Dieva Vārds – Dievs

1,2 nodaļa.

„Iesākumā bija vārds”

Johanana 1:1

„Jo Dieva dusmība no debesīm parādās pār visu cilvēku

bezdievību un netaisnību,

kas savā netaisnībā apslāpē patiesību.”

Romiešiem 1:18

„Bet šī ir mūžīgā dzīvība, ka viņi atzīst Tevi, vienīgo patieso

Dievu, un To, ko Tu esi sūtījis,

Ješua Ha-Mašiahu”

Johanana 17:3

Dieva Vārds – Dievs

Ievads

Dieva Vārds - Dievs! Cilvēka attieksme pret Dieva Vārdu ir viņa attieksme pret Dievu. Un cilvēka labvēlīga attieksme pret mūžīgo Dieva Vārdu atnes labo, un nelabvēlīga attieksme atnes ļauno. (Sal. pam. 8:36). Par to ir daudz rakstīts. Vai šajās pazīstamajās patiesībās var ienest kaut ko jaunu? Bet cilvēka dzīvē, kas sevi veltījis Vārdam, notiek neredzami iekšēji procesi, kuri maina šo cilvēku, un līdz ar viņu mainās viņa attieksme pret Dieva Vārdu. Dieva Vārds no vispārzināmas patiesības, kļūst par viņa, šī cilvēka, patiesību. Un tad tā jau ir viņa patiesība. Viņš kļūst par patiesības nesēju. Viņš ir kā Ēlihus. 

 „Jo es sajūtu sevī vārdu pārpilnību, gars manā iekšējā pasaulē žņaudz mani un mudina mani runāt.”

 Ījaba 32:18. 

 Un vēl: „Mani vārdi ir no manas sirds degsmes, un manas lūpas izrunā tīras zināšanas.” (krievu val. Bībelē). „Mani ir radījis Dieva Gars, un Visuvarenā dvaša piešķir man dzīvību.”

 Ījaba 33:3-4. 

 Un cilvēks: „ir patiesie Dieva vārdi, kas ir svētīgi un aicināti Jēra kāzu mielastā!”

 Jāņa atkl. 19:9. 

Visuaugstais Dievs (Es esmu) sūtījis cilvēku pasaulē – CILVĒKU – patiesības nesēju. Viņš tā arī saka: „Es esmu patiesība!” Johanans 14:6. Bet viņam nenoticēja. Viņam nenoticēja tie, kas sevi uzskatīja par Dieva Vārda patiesības nesējiem. Viņš mēģināja pierunāt tos, kas sevi uzskatīja par Dieva Vārda patiesības nesējiem. Viņš teica viņiem: „Kurš no jums var Man uzrādīt kādu grēku (nepatiesību)?” Johanans 8:46. Jo viņi varēja paņemt uzrakstīto Dieva Vārdu, izanalizēt to un atrast PATIESĪBU. Bet raksti saka, ka viņi izvēlējās apsūdzību. Viņi apslāpēja patiesību. Un izvēlējās Dieva dusmību. Tas Cilvēks viņus daudzkārt brīdināja, ka Dieva dusmība nāk pār viņiem par patiesības apslāpēšanu. Vai var Dieva Vārda patiesības nesēji apslāpēt patiesību?

 1. nodaļa

Atklāsme ”Jāņa atklāsmes grāmatā”

„Jāņa Atklāsmes grāmata” – ir apbrīnojama grāmata, kas visiem neatveras, bet tikai Kunga Ješua kalpotājiem, kas pieņēmuši Viņa nastu. „Svētīgs tas, kas lasa, un tie, kas klausās pravieša vēstījuma vārdus un tur to, kas šeit rakstīts.” Jņ. atkl. 1:3. Bet izpildīt ir iespējams tikai tad, ja ir saprotams uzrakstītais.

Apstāsimies pie viena no daudzajiem redzējumiem, ko Eņģelis parādīja Johananam. Tas ir redzējums no 19 nodaļas, 11-13 pantam. Tas ir īpašs redzējums. Johanans redz redzējumu un dzird Eņģeļa balsi, kas paskaidro redzēto. Šī daļa, no visa Johanana redzētā un dzirdētā, ko viņš apraksta 19. nodaļā, ir nozīmīga ar to, ka viņš redz: „Uzticīgo un Patieso, Kas tiesā un karo taisnīgi. Vārdu, kas Tam uzrakstīts, neviens nepazīst, kā vien Viņš Pats. Viņu sauc: „Dieva Vārds!

Vai tas ir iespējams? Pasaule nepieņēma Glābēju?

 Šo redzējumu Johanans redzēja vairāk nekā 1900 gadus atpakaļ (uzskata, ka „Jāņa Atklāsmes grāmata” uzrakstīta laika periodā no 81 – 96 gadam). Redzējumā Johanans redz jātnieku un baltu zirgu un drēbes, asinīs mērktas, un vārdu: „Dieva Vārds”. Bet to, ka tieši tas ir Viņa vārds, neviens nezināja, Johananam tas bija jāsadzird.

Johanans, pēdējais dzīvs palikušais apustulis, dzird kaut ko tādu, ko ir pilnīgi neiespējami saprast. Viņi (Ješua mācekļi) taču izcieta tik daudz baiļu, vajāšanu, ciešanu. Viņi, kuriem viņu Rabbi atvēra Rakstus, viņi Dieva Vārda gaismas apgaismoti un bagātināti, nesa šo vārdu kā jūdiem, tā pagāniem, un tāds neticami skumjš nobeigums.

Vai par iemeslu tieši tāda „Jāņa evaņģēlija” uzrakstīšanai nekļuva tas, ko viņš redzēja un it sevišķi tas, ko viņš dzirdēja šajā redzējumā? Diemžēl nav precīzi zināms laiks, kad tika uzrakstīts „Jāņa evaņģēlijs” (tas tiek datēts no 70 – 100 gadam un pat vēl vēlāk), bet pats evaņģēlijs no trīs iepriekšējiem atšķiras ar to, ka atklāj Skolotāju un Kungu Ješua tieši kā Dieva Vārdu. 

Vārds, Kas bija dzimis „Tēva gurnā”, Vārds, Kas bija pie Dieva, Kas bija Dievs, šis Vārds kļuva par miesu. Šajā Vārdā bija cilvēku dzīvība. Šis Vārds bija un paliek par patieso Gaismu, Kas apgaismo katru pasaulē nākušu cilvēku. Cik pārsteidzoši precīzi Johanans pieraksta katru vārdu! Viņš bija pasaulē, un pasaule caur Viņu ir radusies, bet pasaule Viņu nepazina.

