Oskars Reineks.

Vārds kā midrašs un pravietojums.

 

 TANAHa definēšanai tiek lietots daudz terminu, daudz nosaukumu. Katrs no tiem pa savam tiecas atspoguļot grāmatu Grāmatas būtību – jūdaisma pamatus, kas nepazīst revolūcijas.

"Tiecas" – bet neviens no terminiem-vārdiem nespēj pilnībā atspoguļot tā būtību, kas paredzēts atzīšanai bezgalīgi.

Viens no iespējamiem nosaukumiem – Personvārdu grāmata. Cilvēcei nav zināms daudz tekstu, kas būtu tik piesātināti ar personvārdiem, kā TANAHs.

Tie ir – Dieva Vārdi.

Tie ir – Visuaugstā vārdi.

Tie ir – cilvēku vārdi.

Tie ir – toponīmi, vietu "vārdi"-  nosaukumi.

Mitoloģiskajā apziņā nav atšķirības starp Dievu un Viņa vārdu, starp cilvēka vārdu un viņu pašu. Mitoloģiskās identitātes vietā Torā Dieva Vārds atspoguļo, ataino Viņa būtību. Vārds kurā tas nosaukts, norāda uz Tā būtību.

Cilvēka vārds arī nav identisks viņam pašam. Turklāt vienu un to pašu cilvēku var saukt dažādi: gan dodot jaunu vārdu, kurš pa jaunam "izgaismo" viņa būtību, gan dodot tam iesaukas, kas atspoguļo dažādu attieksmi pret viņu.

Starp vārdu un būtību TANAHā pastāv savstarpēja sakarība – to nevar apšaubīt. Piemēram, Avigaila saka Dāvidam:

"Mans kungs, lūdzams, nedusmojies uz šo nekam nederīgo vīru (אִישׁהַבְּלִיַּעַל) uz Navalu (נָבָל) jo, kāds ir viņa vārds, tāds ir arī viņš pats: Navals ir viņa vārds, un nekrietnība (נְבָלָה - nevala) ir viņa dabā." (1.Šmuela 25:25.) (1.Samuela)

Apokrifu grāmatā  "חכמת יהושע בן סירא" "Jeh̃ošua Sira dēla gudrība" (latviešu valodā grāmata nosaukta "Sīraha gudrības grāmata"), par Jeh̃ošua (ivritā – "glābējs") bin Nunu, Moše darba turpinātāju sacīts:

"Kā norāda viņa vārds, viņš bija varens glābjot Kunga izredzētos…" (46:2)

(Moše latviešu tulkojumā Mozus - skaidrojumu izlasīsiet tālākā tekstā.)

Jēdziens "uzzināt vārdu", vai "atzīt vārdu" ir līdzvērtīgs – "zināt būtību", "atzīt būtību".

Tas Kungs (יְהוָה)  izredzēja Moše tādēļ, ka Viņš pazina Moše pēc vārda – וָאֵדָעֲךָ בְּשֵׁם – "un pazīstu tevi pēc vārda", vai "zinu (Esmu atzinis) tavu vārdu." Šmot 33:17.

Pilnībā atzīt, izprast Visuaugstā būtību cilvēkam nav iespējams. Rambams, racionālisma filozofijas pamatlicējs jūdaismā, grāmatā  "מורה נבוכים"- "More nevuhim" raksta, ka Tas Kungs Moše apsolīja atklāt visus Viņa atribūtus, paskaidrojot viņam, ka tie būtībā ir Viņa darbi, un mācīja tam, ka Viņa īsteno būtību nav iespējams aptvert, izprast. ("More nevuhim" - "Audzinātājs, ceļvedis, gids, skolotājs svārstīgajiem, apjukušajiem, tiem, kas nomaldījušies" – lai pilnībā izprastu grāmatas būtību, kas izteikta  tās nosaukumā pievedu dažādus tulkojumu variantus.)

Tālāk Rambams izdara svarīgu secinājumu: "Attiecīgi katru reizi, kad tiek iepazīta kāda no Viņa darbībām, atribūts, no kura iziet šī darbība, tiek saskatīts Viņā, lai Viņš ir pagodināts, un vārds, kas izsaka šo darbību, tiek attiecināts uz Viņu."

