UN SACĪS, KA TAS ESMU ES… NETICIET!

sacis     

No mums viņi ir izgājuši, bet viņi nav bijuši mūsējie…

No Ješua apustuļu vēstulēm mēs zinām, ka jau pirmajā gadsimtā radās maldu gars, kas veda mācekļus prom no patiesības, no apustuļu mācības.

Mēs esam no Dieva; kas Dievu atzīst, klausa mūs, kas nav no Dieva, neklausa mūs – runāja Johanans pirms 2000 gadiem, runā arī šodien…

Bet, ja arī mēs vai kāds eņģelis no debesīm jums sludinātu citu evaņģēliju nekā to, ko esam jums pasludinājuši, lāsts pār to – runāja apustulis Pāvils pirms 2000 gadiem. Runā arī šodien…

Bet, ja kāds nāk un sludina citu Jēzu… – runāja apustulis Pāvils pirms 2000 gadiem runā arī šodien…

Kāds bija šis „cits Jēzus”? Kādu Jēzu sludināja tie, kam bija maldu gars? Ar ko viņš atšķiras no īstā? Kā viņu var atšķirt? Kā beidzās Ješua apustuļu cīņa ar šīm mācībām? Un, beidzot, vai šodien sludina „citu Jēzu”? Vai mums ir spēja atšķirt? Vai esam atgriezušies pie apustuļu mācības? Tas taču nav doktrināru strīdu jautājums! Tas ir glābšanas jautājums!

Pats Ješua šodien griežas pie mums:

„Un sacīs, ka tas esmu ES! NETICIET!” 

 

VELTĪJUMS

Zināms, ka Bībelei – dzīvības grāmatai ir viens Autors, kaut arī sarakstīja to „svēti Dieva cilvēki, Dieva Gara vadīti.”

Iespējams, ka Ješua neuzrakstīja nevienu rindiņu, bet ir zināms, ka Viņš runāja caur praviešiem, tai skaitā caur Cahariju un Daniēlu. Zināms, ka četros Evaņģēlijos izteiktas Viņa domas un vārdi. Zināms, ka Ješua māceklis Johanans no Ješua vārdiem uzrakstīja „Atklāsmes grāmatu”. Un zināms, ka Svēto Rakstu Autors ir viens.

Iespējams, ka Ješua pats arī neuzrakstīja nevienu rindiņu, bet par Viņu uzrakstīts ļoti daudz. Daudz laba un daudz dažāda. Es nevaru teikt, ka šis pētījums ir Viņa uzrakstīts, bet varu teikt, ka bez Viņa tas nevarētu tikt uzrakstīts. Un tāpēc man ļoti gribas veltīt to savam Skolotājam, kas pilnīgi izmainīja manu dzīvi. Viņš vēlas mūsu attaisnošanu, kas atnāk caur Viņa atzīšanu.

 

Tulkotāja priekšvārds

Ješua saka: „Vārdi, ko Es jums runāju ir Gars un dzīvība.” (Jņ. 6:63). Tā arī šinī grāmatā, šie vārdi, kas uz mums runā, ir tas Gars, kas dod dzīvību. Un pilnībā šo Garu sevī uzņemt var tikai tad, ja izlasa šo grāmatu tajā pamatīgi iedziļinoties un, protams, ņemot palīgā dažādus Bībeles tulkojumus, ja nav zināšanas ivritā, jo Dieva Vārds atveras vislabāk, protams, tikai oriģinālvalodā. Tā arī šo grāmatu vislabāk saprast, ja lasa oriģinālā. Bet, tā kā ne visi to spēj, tad ir vajadzīgs tulkotāja darbs. Tad nu pieņemiet šo darbu tā, kā esmu to iztulkojis, sadarbojoties ar dažiem palīgiem.

Es saprotu, ka Gars, kas vadīja šīs grāmatas uzrakstīšanu, ir Israēla Mesijas Ješua Gars. Tikai caur Viņa atzīšanu un tad, kad Viņš tevi ir atzinis, var nonākt pie tādiem pētījuma rezultātiem, kas atver Rakstu dziļumus, un atļauj ieskatīties tādās lietās „kur pat eņģeļi kāro ieskatīties” (1. Pēt. 1:12).