Un šodien, gandrīz pēc 2000 gadiem, pasaule nevar pieņemt Ješua tieši kā Dieva Vārdu.

 „Tavus vārdus Es tiem esmu devis, un pasaule viņus ir ienīdusi…”

  Johanana 17:14 un 15:18-23. 

 Cik tas viss ir aktuāli arī šodien! Johanana evaņģēlija 26-os (!) pantos Ješua saka, ka Viņš ir nācis kā Dieva Vārds, ka Viņa mācība nav Viņa, bet Tā, Kas viņu sūtījis, ka Viņš nerunā Pats no sevis, bet kā dzird, tā arī runā. Bet pasaule Viņu nedzird. Pasaule arī šodien apslāpē patiesību. Pasaule cieš, mokās, bet nevar pakļauties Dieva Vārdam. Bet ja arī šodien pasaule nezina, ka Ješua – ir Dieva Vārds, tad tas nozīmē, ka pasaule nav pieņēmusi Glābēju!?

Man šķiet, ka Johanans bija satriekts pēc visa redzētā un dzirdētā.

„Es redzēju: sieva bija piedzērusies no svēto asinīm un no Ješua liecinieku asinīm. Viņu redzēdams, es varen izbrīnījos. Eņģelis man sacīja: „Kāpēc tu esi tā izbrīnījies? Es tev pateikšu, kas ir šis sievas noslēpums un zvēra ar septiņām galvām un desmit ragiem noslēpums, kas nes sievu. Zvērs, ko tu redzēji, bija, tā tagad vairs nav; bet tas izkāps no bezdibeņa un ies bojā; tad zemes iedzīvotāji, kuru vārdi nav rakstīti dzīvības grāmatā no pasaules iesākuma, brīnīsies, redzēdami zvēru, kas bijis, bet kura tagad nav, un kas atkal būs.”

Jāņa atkl. 17:6-8.

Man šķiet, ka pirms tādām „Atklāsmēm” Johanans nebija gatavs rakstīt tādu evaņģēliju. Un viņu pārņēma bailes par pasauli, kas tiks ierauta šausmīgos melos, lielā netiklībā un neizsakāmās ciešanās, kuras nāks pār to galvām, kas „brīnīsies”. Un liela bija Johanana personīgā atbildība par visu redzēto un dzirdēto. Un Johanans gribēja brīdināt cilvēci un pateikt galveno. Ješua – Dieva Vārds, Ješua – Patiesība. Neapslāpējiet Patiesību!!!

 Vārds tapa miesa

 Kā? Kādā veidā? Cilvēkam grūti, pat neiespējami pieņemt to, ko viņš nevar saprast. Moše redzēja ērkšķu krūmu, kas dega ugunīs, bet nesadega. Tas viņu pārsteidza, bet pēc tam, mazliet attapies, viņš sāk uzdot jautājumus: „Kā Tevi sauc?”

Pāvils redz pārsteidzošu parādību. Pa ceļam uz Damasku viņu apžilbina spilgta gaisma, un balss no debesīm apstādina viņu. Šī parādība izmainīja visu Pāvila dzīvi, kuru viņš, pēc šī brīnuma, veltīja Tam, kas viņu apstādināja. Visu savu jauno dzīvi viņš centās atzīt un izprast Ješua (Fil. 3:10), bet dzīves beigās viņš nonāca pie secinājumu, ka Ješua ir: „Liels dievbijības noslēpums.” Tas rakstīts 1. vēstulē Timotejam 3:16. Šī Rakstu vieta, man šķiet, ļoti svarīga Ješua atzīšanai, un tāpēc es gribu šeit pieminēt visus man zināmos tulkojumus.

„Un patiesi liels ir dievbijības noslēpums: Viņš ir skatīts miesā, taisnots Garā, parādījies eņģeļiem, sludināts tautām, ticēts pasaulē, uzņemts godībā.”

„Agrāk apslēptā patiesība, mūsu ticības avots, nav pakļauta nekādām šaubām: Viņš tika parādīts fiziski, apstiprināja savu patiesīgumu garīgi, tapa redzams eņģeļiem un pasludināts starp tautām, ieguva uzticību visā pasaulē, uzņemts godībā debesīs.”

 D. Sterns. „Ebreju Jaunā Derība.”

„Tiešām varens dievbijības noslēpums: atklājās miesā, attaisnojās garā, bija redzams eņģeļiem, pasludināts tautām (bagoim), ieguva uzticību pasaulē, paaugstināts slavā augstībā (debesīs).”

 Habrit Hahadaša. 

Tā savas kalpošanas beigās raksta Pāvils. Pāvils kalpoja Visuaugstajam. Viņš arī šodien savās vēstulēs turpina kalpot Dievam. Ir lietas, parādības, vārdi, jēdzieni, kurus mēs vēl nevaram pieņemt, jo tam neesam gatavi. Ir lietas un vārdi, kurus mēs vispār nekad nebūsim spējīgi saprast. Bet to, kas mums dots caur Dieva Vārdu, mums vajag zināt un pieņemt, jo tas ir mums domāts.

„Vārds” ivritā ir – „davar”. Bet „davar” ir gan „vārds”, gan „darbs”, gan „lieta”. Vārds ar dažādām nozīmēm:

„Iesākumā bija Vārds un Vārds bija pie Dieva. (Tēva gurnā)

 Jāņa 1:1.

„Caur Viņu viss ir radies, un bez Viņa nekas nav radies, kas ir.” (Visi vārdi, darbi, priekšmeti un lietas, kurus noteicis Radītājs).

 Jāņa 1:3.

Tam, Kuram bija paredzēts kļūt par cilvēku, bija izvēles tiesības, un Viņš pieņēma Dieva Vārdu. Un šis lēmums tika pierakstīts caur pravieti.

„Tas Kungs atvēra man ausis, un es neatteicos un neatkāpos. Savu muguru es pagriezu tiem, kas mani sita, un savu vaigu tiem, kas raustīja un plēsa manu bārdu. Savu vaigu es neapslēpu paļām un spļāvieniem.”

Jesajas 50:5-6.

Tā kā šis lēmums tika pieņemts tajā pasaulē, ko mēs tēlaini saucam par: „Tēva gurnā”, mūžībā, tad lēmuma pieņemšanas laiku nosacīti varētu nosaukt: „pirms pasaules radīšanas”. Bet laiku, kad informācija par pieņemtajiem lēmumiem, tika nodota mums, cilvēkiem, mēs varam noteikt pēc tā pravieša, caur kuru runāja Visuaugstais.