Tādēļ  Dievam ir netikvien Vienojošs Būtības Personvārds, bet arī daudz vārdu, no kuriem katrs izsaka vienu no Viņa atribūtiem, vienu no Viņa izpausmēm cilvēka pasaulē.

Iepazīstot Visuaugsto, izprotot Viņa rīcību, cilvēks vēršoties pie Viņa nosauc Dievu dažādos vārdos: "Dievs dižais varenais un bijājamais" (lūgšana "Amida"); "Atbrīvotājs", "Glābējs" ("braha" – benedikcija pi "Šma"). Pravietim Nehemijam Dievs ir Tas, Kurš netikvien izredzēja Avramu, bet arī "deva viņam vārdu Avrah̃am" (Nehemija 9:7).

Svētums, izredzētība, atdalīšanās no laicīgā-pārejošā un pieskaršanās mūžīgajam izpaužas Dievam dotajos  metaforiskajos vārdos:

"…Ak, Kungs (אֲדֹנָי - Adonai), ņem vērā, dari to un nekavējies Sevis paša dēļ, mans Dievs! Jo Tava pilsēta un Tava tauta - abas ir nosauktas Tavā Vārdā." Daniela 9:19.

Ebreju misticisma būtības jēga ietverta tajā, lai "izlaustos" pie Dieva būtības Vārda. Cilvēks un Dievs, cilvēka vārds un Dieva Vārds – tas ir "kanāls", pa kuru cilvēks paceļas pie Visuaugstā, bet Visuaugstais "nolaižas" pie cilvēka.

Personvārds un vārds, svētā valoda – tas ir ebreju mistikas pamats. Sfīru pasaule – tā ir "apslēptā valodas pasaule, Dievišķo vārdu pasaule.  Sfīras – tie ir radoši vārdi, kurus Dievs aicinājis pasaulē, vārdi, ar kuriem Viņš apzīmējis Pats Sevi" (Geršom Šolem).

Visuaugstais ciltstēvu nosauca vārdā Avrah̃ams, bet vārdā Avrams viņu nosauca cilvēks. Jo cilvēkam vārdu dod cilvēks: tēvs, māte, tuvākais. Vārda došana – tās ir gan cilvēka tiesības, gan pienākums. Ādams deva vārdu Havai (Ievai), Hava – Šetam (Setam), Šets – Enošam. Vārdu ķēde TANAHā – tā ir paaudžu nesaraujamības iemiesošanās - pēcteču saikne ar senčiem, Israēla ķēniņiem, no kuru dzimuma nāk Mašiahs (Mesija), ar cilctēviem – Avrah̃amu, Ichaku un Jakovu, kuru radu raksti aizsniedzas līdz Ādamam un Šetam.

Atklājot, izprotot TANAHa būtību, "dodot tam vārdu" mēs to nosaucām par personvārdu grāmatu.

Tā nosaukta otrā TORAS grāmata – "Šmot", (PersonVĀRDI), kas sākas ar personvārdiem – uzskaitot Jakova-Israēla dēlus, kas kopā ar tēvu nogāja uz Micraim (Ēģipti).

Kādēļ viņa nosaukta tieši tā – pretēji acīmredzamajam? Grāmatas saturs taču ir cits – tas ir stāsts par iziešanu. To ataino arī šīs grāmatas nosaukums kristīgajā "Vecajā Derībā" – "Iziešana". (Tas attiecas uz Bībeli krievu val.)    

Lielākai daļai personvārdu Torā ir ļoti skaidra semantika, saprotama arī mūsdienu cilvēkam, protams tādam, kas pārvalda ivritu. Daļa no tiem atspoguļo Tanaha personāžu piedzimšanas apstākļus, vai vecāku dzīves apstākļus bērna dzimšanas laikā. Turklāt daudzi vārdi Torā izskaidroti tieši - pats Toras teksts arī izskaidro vārda nozīmi – būtību, ko izsaka šis vārds. Citi vārdi – netieši, un būtību, ko tie izsaka var izprast tikai savienojot, un salīdzinot vairākas Rakstu vietas, kurās šī persona pieminēta, tas ir kontekstā.  

