Pārliecība par Neredzamo

 Pārliecība par Neredzamo – tie ir vārdi, no Pāvila Vēstules ebrejiem. Es rakstu to ar lielo burtu, jo vēlos uzsvērt to, ka gribu runāt par Visuaugsto Israēla Dievu.

Pārliecība par Neredzamo – tas ir vēlamais, un pat nepieciešamais rezultāts mūsu dzīvei ar Neredzamo. Tas ir uzticēšanās rezultāts, kas arvien vairāk un vairāk pieaug un nostiprinās cilvēkā, kuru Dievs ir pārliecinājis par Savu uzticību. Uzticēšanās rodas tāpēc, ka cilvēks, kurš uzticas Dievam, atrodas pastāvīgā, neredzamā, bet drošā aizsardzībā.

Tā nav beznosacījumu aizsardzība. Šī aizsardzība, kas nāk no Neredzamā – arī ir rezultāts. Tas ir rezultāts tam, ka Viņa Vārds ir galvenais kā Dievam, tā cilvēkam – un tas ir šīs savienības pamats, garantija savienībai starp Dievu un cilvēku.

Tieši tāpēc, dzīvojot savienībā ar Neredzamo, cilvēka dzīves gaitā pieaug uzticēšanās. Palielinās cilvēka atbildība Dieva vārda priekšā un pieaug drošība un aizsardzība. Neredzamais nepārkāps Vārdu, jo Viņš Pats arī ir Vārds. Tas ir pats uzticamākais Vārds, kādu vien var iedomāties.   

Cilvēks, kurš dzīvojis visdažādāko vārdu pārpilnībā, uzreiz neaptver, cik liela ir viņa atbildība Neredzamā Vārda priekšā. Uzreiz jau nerodas atbildības sajūta par katru izrunātu vārdu. Uzreiz jau nesaprot visu Dieva vārdu nozīmīgumu. Bet, pateicība Neredzamajam, Viņš ir pacietīgs, redzot cilvēka nepilnības un patieso dedzīgumu, iesākumā daudz ko piedod. Bet tā nav vispārēja piedošana, bet gan audzināšana.

Pieaug cilvēka atbildība Neredzamā priekšā, un līdz ar atbildību pieaug arī uzticēšanās. Pieaug abpusēja uzticēšanās. Vārds, kas savienojis Neredzamo ar cilvēku, aizsargā cilvēku un padara cilvēku par PATIESĪBAS nesēju. Patiesības nesējs var būt par Neredzamā liecinieku. Tādā veidā cilvēks kļūst par Neredzamā liecinieku.

Ļoti liela ir cilvēka atbildība Neredzamā priekšā ne tikai par attieksmi pret Vārdu, bet arī par Vārda saglabāšanu, un par Vārda autoritāti paša liecinieka dzīvē.

                                               „Viņi to uzvarējuši ar tā Jēra asinīm un ar savas

 liecības vārdu un nav savu dzīvību mīlējuši līdz nāvei.”

                                                                                                             Jāņa atkl. 12:11

 Liecinieki

 Ievads

Ir Rakstu vietas, kuras atveras uzreiz un tiklīdz šīs Rakstu vietas kļūst par tavas dvēseles ieguvumu, tā Rakstu gaisma, kura apgaismojusi tevi, padara tevi atbildīgu Dieva Vārda, kas ir Dievs, priekšā par tavu tālāko dzīvi un no tevis atkarīgo cilvēku dzīvi. Gaisma, kas tevi izgaismojusi ir tavs Glābējs, tavs Aizstāvis un tavs Soģis. Ivritā tas viss apvienots vienā vārdā „Elohim”. Iespējams, tāpēc šis vārds tiek rakstīts daudzskaitlī.

Bet ir Rakstu vietas, kuras uzreiz neatveras, bet līdz kuru atklāsmei mums jāiet daudzus gadus. Līdz tām ir jāizaug. Un kad būsi izaudzis, atziņai atvērsies Rakstu dziļumi un atnesīs daudz prieka, un vienlaicīgi vairos tavu atbildības sajūtu Dieva priekšā, par tavu attieksmi pret Vārda gaismu.

