Vaigaš – un piegāja. Audio ierakstā stāstījumu sāku ieskatoties vēl mazliet pirms šiem notikumiem. Šeit sākšu ar - Tad Jeh̃uda sacīja: "Kā lai mēs runājam uz savu kungu, kā lai mēs izskaidrojamies, kā lai mēs taisnojamies? Dievs tavu kalpu grēka darbu ir atklājis, un mēs tagad esam savam kungam vergi, kā arī tas, pie kura kauss tika atrasts." 1.Moz.44:16. Jūda par grēka darbu nepastāsta. (Ko es sacītu?) Vai svešam kungam par to būtu jāstāsta? Saskatu, ka nākošais pants ir lūzuma punkts visā darbībā. Palūkosimies, kā to redz brāļi, kuriem Josefs ir līdzīgs Ēģiptes valdniekam. Viņš nepieņem šo piedāvājumu visus paturēt verdzībā, bet saka, ka sodīs tikai "vainīgo". Un te pēkšņi Jeh̃uda "uzsprāgst"!

Gudrie skaidro, ka vārds "vaigaš" – un piegāja nozīmē, ka Jeh̃uda piegāja pārkāpjot uzvedības normas, etiķeti, kāda jāievēro sarunājoties ar tik augstu kungu. Viņš piegāja apņēmības pilns, ka tam beidzot jāpieliek punkts! Kāds pat skaidro ar žargona vārdu "uzbrauca" šim kungam!

Kādēļ Binjamina izvirzīšana apsūdzības centrā tik krasi izmainīja Jeh̃uda pozīciju? Atslēgvārdi, kas atver notiekošā jēgu ir " Dievs tavu kalpu grēka darbu ir atklājis". Jeh̃udasaprot notiekošo, kā "dots pret dotu" – tas par Josefa pārdošanu. Vainas apziņa viņu paralizē, un tādēļ arī gatavība iet verdzībā kopā ar brāļiem. Josefa "džentelmeniskais" priekšlikums atstāt verdzībā tikai Binjaminu situāciju vienā mirklī pagriež pilnīgi pretējā virzienā. Mazākais Josefa brālis nu nekādīgi nevarēje būt un nebija līdzdalībnieks brāļu pārkāpumos. Šī atziņa Jeh̃udu vienā mirklī atbrīvo no "vainas kompleksa". Viņš saskata, ka te slēpjas kas cits! Varētu secināt arī tā, ka no viena "vainas kompleksa" atbrīvojas, bet vietā nāk cits – Jeh̃uda bija galvojis par Binjaminu: "Es par viņu galvoju, no manas rokas tu viņu varēsi atprasīt. Ja es to pie tevis neatvedīšu un nenolikšu viņu tavu acu priekšā, tad es visu savu mūžu gribu būt vainīgs tavā priekšā."1.Moz.43:9. Es to pielīdzinātu vajātam zvēram, kas iedzīts stūrī – ko viņš dara?

Pirms pārejam pie Jeh̃uda monologa daži gudro komentāri. Vārds Josef nozīmē – palielināt, pielikt klāt, tas kurš pievieno. Josefs rīkojas saskaņā ar savu vārdu un pievieno brāļiem grēku nožēlu. Viņa galvenais uzdevums – novest brāļus pie grēku nožēlas. Brāļi apzinās un saprot, ka par grēkiem jāatbild: "Patiesi, mums tagad jāizpērk vaina mūsu brāļa dēļ; mēs redzējām viņa dvēseles bēdas, kad viņš lūdzās, lai mēs to apžēlotu, bet mēs viņu nepaklausījām; tāpēc tagad pār mums nāk šīs bēdas." Un Rūbens tiem atbildēja: "Vai es neteicu jums, sacīdams: neapgrēkosimies pie zēna, - bet jūs neklausījāt. Tagad viņa asinis tiek atprasītas." 1.Moz.42:21-22.

Jeh̃uda to arī vēlāk apstiprina: "Dievs tavu kalpu grēka darbu ir atklājis". Fakta konstatācija ir notikusi. Grēki jānožēlo. Jānožēlo Dieva priekšā un jālūdz piedošana tam, kam nodarīts pāri. Kam lai lūdz piedošanu, ja nezini kur tagad ir brālis, un vai vispār viņš vēl ir, jo augstajam kungam sacīja "tā viena vairs nav" (42:13). Vēl rodas jautājums – vai drīkst kādu nepatiesi apvainot, tikai tādēļ vien, lai to novestu pie grēku nožēlas? Vai drīkstu safabricēt apsūdzību, un vēl pieaicināt viltus lieciniekus, kas apstiprina, ka es saku patiesību? Vai apsūdzība grēkā ko neesmu darījis var novest pie grēku nožēlas par grēku kuru esmu izdarījis?

Josefs šeit rīkojas vēl gudrāk. Ir dzirdēts, ka attiecīgi valsts dienesti rīkojas tāpat. Izmeklējot kādu lietu, tiek veikta kratīšana, un pieaicinātie liecinieki "redz", ko kratīšanā atrod. Atrod ko tādu, par ko tam, pie kā veic kratīšanu nav ne vismazākās nojausmas! Ir komentāri, kas apgalvo, ka Josefs visu dara tā tādēļ, ka viņam no augšienes ir dotas tādas tiesības to darīt. Citi gan uzdod jautājumu – vai cilvēks drīkst rīkoties, kā Dievs? Tagad Jeh̃uda monologs. "Tad Jeh̃uda piegāja pie viņa un sacīja: "Ak, mans kungs! Kaut tavs kalps drīkstētu runāt tagad kādu vārdu un mans kungs neiekaistu dusmās par savu kalpu, jo tu taču esi līdzīgs faraonam. Mans kungs vaicāja saviem kalpiem: vai jums vēl ir tēvs vai brālis?" 1.Moz.44:18-19.