Bet, lai saprastu Rakstus un spētu tajos iedziļināties, ir „jāpārvar pašam sevi un jāiedziļinās mācībā”. Tāpat arī šinī grāmatā, kas ir „kā salda smarža, vieniem uz dzīvību, bet citiem uz nāvi” (2. Kor. 2:16). 

Es nerunāju tikai sakot skaistus vārdus, bet pārņemts no šī Gara, kas ir rakstos un šajā grāmatā. Tas ir Ješua Gars – tas ir Tas, kas dod mūžīgo dzīvību.

Grāmata ir pētījums, kā pats autors saka, kurā viņš ar Ješua palīdzību lasītājam atklāj apustuļu mācību par Mesiju un to, kas Mesijas vietā – antimesiju (antikristu), par kuru jau Johanans rakstīja pirms 2000 gadiem, ka „tas jau tagad ir pasaulē” (1. Jņ. 4:3). Mācību par to, kā atšķirt īsto no aizvietotāja. Grāmata palīdz atklāt „Dieva noslēpumu, proti, Mesiju” (Kol. 2:2-3). 

Ieskatoties satura rādītājā jūs iepazīsities ar sīkāku šīs tēmas sadalījumu.

DIEVA VĀRDS – DIEVS

PĒTIET RAKSTUS 

Mesiāniskais jūdaisms

Mesiāniskais jūdaisms atdzima 20. gs. otrajā pusē. Atdzima pēc Dieva gribas un Dieva mērķiem. Atdzimušais mesiāniskais jūdaisms vēl ir ļoti jauns. Tam nav vairāk par 50 gadiem Ziemeļamerikā, bet Eiropā pat vēl mazāk. Tā atdzimšanas un augšanas apstākļi nav tik labvēlīgi, kā pirmā gadsimta mesiāniskajam jūdaismam, kas piedzima savā valstī, savā kultūrā, savā valodā un savos Rakstos. Bez šaubām šī jaunā kustība, kā viss jaunais, izsauca pretestību, bet, kamēr viņa bija iekšēja, „ģimeniska”, šī pretestība nesasniedza galējas formas.

Atdzimušajam mesiāniskajam jūdaismam arī šodien ir problēmas ar tā atzīšanu. Šodien to nepieņem ne sinagoga, ne baznīca. Bet tā kā sinagoga un baznīca pēc gara ir atšķirīgas iestādes, kaut gan tām ir vieni Svētie Raksti, vienas garīgās vērtības, tad atšķirīgi ir arī viņu mesiāniskā jūdaisma neatzīšanas iemesli.

Sinagoga vienkārši „neievēro” mesiānisko jūdaismu, kaut arī tā izaugsme, bez šaubām, to uztrauc. Sinagoga „neredz” tajā jūdaismu. Sinagoga apgalvo, ka mesiānisms izaudzis no baznīcas, ka tas ir tikai mazliet „piekrāsots” kristietisms, kura mērķis ir aizvest ebrejus no tēvu ticības elkdievībā uz ticību „kristiešu” dievam, kas nav Dievs.

Jāatzīmē, ka ne Kristietisma, ne Jūdaisma vēsturē nav mesiāniskā jūdaisma. Pēc klusējošas vienošanās abas reliģijas ebrejus, kas tic Ješua, sauc par kristiešiem. Kā Kristietība, tā arī Jūdaisms tajos ebrejos, kas pieņēmuši Ješua, grib redzēt no savas ticības izgājušus ebrejus. Šajā apgalvojumā nav vēsturiskas patiesības. Par to var ļoti viegli pārliecināties lasot „Jauno Derību” kā vēsturisku dokumentu.

Bet šī nepatiesība apmierina rabīnus, kas tādā veidā atdala sevi un tautu no „tēvu ticības nodevējiem”, un šī nepatiesība apmierina kristiešus, kas tādā veidā sevi atrod Rakstos.

