieva priekšā. Dots mums dzīvei un mūžīgai dzīvībai. Vienīgais un obligātais priekšnosacījums mūsu attaisnošanai ir: VIŅA ATZĪŠANA. „Caur Viņa atzīšanu – Viņš, Taisnais, Mans Kalps, attaisnos daudzus, un viņu grēkus uz Sevis nesīs.” (oriģinālā: izcietīs tos).

 Jesajas 53:11 (krievu val. Bībelē.)

Kas ir atzīšana? Atzīšana, tā ir: zināšanas + mīlestība. Ješua saka: „Kam ir (sevī, savā sirdī) Mani baušļi un kas viņus tur (izpilda tos), tas Mani mīl…” Johanana 14:21. Ješua ir Dieva Vārds mums. Mēs mīlam Vārdu – mēs mīlam Ješua. „Un jūs atzīsit patiesību…” Johanana 8:32. Atzīsit patiesību – tas nozīmē – iemīlēsiet Patiesību.

Lūk, arī apsolījums: „…un Es to mīlēšu un tam parādīšos.” Johanana 14:21. Tas ir patiess tā Kunga Ješua vārds. Viņš atnāk pie tiem, kas ir iemīlējuši Viņu personīgi. Viņš atnāk arī pie tiem, kuri, kā Viņš zin, būs uzticami Viņam. Viņš atnāk un ar pašu Savas parādīšanās faktu pārliecina mūs, ka Viņš ir un mīl mūs.

Bet ir arī tie, kuriem Viņš teiks: „Es jūs nekad neesmu pazinis…” Mat. 7:23 vai „…Es jūs nepazīstu…” Mat. 25:12. Un Raksti mums saka, ka būs daudz tādu, kas brīnīsies (Jņ. atkl. 17:8). Un kā saka Ješua, tie būs nesapratīgie un tie, kas dara nelikumību. Citiem vārdiem sakot, tie ir tie, kas nezin Dieva Vārdu un kuru sirdīs nav Dieva baušļu un kas nepazīst Ješua.

Problēmas būtība

 Daudzi nezin to, ka Debesīs viņus nepazīst. Viņi pieņēma To Kungu Ješua (visdrīzāk, ka viņi nesauca Viņu īstajā vārdā), bet neskatoties uz to, viņi noslēdza derību un deva uzticības solījumu. Ar ko tādā gadījumā tika slēgta derība un kam tika dots uzticības solījums? Un kā tas varēja notikt?

Atbildi uz šiem aktuālajiem un dzīvībai svarīgajiem jautājumiem, mēs saņēmām Rakstos. Kāpēc mēs saņēmām atbildi? No kā mēs saņēmām atbildi? No „Patiesības Gara, ko pasaule nevar dabūt, tāpēc, ka viņa To neredz un nepazīst…”

Johanana 14:17.

No Patiesības Gara.

„Un viņš nāks un liks pasaulei izprast grēku, taisnību un tiesu. Grēku – jo tie netic Man. Taisnību – jo Es aizeimu pie Tēva, un jūs Mani vairs neredzēsit. Tiesu – jo šīs pasaules valdnieks ir dabūjis savu spriedumu.”

 Johanana 16:8-11.

Mans priekšstats, pēc daudzu mēnešu izpētes darba, ir tāds, ka Ješua šajos pantos runā kā pravietis un vēsturnieks. Viņam nenoticēja ebreji un Viņā nesaredzēja Jūdu kristieši, radot sev citu tēlu. Tomēr šis „cits” tēls valda pār daudziem. Kas attiecas uz tiesu, atcerēsimies Dan. 7:11; 22, 26 – informācija par tiesu pār šīs pasaules valdnieku, kas valda to prātos un sirdīs, kas nav atzinuši patieso Ješua.

Problēma

 Problēma, par kuru mēs runājam nav atrisināta arī šodien. Kā rakstīja D. Prinss: „Tas nav teorētiski doktrinārs jautājums abstraktai diskusijai. Tas ir jautājums par mūžīgo dzīvību vai nāvi, par kuru patiesajiem Kristus kalpiem ir pienākums brīdināt Dieva tautu.”