Tātad, Johanana evaņģēlijā mēs lasām, ka iesākumā Dieva Vārds bija pie Dieva, bet pēc tam kļūstot par miesu (t.i. cilvēku), mājoja ar viņiem, ar mācekļiem. Un viņi skatīja Viņa godību, tādu godību, kā Tēva vienpiedzimušo Dēlu. Šie vārdi savieno visus četrus evaņģēlijus: Mateja 17:2, Marka 9:3, Lūkas 9:29. Bez šaubām, ka šī ļoti spilgtā parādība, Johanana, Šimona un Jākova atmiņā palika uz visu mūžu. Mācekļiem tas bija varens notikums, jo tas savienoja viņu Rabbi ar mūžību.

Bez šaubām, ka šim ļoti spilgtajam notikumam vajadzēja tikt atspoguļotam Rakstos. Jo, pat savu augšāmcelšanos Ješua pierādīja ar Rakstiem. Turklāt Ješua ņēma sev līdz tikai trīs mācekļus. Protams, ka, gan viņi, gan daudzi citi, kas noticēja Ješua, starp kuriem vairākums bija farizeji, vēlāk studēja Rakstus (Ap. d. 2:42) un viņiem bija zināšanas, kas ļāva Johananam uzrakstīt šos vārdus: „Iesākumā Vārds bija pie Dieva…” 

Ješua – Dieva Vārds

 Tā rakstīts Tanahā

„Tā saka Tas Kungs Cebaots: Raugi, ir vīrs, kas saucas Cemahs, un Viņa laikā viss zels un plauks, un Viņš uzcels Tā Kunga namu. Jā, tiešām, Viņš uzcels Tā Kunga namu un nēsās Valdnieka rotājumu pilnā godībā, un Viņš sēdēs un valdīs uz Sava troņa, arī priesteris būs Savā goda krēslā, un miers valdīs viņu abu starpā.”

Caharijas 6:12-13.

 „Es likšu nākt Savam kalpam Cemaham. Un redzi, tai akmenī, ko Es noliku Jozuas priekšā, – uz šo vienu akmeni vērstas un raugās septiņas acis, – Es pats iegrebšu viņa uzrakstu, tā saka Tas Kungs Cebaots, un visus šās zemes grēkus Es izdzēsīšu vienā dienā.”

Caharijas 3:8-9.

 Tā rakstīts Jaunajā Derībā

 „Jaunu bausli Es jums dodu, ka jūs cits citu mīlat, kā Es jūs esmu mīlējis, lai arī jūs tāpat cits citu mīlētu.”

Jāņa 13:34.

„To visu Es esmu runājis uz jums, lai jums miers būtu Manī. Pasaulē jums ir bēdas; bet turiet drošu prātu, Es pasauli esmu uzvarējis.”

Jāņa 16:33.

„Jo Viņš ir mūsu miers: Viņš abus darījis par vienu un noārdījis starpsienu, kas mūs šķīra no Toras, lai no diviem pats sevī radītu vienu jaunu cilvēku nodibinādams mieru.” (D. Sterns. Ebreju Jaunā Derība).

 Efeziešiem 2:14-15.

„Tā kā mums ir liels augstais priesteris, kas izgājis caur debesīm, Ješua, Dieva Dēls, tad turēsimies pie Viņa apliecināšanas.”

Ebrejiem 4:14.

 Ilgi, daudzu gadsimtu, iespējams pat tūkstošu gadu garumā, Radītājs gatavoja unikālu operāciju cilvēces glābšanai. Tā ir visa Israēla vēsture, Ābrahāma sakne, Jehudas sakne, Isaja sakne… Un tā raksta D. Sterns „Ebreju Jaunā Derībā”:

„Jakovs bija tēvs Josefam, kas bija vīrs Mirjamai, no kuras piedzima Ješua, saukts Mesija. Tātad no Ābrahāma līdz Dāvidam bija četrpadsmit paaudzes, no Dāvida līdz Bābeles trimdai bija četrpadsmit paaudzes, un četrpadsmit paaudzes no Bābeles trimdas līdz Mesijam.”

Mateja 1:16-17.

 Un tas pats Tā Kunga Eņģelis, kurš pirms 500 gadiem, Jehošua, caur pravieti Cahariju paziņoja par Atvasi, runāja arī ar Josefu, lai tas pieņem Mirjamu un dēlu.

Lūk, Dieva Vārds! Dievs runāja pirms 2500 gadiem. Apsolījums, kas dots caur Tā Kunga Eņģeli un caur pravieti Cahariju ierakstīts Tanahā. Lūk, Dieva gribas un Dieva vārda piepildījums izpildīts caur Ješua upuri un ierakstīts „Jaunajā Derībā” apmēram pirms 2000 gadiem. Un, lūk, mēs, pēc 2000 gadiem varam to visu lasīt un konstatēt kā vēsturisku faktu: STARPSIENA ATKAL UZCELTA. Kāda? Kad? Kas uzcēla? Kāpēc? Uz visiem šiem jautājumiem dod atbildi „Jaunā Derība”: Ješua un Viņa mācekļi. Ješua kā pravietojumu, bet Viņa mācekļi vēstulēs – kā pirmā gadsimta realitāti. Starpsiena tika uzcelta.

2. Nodaļa

 Maldu mācības

 Kā Eļļas kalnā jau pravietoja Ješua, tikai dažus gadu desmitus vēlāk radās maldu mācības, kuras izkropļoja Dieva Dēla tēlu. Un apustuļi bija spiesti sākt cīņu ar maldu garu, kurš ļoti ātri izplatījās starp neebreju ticīgajiem, un kura bīstamību varēja saprast tikai viņi – apustuļi.

1992. gadā iznāca mesiāniskā ebreja Maikla Brauna grāmata ar nosaukumu „Mūsu rokas ir aptraipītas asinīm.” Pie manis tā nokļuva, visdrīzāk, 1994. gadā. Pirms desmit gadiem es vēl nevarēju saprast, ka Maiklam Braunam un man, tāpat arī daudziem citiem mesiāniskajiem ebrejiem, kā arī neebrejiem pēc pases, bet ebrejiem pēc gara ir „dažādi” Mesijas. Mums Viņš ir Ebrejs! Bet daudziem kristiešiem Viņš nav ebrejs. Bet pats Ješua sevi redzēja kā Ebreju?! Vai apustuļiem Viņš bija ebrejs? Jautājums retorisks. Protams, ka jā! PATIESAIS atklājās „Jaunajā Derībā”, Evaņģēlijos, Ješua pravietojumos. Tanahā šāds tēls radās jau agrāk. Pirmā gadsimta kristiešu dzīvē „cits Jēzus” ienāca caur maldu mācībām. Un tas bija garīgās cīņas sākums, par ko mēs varam lasīt apustuļu vēstulēs, Johanana „Atklāsmes grāmatā”. Šī cīņa, kuru paredzēja Ješua un Viņa mācekļi, atnesa un vēl šodien nes daudz nelaimju cilvēcei.

