Dieva etalons

DIEVA ETALONS 

VIŅA ELKONIS – SPĒKS – VARENĪBA – ZROA 

CIĀNAS IZPIRCĒJS

(Psalms 98, Psalms 110, Jesajas 51:4-5, 52:9-10, 59:15-21, 63:5)

Ar pašu Savas esamības faktu, Savu būtību, Mašiah jau ir izglābis cilvēci no Dieva dusmām. Cilvēcei bija ļoti nepieciešams glābējs. Kāda bezizeja, pat bezpalīdzība, kā Noas dienās, kad Visuaugstais nolēma iznīcināt

 „no zemes virsus cilvēku, kuru Es esmu radījis; jo Man ir žēl…”

1. Mozus 6:6-7. 

Tomēr, patiesības labad, mums vajag atgādināt Ješua vārdus. Mateja 24:37. „Jo kā bija Noas dienās, tā būs arī Cilvēka Dēla atnākšana…” Pirmo reizi es iedomājos, ka pats Mesija runā par to, ka cilvēce Viņu nepieņēma. Bet kā tad: „Bet cik Viņu uzņēma…” Johanana 1:12? Bet varenā organizācija, kas runā Viņa vārdā, kurā ir vairāk nekā divi miljardi cilvēku? Ko tad tādā gadījumā ir pieņēmuši? Pravietis Ješua pravieto caur Johananu „Atklāsmes grāmatā” par smagajiem satricinājumiem, kas nāks pār visu cilvēci. Vai tiešām to, kas „uzņēma Viņu”, Viņa otrās atnākšanas dienā, būs tikpat maz, cik Noas dienās, un Dieva dusmas pār izvirtušo cilvēci ir vienkārši neizbēgamas?

UN LŪK, MANA DERĪBA AR VIŅIEM…

Jau caur pravieti Jesaju (59. nodaļā) Dievs paziņo, ka slēgs Jaunu Derību ar Jēkaba dēliem, kad nāks

CIĀNAS IZPIRCĒJS 

Ne visai priecīgas domas mani pārņēma, kad es pārdomāju Jesajas 59:1-15. Par kādu tiesu runā Visuaugstais caur pravieti šajā Rakstu vietā?

Studējot Toru, nodaļā „Itro”, 2. Mozus 18:13 „Mošē apsēdās, lai ļaudīm spriestu tiesu…”, es atradu interesantus Raši paskaidrojumus. Raši nonāca pie secinājuma, un vedina arī savus lasītājus pie tā, ka šis pants var atteikties uz pirmās Jom – Kipur dienas laiku tuksnesī.

Jāņa evaņģēlijs 5:22-24. Piektā nodaļa stāsta, kā Ješua nogāja uz Jom – Kipur svētkiem. Kaut gan tekstā rakstīts, ka Ješua nogāja uz „jūdu svētkiem”, bet pēc nodaļas konteksta nav grūti noteikt, ka runa iet tieši par Jom – Kipur svētkiem. Tāpat arī Mateja 24:31 mēs varam saskatīt, ka Mašiah atnākšanu mēs varam sagaidīt Jom- Kipura svētkos, tikai nav zināms kuros. Mateja 24:36. Tāpat kā Mošē, Ješua sēdēs, lai tiesātu tautas. Mateja 25:31 – visa tiesa nodota Dēlam. Par kādu tiesu iet runa?

Atbilde slēpjas rabbi Eliezera Midrašā: „Tur kur ir tiesa, nav tiesas, bet tur kur nav tiesas, ir tiesa.” Tas nozīmē, ja apakšā ir tiesa, tad nav tiesas augšā, bet ja apakšā nav tiesas, tad tiesa ir augšā. „Uz tā turas pasaule, jo tiesa notiek šā vai tā pastāvīgi. Ir zināms, ka Visuaugstais tiesā netaisnos. Ja ir taisnīga tiesa apakšā, Visuaugstais apstiprina tiesas spriedumu augšā, bet ja nav taisnīgas tiesas apakšā – ir Debesu tiesa!”