Tā rezultātā daudzi kristieši nezina savu vēsturi. Viņi nezina, ka mūsdienu kristietības sākums ir nevis pirmajā, bet gan ceturtajā gadsimtā. Nezina to arī ebreji. Pēc klusējošas vienošanās abas reliģijas ir atdevušas aizmirstībā patiesību. Patiesību par to, ka pirmajā gadsimtā ebreji, kas noticēja Mesijai, nesa gaismu pagāniem. Nesa savu ticību, jūdu ticību kā gaismu pagāniem, nedomājot par jaunas reliģijas radīšanu.

Es ticu rabīnu vaļsirdībai, kas nesaprot un nepieņem mūs, jo ebreju un kristiešu savstarpējo attiecību vēsture ir ārkārtēja. Un, ja izslēdz Svētos Rakstus kā dominējošo faktoru, kas ietekmē apziņu un garu ebrejiem, kas noticējuši ebreju Mesijai, tad mesiāniskais jūdaisms ir pilnīgi neizprotama parādība.

Mūsdienu mesiāniskais jūdaisms ir ļoti jauns, vēl stipri nestāv uz savām kājām, vēl pakļauts dažādu mācību vējiem. Vēl nav „atradis” sevi. Vēl nav par sevi pārliecināts. Vēl nav izlēmis, kā viens vesels, kas viņš ir un ar ko viņam jākalpo savam Mesijam.

Daži redz mesiānisma jēgu „ebreju pielūgsmes veidā”, pielūdzot ebreju Mesiju. Tas ir svarīgi. Svarīgi tāpēc, ka baznīca, attālinājusies no jūdiem, vairs nepārstāv Ebreju Mesijas „miesu”. Kam gan citam, ja ne ebrejiem, jāpielūdz ebreju Mesiju. Atkārtoju, ka tas ir nepieciešams un ļoti svarīgi, bet tas nav pats galvenais mesiāniskā jūdaisma atdzimšanas iemesls 20. gadsimta otrajā pusē.

Citi redz sevi kā „tiltu”, kas savieno divas reliģijas. Jaunākais „brālis” nespēja parādīt „kristīgu” mīlestību „vecākajam brālim”, kaut arī ir tā mantinieks. Atrodoties „reliģiju galutā” (Galuts – nepieņemot Dieva Vārdu un nostatot tam pretī savu taisnību atrodas galutā.), Jūdaisms un Kristietība, jau 1700 gadus ir nesamierināma kara stāvoklī, kas nekādi nekalpo Dieva mērķiem un nepagodina Visuaugsto Israēla Dievu. Tieši šī nesamierinātība, ar smagām sekām abām pusēm, kā arī visai cilvēcei, ir galvenais iemesls, kā man šķiet, mesiāniskā jūdaisma atdzimšanai.

Bet tiltus var celt pie nosacījuma, ka abas puses ir labvēlīgi noskaņotas. Diemžēl šodien mēs vēl nevaram novērot šīs labās gribas izpaušanos no abām pusēm. Tam ir nopietni iemesli, kuru izpētīšana ir ļoti nepieciešama. Mesiāniskajam jūdaismam jāiedziļinās šo iemeslu izpētīšanā. Un ja saprotam, ka tiltu celšana jāsāk noskaidrojot iemeslus, kas radīja nesamierinātību, tad tāda tiltu celšana atnesīs labus augļus. Vēl vairāk tāpēc, ka uz šiem iemesliem, kas radīja šo nesamierinātību jau norādīja savās vēstulēs Ješua mācekļi. Bet Pats Ješua paredzēja gan „pagānu naidu”, gan iemeslus, gan sekas.