Mūsu cīņa nav pret miesu un asinīm

 „Naidam pret ebrejiem ir pārdabiska izcelsme, kaut arī no debesīm nākoša. Nē, ne vienkārši kristietība, ne vajadzība pēc „grēkāža”, ne arī ebreju rakstura negatīvie aspekti, un ne izcilie ebreju panākumi, ne jūdaisma unikalitāte. Ne viena no šīm teorijām pilnībā neatbild uz šo jautājumu, kaut arī daļa patiesības ir katrā no šīm teorijām. Patiesībā ir tikai viens izskaidrojums antisemītismam: sātans neieredz ebrejus un visa viņa ārprātīgā būtība atklājas viņa attieksmē pret ebreju tautu.”

 Maikls Brauns, „Mūsu rokas ir aptraipītas asinīm.” 117-118. lpp. 

Viss Dieva ziņā. Viss notiek pēc Visuaugstā (lēmuma) priekšnoteikumiem. Visuaugstais Israēla Dievs norobežoja Savu tautu no šī „cita Jēzus” ar nikna naida palīdzību, kuru nes sevī šī „cita Jēzus” gara nesēji.

Vārds „Ješua”, „Džīzas”, „Isus”, „Jēzus” utt. – tas ir Cilvēka vārds, Kuram ir Savi ciltsraksti, Sava tauta, Sava valoda. Citā dzīvē, kurā Viņš atrodas, Viņam, pēc Tanaha liecības, nebija šo vārdu. Nosaucot Tanahu par „Veco Derību”, daudzi kristieši pret to arī izturas kā pret kaut ko vecu. Bet tajā ir Ješua, tajā ir Tas, Kuru vajag iepazīt mūsu attaisnošanas labā. Jo visiem mums būs jāstāv Mesijas soģa krēsla priekšā. 2. Kor. 5:10.

Dažreiz kristieši apvainojas: „Vai vajag celt augšā veco?” Bet starpsiena!? Tas taču ir glābšanas jautājums! Es ticu, ka Maikla Brauna grāmata apgaismoja daudzus un palīdzēja iegūt glābšanu, kas „nāk no jūdiem.” Bet starpsiena!? Viņa vēl nav noārdīta. Bet maldu mācības? Tās vēl joprojām ir. Bet „cits Jēzus”? Šo tēlu nes vēl daudzi kristieši.

Nākotnē

 В1eži ticīgie (mūsdienu kristieši) nespēj iedziļināties tai apstāklī, ka Rakstos (kā Tanahā, tā „Jaunajā Derībā”) par Jaunu līgumu tiek runāts nākotnes formā. „Kā tas var būt? Vai tad mums nav derības caur Jēzus asinīm?”

Lūk, vēstījums, kas dots caur pravieti:

„Redzi, nāks dienas, saka Tas Kungs, kad Es slēgšu jaunu derību ar Israēla namu, un ar Jūdas namu, ne tādu derību, kādu Es citkārt slēdzu ar jūsu tēviem, kad Es tos ņēmu pie rokas un izvedu no Ēģiptes zemes. Šo derību tie ir pārkāpuši, kaut gan Man bija noteikšana pār tiem, tā saka Tas Kungs. Nē, šāda būs derība, ko Es slēgšu ar Israēla namu pēc šīm dienām, tā saka Tas Kungs, Es iedēstīšu savu bauslību viņos pašos, Es to rakstīšu viņu sirdīs, un Es būšu viņu Dievs, un tie būs Mana tauta.”

Jeremijas 31:31-33.

Tātad, Jauno derību Dievs slēgs ar Israēlu. Vēstulē Ebrejiem šie vārdi tiek apstiprināti, Ebrejiem 8:8-10. Šī vēstule ir uzrakstīta mūsu ēras pirmajā gadsimtā – apmēram 550-600 gadus pēc Jeremijas vēstījuma, un arī nākotnes formā. Citu derību Visuaugstais Israēla Dievs nav paredzējis slēgt. Ne caur praviešiem, ne arī caur Dēlu Viņš nav vēstījis par citu derību. Runa iet tikai par vienu Jauno derību, kas tiks slēgta ar Israēlu. Un šī Jaunā derība tiešām tiks slēgta caur Dēlu (MANS KALPS - ATVASE). Šo vēstījumu mēs varam izlasīt Tanahā. Šo vēsti ir pierakstījuši pravieši: Jesajas 59:20-21, Jeremija 31:31-33, Caharija 3:8-9 un 6:12-13. (vēlāk mēs sīkāk pievērsīsimies pravietim Caharijam). Par šo derību rakstīts arī Evaņģēlijos: Mateja 26:28, Marka 14:24, Lūkas 22:20. Bez visa tā vēl pieminētajā vēstulē Ebrejiem 8:8-10 un 1. Kor. 11:25. 

Pēdējā vēstījumā norādīts ne tik daudz uz Jaunās derības slēgšanas laiku, cik uz noteikumiem, pie kādiem šī Jaunā derība tiks slēgta.

Tātad, Jaunā derība tiks slēgta ar Israēlu. Un tā kā neviens no mums acīmredzot nav Dievs, tad mums, lai varētu slēgt derību ar Dievu, vajadzētu būt Israēlā vai arī ar Israēlu savā sirdī. Tieši tāpēc Ješua runā par savām avīm, kuras viņam „jāatved” Savā kūtī. Līdzību valodā Ješua vēlreiz apstiprina savu uzdevumu.  

„Man vēl ir citas avis, kas nav no šīs kūts, arī tās Man jāatved; arī viņas dzirdēs Manu balsi, un būs viens ganāms pulks un viens Gans.”

Johanana 10:16.

Gribu vēl papildināt ar Paula Teina vārdiem.

„Kā izskatās Dieva attieksme pret kristietību jaunās derības gaismā? Kristietības attīstības laikā cilvēki gadu simtus bija gatavi pieņemt mīlestību un piedošanu caur Ješua-Ha Mašiahu. Viņi parasti nepievērsa uzmanību tam, ka Tā Kunga jaunā derība, apstiprināta ar Viņa Dēla asinīm, uzliek sevišķus pienākumus tiem, kas pieņem Ješua savā sirdī. Apskatīsim šo derības aspektu to vārdu gaismā, kas doti caur pravieti Jeremiju:

„Šāda būs derība , ko Es slēgšu ar Israēla namu pēc šīm dienām, tā saka Tas Kungs, Es iedēstīšu Savu bauslību viņos pašos, Es to rakstīšu viņu sirdīs, un Es būšu viņu Dievs, un tie būs Mana tauta.”