 

NAV TIESAS!

„Miera ceļu viņi nepazīst, nav taisnīguma viņu gaitās; viņi iet tikai līkus ceļus; kas pa tiem staigā, tas nepazīst miera. Tādēļ taisna tiesa mums paliek sveša un taisnība mūs nesasniedz. Mēs gaidām gaismu, bet, redzi, te ir tumsa, mēs gaidām dienas gaišumu, bet mums jāstaigā nakts tumsā. Mēs taustāmies gar sienām kā akli, mēs gāzelējamies nemaņā, it kā mums nebūtu acu; mēs klūpam dienas vidū kā tumsā, mēs, būdami labi baroti un dzīvības pilni, esam patiesībā kā miruši. Mēs rūcam kā lāči un dūdojam vienmēr kā baloži; mēs gaidām taisnu tiesu, bet velti, gaidām glābšanu, bet tā paliek tālu no mums. Jo mūsu pārkāpumu ir pārāk daudz Tavā priekšā, un mūsu grēki liecina pret mums. Mūsu pārkāpumi ir pilnīgi dzīvi mūsu apziņā, mūsu noziegumi mums ir zināmi: atkrituši mēs esam no Tā Kunga un Viņu aizlieguši, mēs neklausījām mūsu Dievam, runājām tikai par varmācību, daudzinājām bezdievību un melus, un paužam visu to no visas savas sirds. Tā ir tiesa nostumta pie malas un taisnība pilnīgi izzudusi; uzticība grīļojas kaut kur tirgus laukumā, bet godīgums nekur neatrod ieejas. Tiešām, patiesība un uzticība ir pazudušas; kas piekāpjas ļaunuma priekšā, tas krīt par upuri neskaitāmiem laupītājiem. Tas Kungs to redzēja, un Viņam tas ļoti nepatika, ka nav vairs taisnības.” 

 Jesajas 59: 8-15. 

„Un nav vairs patiesības, kas atkāpjas no ļaunuma, tiek pakļauts apvainojumiem. Tas Kungs to redzēja, un Viņa acīm bija pretīgi, ka nav tiesas.”

Jesajas 59:15 (krievu val. Bībelē).

Briesmīgi, ja mēs zinām savas nelikumības un samierināmies ar tām, un Augstā Tiesa mūs neaizstāv, un mēs paliekam viens pret vienu ar ļaunumu, kas ir mūsos un apkārt mums, un nav mums glābšanas. Kāda briesmīga bezizeja.

„Bet jūsu pārkāpumi jūs attālina no jūsu Dieva, un jūsu grēki apslēpj Viņa vaigu no jums, ka Viņš neklausās uz jums.”

Jesajas 59:2.

Briesmīgi, kad Dievs attālinās no mums. Jo Viņš ir visu radījis un Viņā viss dzīvo. Viņa klātbūtne cilvēku pasaulē dod iespēju cilvēkiem dzīvot. Bet slikti mums, ja Dievam „apnicis apžēloties”. Jeremijas 15:6. Bet, lūk, ko Visuaugstais runā:

„Un Viņš redzēja, ka nav neviena, un brīnījās, ka nav aizstāvja; tad Viņam palīdzēja Viņa paša elkonis, un Viņa taisnība bija Viņam par balstu.”  

  Jesajas 59:16.

Kad tas notika? Jesajas laikā? Nē, protams. Tas notika mūžībā, pirmsākumā, pirms pasaules radīšanas. Bet par pamatu Viņa (Viņa Elkoņa) žēlastībai cilvēku pasaulē kļuva Dieva Savienība ar Jēkaba dēliem.