Šajā vietā atkal jau rodas jautājums – kādēļ Jeh̃uda saka to, kas nav bijis? Kungs taču to nejautāja. Viņi paši izstāstīja: " Bet tie sacīja: "Mēs, tavi kalpi, bijām divpadsmit brāļi, viena tēva dēli Kānaāna zemē; jaunākais šobrīd vēl ir pie mūsu tēva, bet tā viena vairs nav." (42:13) Kādēļ viņš sagroza patiesību? Tēvam stāstot pirmo reizi izstāsta tā kā bija: "Bet mēs teicām viņam: […] Mēs esam divpadsmit brāļi, viena tēva dēli, tā viena nav, un tikai jaunākais šobrīd ir pie mūsu tēva Kānaāna zemē."(42:31-32). Kad tēvs jāpierunā atlaist Binjaminu, tad pārgroza: "Šis vīrs jautādams jautāja par mums un mūsu dzimtu, sacīdams: vai jūsu tēvs vēl ir dzīvs? Vai jums vēl ir kāds brālis?" (43:7)

Vai reizēm nepārgrozu patiesību, nu tikai "tā mazliet", lai labāk izskatītos.

Reiz man kāds cilvēks sacīja: "Es jau tur tikai tā – dažas stila kļūdas izlaboju!" Tas bija juridisks dokuments, un valsts iestāde, kurai tas jāatdod, atsūtīja atpakaļ. Man jāatvainojas, ka biju neuzmanīgs.

Ko varam mācīties no šī piemēra Torā? Varbū, ka tad, ja tev nejautā nestāsti, lai pēc tam nav jāattaisnojas, ka tava patiesība kādam likusi ciest! Vēl kas piesaista uzmanību – galvenais "vainīgais" vispār neko nesaka! "Tad mēs teicām savam kungam: mums ir tēvs sirmgalvis un jaunākais brālis, kas tam ir dzimis vecumā, bet viņa brālis ir miris; tas vienīgais ir atlicies no viņa mātes, un viņa tēvs to mīl." (44:20) Jeh̃uda stāsta, ka tēvs Binjaminu mīl, un izsaka vārdiem "viņa tēvs to mīl".

Tāda neliela nianse 1.Moz.37:4. Sacīts, ka brāļi ievēroja, ka "viņu tēvs to mīlēja vairāk, nekā viņa brāļus", un tas izraisīja naidu. Kādēļ šeit Jeh̃uda saka viņa tēvs, bet nesaka mūsu? Toreiz redzot, ka viņu tēvs to mīl vairāk radās naids. Šeit, kad Jeh̃uda saka "viņa tēvs to mīl", tas izklausās labvēlīgi, bet pēc grēku nožēlas tas neizklausās. Tā drīzāk ir atbildības sajūta par doto solījumu 43:9., ko jau minēju. To jau tālāk monologā viņš arī apstiprina. "Jo tavs kalps ir galvojis par šo zēnu, sava tēva priekšā sacīdams: ja es neatvedīšu to pie tevis, es visu savu mūžu nesīšu vainu sava tēva priekšā." 1.Moz.44:32. No Jeh̃uda šeit varam mācīties solījumu pildīšanu. Līdz pat tādai pakāpei, kad iestājoties par "vainīgo" ir gatavs iet viņa vietā verdzībā! Vainīgais iestājas par nevainīgo!

Vairāk klausieties audioierakstā. - http://video.yandex.ru/users/oskarsreineks/view/801/#

Gaismas svētki!

   Hanuka svētki vai Gaismas svētki saistīti ar Jerusalemes Templi un nozīmē – Dieva Nama iesvētīšana. Tādēļ sākšu ar nelielu ieskatu vēsturē - Otrā Tempļa celtniecību. Par to Tas Kungs paziņoja caur pravieti Jesaju: Kas par Kīru saka: tas ir Mans gans, viņš izpildīs Manu gribu, pavēlēdams atjaunot Jeruzālemi un atkal uzcelt Dieva namu! (Jes.44:28.) Ezras grāmata apraksta šī pravietojuma piepildīšanos. 538. gadā p.m.ē. pēc Bābeles iekarošanas Kīrs ar dekrētu atļāva trimdiniekiem atgriesties Jūdejā un atjaunot JeruzālemesTempli – par to lasiet Ezras grāmatā. Tā saka Persijas ķēniņš Kīrs: Tas Kungs, debesu Dievs, man ir devis visas zemes valstis, un Viņš man ir pavēlējis celt namu Viņam Jeruzālemē, Jūdas zemē. (Ezr.1:2.)

  70 gadus pēc pirmā Tempļa sagraušanas tika iesvētīts otrais Templis. …ķēniņa Dārija sestajā valdīšanas gadā Israēla dēli, priesteri un levīti, un pārējie trimdinieki svinēja priecīgi šā Dieva nama iesvēti.- Hanukat Beit Elah̃a (Ez.6:15-16.) Tas notika 516.gadā p.m.ē. Kad tika atjaunota Tempļa kalpošana.

   Kad pēc Maķedonijas Aleksandra iekarojumiem jūdeja nokļuva grieķu varas pakļautībā , helēniski noskaņotie ķēniņi pret Templi attiecās ar cieņu, un sūtīja turp dāvanas. Maķedonijas Aleksandru ebreju vēsturē atceras kā ķēniņu, kas ar sevišķu cieņu attiecās pret ebreju tautu un tās tradīciju. Aiz cieņas pret ķēniņu tai laikā daudziem ebreju zēniem tika dots vārds Aleksandrs. Tādā vedā šis vārds nokļuva pie ebrejiem un ir saglabājies līdz mūsu dienām.

  Seleikīdu valdnieku attieksme pret Templi krasi izmainījās Antioha IV Epifāna valdīšanas laikā. 169. gadā p.m.ē. atgriezdamies no Ēģiptes viņš iebruka Tempļa teritorijā un konfiscēja dārgos Tempļa priekšmetus. Pēc diviem gadiem viņš apgānīja altāri, un pārvērta Tempļa ēku par zeva templi. Uz trīs gadiem tika pārtraukta Tempļa kalpošana. Tā tika atjaunota 164. gadā p.m.ē. pēc tam, kad Jūda Makaveja vadībā tika ieņemts Tempļa kalns.