Tātad, patiesajiem Dieva kalpiem ir pienākums brīdināt Dieva tautu par nāvējošām briesmām, kādas draud ticīgajiem gadījumā, ja viņi pieņem „citu glābēju”, kas neglābj.

Bet par šīm nāvējošām briesmām taču uzrakstīts tik daudz, īpaši Ješua pravietojumos un līdzībās, un apustuļu vēstulēs. Un ja Tanahs brīdina:

„Nāciet šurp, tautas, un klausieties, tautas, un ņemiet vērā! Lai, klausās zemes un tie, kas to pilda, lai uzmana pasaule un kas tanī dzīvo! Jo Tam Kungam ir dusmas pret visām tautām…”

 Jesajas 34:1-2

„Uzklausiet mani, jūras salas, un ņemiet vērā, tālās tautas!”

  Jesajas 49:1

„Kāpēc trokšņo tautas un ļaudis tukšu melš? Kalpojiet Tam Kungam ar bijāšanu un ar sirds trīsām skūpstiet Dēlu, lai Viņš nedusmo un jūs neejat bojā savos ceļos, jo ātri iedegas Viņa dusmas. Bet svētīgi visi, kas pie Viņa tveras!”

Psalms 1:1; 12.

Ja Ješua izskaidro līdzībās un pravietojumos, bet Eļļas kalnā runā par konkrētām briesmām, un saka: „Sargieties!”, tad apustuļi jau kliedz par notiekošo. Vai to var „neņemt vērā”, ja Dieva Gars, Kurš ir šajos Rakstu vārdos, aicina, un Dieva Gars, Kurš ir mūsos, nevar nesadzirdēt.

Apustuļu vēstulēs ir mūsdienu problēmas būtība, šodien daudzkārt palielinājusies, bet tā radusies jau pirmajā gadsimtā, un apustuļi jau iepriekš zināja par to no Sava Rabbi. „…par ko jūs esat dzirdējuši, ka viņš nāks…” 1. Jāņa 4:3.

Apustuļu mācībā ir brīdinājums par šī „cita Jēzus” sludināšanu (2. Kor. 11:4), kā arī pazušanas dēla pazīmes un raksturojums. 2. Tes. 2:3-4. Apustuļu mācībā ir brīdinājums un nosodījums, tiem,

„kas nav ticējuši patiesībai, bet vairāk mīlējuši netaisnību.”

 2. Tesaloniķiešiem 2:12.

Apustuļu mācībā ir teikts, kā atšķirt garus, atšķirt Dieva Garu no maldu gara un tāpat arī brīdinājums par cilvēku, kas nes šo garu.

„Tāds cilvēks ir maldinātājs un antikrists.”

 2. Jāņa 7-11 un 1. Jāņa 2:18-19.

Tie ir Raksti! Pievienosim tam vēl Daniela grāmatu un „Johanana atklāsmes grāmatu”. Tie arī ir Raksti, kuri radušies pēc Dieva gribas un ar Ješua Ha-Mašiaha tiešu līdzdalību.

Rodas pilnīga garīgās karadarbības aina, kura sākās ar to brīdi, kad Jērs atdarīja otro zīmogu (Jņ. atkl. 6:3-4). Un šis karš turpinās līdz pat šim laikam, cīņa notiek starp gaismu un tumsu par cilvēku. Un kara lauks šajā cīņā ir cilvēka gars un prāts.

JĀ, šīs pasaules valdnieks ir notiesāts, Jāņa 16:11 un apustuļi to zināja, bet ko raksta ap. Pāvils:

„Jo tie ir viltus apustuļi un viltīgi strādnieki, izlikdamies par Mesijas apustuļiem. Nav brīnums; jo pats sātans izliekas par gaismas eņģeli. Tad arī nav nekas sevišķs, ka viņa kalpi izliekas par taisnības kalpiem, to gals būs tāds, kā viņu darbi.”