„Visi, kas esam pilnīgi, turēsim tādas domas, un, ja jums kādā lietā ir citas domas, tad arī to Dievs jums atklās; tikai, ko esam sasnieguši, pie tā turēsimies.”

 Filipiešiem 3:15-16.  

Septiņus līdz desmit gadus es gāju līdz šim pantam, kuru esmu licis par epigrāfu sadaļai „Liecinieki”, kopš tā brīža, kad es izlasīju D. Prinsa grāmatu „Kā pielietot Jēzus asinis”. Šo pantu viņš bija ņēmis par pamatu mācībai par Ješua asins nozīmi mūsu dzīvē. Es nevarēju saprast ko nozīmē: „…viņi to uzvarējuši ar savas liecības vārdu”. Un man radās problēma: es redzēju „lieciniekus”, bet neredzēju viņu uzvaru. „Viņu”, tas ir „liecinieku”, kļūst arvien vairāk un vairāk, bet ļaunums arī pasaulē rodas arvien vairāk un vairāk. Es atkārtoju, ka tā bija mana problēma, bet iespējams, nebija „liecinieku” problēma. Un vēl manī izraisīja pārdomas savstarpējā atkarība starp liecību un attieksmi pret savu dvēseli.

Trīs faktori

 Šajā pantā ir trīs faktori, kurus nepieciešams rūpīgāk apskatīt. Pirmais faktors: Jēra asinis. Otrais faktors: Liecinieki. Trešais faktors: Mana dvēsele kā šķērslis uzvarai pār ļaunumu. Varu teikt, ka pētījumi mani noveda pie secinājuma, ka visi šie trīs faktori, patiešām ir savstarpēji saistīti un mūsu dzīve un mūsu brīvība un mūsu uzvara (pār sevi) daudzējādā ziņā ir atkarīgas no tā, kā mēs apzināmies šo savstarpējo atkarību.

Jēra asinis

Šī liecība ir tevī un tikai priekš tevis. Tā ir liecība par tavu patiesīgumu. Tā ir liecība par tavu piederību Viņam. Tā ir liecība no Viņa. Tā ir arī zīme Eņģeļiem, kad pienāks tava stunda.

Dievs vienmēr Pats Sev izvēlas lieciniekus. Iniciatīva vienmēr nāk no augšienes. Mēs neesam nejauši liecinieki, tas ir iepriekš paredzēts, tā ir iepriekš izredzētība, tā ir izredzētība jau „pirms pasaules radīšanas”.

„Viņā Tas mūs pirms pasaules radīšanas izredzējis, lai mēs būtu svēti un nevainojami Viņa priekšā mīlestībā. Pēc savas gribas labā nodoma viņš jau iepriekš nolēmis, ka mums būs Viņa bērniem būt caur Ješua Ha-Mašiahu.”

 Efeziešiem 1:4-5.

Vai varam šos vārdus attiecināt arī uz sevi? Tā ir mūsu katra iekšējā lieta. Tieši tāpēc, nākamais liecinieks saņem liecību vispirms „iekš sevis”, priekš sevis. Viņš vēl nezin par ko viņš liecinās, bet viņš jau „zin”, viņam ir iekšējā pārliecība, ka viņu „pazīst”. Viņš vēl nav liecinieks Dievam, bet viņam jau ir liecība no Dieva sevī. Viņš vēl neko nav paspējis izdarīt Dievam, bet Dievs jau ir ielicis viņā liecību par Sevi.

Pamatojums šim apgalvojumam ir Torā. Visam ir jābalstās uz Toru. Konkrēti, tas balstās uz grāmatu „Šmot”, nodaļa „Bo” 12:13

„Un asinis lai ir jūsu glābšanas zīme tajos namos, kuros jūs mītat; kur Es redzēšu asinis, Es iešu jums garām, un pār jums nenāks tas sods, kas nomaitā, kad Es sitīšu Ēģiptes zemi.”