   Savas valdīšanas laikā Antiohs IV Epifāns nolēma, ka viņa misija ir izplatīt grieķu kultūru visās viņam pakļautajās zemēs. Viņš bija pārliecināts, ka visiem padotajiem, neatkarīgi no izcelsmes, viņu pašu interesēs ir pakļauties grieķu kultūrai un dzīvot, pēc viņa domām, "veselīgo" grieķisko dzīves veidu. Daudzi ebreji nonāca grieķu kultūras ietekmē un palīdzēja to izplatīt. Viņus sauca par helenizētajiem. Par tiem rakstīts Makabeju grāmatā:

   Un notika tanīs dienās, ka no Israēla dēlu vidus iznāca daži nelieši un mudināja tautu: "iesim un slēgsim derību ar apkārtējām tautām, jo, kopš mēs no tām nošķīrāmies, mūs ir piemeklējušas daudz bēdas." Un šis vārds patika tautai, un pie ķēniņa tika sūtīta delegācija. Un ķēniņš tiem lika pieņemt apkārtējo tautu tradīcijas un likumus un Jeruzālamē ierīkot stadionus spēlēm, kā tas pieņemts visām tautām. Pārtraukt dēlu apgraizīšanu, atstāt svēto Derību ar Visuaugsto un visā sekot neebreju likumiem. Un tie pārdevās un sāka darīt to, kas ļauns Tā Kunga acīs. (1.Mak. 1:11-15.)

   A. Epifāns uz visām savas valsts provincēm izsūtīja sekojošu ziņojumu: Viena mācība un viens likums ir visām mūsu valsts provincēm. Lai visas tautas atsakās no saviem likumiem, un lai rīkojas tā, kā viņiem pavēl ķēniņš."

  Šaj pavēlei pakļāvās daudzi ebreji. Tie sāka kalpot elkiem un apgānīja Šabatu. Ķēniņš sūtīja vēstules uz Jeruzālemi, un pavēlēja sekot neēbreju likumiem, lai pārtrauktu kalpot Tam Kungam Templī, pārkāptu Šabatu un svētkus. Tika apgānīts Templis, upurētas cūkas un nešķīsti dzīvnieki. Viņš aizliedza zēnu apgraizīšanu, un pieprasīja lai apgānītos ar dažādām neškīstām lietām, un atstātu Tā Kunga likumus.

   Ikviens cilvēks, kas neizpildīs ķēniņa pavēli ies bojā – tā bija sacīts rīkojumā. Iestājās briesmīgi laiki. Toras tīstokļus saplēsa driskās un sadedzināja. Ikvienu, pie kura atrada Toras tīstokli, un kas sekoja Tā Kunga vārdam, pēc ķēniņa pavēles, ar zobenu nogalināja. Sievietes nogalināja par to, ka tās atdeva apgraizīt dēlus. Apgraizītos jaundzimušos pakāra, un nogalināja tos, kas veica apgraizīšanu. Daudzi atkāpās no Tā Kunga baušļu pildīšanas un pievienōjās cittautiešiem. Tomēr daudzi no Israēla dēliem saglabāja uzticību Tā Kunga mācībai, neapgānīja savu dvēseli un nepārkāpa Derību, bet gāja nāvē.

    Antioham neizdevās uzspiest ebreju tautai svešo kultūru. Ebreju tautā vēl bija pietiekoši daudz dedzīgu ticīgo. Matitjah̃u Hasmoneja vadībā sākās scelšanās. Viņš sauca skaļā balsī pa visu pilsētu: "Ikviens, kas deg bauslības dēļ un pastāv Derībā, lai seko man!" (1.Mak.2:27.)

   Pēc viņa nāves sacelšanās vadību pārņēma viņa dēls Jūda Makavejs. Makaveju sacelšanās pret saviem apspiedējiem bija veiksmīga. Ar nelielu karaspēku viņi uzveica iespaidīgu pārspēku. Sacelšanās vadītāja vārda semantikā redzam Kas bija viņu Palīgs. Kas līdzinās Tev ak mūsu Dievs - Mi kamoha beolim H̃ašem – vārdu Makavei veido šīs frāzes pirmie burti! Vēl viena nozīme šim vārdam Makabei – veseris.

   Bet Jūda un viņa brāļi sacīja: "Redzi, mūsu ienaidnieki ir satriekti, dosimies augšup šķīstīt svētnīcu un to atjaunot." Tad sanāca kopā viss karaspēks un devās uz Ciānas kalnu. Tie ieraudzīja svētnīcu izpostītu, upura altāri apgānītu, durvis sadedzinātas, pagalmus aizaugušus, kā mežu, apaugušus, kā kādu kalnu un priesteru kambarus nopostītus. Un tie saplēsa savas drēbes, gauži raudādami vaimanāja un sev uz galvas kaisīja pelnus. Tie krita uz sava vaiga, pūta sapulcēšanās taures un sauca uz debesīm. [..]Simt četrdesmit astotā gada devītā mēneša (tas ir kisleva mēnesis) divdesmit piektajā dienā tie cēlās agri no rīta un pēc likuma pienesa upuri uz jaunā dedzināmo upuru altāra, ko tie bija uzcēluši. Tajā pašā laikā un tajā pašā dienā, kurā reiz pagāni bija to sagānījuši, tie atjaunoja altāri, dziedādami dziesmas, spēlēdami cītaras, arfas un cimbales. Un visa tauta zemojās uz sava vaiga un pielūdza un slavēja To, Kas Debesīs, ka Viņš bija devis visam labi izdoties. Tie svinēja altāra atjaunošanu astoņas dienas, pienesa dedzināmos upurus ar prieku un upurēja pestīšanas un pateicības upurus. Tie izgreznoja Tempļa priekšpusi ar zelta vainagiem un vairogiem, atjaunoja vārtus un priesteru istabas un ierīkoja tām durvis. Tā tautā bija lielas gaviles par to, ka tika novērsts apkaunojums, ko pagāni bija darījuši. Tad Jūda un viņa brāļi un visa Israēla draudze nolēma, ka turpmāk šīs altāra atjaunošanas dienas piemiņa gadu no gada būs ar gavilēm un līksmību jāsvin astoņas dienas, sākot ar kisleva mēneša divdesmit piekto dienu.(1.Mak.4:36-40; 52-59.)