Tātad, nepieciešams atgriezties pie Vārda, pie Svētajiem Rakstiem. Tur mēs atradīsim atbildes uz visiem mūsu jautājumiem. Lūk, kur šodien vajadzīgs mesiāniskais jūdaisms. Vajadzīgs tas ir gan ebrejiem, gan kristiešiem, jo tas ir Ješua pirmo mācekļu tiešs pēctecis, vai katrā gadījumā tam par tādu jākļūst. Mesiāniskais jūdaisms, ko neapgrūtina gadu simtiem vecas tradīcijas, var un tam vajag „nostāties” uz Vārda. Tas ir tā primārais uzdevums. Patiesība darīs mūs visus brīvus. Kā pirmie meklējumi, tā arī pirmo patiesības meklējumu panākumi izsauc neviennozīmīgu reakciju visos tajos, kas tradīciju liek augstāk par Dieva Vārdu. Un lūk, mesiānisko jūdaismu nesaprot un nepieņem, jo Tradicionālais Jūdaisms un Tradicionālā Kristietība – tie jau ir iesakņojušies, pilnveidojušies, nostiprinājušies – nesatricināmi. Vārdu „Tradīcija” es rakstu ar lielo burtu tāpēc, ka Tradīcija ir pacēlusies augstāk par Dieva Vārdu. Tradīcija nepakļaujas Vārdam, tā ar sevi ir aizsegusi Vārdu.

Mūsdienu tradicionālais jūdaisms, tieši tradicionālais jūdaisms, pārsteidzoši atšķiras no primitīvā (pēc mūsdienu uzskatiem) pirmā gadsimta bībeliskā jūdaisma. Tomēr neviens mūsdienu rabīns šodien nesāks apgalvot, ka pirmā gadsimta jūdaisms nav jūdaisms, kaut arī tas ļoti maz līdzinās mūsdienu jūdaismam.

Tradīcijai, kurai jau bija sava vieta pirmā gadsimta jūdaismā, vēl nebija Mišna un Gemara, tā vēl nebija pierakstīta un vēl bija kā Mutiskā Tora. Tas bija laiks, kad mutiskā Tora attīstījās kā Mošē Toras, (pierakstītās Toras), Midrašs. Un tāpēc tās īpatsvars pirmā gadsimta jūdaismā ļāva ebrejiem pamatā griezties pie Rakstiem un stiprināt savu ticību uz Rakstiem.

Uz mūsu ēras robežas mutiskā Tora attīstījās galvenokārt, kā Galahiskais Midrašs, t.i. Dieva Vārda komentāri un skaidrojumi (galaha – tas ir likums). Mūsu ēras trešajā gadsimtā un vēlāk sāka vairāk un vairāk attīstīties Agadiskais Midrašs (agada – tā ir līdzība, kas skaidro Rakstus, leģenda, pamācība). Ebreju reliģiozā doma mērķtiecīgi bija vērsta uz Mutiskās Toras attīstību.

Var pieļaut, ka atkāpšanās no bībeliskā jūdaisma, un straujā Mutiskās Toras attīstība, bija sekas vēlmei aiziet no pieaugošās neebrejiskās kristietības ietekmes, kas pirmajā un otrajā gadsimtā balstīja savu ticību uz Bībeli „Septuagintu” (uz grieķu valodu tulkoto Tanahu + Evaņģēliju + apustuļu vēstules). Tas bija laiks, kad ļoti sīkas un sistemātiskas izpētes rezultātā tika formēts Talmuds, kas kļuva, un joprojām paliek mūsdienu tradicionālā jūdaisma garīgais pamats. Tādā veidā ebreju reliģiozā un filozofiskā doma galvenokārt attīstīja Tradīciju. Šodien „mūsu gudrie” ir vairāk saprotama un svarīgāka instance ebrejiem nekā Moše un praviešu Raksti, tas ir Dieva Vārds.

Mans priekštats, ka tajā laikā, kad ebreji „izdeva” Tanahu pagāniem, tiem jau tas vairs nebija vajadzīgs. Bez saviem ebreju skolotājiem, pats lielākais uz ko viņi bija spējīgi, tas bija Origēna izskaidrošanas sistēma (komentāri). Šī skaidrošanas sistēma pamatā noliedza Rakstu burtisko nozīmi (domu), nomainot to ar alegoriju. Šīs metodes pamatideja bija vērsta uz to, lai vārda „Israēls” vietā tiktu lietots un domāts vārds „baznīca”. Tā radās aizvietošanas teoloģija.