Dziediet Tam Kungam jaunu dziesmu

 (Psalms 98)

„Dziediet Tam Kungam (Es Esmu) jaunu dziesmu, jo Viņš ir darījis brīnumus! Viņam palīdzējusi (izglāba, atpestīja) gūt uzvaru VIŅA LABĀ ROKA, VIŅA SVĒTAIS ELKONIS. Tas Kungs (Es Esmu) ir zināmu darījis Savu palīdzīgo un svētīgo rīcību, (SAVU GLĀBŠANU) tautu (hagoim) priekšā Viņš ir atklājis Savu taisnīgumu. Viņš atcerējies Savu žēlastību un uzticību Israēla namam, visi zemes gali redz mūsu VISUSPĒCĪGĀ GLĀBŠANU.”

 Tehilim 98.

Psalms ne tikai apstiprina Jesajas 59:16 teikto, psalmā minēti arī trīs (!) vārdi, kas norāda uz Mašiah. LABĀ ROKA, ELKONIS, GLĀBŠANA. Pie šiem vārdiem mēs vēl varam pievienot vārdu: CIĀNAS IZPIRCĒJS. Vārds Ciānas izpircējs aizved mūs pie vēstules Ebrejiem. Ebr. 9:15, JAUNĀS DERĪBAS STARPNIEKA, kas ar Savu nāvi izpērk tos, kam jāsaņem apsolītais pirmajā derībā.

Un tagad mums atveras dziļā saikne starp sešpadsmito un 20-21 pantu (Jesajas 59: 16,20-21).

Visuaugstais runā par jaunu derību, kuru Viņš slēgs ar Jēkaba dēliem, kas būs atgriezušies no sava uzticības zvēresta lauzuma. Šis jaunais līgums ar Jēkaba dēliem tiks slēgts caur VIŅA ELKONI, kurā mājo Viņa Gars. Viņš, Visuaugstais, jau ielika Savus vārdus TĀ KUNGA ELKOŅA mutē un šie vārdi nezudīs no ELKOŅA mutes un ELKOŅA bērnu un bērnu bērnu mutēm. No šī laika mūžīgi, saka Tas Kungs.

Bet tagad pievērsīsimies Ješua. Jāņa Evaņģēlija piektajā nodaļā (5:30). Ješua (Glābšana) saka: „Es no Sevis nespēju darīt nekā . Kā Es dzirdu, tā Es spriežu, un Mans spriedums ir taisns, jo Es nemeklēju Savu gribu, bet Tā gribu, kas Mani ir sūtījis”.  

Savienosim šo tekstu ar Jesajas 59:21 un 5. Mozus 18:18, un mēs varam pateikt sev un citiem, kas gatavi mūs uzklausīt: MŪSU PRIEKŠĀ IR VIENI RAKSTI, VIENA GARA UZRAKSTĪTI, KAS VĒSTĪ MUMS PAR VIENU PERSONU, GLĀBĒJA PERSONU.

Dažādi pravieši: Moše – Torā, Jesaja Praviešos (tas viss ir Tanahs) un Pats Glābējs – Jaunajā Derībā – tie visi ir – VIENS DIEVA VĀRDS CILVĒKIEM.

Viņa vaiga Eņģelis, Tā Kunga Eņģelis, derības Eņģelis

(Jesajas 63:9, 1. Mozus 16:7-14, 2. Mozus 14:19; 23:20-22; 33:2-3,12-13,

Soģu 6:11-24, Ps. 34:8, Caharijas 1-6 nodaļai)

TAVA PATIESĪBA

„Jūs pētījat Rakstus, jo jums šķiet, ka tajos jums ir mūžīgā dzīvība, un tie ir, kas dod liecību par Mani!”

 Jāņa 5:39.

Rakstu pētīšana – tas ir pētnieka visas dzīves darbs. Jo paši Raksti, precīzāk Dieva Gars tajos, pētnieku radoši ceļ un vada rakstu dziļumos. Praktiski nav iespējams, kaut cik iedziļināties Rakstos caur Rakstu tulkojumiem, un tas nozīmē, ka vajag mācīties arī Rakstu oriģinālvalodu. Tas ir rūpīgs, daudzu gadu darbs, kura gala mērķis ir mūžīgā dzīvība. Pats pētniecības process atjauno un izmaina pētnieku, un virza to pie PATIESĪBAS. Tādā veidā, ne uzreiz, bet pamazām pētnieks sāk saprast, ka viņš nav viens, un Tas, Kas viņu vada ir gudrs, labvēlīgs un pacietīgs un vēl pētniekam panākumus.