Jeremijas 31:33.

Mēs zinām, ka šī derība jau tagad, kā pie ebrejiem, tā pie pagāniem var būt spēkā garīgi, bet ne juridiski, līdz laikam, kad tiks slēgta jaunā derība. (Autora piezīme). Un tāpēc tai jātiek īstenotai katra patiesa kristieša dzīvē. Tāpat arī viņu dzīves mērķim ir jābūt vērstam uz vēlēšanos kalpot Viņam: izpildīt Viņa gribu, visā sekot Viņam.”

 Pauls Teins. „Jūdu Ķēniņš.” Nodaļa „Derības Eņģelis”,78-79 lpp.

 

 Patiesības meklējumi

 Daudz Dieva cilvēku meklē patiesību. Viņiem ir nepieciešamība pēc patiesības, viņi jūt iekšēju vajadzību pēc Vārda. Visiem traucē starpsiena. Šo Rakstu cilvēki – ebreji un kristieši meklē katrs savā starpsienas pusē, kaut arī viņos ir Dieva Gars, Patiesības Gars, bet viņi nevar atbrīvoties no reliģijas gara.

Rabīni meklē patiesību Tanahā un Talmudā, viņi ir daudz ieguvuši savos pētījumos, savā gadsimtiem ilgajā meklējumu vēsturē, bet viņi nesaista Mesijas tēlu ar „Jaunās Derības” Dieva Dēlu. Kristieši tic Dieva Dēlam, bet nepazīst (vai arī pazīst ļoti maz) Viņu kā Dieva Vārdu Tanahā (Torah + Neviim + Katuvim). Rezultātā Patiesība tiek apslāpēta ar nepatiesību, un Dieva dusmība valda pasaulē.

Raksti mums saka, ka pēdējā cīņa (kas jau notiek), un kuru vada Dieva Jērs – tā ir cīņa par Patiesību. Un Viņam blakus ir un būs arvien vairāk „patieso Dieva vārdu”. Šī kauja noslaucīs šo starpsienu un šoreiz uz 1000 gadiem. Bet pagaidām. Un šis „pagaidām” gandrīz jau 2000 gadus „reliģiju galutā”. Lūk, garīgā akluma piemērs. Iemesls tas pats. Reliģiozais gars.

„Tādēļ saka Dievs Tas Kungs: „Redzi, Es lieku Ciānā pamatakmeni, izraudzītu akmeni, dārgu stūra akmeni, kas klintij līdzīgi pamatots; kas tic, nepaliks kaunā!”

Jesajas 28:16.

Dievs, Tas Kungs, griežas pie viena cilvēka. Pie ticīgā. Ne pie nācijām, ne pie reliģiozām apvienībām. Pie cilvēka. Pie cilvēka, kas meklē Dievu Rakstos. Daudz gudro ir pētījuši un pieminējuši šo Dieva Vārdu. Var pieņemt, ka Visuaugstais Dievs mesiāniskās draudzes atdzemdina ar noteiktu mērķi. Cerībā, ka beidzot izlasīs šo pantu. Bet „pagaidām”, vieni neredz akmeni, bet otri neredz, ka šis akmens ir likts Ciānas pamatā.

 Аkmens, ko nama cēlēji atmeta…..

Kas viņi ir? Šie „nama cēlēji”, kas atmeta „stūrakmeni”? Tie ir vadītāji, garīgie vadoņi, tautas skolotāji – taisni cilvēki, bet kuri jau noskaidrojuši „vienīgo pareizo ceļu sev, un savai tautai”. Tā bija viņu patiesība, vai, drīzāk gan, viņu sapratne par patiesīgumu, viņu izpratne par Dieva gribu viņiem un visai tautai. Tie ir viņi, kas uzcēla „žogu” apkārt Torai. Žogu no mācekļiem, tautā cienītiem rabbi, taisnīgiem tiesnešiem, godīgiem un ievērojamiem cilvēkiem. Tie bija „atdalītie”- „porušim”. Torā teikts, ka ebreji ir Dieva „atdalīto” un izredzēto tauta. Viņi un viņu tēvi zināja cik graujoša ir apkārtējās vides ietekme, kas nāk no citām tautām. Un apzinoties to, darīja visu iespējamo, lai norobežotu sevi, savus bērnus, un savu tautu no šīs postošās garīgās ietekmes, kas nāk no „goim”.

Nav izslēgts, ka daudzi no viņiem saprata, ka ebrejiem kā tautai jākļūst par gaismu citām tautām. Bet savstarpējo attiecību pieredze ar citiem bija negatīva, un tāpēc – „žogs”. Visi saprot: lai būtu gaisma ar ko izgaismot tumsu, ir jānes gaisma tumsā.

„Jūs esat pasaules gaišums; pilsēta, kas stāv kalnā, nevar būt apslēpta. Sveci iededzinājis, neviens to neliek zem pūra, bet lukturī; tad tā spīd visiem, kas ir namā. Tāpat lai jūsu gaisma spīd ļaužu priekšā, ka tie ierauga jūsu labos darbus un godā jūsu Tēvu, kas ir debesīs.”

 Mateja 5:14-16.

Ješua – mūsu Lielais Rabbi, Kas teica par Sevi, ka Viņš ir gaisma pasaulei, ļoti skaidri runā arī šodien. NEVAR! GAISMA PASLĒPTIES NO TUMSAS. VIŅA VAR TIKAI IZGAISMOT TUMSU! Zeme – cilvēku māja. Un Visuaugstais, pirms radīja šo māju, paredzēja GAISMU šai mājai. Un paredzēja priesteru tautu šai mājai. Un paredzēja To, Kas var uzvarēt tumsu šajā mājā. Un Visuaugstais teica Viņam, Tam, Kas var uzvarēt tumsu, kas Viņam būs jāizcieš, lai uzvarētu tumsu. Viņš „nepretojās” un pieņēma visu Viņam paredzēto.