   Hanuka svētki tika iestādīti ne tik daudz kā vājo un mazskaitlīgo uzvara pār stipriem un daudzskaitlīgiem, bet par godu brīnumam, kas notika ar eļļas krūku. Notika tā, ka pēc uzvaras iegājuši sagānītajā Templī, viņi tur atrada tikai vienu virspriestera aizzīmogotu rituāli šķīstu krūku ar olīvu eļļu. Ar to pietika, lai Tempļa Menora degtu tikai vienu dienu. Bet kad aizdedzināja gaismekli notika brīnums: uguns dega astoņas dienas, līdz tam laikam, kamēr netika pagatavota jauna šķīsta eļļa. Tādēļ par godu šim brīnumam tā laika gudrie iestādīja šos svētkus svinēt astoņas dienas sākot ar kisleva mēneša 25-to dienu.

   Menorai drīkst lietot tikai sevišķi tīru olīvu eļlu, lai nerastos kvēpi tai degot un lai gaismeklis - ner degtu pastāvīgi. (2.Moz. 27:20.) Eļļa rakstos simbolizē Dieva vārdu – Toru. Eļļa fiziskā plāksnē nozīmē to, ka tajā apslēpts potenciāls gaismas došanai. Kamēr tā stāv traukā tā ir tikai eļļa. Bet sāciet to lietot kalpošanai un tā dod gaismu. Tā arī Dieva Vārdam ir milzīgs potencīāls, tikai tas pietiekošā daudzumā jāielej tajā lukturī, ar kuru būs jāiziet Līgavainim pretim. Debesu valstība līdzīga desmit jaunavām, kas ņēma savus lukturus un izgāja līgavainim pretim. Par to cik nevainīgs esmu, tikai katrs pats var spriest. Bet piecām nevainīgajām Ješua saka: es jūs nepazīstu! (Mat. 25:1;12.) Kādēļ nepazīst – viņas taču nevainīgas? Tā Kunga gaismeklis – ner – cilvēka dvēsele… Sal. pam. 20:27. Izdariet secinājumus!

   Hanuka svētkus svinēja arī mūsu Kungs Ješua! (Jņ.10:22-23. ) "Pēc tam Jeruzālemē bija Tempļa atjaunošanas svētki. Tas bija ziemā. Ješua staigāja pa Templi Salamana stabu ailē." Viņš Hanukā mācīja - Es un Tēvs mēs esam viens. Daudzi no tiem kas Viņu klausījās bija iepildījuši savos gaismekļos tīro eļļu un sāka Viņam ticēt. (Jņ.10:42.) Viņi saprata ko nozīmē būt vienam ar Tēvu. Lai visi ir viens, itin kā Tu Tēvs manī, un Es Tevī, lai viņi ir Mūsos… (Jņ.17:21.)

   Hanuka svētku galvenais simbols ir Hanukija – Hanuka svečturis. Tam ir deviņi eļļas lukturīši vai sveces. Viena ir kalpotājsvece, ar kuru aizdedzina pārējās. Pirmajā Hanuka svētku dienā aizdedzina vienu sveci (neskaitot kalpotājsveci), un ar katru nākamo dienu vienu sveci vairāk, līdz pēdējā svētku dienā deg visas sveces. Šo svečturi novieto ārpusē pie māja vai dzīvokļa durvīm, vai uz palodzes, lai Gaisma no Hanuka svecēm spīdētu garāmgājējiem. Ješua saviem mācekļiem sacīja: Tāpat lai jūsu gaisma spīd ļaužu priekšā, ka tie ierauga jūsu labos darbus un godā jūsu Tēvu, kas ir debesīs. (Mat.5:16.)

   Ebreju vēsturnieks un rakstnieks Josifs Flāvijs grāmatā "Jūdu senatne" raksta: Kopš tiem laikiem līdz šīm dienām mēs svinam šos svētkus ar nosaukumu Gaismas svētki "Hag Urim". Droši vien tādēļ, ka šī diena mums uzradās pilnīgi negaidīti, līdzīgi gaismai, kļuva iespēja no jauna pielūgt Mūžīgo. (поклоняться Предвечному) (Josifs Flāvijs "Jūdu senatne" ХХll 7:6-7)

  Šogad pēc Gregora kalendāra Hanuka svētki sākas 27. Novembra vakarā. Priecīgus visiem šos Tempļa Atjaunošanas, Iesvētīšanas un Gaismas svētkus! Lai jūsu lukturi neizdziest!

Oskars Reineks.

Vārds kā midrašs un pravietojums.

 

 TANAHa definēšanai tiek lietots daudz terminu, daudz nosaukumu. Katrs no tiem pa savam tiecas atspoguļot grāmatu Grāmatas būtību – jūdaisma pamatus, kas nepazīst revolūcijas.

"Tiecas" – bet neviens no terminiem-vārdiem nespēj pilnībā atspoguļot tā būtību, kas paredzēts atzīšanai bezgalīgi.

Viens no iespējamiem nosaukumiem – Personvārdu grāmata. Cilvēcei nav zināms daudz tekstu, kas būtu tik piesātināti ar personvārdiem, kā TANAHs.

Tie ir – Dieva Vārdi.

Tie ir – Visuaugstā vārdi.

Tie ir – cilvēku vārdi.

Tie ir – toponīmi, vietu "vārdi"-  nosaukumi.

Mitoloģiskajā apziņā nav atšķirības starp Dievu un Viņa vārdu, starp cilvēka vārdu un viņu pašu. Mitoloģiskās identitātes vietā Torā Dieva Vārds atspoguļo, ataino Viņa būtību. Vārds kurā tas nosaukts, norāda uz Tā būtību.