Kā un kad Patiesība kļūst par tavu patiesību? Lūk, piemērs. Jau gandrīz sešus gadus es diezgan bieži griežos pie Risto Santala grāmatas: „Mesija vecajā derībā.” 1992. g. Krievu tulkojumā šī grāmata iznāca 1995. g. Pie manis tā nonāca vēl pēc trim gadiem.

Grāmata ir unikāla pēc sava novirziena un ļoti saturīga. Manuprāt, tas ir veiksmīgs mēģinājums izpētīt Mesijas noslēpumu rabīnu rakstos. Tie ir pētījumi pētniekam. Interesanti, ka grāmata „atnāca” pie manis, tad, kad mēs sākām studēt Toru. Lasot Toru, es daudzas reizes griezos pie Risto Santala. Tora neatveras uzreiz, sevišķi, ja lasa to tulkojumā. Ješua teica:

„Jo, ja jūs ticētu Moše, jūs ticētu arī Man, jo par Mani viņš ir rakstījis. Bet ja jūs neticat Viņa Rakstiem, kā jūs ticēsit Maniem vārdiem?”

 Jāņa 5:46-47.

Tie, pie kuriem griežas Ješua, zināja Toru ievērojami labāk par mums, kas dzīvojam šodien un vēlamies ticēt Ješua vārdiem. Un ja viņiem, zinošiem Toru, nepietika ticības, tad mums, diemžēl pietrūkst zināšanu, kas ved mūs pie Viņa. „Neviens nevar nākt pie Manis, ja viņu nevelk Tēvs, Kas Mani sūtījis, ikviens, kas Tēvu ir dzirdējis un no Viņa mācījies, nāk pie Manis.”

 Jāņa 6:44-45.

Pēdējo laiku dilemma, ko paredzēja Pāvils 2. Tim. 4:3-4. Bet Ješua vārdos ir problēmas risinājuma atslēga. „Velk Tēvs!?” Vajadzība izzināt Rakstus nāk no Visuaugstā.

CAUR JEŠUA ATZĪŠANU – ATTAISNOŠANA. Jo dziļākas zināšanas, jo mazāk pretrunu tavā sirdī. Lūk, ceļš uz „mīļotā Dēla” Valstību. Kol. 1:13. Arī Risto Santala grāmatā norādītas Rakstu vietas, kuras pētot mēs varam tuvoties Ješua iepazīšanai.

Man nepazīstamais Ješua uzradās manā priekšā lasot nodaļu: „Mesija, Viņa Vaiga Kņazs”. Man nav „Sidur Ha-Šalem”, un es nekad neesmu lasījis lūgšanu no 75-tās lpp. Šī lūgšana skan:

„Lai notiek Tavs prāts, ka šofara skaņas nonāktu Dieva šķirstā ar mūsu vēstneša Tartiela starpniecību, kam dots vārds Iļija, lai svētīta viņa piemiņa, un caur Ješua Viņa Vaiga Kņazu un Kņazu Metatronu,un lai svētība ir ar mums. Esi svētīts svētības Kungs.”  