Tikai ar Viņu priesteru tauta uzvarēs tumsu, jo tā to paredzējis Visuvarenais. Tas ir vislielākais noslēpums daudziem, kas dzīvo šajā mājā, ko sauc par Zemi. Šo lielo noslēpumu rūpīgi sargā tumsa, kas baidās no gaismas. Bet šis lielais noslēpums nemaz nav tik liels, un Rakstu gaismā cilvēkiem tas ir atklāts. Un šis lielais noslēpums pastāv tikai tāpēc, ka daudzi, kas dzīvo mājā, ko sauc par Zemi, nevar izlasīt to Rakstos un tāpēc paši staigā tumsā. Dievam ir gaismas kalpotāji, tumsai ir savi kalpotāji. Cīņa starp gaismu un tumsu turpinās, bet viss ir paredzēts Rakstos. Lūk, kāpēc mums, šodien dzīvojošiem, to vajag izzināt, kļūstot par gaismas nesējiem, lai kalpotu Viņam, pildītu Viņa gribu, visā sekotu Viņam. Jo tieši tas ir nepieciešamais nosacījums Jaunās Derības noslēgšanai ar katru no mums. „KAMONI KAMOXA UKAAMEXA AMI” – „Es kā Tu un kā Tava tauta – mana tauta.”

Kā noteikt, kā atšķirt gaismas nesējus no tumsas nesējiem? Kā noteikt: kas kuram un kam kalpo? Lūk, Ješua vārdi. Tā vārdi, Kas ir Gaisma cilvēkiem. „Nedomājiet, ka Es esmu atnācis atmest bauslību (Toru) vai praviešus. Es neesmu nācis tos atmest, bet piepildīt. Jo patiesi Es jums saku: tiekāms debess un zeme zudīs, nezudīs neviena ne vismazākā rakstu zīmīte, ne raksta galiņš no bauslības (Toras), tiekāms viss notiek.”

 Mateja 5:17-18.

Lūk, tests katram ieinteresētajam, tas ir, ticīgajam: vai tu domā, ka Viņš ir atnācis, lai atmestu? Ja tu lasi šeit rakstīto un neesi izlēmis līdz šim, tad tev visā tajā ir savs viedoklis. Un tu vari sev pateikt, kuram, vai kam tu kalpo. Tu esi gaismas kalpotājs, ja piekrīti tam, ko Viņš saka. Ja tu kalpo tumsai, šie Viņa vārdi tev nav pieņemami, un tavs glābējs nav teicis šos vārdus.

Cilvēkam vajadzīgi Dieva baušļi tik ilgi, kamēr viņš būs sagatavots Viņa gribas izpildīšanai, un Viņa gribas izpildīšana kļūs par paša cilvēka vēlēšanos. Tas ir pārejas periods no pirmās derības uz „jauno”. Vajag saprast un atzīt šo vienkāršo patiesību un pārtraukt veltīgo diskusiju par derību pretstatiem.

Visuaugstais Dievs, 500-450 gadus pirms šiem notikumiem, piedāvāja Augstajam priesterim Jehošua (Jozua) un lielai gudro – taisnīgo sapulcei Jauno Līgumu ar Israēla tautu. Par saviem nodomiem, un šī Līguma noteikumiem, Tas Kungs Cebaots paziņoja vispirms caur pravieti Jeremiju visiem ebrejiem, bet pēc 100 gadiem caur pravieti Zeharju (Cahariju), tā laika Israēla augstākajai vadībai.

Jauno Līgumu Visuaugstais Dievs piedāvāja noslēgt ar Sava Kalpa- ATVASES starpniecību, par kuru Viņš arī deva iepriekšēju informāciju. Vispirms caur pravieti Ješaju (11. nod.), pēc tam divas reizes caur pravieti Jirmiju (23:5-6 un 33:14-18).

Dieva Kalps – ATVASE – CEMAHS ir Visuvaldītāja Dieva Taisnīgums, un ar Viņa starpniecību Visuaugstais Dievs apsolīja „izdzēst” grēku Israēla Valstī. Viņš, Dieva Kalps, izaugs no savas saknes un uzcels Dieva templi, un būs par priesteri šajā templī. Nobeigumā, caur pēdējo Tanaha pravieti Maleahiju teikts: 

„Redzi, Es sūtīšu Savu sūtni, kam būs sataisīt Manu ceļu Manā priekšā. Un tad drīz ieradīsies Savā namā Tas Kungs, Kuru jūs, kārojat. Raugi, Viņš jau nāk!” saka Tas Kungs Cebaots.”

 Maleahija 3:1.

Tāda ir informācija, kas dota Rakstos – Tanahā, 400 gadus pirms šiem notikumiem. Iespējams, ka informācija bija īsa. Dievs vienmēr runā īsi. Viņam ir pravieši, un gudro tauta. Bet viens ir skaidrs! Visi zināja. Viņu meklēja. Viņu vēlējās.

Bet pagāja vēl 400 gadi, līdz iestājās „piepildītais laiks” – Glābēja atnākšanai. Bez šaubām, daudzu gadsimtu ilgā Israēla dēlu nebrīve apslāpēja tautas garu. Un šīs nebrīves loģiskas sekas bija Israēla sabiedrības garīga demoralizācija. Daļa sabiedrības (sākās no augšas – no saduķejiem) pievērsās hellēnismam. Jaunatne negribēja mācīties Toru. „Veselā miesā – vesels gars”. Un jaunā elite devās uz stadioniem. Un kā vienmēr, kad tauta aizmirsa Savu Dievu, smagi pārbaudījumi nolika ebrejus izvēles priekšā: dzīvība vai nāve. Šajā reizē tas bija sīriešu ķēniņš Antiohs IV, kas gribēja tautu garīgi iznīcināt.

Ebreju atbrīvošanās cīņa par savām garīgajām vērtībām: Toru, Sabatu, apgraizīšanu un pret „saviem hellēnistiem”, atnesa viņiem īslaicīgu brīvību. Visuaugstais dāvāja viņiem uzvaru. Un vēlreiz varam pārliecināties, ka Israēla Dievs vienmēr paliek uzticams. „Hanuka” svētki kļuva par šīs uzvaras pieminekli nākamajām ebreju paaudzēm. Tas notika 165 gadus pirms Glābēja atnākšanas.

Bet brīvība bija īslaicīga. „Savējie hellēnisti” griezās pēc palīdzības pie Romas. Un atkal Israēla dēli „saslima”. Šī slimība saucas – „verdzība”. Uz gadsimtu robežas (p.m.ē. un mūsu ēru) „slimais”, jau kuro reizi tiecās pēc savām garīgajām vērtībām. Lūk, tā Dievs sagatavoja „piepildīto laiku” Sava Dēla atnākšanai.

