Jebkura mesiāniskā ideja, tiklīdz tā zaudē praviešu garu (Atklāsmes gr. 19:10), kļūst par parastu reliģisku sistēmu, kura savas pastāvēšanas laikā uz cilvēku atstāj ne tikai atbrīvojošu, humānu, progresīvu iedarbību, bet arī regresīvu, apspiedošu, reakcionāru iedarbību. Šis ideju traģisms piemīt jebkurai reliģijas vēsturei. Kā rakstīja Berdjajevs:

„Jūdaisms pārvērta pravietojumus par likumu un Toras reliģiju. Tas pats notika arī kristietībā. Farizejisms ir ne tikai ebreju reliģijas parādība, bet arī kristietības. Ar tādu starpību, ka pēc Kristus ierašanās farizejisms kļuva ievērojami sliktāks. Pirmatklāsmes uguns apdzišana, likuma virskundzība, formālisms un farizejisms ir parādības, kuras atkārtojas visās reliģijās.”

Protams, nedrīkst pretstatīt Toru praviešu Garam, jo Tora – Dieva vārds cilvēkam, Viņa mācība, un tāpēc tajā ir praviešu Gars. Ko cilvēks, pirmkārt jau svētkalpotājs, iegūst no Toras, un ko noliek pirmajā vietā – tas jau ir cits jautājums. Ja Tora kalpo svētkalpotājiem, un caur viņiem visai sabiedrībai, tikai kā tikumisku normu (baušļu) un nostabilizējušos noteikumu sakopojums, tad tā neved cilvēku pie Dieva, bet pretēji, nostiprina cilvēkā pārliecību par iespēju dzīvot bez Dieva. Kā rakstīja Pāvils: „…jo, ja ar likumu ir attaisnošana, tad Mesija velti miris”, Galatiešiem 2:21.

Bet pārējā nevar nepiekrist Berdjajevam. Pazaudēts praviešu Gars jebkuru reliģiju pārvērš likuma reliģijā. Cēlāji V gadsimtā p.m.ē. nesadzirdēja Dieva aicinājumu, kas izskanēja caur pravieti Zeharju, pēc tam nesadzirdēja Malahiju, un tad, pēc 400 gadiem, nesadzirdēja Mesiju.

Kristiešu mācītāji, III gadsimta beigās, garīgi atdalījušies no ebrejiem – tās bija sekas nesadzirdētajiem Ješua vārdiem (Johanana 10:16) – izvēlējās ceļu pretēju Rakstu pravietojumiem, un 325. gadā sekoja Imperatoram Konstantīnam kā jaunam mesijam. Vai mācītāji bija tik nekompetenti ticības lietās, ka varēja pieļaut domu par to, ka Dievs aizmirsis Savu vārdu, kuru Viņš paziņojis caur praviešiem? Visreālākais šķiet tas, ka viņi netika Dieva Vārda patiesības vadīti un nebija iepazinuši Patiesības Garu (2. Tesaloniķiešiem 2:10). Tādā gadījumā kristiešu mācītāji stāvēja uz tādiem ticības principiem, kas bija pretēji apustuļa Pāvila principiem (Titam 1:1). Maldu gara apmānīti (2. Tesaloniķiešiem 2:11), viņi nesaprata, ka aizejot no ebrejiem, viņi aiziet no Ješua, no Pāvila, no apustuļiem.

Piekritīsim, ka kopš apustuļu laikiem (pēc vieniem datiem, m.ē. I gs. 70-80 gadi, pēc citiem – m.ē. II gs. sākums) Dieva Gara tempļa celtniecība cilvēkā (pēc Pāvila) – liek pārdomāt apustuļu mācības būtību. Apustuļu mācība taču vada mācekļus no pagāniem uz Israēla sabiedrību (Apustuļu d. 26:18, Efeziešiem 2:18). Zināmā mērā tas saglabājās II un III gs. Pirmkristietības vēsture (mūsdienu nosaukums Ceļam, kuru Skolotājs atklāja Saviem mācekļiem) saglabājusi nedaudz uzticīgo vārdus. Kamēr saglabājās mācība, saglabājās arī Skolotāja Gars apustuļu mācekļos, bet aizgāja pēdējie un Ceļš tika pazaudēts, jo tika nozaudēts praviešu Gars.

Taču arī šodien, pēc 2000 gadiem(!) ir Skolotājs, un ir Viņa apsolījums: „Es jūs neatstāšu bāreņus, bet nākšu pie jums” Johanans 14:18, un ir no Debesīm nākošs praviešu Gars. Nepieciešams atgriezties pie Ješua mācības, pie Viņa vienkāršām un saprotamām līdzībām, kurās parādīts Ceļš. Ir Israēla Dievs, ir Ješua un esam mēs – Viņa mācekļi. Ir Vīna dārza Kopējs, ir īstais vīna koks un ir zari, vīnakoka sulas piepildīti. Izskaidrošu savu domu Ješua vārdiem:

„Ja jūs paliekat Manī, un Mani vārdi paliek jūsos, jūs varēsit lūgt, ko gribat, tas jums notiks.”