Protams, tāda (!) lūgšana Sidurā nevarēja nepievērst manu uzmanību. Un nepazīstami vārdi: Tartiels un Metatrons. Es sāku lasīt: „Bijušais Stokholmas galvenais rabbi, profesors Gotlībs Kleins, darbā, kas publicēts 1889. g., paskaidro galvenās Metatrona pazīmes jūdu literatūras stilā:

„Metatrons ir Dievam vistuvākā persona – tā, kas kalpo Viņam. No vienas puses Viņš ir Dieva vēstnesis (sūtnis), Viņa uzticības persona; no otras puses Viņš ir Israēla pārstāvis Dieva priekšā. Metatrons pazīstams arī kā „Sar ha – Panaiv”- „Viņa Vaiga Kņazs”. Profesors Kleins sīki apraksta, kāpēc vārds Metatrons jūdaismā tiek uzskatīts par identisku terminam „Vārds” vai „Logos”, un viņš parāda, ka Talmudā ir pieci tādi starpnieki: 1. Metatrons; 2. Vārds Jahve – Meimra (Dieva balss); 3. Dieva godība – „Šehina”; 4. Dieva Svētais Gars – „Ruah Ha-Kodeš”; 5. Balss no debesīm – „Bat Koļ”. 

 

Meimra

No šiem pieciem starpniekiem (Rakstos mēs jau nosaucām divus – VIŅA ELKONIS un CIĀNAS IZPIRCĒJS – vārdus, kurus nemin profesors Kleins) starp Dievu un cilvēku, es gribu pakavēties pie trim – METATRONS, MEIMRA, un BALSS NO DEBESĪM, kuri man asociējas ar TĀ KUNGA EŅĢELI. Visi nosauktie vārdi attiecas uz VIENU PERSONU. Par atslēgu piekļūšanai šai personai man kļuva Caharijas redzējumi, par kuriem es rakstīju jau agrāk.

Vārds METATRON – TAS, KAS SĒŽ UZ TROŅA, atrod apstiprinājumu pravieša Caharijas grāmatā:

„Jā tiešām, Viņš uzcels Tā Kunga namu un nēsās valdnieka rotājumu pilnā godībā, un Viņš sēdēs un valdīs uz Sava troņa, arī priesteris būs savā goda krēslā, un miers valdīs viņu abu starpā.”   

Caharijas 6:13.

Vārdus MEIMRA – DIEVA BALSS un BALSS NO DEBESĪM mēs varam atrast daudzās Rakstu vietās, kurās parādās TĀ KUNGA ENĢELIS.

Hagare

1. Mozus 16:7-13

TĀ KUNGA EŅĢELIS (Jahve sūtnis) atrod Hagari, Sāras kalponi, tuksnesī pie ūdens avota un saka viņai, lai viņa atgriežas „pie savas valdnieces un pazemojas zem tās rokas.” (9. pants). Tālāk 10-ajā un 11-ajā pantā Viņš runā kā Tāds, kam ir vara, kā pravietis, kā Radītājs, kā Dievs. „Es vairodams vairošu tavus pēcnācējus, un tie nebūs saskaitāmi lielā daudzuma dēļ.” Viņš runā ne tikai no Sevis, bet arī no Tā, kas Viņu sūtījis: „Redzi, tu esi grūta, un tu dzemdēsi dēlu un sauksi viņa vārdu; Išmaeļ, jo Tas Kungs ir sadzirdējis, ka tevi apspiež.” (šma + eļ – Dievs sadzird – tulkots no ivrita). Un 13-ais pants. Šis pants ir pamudinājis daudzu pētnieku garu studēt, pētīt un nonākt pie negaidītiem secinājumiem – sev un daudziem citiem. Kas tad ir šis TĀ KUNGA EŅĢELIS?! „Un viņa nosauca Tā Kunga Vārdu, kas bija runājis uz viņu: Tu esi manas parādības Dievs,” (visu redzošs, visu saprotošs, kas visu ievēro un neatstāj vajātos), jo viņa teica: „Vai tad es neesmu Viņu redzējusi, kas mani redz!”

Tas ir TAS, KAS IZPILDA TĀ GRIBU, KAS VIŅU SŪTĪJIS UN IZSAKA TĀ VĀRDUS, KAS VIŅU SŪTĪJIS. MEIMRA JAHVE.