Šmot 12:12-13

Šī Rakstu vieta mums vēstī par glābšanu tiem, kas ir paklausīgi Dieva Vārdam. Visi, kas izpildīja ko Dievs teica caur Mošē, saņēma glābšanu pirms iziešanas no verdzības. Bet šeit ir vēl divi ļoti svarīgi vārdi, kuri ir ierakstīti Torā, un kuri mums ir jāzin, bet kuri nav atainoti tulkojumos.   

Pirmkārt, tieši „tās” asinis un „šīs” asinis un nekādas citas. Nevainīga jēra asinis šķīsta cilvēku. Otrkārt, tā lai ir „Zīme jums!”. Nevis kādam citam. No šejienes var secināt, ka šī zīme ar asinīm bija mājas iekšpusē, kurā atradās cilvēks. Vērsīsimies pie Pāvila:

„Jeb vai jūs nezināt, ka jūsu miesa ir Svētā Gara mājoklis, kas ir jūsos un ko jūs esat saņēmuši no Dieva un ka jūs nepiederat sev pašiem? Jo jūs esat dārgi atpirkti. Tad nu godinājiet Dievu savā miesā un savā garā, kas pieder Dievam!”

 1. Korintiešiem 6:19-20. (pēdējais teikums no 1877. gada Bībeles).

Apustuļiem bija Tora un Tanahs, un viņiem bija ko teikt saviem mācekļiem. Pētot „ŠMA” mēs varam saredzēt, ka Dievam cilvēks ir: cilvēka sirds + cilvēka dvēsele + cilvēka būtība (smadzenes un griba). Un tad cilvēka „nams” ir viņa ķermenis. Un apziest ar „tām” asinīm vajag cilvēka iekšieni – tā ir zīme priekš jums, un ne priekš kāda cita. Un tev ir jāzina, ka Jēra asinis izglāba tevi. Un tava līdzdalība tavā glābšanā – tā ir paklausība. Bez tādas šī panta sapratnes mūsos nav patiesības.

Pirmais, kas mums ir jānoskaidro: Ješua liecinieka liecība vispirms jau atrodas lieciniekā. Un bez šīs liecības cilvēks nevar būt par Viņa liecinieku, Viņa patiesības liecinieku, jo viņš nezin patiesību. Lūk, kur atveras patiesā jēga vārdiem:

„…caur Viņa atzīšanu, Viņš, Mans Kalps daudzus attaisnos, uzņemdamies uz Sevis viņu grēkus.”

 Jesajas 53:11. (krievu val. Bībelē).

Jēra asinis

 Pirmais un galvenais uzvaras faktors

„Viņi to uzvarējuši ar tā Jēra asinīm…” Pirmais un galvenais uzvaras faktors – Jēra Asinis. Ar to atšķirsies uzvarētāji. Es saku „atšķirsies” nākotnes formā, jo pagaidām mēs visi vēl esam „zaļi” un visiem mums ir dots laiks nobriest. Starp citu, ir pēdējo laiku zīmes, kuras nebija iepriekšējos gadsimtos. Tās ir divu liecinieku atdzimšana. Israēla no 1948. gada kļuva par ebreju Valsti, un Rakstu gaismas stars atver mums patieso Jēru, Kura asinis glābj to, kurš savas sirds „palodas” ir apziedis ar Viņa asinīm. Būtībā Viņa liecinieki, tie, kas ir iezīmēti ar Jēra asinīm, jau šodien atšķiras ar savu nepieciešamību pēc Dieva Vārda. Tie, kas sargā Dieva baušļus atšķiras no pārējās ļaužu masas, kas ir „brīva no baušļiem”. Jau šodien ir iestājies tas laiks, par kuru Pāvils rakstīja Timotejam:

„Jo nāks laiks, kad viņi nepanesīs veselīgo mācību, bet uzkraus sev mācītājus pēc pašu iegribām, kā nu ausis niez, un novērsīs ausis no patiesības, bet piegriezīsies pasakām.”