Cilvēka vārds arī nav identisks viņam pašam. Turklāt vienu un to pašu cilvēku var saukt dažādi: gan dodot jaunu vārdu, kurš pa jaunam "izgaismo" viņa būtību, gan dodot tam iesaukas, kas atspoguļo dažādu attieksmi pret viņu.

Starp vārdu un būtību TANAHā pastāv savstarpēja sakarība – to nevar apšaubīt. Piemēram, Avigaila saka Dāvidam:

"Mans kungs, lūdzams, nedusmojies uz šo nekam nederīgo vīru (אִישׁהַבְּלִיַּעַל) uz Navalu (נָבָל) jo, kāds ir viņa vārds, tāds ir arī viņš pats: Navals ir viņa vārds, un nekrietnība (נְבָלָה - nevala) ir viņa dabā." (1.Šmuela 25:25.) (1.Samuela)

Apokrifu grāmatā  "חכמת יהושע בן סירא" "Jeh̃ošua Sira dēla gudrība" (latviešu valodā grāmata nosaukta "Sīraha gudrības grāmata"), par Jeh̃ošua (ivritā – "glābējs") bin Nunu, Moše darba turpinātāju sacīts:

"Kā norāda viņa vārds, viņš bija varens glābjot Kunga izredzētos…" (46:2)

(Moše latviešu tulkojumā Mozus - skaidrojumu izlasīsiet tālākā tekstā.)

Jēdziens "uzzināt vārdu", vai "atzīt vārdu" ir līdzvērtīgs – "zināt būtību", "atzīt būtību".

Tas Kungs (יְהוָה)  izredzēja Moše tādēļ, ka Viņš pazina Moše pēc vārda – וָאֵדָעֲךָ בְּשֵׁם – "un pazīstu tevi pēc vārda", vai "zinu (Esmu atzinis) tavu vārdu." Šmot 33:17.

Pilnībā atzīt, izprast Visuaugstā būtību cilvēkam nav iespējams. Rambams, racionālisma filozofijas pamatlicējs jūdaismā, grāmatā  "מורה נבוכים"- "More nevuhim" raksta, ka Tas Kungs Moše apsolīja atklāt visus Viņa atribūtus, paskaidrojot viņam, ka tie būtībā ir Viņa darbi, un mācīja tam, ka Viņa īsteno būtību nav iespējams aptvert, izprast. ("More nevuhim" - "Audzinātājs, ceļvedis, gids, skolotājs svārstīgajiem, apjukušajiem, tiem, kas nomaldījušies" – lai pilnībā izprastu grāmatas būtību, kas izteikta  tās nosaukumā pievedu dažādus tulkojumu variantus.)

Tālāk Rambams izdara svarīgu secinājumu: "Attiecīgi katru reizi, kad tiek iepazīta kāda no Viņa darbībām, atribūts, no kura iziet šī darbība, tiek saskatīts Viņā, lai Viņš ir pagodināts, un vārds, kas izsaka šo darbību, tiek attiecināts uz Viņu."

Tādēļ  Dievam ir netikvien Vienojošs Būtības Personvārds, bet arī daudz vārdu, no kuriem katrs izsaka vienu no Viņa atribūtiem, vienu no Viņa izpausmēm cilvēka pasaulē.

Iepazīstot Visuaugsto, izprotot Viņa rīcību, cilvēks vēršoties pie Viņa nosauc Dievu dažādos vārdos: "Dievs dižais varenais un bijājamais" (lūgšana "Amida"); "Atbrīvotājs", "Glābējs" ("braha" – benedikcija pi "Šma"). Pravietim Nehemijam Dievs ir Tas, Kurš netikvien izredzēja Avramu, bet arī "deva viņam vārdu Avrah̃am" (Nehemija 9:7).

Svētums, izredzētība, atdalīšanās no laicīgā-pārejošā un pieskaršanās mūžīgajam izpaužas Dievam dotajos  metaforiskajos vārdos:

"…Ak, Kungs (אֲדֹנָי - Adonai), ņem vērā, dari to un nekavējies Sevis paša dēļ, mans Dievs! Jo Tava pilsēta un Tava tauta - abas ir nosauktas Tavā Vārdā." Daniela 9:19.

Ebreju misticisma būtības jēga ietverta tajā, lai "izlaustos" pie Dieva būtības Vārda. Cilvēks un Dievs, cilvēka vārds un Dieva Vārds – tas ir "kanāls", pa kuru cilvēks paceļas pie Visuaugstā, bet Visuaugstais "nolaižas" pie cilvēka.

Personvārds un vārds, svētā valoda – tas ir ebreju mistikas pamats. Sfīru pasaule – tā ir "apslēptā valodas pasaule, Dievišķo vārdu pasaule.  Sfīras – tie ir radoši vārdi, kurus Dievs aicinājis pasaulē, vārdi, ar kuriem Viņš apzīmējis Pats Sevi" (Geršom Šolem).

Visuaugstais ciltstēvu nosauca vārdā Avrah̃ams, bet vārdā Avrams viņu nosauca cilvēks. Jo cilvēkam vārdu dod cilvēks: tēvs, māte, tuvākais. Vārda došana – tās ir gan cilvēka tiesības, gan pienākums. Ādams deva vārdu Havai (Ievai), Hava – Šetam (Setam), Šets – Enošam. Vārdu ķēde TANAHā – tā ir paaudžu nesaraujamības iemiesošanās - pēcteču saikne ar senčiem, Israēla ķēniņiem, no kuru dzimuma nāk Mašiahs (Mesija), ar cilctēviem – Avrah̃amu, Ichaku un Jakovu, kuru radu raksti aizsniedzas līdz Ādamam un Šetam.

Atklājot, izprotot TANAHa būtību, "dodot tam vārdu" mēs to nosaucām par personvārdu grāmatu.

Tā nosaukta otrā TORAS grāmata – "Šmot", (PersonVĀRDI), kas sākas ar personvārdiem – uzskaitot Jakova-Israēla dēlus, kas kopā ar tēvu nogāja uz Micraim (Ēģipti).