 

Miera Dievs

Soģu grāmata 6:12-24 

Un Gideonam „parādījās” TĀ KUNGA EŅĢELIS (var pieļaut, ka redzējumā). Raksti 14-ajā pantā Viņu sauc par Kungu, nevis par eņģeli. „Tas Kungs pagriezās pret viņu un tam sacīja…”, 15-ais pants: Gideons nosauc Viņu par To Kungu (Adonai), 16-ais pants „Un Tas Kungs (Jahve, Es Esmu viņam sacīja)...”, 22-ais pants: ”…Kungs un Dievs (Adonai, Jahve)! Es esmu redzējis Tā Kunga Eņģeli vaigu vaigā!” Kad uguns aprija gaļu un maizi, Gideons beidzot saprata, ka ar viņu runāja Dievs. 23-ais pants: „…Tas Kungs viņam sacīja: „Miers ar tevi…” Un beidzot 24-ais pants: „…un viņš to nosauca: „Tas Kungs ir miers (Jahve Šalom).”

Kas notiek Dieva Vārdā? Raksti EŅĢELI identificē ar TO KUNGU. Bet Dieva Vārds – ir Dievs. Un tas nozīmē, ka Dievs identificē Eņģeli ar Sevi. Tas, savukārt, nozīmē, ka Dieva Gars, Kas visu to uzrakstījis, identificē Eņģeli ar To Kungu.

Dabiski, ka mēs, lasot šīs rindas, pēc Dieva gribas identificējam ŠO Eņģeli ar To Kungu. Un tas nozīmē, ka pats Visuaugstais grib, lai mēs, kas griežamies pie Viņa Vārda, zinātu, ka ŠIS Eņģelis ir Dievs!

Mošē redz un dzird.

Bet tagad, kad mums ir radies priekštats par Dieva Sūtņa (Vēstneša) tēlu, Kuru Raksti – Dieva Vārds, identificē ar Dievu, griezīsimies pie Moše un Israēla tautas, kas 3300 gadus atpakaļ izgāja no Ēģiptes. Lūk, pirmā Moše atklāsme:

„Un Tā Kunga Eņģelis viņam parādījās uguns liesmā no ērkšķu krūma, un viņš skatījās, un redzi, ērkšķu krūms dega ugunīs, bet nesadega. Tad Moše sacīja: „Es iešu tuvāk un apskatīšu šo lielo parādību, kādēļ ērkšķu krūms nesadeg.” Bet Tas Kungs redzēja, ka viņš gāja turp lūkot, un sauca tam no krūma un sacīja: „Moše, Moše!” Moše atbildēja: „Te es esmu.”

 2. Mozus 3:2, 4.

Interesants teksta salikums šajos pantos. Moše parādījās (!) Tā Kunga Eņģelis no ērkšķu krūma un sauca Tas Kungs no ērkšķu krūma. Moše redz un dzird To, Kas ir ērkšķu krūmā.

Lūk, rabbi Moše Aļšeha komentārs: „Moše dzīvē tas bija pirmais Dievišķās atklāsmes gadījums un tāpēc Visuaugstais atklājās viņam pakāpeniski: no sākuma Moše ieraudzīja degošā ērkšķu krūma brīnumu, kurā Sevi atklāja Visuaugstā Eņģelis, pēc tam Visuaugstais atklājās viņam tāda tēla veidā, kas tiek apzīmēts ar vārdu „Dievs” – nepielūdzama, taisnīga Tiesneša veidolā un tikai pēc tam Moše tika atklāti Dievišķās esamības augstāki līmeņi”. Rabbi M.Aļšehs arī atzīmē, ka Visuaugstā Eņģelis atklāja Sevi. Bet ļoti gribas piebilst, ka Tas, kas Sevi atklāja, Torā nosaukts par Visuspēcīgo vai IDENTIFICĒTS AR VISUSPĒCĪGO.