Piemērs, par dzimšanas apstākļiem: "Bet viņa brālis tam sekoja, un viņa roka bija satvērusi Ēsava papēdi (בַּעֲקֵב – ba-akev; עָקֵב – ain-kof-vet - akev – papēdis; - עֵקֶב ekev – sekas; עָקַב – akav – sekot (aiz) ), tāpēc viņa vārdu nosauca: Jaakov (יַעֲקֹב - jod-ain-kof-vet)…" (1.Moz.25:26.)  

Piemērs, kur vārdi izsaka vecāku dzīves apstākļus bērna dzimšanas laikā:

וַיִּקְרָא יוֹסֵף אֶת־שֵׁם הַבְּכוֹר מְנַשֶּׁה; כִּי־נַשַּׁנִי אֱלֹהִים אֶת־כָּל־עֲמָלִי, וְאֵת כָּל־בֵּית אָבִי׃

Un Josefs (Jāzeps) nosauca pirmdzimtā dēla vārdu: Menaše (מְנַשֶּׁה), jo viņš teica: "Tādēļ, ka Dievs ir licis aizmirst ( נַשַּׁנִי - našani) man visus manus grūtumus un pat mana tēva namu." (1.Moz.41:51.)

 וְאֵת שֵׁם הַשֵּׁנִי קָרָא אֶפְרָיִם; כִּי־הִפְרַנִי אֱלֹהִים בְּאֶרֶץ עָנְיִי׃

"Bet otra dēla vārdu viņš nosauca: Efraims (אֶפְרָיִם - Efraim), jo: "Dievs mani darījis auglīgu ( הִפְרַנִי - h͂ifrani) manā posta zemē." (1.Moz.41:52)

Vēl piemēri, kur vārdi izsaka to, ko attiecīgai personai jāpaveic savā dzīvē.

„Kad bērns paaugās, viņa veda to pie faraona meitas, un tas viņai kļuva par dēlu, un tā nosauca viņa vārdu: Moše (מֹשֶׁה – mem-šin-hei - Moše), jo tā sacīja: "Tāpēc ka es to no ūdens esmu izvilkusi (מְשִׁיתִהוּ - mošitiu - esmu izvilkusi)" (2.Moz.2:10.) Senēģiptiešu valodā vārdi "mo" un "še" nozīmēja izņemšana (še) no ūdens (mo). Ivritā "moše" nozīmē "izvilkt", un tas ir norādījums uz to uzdevumu, kas Moše jāpaveic – jāizved Israēla tauta no Ēģiptes, jāizvelk no nelaimes no "saspiestības".

 Ēģipte - מִּצְרַיִם – Micraim – vārda sakne – צר – cadi-reiš – car, un tas nozīmē – šaurs, saspiests, apspiests, tai skaitā arī ideoloģiski apspiests.

„Viņa dzemdēs Dēlu, un Tā vārdu tev būs saukt JEŠUA (יֵשׁוּעַ – jod-šin-vav-ain – Ješua), jo Viņš atpestīs (יוֹשִׁיעַ – jod-šin-jod-ain – jošia – atpestīs), Savu tautu no viņas grēkiem.” (Mateja 1:21)

Vārds - יֵשׁוּעַ – ješua – glābšana, pestīšana. Tādā veidā Mašiaha (Mesijas) vārds paskaidro to kas Viņam jāpaveic.

Vārds Jēzus, Isus, Džīzes – to neizsaka! Kamēr nezin īsto vārdu – nav atbildības, jo galvenais ir būtība kas šajā vārdā ietverta! Kad uzzina – vienam prieks par patiesību – otram…

Tagad par vārdu – terminu Mašiah.

Jāatzīmē, ka termins "mašiah" – "svaidītais" pirmkārt, Torā attiecas uz priesteriem (כֹּהֲנִים - koh̃anim), tas ir uz Āronu un viņa dēliem, kas kalpoja Templī. Viņus iesvētīja par priesteriem, svaidot tos ar speciāli šiem mērķiem paredzētu eļļu.

"…tie ir Ārona dēlu vārdi, kas bija svaidīti priesteri (הַכֹּהֲנִים הַמְּשֻׁחִים - h̃a-koh̃anim h̃a-mešuhim), iesvētīti, lai kalpotu par priesteriem." (4.Moz.3:3). Tāpat arī visi virspriesteri tika speciāli svaidīti, tas bija par zīmi, kas paaugstināja viņu līmeni un funkcijas. No tā brīža jēdziens – vārdi - "koh̃en h̃a-mašiah" – "svaidītais priesteris"  tiek lietots attiecībā uz virspriesteri. "…priesteris, kas ir svaidīts…"  "הַכֹּהֵן הַמָּשִׁיחַ – h̃a-koh̃en h̃a-mašiah" (3.Moz.4:3).