 2. Timotejam 4:3-4.

Un Eņģeļi šķiros cilvēkus pēc tā paša principa kā to darīja Eņģelis – maitātājs, ko Dievs sūtīja uz Ēģipti pirms vairāk kā 3000 gadiem, kad izveda Savu tautu no verdzības. „Un TĀS asinis būs par zīmi JUMS, uz namiem, kuros jūs atrodaties, un redzēšu TĀS asinis, un iešu tiem garām un jūs neskars sods.” Šmot 12:13. Tātad, tikai „tās” asinis, patiesā Jēra asinis glābj, un tikai „jums” tās ir par zīmi un liecību. Lūk, arī ap. Pāvils raksta:

„Jo jūs esat dārgi atpirkti. Tad nu godinājiet Dievu savā miesā un savā garā, kas pieder Dievam.”

 1. Korintiešiem 6:19-20 (1877. g. Bībelē).

Liecinieki

Israēla Dieva liecinieki

 Katrs, kuram atveras Dieva Vārds, Kas ir Dievs, kļūst par Dieva liecinieku. „Visus, kas nosaukti Manā Vārdā un ko Es esmu radījis Sev par godu, visus, ko Es esmu veidojis un uzturējis! Lai ierodas un sanāk kopā tauta, kas ir akla, kaut gan tai ir acis, un kas ir kurla, kaut gan tai ir ausis! Visas ciltis un visas tautas ir sapulcējušās. Kas viņu starpā var to pasludināt vai likt uzklausīt agrākos pavēstījumus? Lai viņi atved savus lieciniekus, kas to apstiprina, ka tie to dzird, un lai viņi saka: tas ir taisnība! „Bet mani liecinieki, saka Tas Kungs, (Mūžīgais) jūs un mans Kalps, (krievu val. Bībelē) ko Es esmu izredzējis, lai jūs to atzīstat un Man ticat, ka Es tas esmu. Priekš Manis neviena cita Dieva nav bijis un pēc Manis neviena cita nebūs, vienīgi Es esmu Tas Kungs, (Mūžīgais) bez Manis nav cita Glābēja. To Es jums pasludināju un arī jums palīdzēju; to Es jums teicu, kad jums sveša dieva vēl nebija. Jūs esat Mani liecinieki, tā saka Tas Kungs, (Mūžīgais) un vienīgi Es esmu Dievs.”

 Jesajas 43:7-12.

Katrs, kuram ir atklājies Dievs, ir radīts, lai pagodinātu Dievu. Visuaugstais caur pravieti griežas pie Savas tautas Israēla. Viņš saka Savai tautai: „Jūs un Mans kalps, ko Es esmu izredzējis…” Un arī nodaļu iepriekš Visuaugstais vēstī par savu otro liecinieku.

Jes. 42:1-6. Visuaugstais ir uzticīgs Savam vārdam un Saviem likumiem: ir jābūt diviem Mūžīgā lieciniekiem, kas liecinātu par Visuaugsto. Viņš – Dievs! Dievs ir Mūžīgs. Viņš ir Mūžīgais (Esošais, Es esmu). Viņš ir Tas, Kas bija, ir un būs. Un tāpēc arī Viņa liecinieki ir mūžīgi un ir radīti mūžībai.

Israēls – Dieva Sinaja atklāsmes liecinieks, Toras dāvāšanas liecinieks, pirmās Dieva Savienības ar tautu liecinieks. Pēc šīs savienības slēgšanas, un šīs savienības rezultātā, Israēls kļuva par tautu Dieva priekšā. Israēls pastāvēs mūžīgi, jo Dievs to ir apstiprinājis uz mūžīgiem laikiem.