Kādēļ viņa nosaukta tieši tā – pretēji acīmredzamajam? Grāmatas saturs taču ir cits – tas ir stāsts par iziešanu. To ataino arī šīs grāmatas nosaukums kristīgajā "Vecajā Derībā" – "Iziešana". (Tas attiecas uz Bībeli krievu val.)    

Lielākai daļai personvārdu Torā ir ļoti skaidra semantika, saprotama arī mūsdienu cilvēkam, protams tādam, kas pārvalda ivritu. Daļa no tiem atspoguļo Tanaha personāžu piedzimšanas apstākļus, vai vecāku dzīves apstākļus bērna dzimšanas laikā. Turklāt daudzi vārdi Torā izskaidroti tieši - pats Toras teksts arī izskaidro vārda nozīmi – būtību, ko izsaka šis vārds. Citi vārdi – netieši, un būtību, ko tie izsaka var izprast tikai savienojot, un salīdzinot vairākas Rakstu vietas, kurās šī persona pieminēta, tas ir kontekstā.  

Piemērs, par dzimšanas apstākļiem: "Bet viņa brālis tam sekoja, un viņa roka bija satvērusi Ēsava papēdi (בַּעֲקֵב – ba-akev; עָקֵב – ain-kof-vet - akev – papēdis; - עֵקֶב ekev – sekas; עָקַב – akav – sekot (aiz) ), tāpēc viņa vārdu nosauca: Jaakov (יַעֲקֹב - jod-ain-kof-vet)…" (1.Moz.25:26.)  

Piemērs, kur vārdi izsaka vecāku dzīves apstākļus bērna dzimšanas laikā:

וַיִּקְרָא יוֹסֵף אֶת־שֵׁם הַבְּכוֹר מְנַשֶּׁה; כִּי־נַשַּׁנִי אֱלֹהִים אֶת־כָּל־עֲמָלִי, וְאֵת כָּל־בֵּית אָבִי׃

Un Josefs (Jāzeps) nosauca pirmdzimtā dēla vārdu: Menaše (מְנַשֶּׁה), jo viņš teica: "Tādēļ, ka Dievs ir licis aizmirst ( נַשַּׁנִי - našani) man visus manus grūtumus un pat mana tēva namu." (1.Moz.41:51.)

 וְאֵת שֵׁם הַשֵּׁנִי קָרָא אֶפְרָיִם; כִּי־הִפְרַנִי אֱלֹהִים בְּאֶרֶץ עָנְיִי׃

"Bet otra dēla vārdu viņš nosauca: Efraims (אֶפְרָיִם - Efraim), jo: "Dievs mani darījis auglīgu ( הִפְרַנִי - h͂ifrani) manā posta zemē." (1.Moz.41:52)

Vēl piemēri, kur vārdi izsaka to, ko attiecīgai personai jāpaveic savā dzīvē.

„Kad bērns paaugās, viņa veda to pie faraona meitas, un tas viņai kļuva par dēlu, un tā nosauca viņa vārdu: Moše (מֹשֶׁה – mem-šin-hei - Moše), jo tā sacīja: "Tāpēc ka es to no ūdens esmu izvilkusi (מְשִׁיתִהוּ - mošitiu - esmu izvilkusi)" (2.Moz.2:10.) Senēģiptiešu valodā vārdi "mo" un "še" nozīmēja izņemšana (še) no ūdens (mo). Ivritā "moše" nozīmē "izvilkt", un tas ir norādījums uz to uzdevumu, kas Moše jāpaveic – jāizved Israēla tauta no Ēģiptes, jāizvelk no nelaimes no "saspiestības".

 Ēģipte - מִּצְרַיִם – Micraim – vārda sakne – צר – cadi-reiš – car, un tas nozīmē – šaurs, saspiests, apspiests, tai skaitā arī ideoloģiski apspiests.

„Viņa dzemdēs Dēlu, un Tā vārdu tev būs saukt JEŠUA (יֵשׁוּעַ – jod-šin-vav-ain – Ješua), jo Viņš atpestīs (יוֹשִׁיעַ – jod-šin-jod-ain – jošia – atpestīs), Savu tautu no viņas grēkiem.” (Mateja 1:21)

Vārds - יֵשׁוּעַ – ješua – glābšana, pestīšana. Tādā veidā Mašiaha (Mesijas) vārds paskaidro to kas Viņam jāpaveic.

Vārds Jēzus, Isus, Džīzes – to neizsaka! Kamēr nezin īsto vārdu – nav atbildības, jo galvenais ir būtība kas šajā vārdā ietverta! Kad uzzina – vienam prieks par patiesību – otram…

Tagad par vārdu – terminu Mašiah.

Jāatzīmē, ka termins "mašiah" – "svaidītais" pirmkārt, Torā attiecas uz priesteriem (כֹּהֲנִים - koh̃anim), tas ir uz Āronu un viņa dēliem, kas kalpoja Templī. Viņus iesvētīja par priesteriem, svaidot tos ar speciāli šiem mērķiem paredzētu eļļu.

"…tie ir Ārona dēlu vārdi, kas bija svaidīti priesteri (הַכֹּהֲנִים הַמְּשֻׁחִים - h̃a-koh̃anim h̃a-mešuhim), iesvētīti, lai kalpotu par priesteriem." (4.Moz.3:3). Tāpat arī visi virspriesteri tika speciāli svaidīti, tas bija par zīmi, kas paaugstināja viņu līmeni un funkcijas. No tā brīža jēdziens – vārdi - "koh̃en h̃a-mašiah" – "svaidītais priesteris"  tiek lietots attiecībā uz virspriesteri. "…priesteris, kas ir svaidīts…"  "הַכֹּהֵן הַמָּשִׁיחַ – h̃a-koh̃en h̃a-mašiah" (3.Moz.4:3).