2. Mozus 4:13 Mošē saka: „Ak, Kungs sūti taču ko sūtīdams.” (oriģ. „Piedod man Kungs, bet sūti To, Kuru Tu vienmēr sūti”). Dievs aicina Moše, bet tas atbildot lūdz sūtīt savā vietā To, Kuru Dievs arī agrāk sūtījis?! Vienmēr?! Pastāvīgi?! To, Kuru Viņš sūtīja pie Ābrahāma, Hagares, Jēkaba… Šo rakstu vietu skaidro Midraš Ļekah Tov: „Visuma Valdniek, lūdzu, sūti To, kuru Tu sūtīsi”, – tas ir Mašiahu, Kuram nākotnē jākļūst par atbrīvotāju.”

Mums jau no Tanaha ir atvērts kā, kad un kādā veidā tika sūtīts Mašiah. Un Jaunās Derības grāmata apstiprina gan sūtīšanu, gan pašu Sūtni. Bet kāpēc gan Mošē lūgums nevarēja tikt izpildīts? Kāpēc Mošē vajadzēja izpildīt savu misiju, pirms Mašiah varēja nākt pie Israēla, lai izpildītu Savu misiju? Pati Israēla vēsture ir atbilde uz šo jautājumu. Bet vislabāk uz šo jautājumu atbild Pats Ješua.

„Ir rakstīts praviešos: Un tie visi būs Dieva mācīti. Ikviens, kas Tēvu ir dzirdējis un no Viņa mācījies, nāk pie Manis.”

Jāņa 6:45.

Ješua citē no Jeremijas 31:33-34. Un Mašiah runā, ka Torai ir jābūt ierakstītai sirdīs un tas ir priekšnoteikums Mašiaha atnākšanai un Jaunās Derības noslēgšanai.

Bet mums, kas „strīdamies” sakarā ar Jauno Derību – tas ir svarīgs paša Mašiaha viedoklis. Iespējams, tas skan kā disonanse apustuļa Pāvila mācībai, kurš raksta, ka „bauslība (Tora) līdz Mesijai ir bijusi mūsu audzinātāja…” Gal. 3:24. Un mēs, protams, nezinām, cik mācīti bija galatiešu ticīgie, un vai viņi sasniedza tos garīgos augstumus, kas mūs atved pie Ješua. Mēs tikai pēc vēstules galatiešiem varam spriest, ka arī viņiem bija mūsu problēmas, par kurām raksta Pāvils Gal. 5:15. Un kamēr mēs „savā starpā kožamies un ēdamies” mums ir jāatzīst, ka mums ir vajadzīga „audzinātāja” – Tora.

Tagad ir skaidrs, kāpēc Mošē lūgums tika noraidīts. Caur Mošē, ar Mošē starpniecību, vajadzēja tikt noslēgtam pirmajam, Sinaja līgumam ar Visuaugsto. Pats lēnprātīgākais cilvēks Mošē, bija Dieva izredzēts, būt par starpnieku starp Visuaugsto un tautu, kuru Dievs izveda no Ēģiptes, no verdzības, un, kurai priekšā bija garš ceļš daudzu paaudžu garumā, lai atbrīvotos no verdzības sevī.

Šai tautai bija paredzēts uzņemties „Toras jūgu” – līdzekli pret visām cilvēka garīgajām slimībām. Bija jāizveido no citām tautām nodalīta cilvēku sabiedrība. Galīgais mērķis bija kļūt par svētkalpotāju tautu citām tautām.

Israēla sabiedrībai bija jānokļūst līdz pilnībai, lai varētu pieņemt un izaudzināt sevī Glābēju, gan pašam Israēlam, gan arī visām apkārtējām tautām.

Glābējam, Kuram bija dzīvība pirms tā tika radīta uz zemes, un ar Kura starpniecību šī dzīvība uz zemes radās, kopā ar Visuma Radītāju vajadzēja izaudzināt, iemācīt un dot dzīvību cilvēcei.