„Tā saka Tas Kungs, (Mūžīgais) kas licis sauli par spīdekli dienā un mēnesi un zvaigznes pēc noteiktiem likumiem par spīdekļiem naktī, kas sabango jūru, ka tās viļņi krāc, – Kungs Cebaots ir Viņa vārds: „Ja šie nesatricināmie likumi reiz izbeigtos Manā priekšā, saka Tas Kungs, tikai tad izbeigtos arī Israēla dzimums kā tauta Manā priekšā uz visiem laikiem!” Tā saka Tas Kungs: „Ja varētu izmērīt debesis augšā un izpētīt zemes pamatu apakšā, tikai tad Es atstumtu arī no sevis visu Israēla dzimumu visa tā dēļ, ko tie darījuši, saka Tas Kungs.”

 Jeremijas 31:35-37.

Bet otrais Liecinieks, kuru Visuaugstais ir aicinājis un kuru Viņš iecels par Derību Israēla tautai, būs Israēla Izpircējs un Gaisma pagāniem – Viņš darīs slavenu Savu Dievu. Otrais Liecinieks dzima „Tēva klēpī” vēl pirms pirmā, un pirms pasaules radīšanas:

„…no klēpja, pirms radās rīta gaisma, līdzīgi kā piedzimst rasa ir Tava piedzimšana.”

 Psalms 109:3 (krievu val. Bībelē).

Bet kā liecinieks tautām atnāca otrais. Un Viņš arī ir mūžīgs, jo Pats Visuaugstais viņu nosauc par Mūžīgo Tēvu un Dievu. Jes. 9:5.

Arī Ješua, Kurš 33 gadus nodzīvoja Israēla zemē, kur Viņš saņēma visu varu par to, ka atdeva Sevi par visiem un tika uzņemts debesīs un kļuva visiem neredzams. Arī Viņam ir nepieciešami liecinieki. Viņa patiesības liecinieki.

„Bet jūs dabūsit spēku, kad Svētais Gars būs nācis pār jums, un būsit Mani liecinieki kā Jeruzālemē, tā visā Jūdejā un Samarijā un līdz pašam pasaules galam.”

 Apustuļu d. 1:8.

„Un viņš man saka: „Raksti! Svētīgi ir tie, kas aicināti Jēra kāzu mielastā!” Viņš man saka: „Šie ir patiesi Dieva Vārdi.” Tad es kritu pie viņa kājām, gribēdams viņu pielūgt. Bet viņš man saka: „Nedari to! Es esmu tāds pats kalps kā tu un tavi brāļi, kam ir Ješua liecība. Pielūdz Dievu!” Proti, Ješua liecība ir praviešu gars.”

 Jāņa atkl. 19:9-10.

Ješua liecinieki

 Kas tad viņi ir – Ješua liecinieki? Pirmkārt, protams, tie bija Viņa mācekļi, ar kuriem Viņš bija kopā trīs gadus, kurus Viņš mācīja un kurus nozīmēja būt par Saviem lieciniekiem. Dažu apustuļu vēstules ir kā liecinieku liecības, kuras apstiprina Viņa personību. Lūk, daži fragmenti no apustuļu vēstulēm:

„Jēkabs, Dieva un Kunga Ješua Ha-Mašiaha kalps, sūta sveicienu divpadsmit ciltīm, kas dzīvo izkaisītas.”

 Jēkaba 1:1.

Tā ir Ješua brāļa Jēkaba liecība, kurš nosauc savu brāli par savu Kungu.

„Nevis izgudrotām pasakām sekodami, mēs jums esam sludinājuši Kunga Ješua Ha-Mašiaha spēku un atnākšanu, bet kā tādi, kas esam kļuvuši Viņa varenības aculiecinieki.”

2. Pētera 1:16.        

„Kas no sākuma bija, ko esam dzirdējuši, ko savām acīm esam redzējuši, ko esam skatījuši un mūsu rokas ir aptaustījušas, dzīvības vārdu – dzīvība ir parādījusies, mēs esam redzējuši un apliecinām un pasludinām jums mūžīgo dzīvību, kas bija pie Tēva un mums ir parādījusies,- ko esam redzējuši un dzirdējuši, to pasludinām arī jums, lai arī jums būtu sadraudzība ar mums. Un mūsu sadraudzība ir ar Tēvu un Viņa Dēlu Ješua Ha-Mašiahu.”

