SADALĪTIE RAKSTI

Kā zināms, grāmata, kura nosaukta „Jaunā Derība”, tika sakopota kā vieni Raksti par jauno derību, kas papildina un izskaidro Tanaha pravietojumus. Grāmatu sakopoja un rediģēja 367.gadā garīdznieki, kas bija aizgājuši no tās ticības saknēm, kuru pārstāvēja Ješua mācekļi – Evaņģēliju un vēstuļu autori. Šis fakts izraisīja tādus garīgos procesus, par kuriem bija pravietots „Atklāsmes grāmatā”, taču šie garīdznieki, acīm redzot, nebija tos izlasījuši. Tādā veidā „Atklāsmes grāmata” ir dokuments, kas attaisno Mašiaha mācekļus un sekotājus. Kas tad ir Ješua mācekļu un sekotāju apsūdzētājs? Par ko apvaino Ješua mācekļus, kuri atzinuši Rakstus?

Derības tauta, nepieņemot grāmatu „Jaunā Derība”, apsūdz mācekļus un Ješua sekotājus par derības pārkāpšanu ar Israēla Dievu, par maldu mācību (Apustuļu d. 24:14), par aiziešanu no tēvu ticības (2.Timotejam 1:3). Pateicība Kungam Cevaotam – apustuļi ir attaisnoti (Atklāsmes gr. 18:20). Taču ir vēl dziļāka, daudzus gadsimtus pastāvoša problēma, kura radās ebrejiem nepieņemot „Jauno Derību” – neizlasīti Raksti – tos nav izlasījuši nedz ebreji, nedz kristieši.

Vienus, Dieva dāvātos, Rakstus – cilvēki sadalīja. Es to sapratu tad, kad izlasīju vienu pantu no Tanaha pēdējā pravieša Malahi grāmatas (ticība no vārda sadzirdēšanas). Sīkāk par to nodaļā „Derības Eņģelis”.

Tanahs un Jaunā Derība viens otru papildina. Bez Tanaha Jaunajā neatveras Ješua būtības atveids. Bez „Jaunās Derības” Tanahs nav pilnīgs, jo Jaunā – ir Tanaha loģisks noslēgums. Tanahs mācekļiem, pēc tam, kad Ješua tiem saprašanu atdarīja, ka tie Rakstus saprata (Lūkas 24:45), bija vienīgais zināšanu avots, ar kuru pilnīgi pietika, lai atzītu Ješua, un tā tas bija vairākus gadu desmitus.

Tikai ar izglītības trūkumu var izskaidrot (dabiskajā līmenī) to faktu, ka otrā gadsimta beigās Tanahs kļuva par Veco Derību, kas ir tuvu iznīkšanai (Ebrejiem 8:13). Daudzi ticīgie, atrauti no ticības saknēm, iznīcināja Veco Derību savā sirdī un, kā sekas tam – arī domās un mācībā. Bet tur, Vecajā, – Ješua! Uz kāda ticības pamata(?), bez Ješua atzīšanas(?), uz kādu Valstību(?) iet Baznīca savā ticības mācībā?!

Ebrejiem nav vajadzīgs jaunais, kristiešiem vecais… Kā rakstīja Pāvils pirmajā gadsimtā: „…par to, ka tie nav pieņēmuši patiesības mīlestību savai glābšanai. Un par to Dievs tiem sūtīs maldu darbību…”(krievu val. B.) 2. Tesaloniķiešiem 2:10-11.

Tora, kas dota caur Moše, lielo praviešu – Ješajas (mesiāniskais pravietis) un Jirmeja, kā arī mazo praviešu – Daniela, Zeharjas un Malahi, grāmatas savieno mūs ar Evaņģēlijiem, ar Ješua sūtņu vēstulēm un ar „Atklāsmes grāmatu”. Šī savienošana ir pirmais posms, kas ārkārtīgi nepieciešams, lai atzītu Dieva Vārdu – Ješua. Ja nebūs šī savienojuma, mēs varam vēl 2000 gadus (ja Dievs atļaus), pierunāt viens otru:

„…Viņš ir mūsu miers: Viņš abus darījis par vienu…” Efeziešiem 2:14. Miera nebūs.

Kā nonākt pie miera, kuru Ješua atstāja saviem mācekļiem (Johanans 14:27)? Jāatgriežas pie rakstiem, kā pie vienota Dieva Vārda, lai atgrieztos pie apustuļu mācības, jo šī mācība ir no Skolotāja. Kā raksta pravietis:

„Tā saka Tas Kungs: Uzlūkojiet dzīves gaitas ceļus un izpētiet, kurš ir senlaikos bijis tas labais svētības un laimes ceļš, tad staigājiet pa to, un jūs atradīsiet mieru savai dvēselei.”

 Jirmeja 6:16,Tanahs.

Rakstu pēdējā grāmata – „Atklāsmes grāmata” pārsteidzoši precīzi paredzēja mūsu laiku, iepriekš pavēstīja, ka „…zemes iedzīvotāji, kuru vārdi nav rakstīti dzīvības grāmatā no pasaules iesākuma, brīnīsies…”, Atklāsmes gr. 17:8.

Pats Johanans pirms 1900 gadiem, pirmais saņemdams šo atklāsmi „.. varen izbrīnījās!” (Atklāsmes gr. 17:6). Apustuļu vēstulēs nav izbrīna, jo viņiem bija atklāsme no Ješua, taču tajās ir fakta konstatēšana – atkrišana no ticības saknēm. Šāda konstatācija ir arī pirmsnikejas baznīcas tēvu darbos. Pēc Nikejas atkrišana kļuva par jaunās baznīcas galveno virzienu un nebija vairs kam brīnīties. Mūsdienās atkrišana no baznīcas, kas atkritusi no ticības saknēm, izsauc ne tikai izbrīnu vien, bet visu jūtu gammu, kuru apustuļi izteica attiecībā uz atkrišanu no ticības saknēm. Tāda ir ticības transformācija, kas šodien nevienu neizbrīna. Bet raksti saka: brīnīsies… . Tādēļ neizbēgama ir atgriešanās pie ticības saknēm ierakstītām dzīvības grāmatā no pasaules iesākuma. Jo ir sacīts:

„Laiku beigās notiks, ka Tā Kunga nama kalns stāvēs jo stingri savos pamatos, un pacelsies pāri visiem kalniem un pakalniem, un pie tā saplūdīs visas tautas. Un nāks daudzas tautas un sacīs: „Iesim, kāpsim Tā Kunga kalnā, Jakova Dieva namā, lai viņš mums māca Savus ceļus un mēs staigājam Viņa tekas!”, jo no Ciānas izies Tora un Tā Kunga vārds – no Jeruzalemes.”

Ješaja 2:2-3, Tanahs

Iestāsies laiki, par kuriem rakstīja Daniels (Daniela 12:3), un sapratīgie atcerēsies par apustuļu mācību, un meklēs pazaudēto, un atradīs to…