Johanana15:7

Noteikums: „Ja jūs paliekat Manī…”, Vīna dārza Kopējs iestādīja Savā vīna dārzā īsto vīna koku (Johanans 15:1). Ir zināms, ka Tā Kunga Cevaota vīna dārzs ir Israēla nams – (Ješaja 5:1-7). Ješua, stāstot līdzību, saka, ka Viņš nav viss Israēls, Viņš ir tikai viens Vīnakoks, bet Īstais (Johanana 8:31-32)! Atcerēsimies Pāvila teiktos vārdus: „…Dieva izredzēto un patiesības atziņas ticības…”, Titam 1:1, autora tulkojums.

Pāvils – Avrahama sēkla, viņš ir Ebrejs no Ebrejiem, pēc mācības farizejs <>, taisnībā, ko bauslība paredz – nevainojams (Filipiešiem 3:5-6), pēc Dieva žēlastības (Galatiešiem 1:15-16; Efeziešiem 1:5) kļuva par zariņu pie Īstā Vīnakoka un ar savu dzīvi atnesa augļus Israēla Dievam. Pāvils raksta: „Visu uzskatu par zaudējumu, salīdzinot ar mana Kunga Ješua HaMašiaha atzīšanas nesalīdzināmo pārākumu!” Filipiešiem 3:8. Ja Pāvils, kurš dzīvoja pavisam līdzās Ješua gan laika, gan telpas ziņā, kuram Ješua atklājas kā bat-koļ (balss no debesīm), uzskatīja, ka visu savu dzīvi ir nepieciešams iepazīt Ješua (Filipiešiem 3:10-11), ko tad sacīt mums, kas dzīvojam 2000 gadus vēlāk, citos vēsturiskos un citos kultūras apstākļos!?

Daudzi no mums ierobežo savas atziņas par Ješua ar personīgo, iekšējo intīmo savstarpējo attiecību pieredzi. Labi, ja ir tāda pieredze, bet vai ar to pietiek? Rakstos taču teikts:

„Tad nemācīs vairs draugs draugu un brālis brāli, sacīdams: Atzīstiet To Kungu! – jo visi Mani pazīs…”

Jirmeja 31:34

Šie ir jaunās derības slēgšanas noteikumi! Tādā gadījumā: „Es piedošu viņu noziegumus un nepieminēšu vairs viņu grēkus!”, Jirmeja 31:34. Dievs no mums pieprasa Viņa atzīšanu, un tādēļ mums ir dots Dēls (Ješaja 9:6), un tādēļ jaunā derība tiek slēgta caur Dēlu. Dievs vēlas Sev dēlus, nevis kalpus (Galatiešiem 4:6-7). Kamēr mēs esam kalpi – mēs neesam brīvi un nespējam sevī pārvarēt grēcīgo stāvokli. Vispārēji ņemot, par grēcīgu stāvokli jānosauc katru nebrīvību, kas atņem mums mieru un prieku. Neatzīts Ješua – tas ir tāds stāvoklis, kad mūsos nav pietiekami daudz gaismas, un tas attālina mūs no Dieva,

„Dievs ir Gaisma, un Viņā nav nekādas tumsības”, 1. Johanana 1:5.Tie, kas centās atbrīvoties no Toras, atbrīvoja sevi no Israēla Dieva.

Faktam, ka nav pietiekoši atziņas par vēsturisko Ješua HaMašiahu, ir nopietni teoloģiski iemesli. Tie ir saistīti ar kristīgās reliģijas, kā patstāvīgas, no jūdu reliģijas neatkarīgas, reliģijas izveidošanos. Zināms, ka jau I gs. tika apstiprināts cits Kristus statuss. Šis lēmums radīja daudz izmaiņu attiecībā uz attieksmē pret jūdu Rakstiem, kas savukārt noveda pie tā, ka pret Tanahu jaunā ticība sāka attiekties, kā pret kaut ko vecu. Vecā derība uz ilgu laiku (1260 gadus) zaudēja pravietiskas grāmatas statusu. Tanaha Mesija (kuru daudzi sauc – Kristus) ārpus Dieva vārda ieguva citu imidžu. Cita kultūra radīja citu tēlu, citas dziesmas, citus svētkus. Vēsture apstiprināja apustuļa Pāvila pravietiskos vārdus:

„Bet, ja kāds nāk un sludina jums par citu Ješua, kuru mēs neesam sludinājuši: jūs saņemat citu garu, ne to, kas bija mūsu dots, citu evaņģēliju, ne to, ko saņēmāt no mums…”

2. Korintiešiem 11:4, autora tulkojums

Atšķirībā no Pāvila līdzgaitniekiem, ticīgo masas, kas tic Kristum, cieta un cieš, ne jau brīvprātīgi. Bez šaubām, gadījums unikāls. Ir reliģija, kura izveidojās, attīstījās un dzīvo ārpus Rakstiem, bet Raksti taču – Dieva iedvesti (2.Timotejam 3:16), kuros ir patiesības Gars, praviešu Gars… un tas viss ir, līdzās, uz galda mācītājam. Turklāt apustuļi rakstīja, brīdināja, jo nelikumības noslēpumainais spēks jau bija sācis darboties (2. Tesaloniķiešiem 2:7). Katrai atkrišanai ir savs iesākums: nebūtu V gadsimta pirms m.ē., nebūtu m.ē. I gadsimts. Nepieņēma pravieti – nepieņēma Mesiju. Ja nebūtu izkropļojumi jau I gadsimtā, nebūtu izveidojusies IV gadsimta Kristietība, un nebūtu XV – XVI gadsimta kristīgās Eiropas.