Israēla ķēniņi arī tika iesvētīti, svaidot tos ar eļļu, kas bija dievišķās izredzētības zīme. Piemēram Dāvids nosauc Šaulu (Saulu) - "…viņš ir Tā Kunga svaidītais." – "כִּי־מְשִׁיחַ יְהוָה הוּא – ki mešiah Adonai hu" (1.Sam.24:7), bet viņu tāpat nosauca Abišajs, Cerujas dēls) 2.Sam.19:22.). Pravieši arī tiek saukti – "svaidītie", kaut gan uz to ir tikai neliels mājiens "Neaizskariet Manus svaidītos ( מְשִׁיחָי - mešihai) un nedariet ļauna Maniem praviešiem!" Ps.105:15; 1.Lku.16:22.

Tikai pēc Tanaha laikiem vārds "mašiah" kļūst par speciālu terminu, kas paredzēts lai apzīmētu ebreju ķēniņu, Dāvida pēcteci – tā ebreju gudrie.

Piemēri no grāmatas "Jaunā derība".

 "Viņam Svētais Gars bija pasludinājis, ka tas nāvi neredzēšot, iekāms nebūšot redzējis Tā Kunga Svaidīto  (מְשִׁיחַ יְהוָֹה - Mešiah Adonai)". (Lk.2:26)

"Viņš vispirms atrod savu brāli Sīmani un viņam saka: "Mēs esam atraduši Mesiju" (tulkojumā: svaidītais)." (Jņ.1:41.) Krievu valodas Bībelē: "…mēs atradām Mesiju (kas nozīmē "Hristos")"

Mēs esam atraduši Mesiju  (הַמָּשִׁיחַ - h̃a-Mašiah; Μεσ­σίαν – grieķu val.) tulkojumā: svaidītais (Χριστός)

 Kādā no tulkojumiem uz ivritu - בִּלְשׁוֹן יָוָן כְּרִיסְטוֹס - bi-lešon javan Kristos – grieķu valodā – Kristus.

Μεσ­σίαν – mes-see'-as - saprotu, ka šeit grieķu valodā, netulkojot mēģināts uzrakstīts ivrita vārds Mašiah, bet tā kā grieķu valodā nav "š", tad tālāk vēl latviskojot iznāk Mesija.

Kādā valodā runājam?

Līdz ar vārdu Kristus radās arī vārds "antikrists". Ko nozīmē šis vārds. Kādus gadus atpakaļ izlasīju Vikipēdijā ļoti labu skaidrojumu, bet pēc tam kāds šo skaidrojumu "uzlaboja".

Анти́христ (греч. Αντίχριστος — «против (вместо) Христа») — тот, кто исполнит Библейское пророчество о противнике Иисуса Христа, будучи внешне похожим на него, но имеющим другую сущность. (Википедия) 

Mans paskaidrojoš tulkojums.

Antikrists (grieķu val. Αντίχριστος – "pret Mesiju (Mšiahu), vai Mašiaha vietā") – tas, kurš izpildīs Bībeles pravietojumu par Ješua ha Mašiaha pretinieku, būdams Viņam ārēji līdzīgs, bet ar citu iekšējo būtību.

Pats galvenais ir būtība kas šajā vārdā ietverta! Ješu taču Pats saka: „Jo tad daudzi nāks Manā Vārdā un sacīs: Es esmu Mašiah, - un tie pievils daudzus.” „Ja tad kas jums sacīs: redzi, še ir Mašiahs vai tur, - tad neticiet.” (Mat. 24:5;23)

Johanans jau pirmajā gadsimtā rakstīja: "Jo daudzi maldinātāji ir izgājuši pasaulē; kas neapliecina miesā nākušo Ješua h͂a-Mašiah, tas ir maldinātājs un antikrists." 2.Jņ.1:7. (tas jau ir pasaulē)

Mūsu dienās D. Prinss raksta: „Ļoti skumji, ka daudzi mūsdienu kristieši ir uzķērušies uz ēsmas un pieņēmuši nebībelisko, viltus Isusu tādā vai citādā formā. Caur šī „cita” Isusa pieņemšanu, viņi ir pieņēmuši „citu garu” – tas ir „ļauno garu” „Tas nav teorētiski doktrinārs jautājums abstraktai diskusijai. Tas ir jautājums par mūžīgo dzīvību vai nāvi, par kuru patiesajiem Kristus kalpiem ir pienākums brīdināt Dieva tautu.”

 (D. Prinss „Viņi izdzīs dēmonus.” 2000.g.)

Kuram neticēt? Kā atšķirt? Viņiem taču vienāds vārds! Atšķirt var tikai pēc tā ko runā, jo pēc izskata neīstais arī ir līdzīgs īstajam!

„Tad es redzēju citu zvēru izkāpjam no zemes: tam bija divi ragi, tādi kā jēram, bet tas runāja kā pūķis.”

(Atkl. 13:11)

Daniēla grāmatā 7:25. rakstīts ka būs laiks, kad valdīs tāds ķēniņš, kas „uzstāsies ar skaļām runām pret Visuaugsto un apvainos Visuaugstā svētos, tas centīsies grozīt SVĒTKU laikus un bauslību…”

Daniēls ir Israēla pravietis un viņš zina un runā par Vienu Visuaugsto un par viņam zināmiem SVĒTKU LAIKIEM un bauslību (TORU)!

 

Jo ikviens, kas piesauc Tā Kunga Vārdu, tiks izglābts.

(Rom.10:13)

 

"Bet kā lai piesauc, kam nav ticējuši? Un kā lai tic tam, par ko nav dzirdējuši? Bet kā lai dzird, kad nav, kas sludina?"

Kādēļ Pāvils izsaka šādus jautājumus? Tādēļ, ka daudzi patiešām nav dzirdējuši! Tādēļ īss skaidrojums.

Pāvils runā pēc Rakstiem un izsaka vārdus no Joēla grāmatas 3:5. "Tad notiks, ka izglābs sevi ikviens, kas piesauks Tā Kunga (יְהוָה) Vārdu."