 2. Korintiešiem 11:13-15.

Ak, ja vien ļaudis no dažādām tautām, paņemot rokās Bībeli, saredzētu Bībelē to, kas Bībelē ir uzrakstīts! Daniela gr. 7:25 dots precīzs šīs pasaules valdnieka raksturojums. Viņš ir Visuaugstā tautas ienaidnieks. Nav nevienas citas tautas, kas saglabā „svētku laikus un Toru”. Ps. 147:19-20. Un Israēls, kā tauta nodota Viņa varā (krievu tulk. „Viņa rokā”). Šī roka ir tautas, kuras tiek šī pasaules valdnieka vadītas, lai apspiestu Visuaugstā svētos. Un viņš ir gatavs ne tikai vajāt un apvainot, bet pat iznīcināt šo tautu. Taču tas viņam netiks atļauts. Daniela 7:26.

Cik gan mēs esam akli, ja to neredzam? Vai tiešām neredzam, ka šī valdnieka taktika vērsta uz to, lai atdalītu Israēlu no Israēla Mesijas. Ar šādu mērķi daudzu gadsimtu garumā ebreji tika vajāti Jēzus Kristus vārdā. Pēc Marcinkovska vārdiem, tas ir „liels ļaunums”, tas ir liels ļaunums arī pēc Ješua vārdiem, jo „pestīšana nāk no Jūdiem.” Jāņa. 4:22. Patiešām, sātanisks plāns, ko cenšas īstenot šis sodam nolemtais valdnieks: aizvilināt garīgajā nāvē visus sev paklausīgos.

Vienlaicīgi tautas tika atsvešinātas no Israēla Mesijas ar mācībām, kas ir pretrunā ar Paša Tā Kunga Ješua mācību.

„Ikviens, kas aiziet no Mesijas mācības un nepaliek tanī, ir bez Dieva.”

 2. Jāņa 9.

Tomēr, ja tautas neaizietu no Mesijas mācības, – tās nevajātu ebrejus, bet atrastu sevī spēkus tos svētīt.

„Gavilējiet, tautas, par Viņa tautu! Jo Viņš atriebj Savu kalpu asinis, Viņš atriebjas saviem pretiniekiem un apžēlojas par Savu zemi un par Savu tautu.”

 Haazinu. Mošē un Jēra dziesma. 5. Mozus 32:43 un Jāņa atkl. 15:3.

Viņi ir aizgājuši no Vārda

Jā, neapšaubāmi, ka daudzi no tiem, kas atnāca jūdu ticībā, aizgāja no patiesības jau apustuļu laikā. Bet vai viņi varēja neaiziet no Rakstiem bez saviem ebreju skolotājiem. Es pamatā piekrītu mesiāniskajam ebrejam Aleksandram Fruhtenbaumam:

„Ješua bija ebrejs. Viņa pirmie sekotāji bija ebreji. Viņa dibinātā mesiāniskā kustība radās ebreju kultūrā. Mesiāniskā cerība bija ebreju cerība! Bija viena tauta, kura zināja Vienīgo Dievu un bija viena ticība – ticība Vienīgajam Dievam – jūdaisms. Un Jūdaisma dziļumos, no šīs tautas un no šīs ticības nāca labā vēsts par Mesiju. Bija skolotāji un bija skolnieki. Bet katra ebreju kustība, kas meklē piekritējus pagānu vidū, ja tā ir veiksmīga, zināmos apstākļos, kļūst par pagānu kustību, tāpēc, ka ebreji vienmēr ir sastādījuši ļoti mazu daļu no pasaules iedzīvotāju skaita”. „Evrejstvo i judeomessianstvo”. A.Fruhtenbaums.

Pie zināmiem apstākļiem…

 Pie šiem „zināmajiem apstākļiem” es gribu nosaukt divus: 1)Apustuļu aiziešana no šīs pasaules dzīves un pakāpeniskā skolotāju maiņa, vēsturiskajā plānā paiet ātri. 2) Pagānu vēlme palikt par pagāniem. Katram no šiem punktiem nepieciešams neliels komentārs.

„Tā saka Tas Kungs Cebaots: „tanīs dienās desmit vīru no dažādām tautām un valodām satvers vienu jūdu vīru aiz svārku stērbeles un teiks: mēs iesim ar jums kopā, jo mēs dzirdējām, ka Dievs ir ar jums.”