Israēla ķēniņi arī tika iesvētīti, svaidot tos ar eļļu, kas bija dievišķās izredzētības zīme. Piemēram Dāvids nosauc Šaulu (Saulu) - "…viņš ir Tā Kunga svaidītais." – "כִּי־מְשִׁיחַ יְהוָה הוּא – ki mešiah Adonai hu" (1.Sam.24:7), bet viņu tāpat nosauca Abišajs, Cerujas dēls) 2.Sam.19:22.). Pravieši arī tiek saukti – "svaidītie", kaut gan uz to ir tikai neliels mājiens "Neaizskariet Manus svaidītos ( מְשִׁיחָי - mešihai) un nedariet ļauna Maniem praviešiem!" Ps.105:15; 1.Lku.16:22.

Tikai pēc Tanaha laikiem vārds "mašiah" kļūst par speciālu terminu, kas paredzēts lai apzīmētu ebreju ķēniņu, Dāvida pēcteci – tā ebreju gudrie.

Piemēri no grāmatas "Jaunā derība".

 "Viņam Svētais Gars bija pasludinājis, ka tas nāvi neredzēšot, iekāms nebūšot redzējis Tā Kunga Svaidīto  (מְשִׁיחַ יְהוָֹה - Mešiah Adonai)". (Lk.2:26)

"Viņš vispirms atrod savu brāli Sīmani un viņam saka: "Mēs esam atraduši Mesiju" (tulkojumā: svaidītais)." (Jņ.1:41.) Krievu valodas Bībelē: "…mēs atradām Mesiju (kas nozīmē "Hristos")"

Mēs esam atraduši Mesiju  (הַמָּשִׁיחַ - h̃a-Mašiah; Μεσ­σίαν – grieķu val.) tulkojumā: svaidītais (Χριστός)

 Kādā no tulkojumiem uz ivritu - בִּלְשׁוֹן יָוָן כְּרִיסְטוֹס - bi-lešon javan Kristos – grieķu valodā – Kristus.

Μεσ­σίαν – mes-see'-as - saprotu, ka šeit grieķu valodā, netulkojot mēģināts uzrakstīts ivrita vārds Mašiah, bet tā kā grieķu valodā nav "š", tad tālāk vēl latviskojot iznāk Mesija.

Kādā valodā runājam?

Līdz ar vārdu Kristus radās arī vārds "antikrists". Ko nozīmē šis vārds. Kādus gadus atpakaļ izlasīju Vikipēdijā ļoti labu skaidrojumu, bet pēc tam kāds šo skaidrojumu "uzlaboja".

Анти́христ (греч. Αντίχριστος — «против (вместо) Христа») — тот, кто исполнит Библейское пророчество о противнике Иисуса Христа, будучи внешне похожим на него, но имеющим другую сущность. (Википедия) 

Mans paskaidrojoš tulkojums.

Antikrists (grieķu val. Αντίχριστος – "pret Mesiju (Mšiahu), vai Mašiaha vietā") – tas, kurš izpildīs Bībeles pravietojumu par Ješua ha Mašiaha pretinieku, būdams Viņam ārēji līdzīgs, bet ar citu iekšējo būtību.

Pats galvenais ir būtība kas šajā vārdā ietverta! Ješu taču Pats saka: „Jo tad daudzi nāks Manā Vārdā un sacīs: Es esmu Mašiah, - un tie pievils daudzus.” „Ja tad kas jums sacīs: redzi, še ir Mašiahs vai tur, - tad neticiet.” (Mat. 24:5;23)

Johanans jau pirmajā gadsimtā rakstīja: "Jo daudzi maldinātāji ir izgājuši pasaulē; kas neapliecina miesā nākušo Ješua h͂a-Mašiah, tas ir maldinātājs un antikrists." 2.Jņ.1:7. (tas jau ir pasaulē)

Mūsu dienās D. Prinss raksta: „Ļoti skumji, ka daudzi mūsdienu kristieši ir uzķērušies uz ēsmas un pieņēmuši nebībelisko, viltus Isusu tādā vai citādā formā. Caur šī „cita” Isusa pieņemšanu, viņi ir pieņēmuši „citu garu” – tas ir „ļauno garu” „Tas nav teorētiski doktrinārs jautājums abstraktai diskusijai. Tas ir jautājums par mūžīgo dzīvību vai nāvi, par kuru patiesajiem Kristus kalpiem ir pienākums brīdināt Dieva tautu.”