Alegorija – tā arī ir līdzība, leģenda, tikumiska pamācība. Radās un sāka augt kristiešu teikas, nostāsti. Cilvēki radīja Jēzum citu vidi, citus svētkus, citu kultūru. Rakstos neatpazīstamais Jēzus ieguva citu tautu (katolisku – vispasaules), kas sāka viņu pielūgt saskaņā ar jaunajām tradīcijām.

Diemžēl tradīcija ir spējīga nostāties pret Dieva Vārdu. Svētajos Rakstos pravietiski stāv rakstīts, ka Eiropas tautām būs nepieciešamība pēc Dieva Vārda. Rakstos paredzēta iespēja tautām vērsties pie Israēla Dieva.

„Dievs lai dod plašumu Jefetam, un lai viņš mīt Šema teltīs.” Breišit 9: 27. Pazīstams un iztēli pārsteidzošs Noasa pravietojums. Torā „jafet” nozīmē „radīt plašumu, paplašināties”, tas sastāv no tiem pašiem burtiem kā vārds „Jefet”. Šeit neiztulkojama vārdu spēle. Svētība atbilst Jefeta vārdam. „Radīt plašumu” – nozīmē dot plašus teritoriālos īpašumus. Bet „jafet” nozīmē arī – „brīnišķīgs”. Bet galvenais, „lai viņš mīt Šema teltīs.” „Šema teltis” – Torā nozīmē – vieta, kur māca Radītāja likumus, Toru. Pravietojumā par Jefetu teikts, ka viņa pēcnācēju lielo sasniegumu un plašās izplatības dēļ, īstā to vieta ir „Šema teltīs”. Viņi atgriezīsies pie Šema ticības, pie viņa pēcnācējiem – ebrejiem, pie ticības Vienīgajam Dievam, pie Toras likumu izzināšanas. Eiropas literatūra, zinātne un filozofija ar savām saknēm ir grieķu augsnē, bet rietumu civilizācijas garīgie, morālie un idejiskie pirmavoti ir jūdaismā – „Šema teltīs”. No grāmatas „Tanahs stāsta par viņiem”. 39. lpp. MIļI Jerušalaim, 5760-2000.g. 

Mesija atnāca aicināt Jefetu Šema teltīs. Bet tradīcija radīja apstākļus, kas pieļauj Dieva Vārda ignorēšanu. Šādos apstākļos Jefetam nebija vajadzīga Bībele. Jefets aizgāja no „Šema teltīm” un uzcēla pats savu „telti”, radot savu reliģiju, savu ticības mācību, savu… kas nav balstīta uz Dieva Vārdu, uz Ješua Ha-Mašiahu.

Cienīgie, par sevi pārliecinātie – Tradicionālais Jūdaisms un Kristietība, skatās uz jauno svešinieku aizdomīgi, neredzot viņā nekā laba priekš sevis. Jā, ir arī grūti ieraudzīt, ja ticības pamatā ir tradīcija. Dažādi pamati – dažādas sapratnes, dažādi spriedumi. Dievs sūtīja Mesiju pie cilvēkiem, lai „no diviem radītu vienu”. Bet vieni „nesaredzēja” Mesiju, otri „nesaredzēja”, ka „stūrakmens likts Ciānas pamatā”. Un, lūk, izveidojušās reliģijas, kas šķir Dieva cilvēkus, pretstatā Dieva mērķiem, pretstatā Mesijas uzdevumam.