Ebreji šo vārdu, kas sastāv no burtiem Jud-Hei-Vav-Hei neizrunā, bet lūgšanās tā vietā lieto vārdu Adonai – mans Kungs. Tas pieņemts balstoties uz 1.Moz.15:2., kur Moše (Mozus) pirmo reizi, To kura Vārds sastāv no šiem burtiem, nosauc par mans Kungs – ivritā Adonai. Sarunu valodā šo vārdu aizvieto ar vārdiem "H̃a-šem" tulkojumā - Viņa Vārds. Latviešu Bībelē šis vārds pārsvarā iztulkots – Tas Kungs. Vēl reliģiskajā literatūrā, lai saprastu, ka runa ir par šo vārdu lieto terminu "tetragramatons" – Dieva četrburtu Vārds.

Kāpēc tā jārīkojas? Ebreju gudrie skaidro - Vārds norāda uz to, ka Visuaugstais ir mūžīgs un nemainās. Aiz cienības pret Viņa Vārdu mēs to neizrunājam tā, kā tas uzrakstīts - Jud-Hei-Vav-Hei, bet sakām Adonai – Kungs. To, ka tā jārīkojas mēs mācamies no Visuaugstā atbildes Moše, kad tas uzdeva jautājumu – "Redzi, kad es nākšu pie Israēla bērniem un viņiem sacīšu: jūsu tēvu Dievs mani pie jums ir sūtījis, - tad tie jautās: kā Viņu sauc? - Ko tad lai es viņiem saku?" (2.Moz.3:13). Tad 15. pantā Moše saņēma atbildi - "Tā tu saki Israēla bērniem: Tas Kungs (יְהוָה), jūsu tēvu Dievs, Ābrahāma Dievs, Īzāka Dievs un Jēkaba Dievs mani ir sūtījis pie jums - tas ir Mans Vārds mūžīgi, to atcerieties uz audžu audzēm." Tā šis pants norāda uz to, ka jāatturas no šī Vārda pieminēšanas.

Joels zināja Tā Kunga vārdu, Pāvils zināja, Moše zināja: "Tādēļ, ka viņš Man stipri pieķēries, Es viņu izglābšu; Es viņu paaugstināšu, jo viņš pazīst (atzinis) Manu Vārdu. (כִּי־יָדַע שְׁמִי - ki jada šmi)" (Ps.91:14.)

Šis Vārds arī jāpiesauc!

 

Nedaudz par vārdu.

 

"Tāpēc arī Dievs Viņu ļoti paaugstinājis un dāvinājis Viņam Vārdu pāri visiem vārdiem", (Fil. 2:9)

Vārdu vajag arī iepazīt - to vārdu kas Viņam ir mūžībā, un par kuru arī Pāvils saka Rom.10:13, Ap.d. 2:21. "Un ikviens, kas Tā Kunga ( יְהוָה ) Vārdu piesauks, tiks izglābts." Pāvils runā pēc Rakstiem un izsaka vārdus no Joēla  grāmatas 3:5:

 "Tad notiks, ka izglābs sevi ikviens, kas piesauks Tā Kunga (יְהוָה) Vārdu. Jo Ciānas kalnā un Jeruzālemē būs glābšana, kā to Tas Kungs apsolījis, arī visiem pārējiem, ko Tas Kungs būs aicinājis."

Joēls zināja Viņa vārdu un Pāvils zināja Viņa vārdu! Un Pats Ješua sacīja Jņ.5:46 "Jo, ja jūs ticētu Mozum, jūs ticētu arī Man, jo par Mani viņš ir rakstījis."

Kāds Viņam vārds Dieva Valstībā?

Sal.pam. 30:4. "Kas dodas augšup pret debesīm un atkal nokāpj lejā? Kas satver vēju savās rokās? Kas saista ūdeņus, pārsegdams tos ar cietu pārklāju? Kas ir stingri nopamatojis visus pasaules galus? Kā sauc Viņu un kā sauc Viņa dēlu? Vai tu to zini?"

Un zināt tikai pareizo vārdu (personas vārdu) arī vēl neko nenozīmē! Jāzin, jāiegūst atziņa par šī vārda būtību! Jābūt piesūcinātam ar šī vārda būtību kā lakmusa papīrītim!

Dēlam ir viens vārds ar Tēvu!

 

No "Ješua ha-Mašiah" draudzes ticības apliecības.

 

6. Ješua – Dieva noslēpums, apslēpts Rakstos (Torā, Praviešos, Psalmos), atklājas mācekļiem: «…ikviens, kas Tēvu ir dzirdējis un no Viņa mācījies, nāk pie Manis», (Jņ.6:45). Dieva noslēpums tika atklāts 1.gadsimtā: Viņš ir augstāks par eņģeļiem (Ebr.1:4); Viņam ir dota visa vara debesīs un virs zemes (Mat.28:18). Israēla gudrie pazīst augstāko Eņģeli – Metatronu, bet neidentificē viņu ar Mašiahu Ješua. Eņģeli Metatronu identificē ar Logosu – Dieva Vārdu, Viņš – «Viņa Vaiga Eņģelis». Talmudā minēti pieci starpnieki: 1. Metatrons, 2. Dieva izrunātais vārds – «Memra», 3. Apgaismojošā Dieva Slava (latv.val. Bībelē - Godība) - «Šehina». 4. Dieva Svētais Gars – «Ruah h̃a-Kodeš» 5. Balss no Debesīm – «Bat Koļ». 

7. Dēls – Dieva Memra vai Imrateha. Ar Dēla starpniecību Israēla Dievs uzturēja saikni ar Tanaha praviešiem. Dēla atzīšana ved pie attaisnošanas (Jes.53:11). Iepazīstot un atzīstot Dēla būtību, mēs reāli varam atzīt Dievu, un, viss kas nepieciešams, lai to īstenotu - Gudrības un atklāsmes Gars sevī - Patiesības Gars, jo Tanahs ir Dieva Gara uzrakstīts. (Jņ.14:16), un tādēļ jāuzceļ Ješua Gara templi sevī, lai iegūtu spēju pakļauties Dieva patiesībai. Tāda ir ticīga cilvēka dzīves jēga un mērķis – tas ir ceļš, kurš ved uz jauno derību ar Israēla Dievu.

 

Izmantota literatūra no vairākām ebreju gudro grāmatām.