 1. Johanana 1:1-3.  

Otrkārt, tie ir tie, pie kuriem Ješua atnāca un atnāk personīgi:

„Kam ir Mani baušļi un kas viņus tur, tas Mani mīl; bet kas Mani mīl, to Mans Tēvs mīlēs un Es to mīlēšu un tam parādīšos.”

 Johanana 14:21.

Ļoti spilgta liecība ir Saulam: Apustuļu d. 9:3-9; 22:6-11; 26:13-18.

„…es, ķēniņ, dienas vidū uz ceļa redzēju gaismu no debesīm, spožāku par saules gaismu, apspīdam mani un manus ceļabiedrus. Mēs visi nokritām pie zemes, un es dzirdēju balsi ebreju valodā uz mani sakām: Saul, Saul, ko tu Mani vajā? Tev grūti nāksies pret dzenuli spārdīt. Es sacīju: kas Tu esi, Kungs? – Tas Kungs atbildēja: Aņi Ješua…” – ivritā Ješua savu vārdu varēja pateikt tikai tā. Tie, pie kuriem Viņš atnāk personīgi ir Viņa liecinieki. Treškārt, tie ir tie, kam ir „Ješua liecība, kas ir, praviešu gars…”

Pēdējā laikā, starp ticīgiem cilvēkiem, kuriem ir vajadzība pēc garīguma, ir sastopami „pravieši”, kas dzird balsis un tic, ka ar viņiem runā Dievs. Un ja tādam „pravietim” neatveras Raksti un viņš atrodoties maldos pravieto – tas ir bīstami. Cak. 13:2. Tāpēc vajag noskaidrot šī vārdu salikuma „praviešu gars” nozīmi.

Raksti (Jņ. atkl. 19:9-10) mums saka, ka „patiesie Dieva vārdi” vai tie, kas nes sevī patiesību, kas nāk no Ješua, ka tieši viņiem ir Ješua liecība un praviešu gars, kas viņiem atver Dieva Vārda patiesības. Lieta tāda, kā raksta Šimons (Pēteris):

„Mums ir visuzticamākais praviešu vārds; un jūs darāt labi, ka vēršaties pie viņa, kā pie gaismekļa (menoras), kas spīd tumšā vietā, (diemžēl, šī tumšā vieta ir mūsos) līdz uzausīs diena un uzlēks rīta zvaigzne (Ješua) mūsu sirdīs.”

 2. Pētera 1:19. (tulkots no krievu val. Bībeles).

Un mums neko nevajag izdomāt un pravietot. Mums jau ir pravietiskais vārds un šis vārds ir visuzticamākais un mums atliek tikai to izlasīt. Un, lai mēs to visu spētu izlasīt, mums dots praviešu gars no Ješua.

„Patiesajiem Dieva vārdiem” ir spēja pretoties reliģijas garam, kuram nav spēka aizvest viņus no patiesības. Tieši par to arī šodien māca ap. Pāvils:

„Un kas šim darbam ir derīgs?”

2. Korintiešiem 2:16.

Šo mācību sīkāk mēs apskatījām jau iepriekš. Ješua līdzība par sējēju ļoti skaidri un saprotami atklāj mums tos, kas nav „derīgi”.

Tikai „patiesie Dieva vārdi” var būt un būs Ješua liecinieki. Man liekas, ka pēdējo 2000 gadu laikā Ješua „parādījās Pats” daudziem „patiesajiem Dieva vārdiem”, lai viņus stiprinātu un dotu viņiem liecību par Sevi.

Ješua atzīšana

 Mums ir vēl viens secinājums un vēl viens nosacījums, kas nepieciešams mūsu attaisnošanai un šķīstīšanai no mūsu grēkiem. Tā ir Viņa atzīšana. Bet kas tad ir Viņa atzīšana? Atzīšana – tā ir tuvība! Viņa pirmie divpadsmit sekotāji pazina Viņu un viņu savstarpējās attiecības bija ļoti tuvas. Un Ješua viņiem teica:

„Ne jūs Mani esat izredzējuši, bet Es jūs esmu izredzējis un jūs nolicis, ka jūs ejat un nesat augļus un jūsu augļi paliek, jo visu, ko jūs Tēvam lūgsit Manā Vārdā, Viņš jums dos.”