Pats vārdu salikums „mesiāniskais jūdaisms” visiem labi pazīstams un saprotams. Uzreiz jāatzīmē, ka šo divu vārdu savienojums bija skaidrāk saprotams pirmā gadsimta ticīgajiem. Jūdaisms ar Mesiju, ir uzdevums – apgaismot pagānus un slava Israēlam. Vārds „Mesija” – Dieva Svaidītais, ir pieņemams kā ebrejiem, tā kristiešiem. Un kaut arī kristiešiem (iespējams, ka ne visiem) liekas, ka ebreji nepieņem Mesiju, bet tas tā nav. Mesija – Mašiah atrodas pašā jūdu ticības pamatā.

„Iepriecini mūs, Kungs, mūsu Dievs, sūtot mums pravieti Elijahu, Tavu kalpu, un atjauno Tava svaidītā Dāvida ķēniņa valstību, lai nāk Viņš drīzumā un iepriecina mūsu sirdis; nesēdēs svešs Viņa tronī, neizmantos vairs citi Viņa slavu – jo savā svētajā Vārdā Tu zvērēji Viņam, ka Viņa svece nedzisīs mūžīgi mūžam. Svētīts Tu esi, Kungs, Dāvida aizstāvis!” Šis ir lasījums no Toras Roš-Ha-šana laikā. Ebreji nav pret Mesiju, bet viņi nevar pieņemt šo „svešo”, kura vārdā ir izlietas tik daudz ebreju asinis.

Kas attiecas uz vārdu „jūdaisms”, tad šeit ir vairāk problēmu. Diemžēl tieši „antijūdaisms” kļuva par kristietības, kā alternatīvas reliģijas rašanās iemeslu. Antijūdaisms un ebreju Mesija, vai antijūdaisms un Jūdu Ķēniņš – tas ir nonsens. Bez saturīgas un pamatotas atbildes, kurai nepieciešama iepriekšēja un pamatīga analīze, šodien jau vairs nav iespējams atrisināt antijūdaisma problēmu. Bet nerisināt šo problēmu nedrīkst. Tas nes postu visiem. Ne visi to saprot, bet visi bez izņēmuma nes šo nesamierinātības un pretstatīšanas smago nastu.

Vai šeit neslēpjas atraidītā Mesijas problēma? Kas vēl skaidrāk, kā tautu pretestība, raksturo Mesijas atraidīšanu. Padomāsim par šo divu vārdu nozīmi – JŪDAISMS ar MESIJU. Šos divus jēdzienus nedrīkst pārraut. Jūdaisms bez Mesijas nav pilnīgs, jo bez Viņa nevar iegūt pilnību. Mesija bez jūdaisma nav iespējams, jo stūrakmens ir ielikts Ciānas pamatā. Viņš – Mesija – ir Ciānas dibinātājs. Viņš ir Jūdaisma dibinātājs. Viņš ir Sakne. Tanahā Mesija tiek identificēts ar Israēlu. Dievam ir savienība ar Israēlu, un Israēla Mesija ir šīs savienības garants.

Atcerēsimies Viņa vārdus: „Nedomājiet, ka Es esmu atnācis atmest bauslību (Toru) vai praviešus. Es neesmu nācis tos atmest, bet piepildīt.” (Mateja 5:17). Vai Viņš, Dieva Vārds, var noraidīt Sevi? Tātad, Israēla Mesijas atraidīšana, ir visa tā atraidīšana, ko Israēla Dievs ir radījis caur Viņu. Bet caur Viņu viss tika radīts. „Viņa un Viņam.”

Es ticu, ka atdzimušais Mesiāniskais jūdaisms ir Visuaugstā Israēla Dieva vēršanās pie mums visiem. Es ticu, ka mums visiem tā ir Dieva lielās pacietības un žēlsirdības izpausme. Un es ticu, ka tā ir laika zīme.

Mesiāniskais jūdaisms – tas nav termins. Tas ir aicinājums Dieva bērniem „atgriezties”. Atgriezties pie Tā, Kas var glābt. Atgriezties pie Patiesības, pie Vārda, pie Tēva.

 Grāmatu var lejuplādēt šeit http://narod.ru/disk/36633087001/Un%20sac%C4%ABs%20ka%20tas%20esmu%20ES.doc.html