Sestdienās ebreji veselām ģimenēm sapucējās, lai klausītos gudros sludinātājus, skolotājus un Toras zinātājus. Iespējams, ka Amoss pravietoja par šo laiku. (Amosa 8:11). Publiski sprediķi bija populāri. Saprotot tautas stāvokli, skolotāji centās ne tikai iemācīt, bet arī uzmundrināt. Un cerība uz Mesijas atnākšanu virmoja gaisā. Sprediķos plaši tika izmantotas parunas, aforismi, agadas, līdzības. Tāds sprediķa veids kļuva par galveno metodi, lai dotu klausītājiem zināšanas par Rakstu pantiem vai midrašu. Līdzība tā ir alegorija – galvenokārt Rakstu izskaidrošanai. Ješua ar līdzību par ļaunajiem vīna kalna strādniekiem vēlējās klausītājiem darīt saprotamus 118. Psalma 22,23 pantu. Tādā veidā Pats Mesija Ješua vēršas pie „vīna kalna strādniekiem.” Mateja 21:33-46.

Mums, kas dzīvojam pēc 2000 gadiem, ir svarīgi zināt un saprast, ka tas bija „piepildītais laiks”, un tauta, pēc gaismas daudzuma tajā, bija spējīga pieņemt Mesiju, ja tā būtu Tā Kunga Cebaota griba. Bet, „Tas Kungs bija lēmis Viņu satriekt ar ciešanām.” Jesajas 53:10. Mēs nevaram teikt sev, ka „vīna kalna strādnieki” nepieņēma lēmumus pēc savas sirds vēlmes. Bet, no otras puses, mēs zinām, ka Sinaja kalna Līgums tika noslēgts tad, kad Visuaugstais to vēlējās.

Vai mūsu cilvēciskā tiesa var izlemt to likteņus, kas dzīvoja laikā, ko Visuaugstais noteica kā „piepildīto laiku”, lai slēgtu Jauno Derību ar Israēlu, jo tieši tā tika pasludināts caur pravieti? Tauta, nepieņemot Dēlu, noraidīja arī Tēvu?  

„Katram, kas noliedz Dēlu, nav Tēva, tam, kas apliecina Dēlu, ir arī Tēvs.”

1. Jāņa 2:23.

Tie nebija tikai tukši apgalvojumi. Tiem pamatā ir Rakstu zināšanas. Un tajā pat laikā:

„…Jēra, kas tika paredzēts nokaušanai pirms pasaules radīšanas.”

Jāņa atkl. 13:8 (krievu val. Bībelē).

Kā būt ar šo? Kas paredzēja Jēru nokaut, un kas noteica laiku?

Pravietis Ješua līdzībā par „ļaunajiem vīna kalna strādniekiem” pravietoja pašiem strādniekiem, ka

„Dieva valstība no jums tiks atņemta un dota tautai, kas nes VIŅAS augļus.”

 Mateja 21:43.

Un pravietojums piepildās burtiski pēc 40 gadiem – ebreji tika izdzīti no Savas Valsts. Bet, pravietis Ješua pravietoja, ka: „Viņam vajagot noiet uz Jeruzālemi un daudz ciest no vecajiem un augstiem priesteriem un rakstu mācītājiem, un tikt nokautam un trešajā dienā augšāmcelties.”

 Mateja 16:21.

Šī pravietojuma dziļākā jēga mūs atgriež pie līguma, par ko lasījām Jesajas 50:5-6. Un tad mums jākonstatē, ka jaunās ēras pirmajā gadsimtā piepildījās Visuaugstā lielais noslēpums. Tas nozīmē, ka „ļaunie vīna kalna strādnieki”, un visa tā laika Israēla tauta nezināšanas dēļ tika pakļauta ļaunumam dzīvības labā. Viņi, sekojot savam Mesijam, kuru viņiem vajadzēja pienest kā DEDZINĀMO UPURI, paši kļuva par upuri, lai „glābšana izplatītos līdz visiem zemes galiem”. Bet vai tas bija līguma pārkāpums no Dieva puses? Vai notika Dieva Valstības nodošana citai tautai?

„Bet šo ķēniņu laikā debesu Dievs cels Valsti, kura pastāvēs nesagrauta mūžīgi un kuras vara nepāries ne uz vienu citu tautu…”

 Daniēla 2:44.

Tā sacīts caur pravieti apmēram 300 gadus pirms tam, kad Ješua mācīja tautu. Īstā vietā būtu pieminēt, ka „Dieva Balss” – „BAT-KOĻ”, kas vēstīja Daniēlam, ir tas pats, „nepazīstamais kņazs”, par kuru rakstīts tālāk. Vienkārši, „cita tauta”, tā ir tā pati tauta, kas kļūs citāda, jo Ješua atnāca „…par slavu Savai Israēla tautai”, kā teikts caur praviešiem Jesaju un Pāvilu.

Vai ir vēl kāda cita tauta, bez Israēla, ar kuru Dievs būtu slēdzis kaut kādu līgumu?

Ps. 105: 8-11. NĒ! To paredzēja Tora un tas daudzkārt atkārtots caur praviešiem, SODS par Līguma noteikumu pārkāpšanu.

Vai tiesa jau notika? Jā! Bet vispirms bija izpirkšana. Jo ir jaunās derības STARPNIEKS un AIZSTĀVIS. Un viņš ir nemainīgs. Ebr. 13:8. Viņš neatstās Savu tautu!

„Un tādēļ Viņš ir Jaunās Derības starpnieks,(Aizstāvis- krievu val.) lai, pēc tam, kad Viņš nāvē sagādājis atpestīšanu (izpirkšanu) no pirmās derības laikā izdarītajiem pārkāpumiem, aicinātie saņemtu apsolīto mūžības mantojumu.”

 Ebrejiem 9:15.

Padomāsim par uzrakstīto. Viņa nāve izpērk PIRMĀS DERĪBAS cilvēku grēkus, un tagad, pēc Viņa nāves Viņa aicinātie (t.i. Israēls), saņem apsolījumu. Iespējams, ka to grūti saprast. Bet šis lēmums tika pieņemts vēl pirms radās tautas, un tai skaitā arī Israēls. Ješua CIĀNAS IZPIRCĒJS. Tā teikts Rakstos! To apstiprina vēstule ebrejiem. Un beidzot, JEŠUA – ISRAĒLS, tieši tā Viņu nosauca Visa Radītājs (Jesaja 49:3), un tieši šis Ješua uzdevums izsauc asu reliģijas gara pretestību visur, kur vien viņš var gūt sekmes un saņemt cilvēku atbalstu. Un reliģijas gars aizver acis, atņem saprātu un nocietina sirdis, un cilvēks neredz Vārdā uzrakstīto.      