Johanana 15:16.

Raksti mums saka, ka tikai „patiesie Dieva vārdi” var būt Viņa liecinieki. Bet vai tas nozīmē, ka tikai Viņa liecinieki var viņu atzīt? Tikai Viņa izredzētie? Ļoti svarīgs jautājums, lai novērtētu ticības stāvokli m.ē. 21.(!) gadsimtā. Vai daudziem no tiem, kas uz Viņu saka: „Kungs, Kungs…” (Mat. 7:21-23) ir spējas Viņu atzīt, un vai daudziem, kas uz Viņu saka „Kungs, Kungs…” Viņš atbildēs: „Es jūs nekad neesmu pazinis…” Jo tie, pirmie, neaizgāja no Viņa ticības un neradīja citu reliģiju. Tieši otrādi: Mesija caur Pāvilu „pakļāva pagānus ticībai.” Rom. 15:18. Ļoti svarīgi jautājumi, Un vēl:

„…jums ir dots zināt debesu Valstības noslēpumus, bet viņiem tas nav dots.”

 Mateja 13:11.

Ješua saka, ka ne visiem ir dots izzināt Debesu Valstības noslēpumus. Jādomā, ka dots ir no augšienes! Var vēl konkrētāk teikt, ja atcerēsimies Ješua vārdus:

„Neviens nevar nākt pie Manis, ja viņu nevelk Tēvs, kas Mani sūtījis un Es viņu celšu augšā pastarā dienā. Ir rakstīts praviešos: (Jer. 31:31-34) „Un tie visi būs Dieva mācīti”. – Ikviens, kas Tēvu ir dzirdējis un no Viņa mācījies, nāk pie Manis.”

 Johanana 6:44-45.

Un vēl ir ļoti svarīgi saprast šo iepriekš izredzētību:

„Es Tavu Vārdu esmu darījis zināmu cilvēkiem, ko Tu Man no pasaules esi devis. Tavi tie bija un Man Tu viņus devi, un Tavus vārdus tie ir turējuši. Tagad viņi ir atzinuši, ka viss, ko Tu Man esi devis, ir no Tevis (no vienīgā, patiesā Dieva, Johanans 17:6, Ješua vārdi!). Jo tos vārdus, ko Tu man devi, Es esmu devis viņiem, un viņi tos uzņēmuši un patiesi atzinuši, ka Es esmu nācis no Tevis un ticējuši, ka Tu Mani esi sūtījis. Es lūdzu par viņiem; Es nelūdzu par pasauli, bet par tiem, ko Tu Man esi devis, jo viņi ir Tavi. Un viss, kas ir Mans, tas ir Tavs un kas ir Tavs ,tas ir Mans un Es esmu apskaidrots (Es esmu kļuvis slavens viņos – krievu val.) viņos (lieciniekos!). Es viņos un Tu Manī, ka viņi ir pilnīgi viens, lai pasaule atzīst, ka Tu Mani esi sūtījis un viņus esi mīlējis tāpat, kā Tu Mani esi mīlējis (liecinieki!). Tēvs, Es gribu, lai, kur Es esmu, arī tie ir pie Manis, ko Tu Man esi devis, lai viņi redzētu Manu skaidrību (manu Slavu! – krievu tulk.), ko Tu Man esi devis, tāpēc ka Tu Mani esi mīlējis, pirms pasaule bija radīta.”

 Johanana 17:23-24.

Tātad, no Ješua vārdiem skaidri saprotams, ka „dots nav visiem”, bet Tēva jau iepriekš izredzētajiem. Bet Ješua brīdina, ka atzīšana tā nav tikai spēja kā īpašība, bet arī liecinieka paša labās gribas izpausme, jo atzīšana tā vēl ir arī garīgā cīņa. „Jo uzstāsies viltus kristi un viltus pravieši un darīs lielas zīmes un brīnumus (dos šķietamo Dieva dēla tēlu), lai pieviltu, ja iespējams, arī izredzētos.”