 Caharijas 8:23.

Domāju, ka šis laiks vēl nav pienācis. Tomēr, ja to saka Tas Kungs Cebaots, tad tajā vajag ieklausīties. Es zinu divus dižus neebrejus, kuri kļuva par ebreju skolotājiem. Tas ir rabbi Akiva, lielais Toras skolotājs un Onkelos, kurš otrajā gadsimtā pārtulkoja Toru aramiešu valodā. Galvenais ar ko viņi izpelnās ievērību – viņi gribēja būt par jūdiem, un viņi daudzus gadus mācījās, pirms kļuva par skolotājiem.

Ebreju Raksti atveras tam, kas ienāk ebreju kultūrā, dzīvo ebreju tautas dzīvi, pārzina Rakstu valodu un Rakstu izskaidrošanas sistēmu, mīl Rakstu tautu un pats galvenais, ir Israēla Dieva aicināts.

2) Ješua runā: „Redzi, es došu tev no sātana draudzes (krievu val. Bībelē), kas saucas par jūdiem un nav tādi, bet melo…”

 Jāņa atkl. 3:9.

Johanans pierakstīja šos Ješua vārdus, turklāt, divreiz (Jņ. atkl. 2:9). Tāda ir Tā Kunga Ješua attieksme pret otro jautājumu. Jo viņš ir teicis:

„Jo Man vēl ir citas avis, kas nav no šīs kūts, arī tās Man jāatved.”

 Johanana 10:16.

Lasot „Apustulisko vīru rakstus”, konkrēti „Varnavas vēstuli” es sapratu, ka par jūdiem būt viņi negribēja, jo par jūdiem runāja nicinoši, ar nepatiku, bet arī par pagāniem viņi sevi neuzskatīja. Viņi negribēja būt vienā derībā ar jūdiem. Viņi negribēja Toras jūgu, bet bija gatavi pildīt baušļus un saglabāt sevi tīrībā, bet bez piespiešanas jūga (?).

 Viņi zināja apustuļu mācību, īpaši, mācību par antikristu. Tā saucamais Varnava mācīja pēc Daniela grāmatas septītās nodaļas, bet nesaprata, ka viņa attieksme pret svētku laikiem un likumiem, pēc būtības ir tāda pati kā antikrista attieksme pret jūdu derību ar Dievu. Viņi, iespējams, ne visi, bija maldu gara nesēji. Iespējams, ka pirmajā gadsimtā starp Mesijas sekotājiem viņi vēl nebija vairākumā.

Tie, kas pieņēma maldu garu, pielūdza Jēzu Kristu, bet aizgāja no Jūdiem. Tas ir maldu gars, jo Ješua neaizveda pagānus no jūdiem, bet gan atveda tos pie jūdiem. Cilvēciski viņus var saprast, jo mīlestības trūkums bija abpusējs. Viņu tautieši arī pret viņiem izturējās naidīgi. Viņi dzīvoja naidīgā vidē, pastāvīgās vajāšanās, pastāvīgā stresā.

Viņi acīmredzot nesaprata, ka garīgi aizejot no jūdiem, viņi aiziet no Ješua, no derības ar Dievu (2. Johanana 7-11). Viņi aizgāja no Dieva Vārda patiesības. Viņus aizveda maldu gars, antikrista gars.

 Ābrahāma sēkla.

 Mantinieki

JA JŪS PIEDERAT MESIJAM JEŠUA, TAD JŪS ESAT ĀBRAHĀMA SĒKLA, MANTINIEKI PĒC APSOLĪJUMA.

Šis apsolījums ir spēkā, ja mēs savās sirdīs redzam atgriezenisko saikni, proti:

JA JŪS ESAT ĀBRAHĀMA SĒKLA, TAD JŪS PIEDERAT MESIJAM UN ESAT PĒC APSOLĪJUMA MANTINIEKI.

Ir rakstīts „Jo Viņš jau nepieņem eņģeļus, bet pieņem Ābrahāma sēklu.”

Ebrejiem 2:16 (krievu val. Bībelē).