Vērsīsimies pie notikumu dalībniekiem, kas izsacīja savu attieksmi pret mūsu ēras pirmajā gadsimtā notiekošo. Griezīsimies pie Ješua mācekļiem, kas Viņu pieņēma. Un pieņēma ne tikai tāpēc, ka divpadsmit no viņiem trīs gadus bija ar Skolotāju, bet arī tāpēc, ka Viņš atvēra viņu sirdis Rakstu saprašanai. Daudzi mācīti ebreji pieņēma Israēla Mesiju, nepazīstot Viņu personīgi, bet atrodot patiesību Tanahā. Johanans:

„Viņš nāca pie savējiem, bet tie Viņu neuzņēma.”

 Jāņa 1:11 un 1. Jāņa 2:23. 

Šimons (Kēfa):

„Par šo pestīšanu ir taujājuši un pētījuši pravieši, kas pravietoja jums nolemto žēlastību, gribēdami izzināt, uz kuru vai kādu laiku norāda Mesijas Gars viņos, kas iepriekš liecināja par Mesijas ciešanām un tām sekojošo godību. Viņiem tika atklāts, ka ne viņiem pašiem, bet jums nāk par labu tās lietas, ko jums tagad pauduši tie, kas jums evaņģēliju sludināja Svētajā Garā, kas no debesīm sūtīts. Šais lietās pat eņģeļi kāro ieskatīties.”

 1. Kēfa (Pētera) 1:10-12.

„Ejiet pie Viņa kā pie dzīva akmens, kas gan cilvēku atmests, bet Dievam izredzēts un dārgs. Jo ir rakstīts: redzi, Es lieku Ciānā izredzētu dārgu stūra akmeni, un, kas tic uz Viņu, nepaliks kaunā. Tad nu jums, kas ticat, dārgs ieguvums, bet neticīgiem tas akmens, ko nama cēlēji atmetuši, ir tapis par stūra akmeni un ir akmens, pār kuru krīt, un klints, pie kuras piedauzās. Tiem tas ir par piedauzību, kas neklausa vārdam, kam tie arī ir nolemti.”

              1. Kēfa (Pētera) 2:4,6-8.

Rabbi Sauls, apustulis Pāvils:

„Bet Israēls, kas dzenas pēc taisnības bauslības, to nav piepildījis. Kāpēc gan ne? Tāpēc, ka viņš meklēja taisnību nevis ticībā, bet paša darbos. Viņš atsities pret piedauzības akmeni, kā rakstīts: redzi, Es lieku Ciānā piedauzības akmeni, klinti, pār kuru jāklūp; bet, kas uz Viņu paļausies, nepaliks kaunā!”

 Romiešiem 9:31-33.

„Un atklāt visiem, kur apslēpts nama celšanas noslēpums, kas no laiku laikiem bija apslēpts visu lietu radītājā Dievā, kas visu radījis ar Mesiju Ješua, (krievu val. Bībelē) lai tagad ar Mesiānisko draudžu starpniecību (D. Sterns. E.J.D.) visām varām un spēkiem debesīs Dieva daudzveidīgā gudrība kļūtu zināma. Jo tā tam bija jānotiek pēc Viņa mūžīgā nodoma, ko Viņš piepildījis mūsu Kungā Ješua Ha- Mašiah.”

 Efeziešiem 3:9-11.

Šie fragmenti no apustuļu vēstulēm vēstī, ka viņiem (un ne tikai viņiem, bet arī Rakstu pētniekiem un praviešiem) bija Tanahā atklāts ļoti daudz, vai pat viss, ko Visuaugstais Dievs tajā bija ielicis, un ko Pāvils sauc par „nama celtniecības noslēpumu”. Tiem, kam Ješua Ha-Mašiah atklāja šos noslēpumus, vajadzēja nest gaismu ļaudīm, tajā skaitā arī pagāniem, atbrīvojot tos no pagānisma. Ap. d. 26:16-18.

Mums, šodien dzīvojošiem, vajag atgriezties, lai izpētītu

„kurš ir senlaikos bijis tas labais svētības un laimes ceļš, tad staigājiet pa to, un jūs atradīsit mieru savai dvēselei!”

 Jeremijas 6:16.

Apustuļu mācība uzreiz neatveras, bet ir atkarīga no tā, cik iedziļināmies Tanahā.

 „Nams, uzcelts uz apustuļu un praviešu pamata, kura stūra akmens ir Ješua Ha-Mašiah.”

 Efeziešiem 2:20.

Atgriezieties pie Rakstiem, pie apustuļa mācības

 Kur mums vajag atgriezties? Atgriezties mums vajag tur, no kurienes apustuļi un tie, kas mācīja pēc viņu vārda, smēlās zināšanas un garīgo gudrību savai mācībai. Ar šo mācību apustuļi visupirms vērsās pie Jeruzalemes iedzīvotājiem, bet pēc tam gāja pa visu Jūdeju un tālāk. Šie Raksti saucas TANAH, par kuriem apustulis Pāvils raksta, ka tie ir

„Dieva iedvesti un ir noderīgi mācībai, vainas pierādīšanai, labošanai, audzināšanai taisnībā, lai Dieva cilvēks būtu pilnīgs, sagatavots katram labam darbam.”

 2. Timotejam 3:16-17.

Jā, šis pats Tanahs atklāja mācekļiem un viņu sekotājiem, ka Ješua ir Dievs. Pats Viņu Rabbi nekad Sevi nesauca par Dievu. Ješua runāja par pilnīgu atkarību no Dieva, Ješua Sevi sauca par Dieva Dēlu, Cilvēka Dēlu, Viņš runāja par Savu mūžību, bet tika nogalināts. Vai var nogalināt Dievu? Neticami!? Neiespējami!? Vai Dievam var būt kādas noteiktas formas, un vai kāds var ieraudzīt Dievu!? Bet Tanahs apstiprina, ka Ješua – Dievs!!! Šodien daudzi kristīgās ticības pārstāvji neiet tālāk par Jēzu.

„Bet Jēzus pats teica: „Es Esmu ceļš, patiesība un dzīvība; neviens netiek pie Tēva, kā vien caur Mani.” 

 Jāņa 14:6.

Viņš pats apstiprina, ka ne Viņš, bet Tēvs ir mērķis.”  

                                         „Kristus ebreju ielā”, 120 lpp. RičardsVurmbrands. 

Tanahs mums atklāj, ka Ješua ir Dievs! Apustuļu ticība ir balstīta uz „akmeni”, uz cietu pamatu – Tanahu. Tas ir neticami, tas ir neiespējami, tas ir nesaprotami, tas ir absurds, tas ir neizglītotu „am-arec” (zemnieku) izdomājums. Cilvēks nevar būt Dievs. Nevar mirstīgais būt mūžīgs.