 Mateja 24:24.

Bet no Ješua vārdiem, mēs varam noprast, ka tiem, kam ir dots pienāksies izrādīt visu savu „mīli To Kungu, savu Dievu, no visas savas sirds, un no visas savas dvēseles un no visa sava prāta”, lai realizētu visu, kas ir dots – uzvarā.

Jo tikai uzvarētājs mantos visu. Tātad, atzīšana – tā ir tavas izredzētības realizācija, atzīšana – tas ir neļaut sevi „pievilt”, atzīšana – tā ir garīgā cīņa.

Garīgā cīņa

 Šī cīņa notiek katra cilvēka prātā, kurš ir iesaistījies šajā cīņā, apzinās viņš to vai nē. Un kā raksta ap. Pāvils: „Jo viņa nodomi mums labi zināmi.”

 2. Kor. 2:11 un sīkāk vēstulē Efeziešiem:

„Bruņojieties ar visiem Dieva ieročiem, lai jūs varētu pretī stāties velna viltībām. Jo ne pret miesu un asinīm (ne pret cilvēkiem) mums jācīnās, bet pret valdībām un varām, šīs tumsības pasaules valdniekiem un pret ļaunajiem gariem pasaules telpā.”

Efeziešiem 6:11-12.

Kas šī par cīņu! Kurš ar kuru karo un pret ko? Kāds ir šīs cīņas mērķis? Kādi apstākļi izraisīja šo cīņu? Tā ir sensenā cīņa starp gaismu un tumsu.

„Bet šī ir tā tiesa, ka gaisma ir nākusi pasaulē, bet cilvēkiem tumsība ir bijusi mīļāka par gaismu, tāpēc ka viņu darbi bija ļauni. Jo ikviens, kas dara ļaunu, ienīst gaismu, un nenāk pie gaismas, lai viņa darbi netiktu atklāti.”

 Johanana 3:19-20.

Kaut kad, pašā iesākumā, pirmais cilvēks, kurš atradās patiesībā (Dievā), savās domās pēkšņi novirzījās (viņa domās ielauzās vecā čūska) un apmainīja patiesību pret labumu. Patiesība, kurā viņš dzīvoja, bija absolūta, bet labums, ko viņš izvēlējās, bija nosacīts. Labums, ko viņš izvēlējās, bija salds, garšīgs un priecēja acis. Tas bija labs „labums”. Bet par šo „labumu” nācās samaksāt ar nepaklausību, jo „nepaklausība” nāk no „nepaklausīgā”. Un cilvēks izgāja no patiesības pēc labuma. Un „labums” atnesa cilvēkam „ļaunumu”, tāpēc, ka šī „labuma” cena ir nepaklausība. Lūk, Ješua arī saka, ka cilvēki iemīlēja ļaunumu. Viņi izvēlējās ļaunumu, neiedomājoties, ka nepaklausība, jau pati par sevi, ir „ļaunums”.

Turpinot šo alegoriju var teikt: Dievs sūtīja cilvēku pasaulē Gaismu un Patiesību cilvēka veidā. Gaisma un Patiesība, ar savu parādīšanās faktu, ienesa nosacīto uzskatu pasaulē – Absolūtu. Viņš parādīja Dievu, jo Dievs ir absolūtā Patiesība. Un Viņā nav nekādas tumsības. „…Dievs ir gaisma un Viņā nav it nekādas tumsības.” 1. Johanana 1:5.

Dievs radīja cilvēku pēc Sava tēla un līdzības un ielika cilvēkā daļiņu no Sevis un tāpēc cilvēkam ir nepieciešamība pēc Dieva, viņš meklē Dievu un nevar sevi realizēt bez Dieva, ārpus Dieva. Viņš ir nepilnīgs bez Dieva. Ješua līdzība par sējēju atklāj mums cilvēka problēmu, kura atrodas pašā cilvēkā.