Habrit Hahadaša – angļu izdevuma ivrita tekstā vārda „pieņem” vietā lietots vārds „mošia”, kas nozīmē „glābj, palīdz”.

Ābrahāma sēkla – tas ir tas, ko Cilvēka Dēls ir iesējis tevī, tavā sirdī (atcerēsimies līdzību par labo un ļauno sēklu). Sēkla ir tā, kas uzdīgst tavā sirdī. Ābrahāma sēkla nevar uzdīgt, ja tevī nav mīlestības pret ebrejiem, pret viņu kultūru, pret viņu svētkiem, kas nāk no Visuaugstā, pret Toru. No šejienes arī izriet tiesības uz mantojumu. Ješua saka Saulam (ap. Pāvilam):

 „Atvērt viņu acis, lai tie atgriežas no tumsas gaismā, no sātana varas pie Dieva, un ticībā uz Mani dabū grēku piedošanu un mantojumu svēto pulkā.”

 Apustuļu d. 26:18.

Mantojums

 Ješua – Ābrahāma dēls. Viņš ir Ābrahāma sēkla, tu esi Ābrahāma sēkla, lūk, kas padara tevi par mantinieku. Tiesības, pēc tavas sirds nepieciešamības, būt par Ābrahāma bērnu garīgo mantinieku. Šis garīgais mantojums gaida tevi – Dieva Valstības durvis uz to ir atvērtas caur Ješua Ha-Mašiahu.

 Bet kas ir mantojums?

 Man liekas, ka daudziem no mums ir visai nekonkrēti priekšstati par savu mantojumu. Daudzi saprot, ka runa iet par Debesu Valstību un mūžīgo dzīvību. Mēs mantosim Valstību un mūžīgo dzīvību, pateicoties Jēzum, Kurš mūs atpirka un ieveda Valstībā. Bet tas tā nav. Mantojums, kuru saņēma Israēls ir ļoti konkrēts, proti: tā ir MĀCĪBA.

„Mīl Viņš Savu svēto ciltis, kas ir Tavā rokā un noliekušies pie Tavām kājām, izsakot Tavus vārdus: „MĀCĪBU mums novēlējis Mošē, Jēkaba draudzes MANTOJUMU.”

 Dvarim 33:3-4.

Lūk, mūsu mantojums! Tā ir mācība, kuru Dievs devis caur Mošē. „Jo bauslība (Tora) ir dota caur Mošē…” Johanana 1:17. Un atkal atcerēsimies Ješua vārdus: „kas Tēvu ir dzirdējis un no Viņa mācījies, tas nāk pie Manis…” Šo mantojumu mēs iesākumā nēsājam rokās, tad galvā un pēc tam šis mantojums ienāk mūsu sirdī.

Ieeja Debesu Valstībā atveras caur Dēla atzīšanu (vārda zināšanas + mīlestība uz Vārdu). Sēkla uzdīgst no garīgās barības, kas nāk no Jūdiem. Tas mūs padara par vienu Visuaugstā tautu. Ješua ieved mūs Savā tautā, pie Sava Dieva. Ja tu esi Ābrahāma sēkla, Ješua nevar tevi nepazīt, jo Debesu Tēvs, Pats Dievs tevi ir pievedis pie Viņa, lai Viņš Tevi apmācītu Valstībai un pievestu pie Israēla Dieva.

Es beidzu šo darbu Jom-Kipura laikā. Pirms pēdējā Šofara ebreji lasa sekojošo:

„Iepriecini mūs Kungs, mūsu Dievs, sūtot mums pravieti Elijagu, Tavu kalpu, un atjaunojot Dāvida, Tava Svaidītā, ķēniņa valstību; lai atnāk Viņš drīzumā un iepriecina mūsu sirdi; svešs nesēdēs Viņa tronī, Viņa slavu vairs nelietos citi – jo Savā Svētajā Vārdā Tu zvērēji Viņam, ka Viņa svece neizdzisīs mūžīgi mūžos. Svētīts Tu esi Kungs, Dāvida Aizstāvis.”

 UN JŪS ATZĪSIT PATIESĪBU UN PATIESĪBA

JŪS DARĪS BRĪVUS!