 (D. Prinss „Viņi izdzīs dēmonus.” 2000.g.)

Kuram neticēt? Kā atšķirt? Viņiem taču vienāds vārds! Atšķirt var tikai pēc tā ko runā, jo pēc izskata neīstais arī ir līdzīgs īstajam!

„Tad es redzēju citu zvēru izkāpjam no zemes: tam bija divi ragi, tādi kā jēram, bet tas runāja kā pūķis.”

(Atkl. 13:11)

Daniēla grāmatā 7:25. rakstīts ka būs laiks, kad valdīs tāds ķēniņš, kas „uzstāsies ar skaļām runām pret Visuaugsto un apvainos Visuaugstā svētos, tas centīsies grozīt SVĒTKU laikus un bauslību…”

Daniēls ir Israēla pravietis un viņš zina un runā par Vienu Visuaugsto un par viņam zināmiem SVĒTKU LAIKIEM un bauslību (TORU)!

 

Jo ikviens, kas piesauc Tā Kunga Vārdu, tiks izglābts.

(Rom.10:13)

 

"Bet kā lai piesauc, kam nav ticējuši? Un kā lai tic tam, par ko nav dzirdējuši? Bet kā lai dzird, kad nav, kas sludina?"

Kādēļ Pāvils izsaka šādus jautājumus? Tādēļ, ka daudzi patiešām nav dzirdējuši! Tādēļ īss skaidrojums.

Pāvils runā pēc Rakstiem un izsaka vārdus no Joēla grāmatas 3:5. "Tad notiks, ka izglābs sevi ikviens, kas piesauks Tā Kunga (יְהוָה) Vārdu."

Ebreji šo vārdu, kas sastāv no burtiem Jud-Hei-Vav-Hei neizrunā, bet lūgšanās tā vietā lieto vārdu Adonai – mans Kungs. Tas pieņemts balstoties uz 1.Moz.15:2., kur Moše (Mozus) pirmo reizi, To kura Vārds sastāv no šiem burtiem, nosauc par mans Kungs – ivritā Adonai. Sarunu valodā šo vārdu aizvieto ar vārdiem "H̃a-šem" tulkojumā - Viņa Vārds. Latviešu Bībelē šis vārds pārsvarā iztulkots – Tas Kungs. Vēl reliģiskajā literatūrā, lai saprastu, ka runa ir par šo vārdu lieto terminu "tetragramatons" – Dieva četrburtu Vārds.

Kāpēc tā jārīkojas? Ebreju gudrie skaidro - Vārds norāda uz to, ka Visuaugstais ir mūžīgs un nemainās. Aiz cienības pret Viņa Vārdu mēs to neizrunājam tā, kā tas uzrakstīts - Jud-Hei-Vav-Hei, bet sakām Adonai – Kungs. To, ka tā jārīkojas mēs mācamies no Visuaugstā atbildes Moše, kad tas uzdeva jautājumu – "Redzi, kad es nākšu pie Israēla bērniem un viņiem sacīšu: jūsu tēvu Dievs mani pie jums ir sūtījis, - tad tie jautās: kā Viņu sauc? - Ko tad lai es viņiem saku?" (2.Moz.3:13). Tad 15. pantā Moše saņēma atbildi - "Tā tu saki Israēla bērniem: Tas Kungs (יְהוָה), jūsu tēvu Dievs, Ābrahāma Dievs, Īzāka Dievs un Jēkaba Dievs mani ir sūtījis pie jums - tas ir Mans Vārds mūžīgi, to atcerieties uz audžu audzēm." Tā šis pants norāda uz to, ka jāatturas no šī Vārda pieminēšanas.

Joels zināja Tā Kunga vārdu, Pāvils zināja, Moše zināja: "Tādēļ, ka viņš Man stipri pieķēries, Es viņu izglābšu; Es viņu paaugstināšu, jo viņš pazīst (atzinis) Manu Vārdu. (כִּי־יָדַע שְׁמִי - ki jada šmi)" (Ps.91:14.)

Šis Vārds arī jāpiesauc!

 

Nedaudz par vārdu.

 

"Tāpēc arī Dievs Viņu ļoti paaugstinājis un dāvinājis Viņam Vārdu pāri visiem vārdiem", (Fil. 2:9)

Vārdu vajag arī iepazīt - to vārdu kas Viņam ir mūžībā, un par kuru arī Pāvils saka Rom.10:13, Ap.d. 2:21. "Un ikviens, kas Tā Kunga ( יְהוָה ) Vārdu piesauks, tiks izglābts." Pāvils runā pēc Rakstiem un izsaka vārdus no Joēla  grāmatas 3:5:

 "Tad notiks, ka izglābs sevi ikviens, kas piesauks Tā Kunga (יְהוָה) Vārdu. Jo Ciānas kalnā un Jeruzālemē būs glābšana, kā to Tas Kungs apsolījis, arī visiem pārējiem, ko Tas Kungs būs aicinājis."

Joēls zināja Viņa vārdu un Pāvils zināja Viņa vārdu! Un Pats Ješua sacīja Jņ.5:46 "Jo, ja jūs ticētu Mozum, jūs ticētu arī Man, jo par Mani viņš ir rakstījis."

Kāds Viņam vārds Dieva Valstībā?

Sal.pam. 30:4. "Kas dodas augšup pret debesīm un atkal nokāpj lejā? Kas satver vēju savās rokās? Kas saista ūdeņus, pārsegdams tos ar cietu pārklāju? Kas ir stingri nopamatojis visus pasaules galus? Kā sauc Viņu un kā sauc Viņa dēlu? Vai tu to zini?"

Un zināt tikai pareizo vārdu (personas vārdu) arī vēl neko nenozīmē! Jāzin, jāiegūst atziņa par šī vārda būtību! Jābūt piesūcinātam ar šī vārda būtību kā lakmusa papīrītim!

Dēlam ir viens vārds ar Tēvu!

 

No "Ješua ha-Mašiah" draudzes ticības apliecības.

 

6. Ješua – Dieva noslēpums, apslēpts Rakstos (Torā, Praviešos, Psalmos), atklājas mācekļiem: «…ikviens, kas Tēvu ir dzirdējis un no Viņa mācījies, nāk pie Manis», (Jņ.6:45). Dieva noslēpums tika atklāts 1.gadsimtā: Viņš ir augstāks par eņģeļiem (Ebr.1:4); Viņam ir dota visa vara debesīs un virs zemes (Mat.28:18). Israēla gudrie pazīst augstāko Eņģeli – Metatronu, bet neidentificē viņu ar Mašiahu Ješua. Eņģeli Metatronu identificē ar Logosu – Dieva Vārdu, Viņš – «Viņa Vaiga Eņģelis». Talmudā minēti pieci starpnieki: 1. Metatrons, 2. Dieva izrunātais vārds – «Memra», 3. Apgaismojošā Dieva Slava (latv.val. Bībelē - Godība) - «Šehina». 4. Dieva Svētais Gars – «Ruah h̃a-Kodeš» 5. Balss no Debesīm – «Bat Koļ». 

7. Dēls – Dieva Memra vai Imrateha. Ar Dēla starpniecību Israēla Dievs uzturēja saikni ar Tanaha praviešiem. Dēla atzīšana ved pie attaisnošanas (Jes.53:11). Iepazīstot un atzīstot Dēla būtību, mēs reāli varam atzīt Dievu, un, viss kas nepieciešams, lai to īstenotu - Gudrības un atklāsmes Gars sevī - Patiesības Gars, jo Tanahs ir Dieva Gara uzrakstīts. (Jņ.14:16), un tādēļ jāuzceļ Ješua Gara templi sevī, lai iegūtu spēju pakļauties Dieva patiesībai. Tāda ir ticīga cilvēka dzīves jēga un mērķis – tas ir ceļš, kurš ved uz jauno derību ar Israēla Dievu.

 

Izmantota literatūra no vairākām ebreju gudro grāmatām.