Tāpēc, pie pirmā Sinaja līguma noslēgšanas, Glābējs neredzami un arī redzami bija klāt, un veda jauno tautu uz jaunu dzīvi. Viņa klātbūtne Israēla dēlu vidū, Viņa līdzdalība pārgājienā caur tuksnesi ir ierakstīta Torā.

Cur

  Mēs atkal griežamies nodaļā „Mišpatim”, pie iepriekš minētas rakstu vietas, jo viņa mums nepieciešama mūsu tēmas attīstīšanai.

„Redzi, Es sūtu Eņģeli tavā priekšā, Kas tevi pasargās šinī ceļā un tevi novedīs tanī vietā, ko Es tev esmu sataisījis. Sargies Viņa priekšā, klausi Tā balsij un nesacelies pret Viņu, jo Viņš tavus pārkāpumus nepiedos, (oriģinālā: nenesīs jūsu noziegumus), jo Mans Vārds mājo Viņā (bekervo – Mans Vārds Viņā, iekš Viņa, Viņa būtībā). Bet, ja tu klausīsi Viņa balsij un darīsi visu, ko Es teikšu, tad Es būšu ienaidnieks taviem ienaidniekiem un pretinieks taviem pretiniekiem.”

2. Mozus 23:20-22.  

Agadiskais midrašs nosauc šī Eņģeļa vārdu. Eņģelis Metatrons, Kurš nes Dieva Vārdu.

Savienosim augstāk minēto Rakstu vietu ar citu, arī no Toras, 5. Mozus nodaļa „Haazinu”, kas palīdzēs mums atpazīt Glābēja personību, Kurš pastāvīgi bija ar Israēlu laikā, kad tas atradās tuksnesī.

 „Kā viens var vajāt tūkstošus, un kā divi var likt bēgt desmittūkstošiem? Vai ne tāpēc, ka tā Klints tos ir pārdevusi (atstājusi) un Tas Kungs tos ir nodevis.”

 5. Mozus 32:30.

Gribu pastāstīt, kā es nonācu pie šīs rakstu vietas, un kāpēc redzu nepieciešamību savienot šo Rakstu vietu ar iepriekš minēto. Kad es pirmo reizi „ieraudzīju” šo pantu ar sirdi, tad uzreiz to pieņēmu pareizi, bet prāts pieprasīja pierādījumus. Toras komentāros es neatradu šī panta izskaidrojumu, un jutos sapīcis. Tik svarīgs pants, es nodomāju, bet komentētāji tam nav pievērsuši uzmanību. Tik skaidrs teksts. Raksti mums saka, ka divas personas novērsās no Savas tautas:

„Jo tā ir tauta, kas pazaudējusi saprātu, un tiem nav saprašanas.”

 5. Mozus 32:28 (krievu val. Bībelē).

Tos pašus motīvus, tos pašus Vārdus mēs varam izlasīt pravieša Jesajas grāmatā:

„Visās viņu bēdās Viņš bija ar tiem, un Viņa vaiga Eņģelis tos izglāba. Savā mīlestībā un centienos viņus taupīt Viņš tos izglāba, (izpirka – krievu.val.) Viņš tos atbalstīja un nesa uz savām rokām jau kopš seniem laikiem. Bet tie bija nepaklausīgi un apkaitināja Viņa Svēto Garu, tādēļ Viņš kļuva tiem par ienaidnieku un karoja pret viņiem.”

Jesajas 63:9-10.

Starp notikumiem, par kuriem Visuaugstais atgādina tautai, un pravieša Jesajas dzīves gadiem ir apmēram 600 gadu starpība. Dievs atgādina Israēlam par tā jaunību. Lūk, vēl:

„Kur ir Tas ,Kas tos no jūras izveda ar Sava ganāmā pulka Ganu? (krievu val. Bībelē) Kur ir Tas, Kas viņa sirdī ielika Savu Svēto Garu? Kas ar Savu vareno ELKONI ņēma Mošē pie viņa labās rokas un to pavadīja? Kas pāršķēla jūru viņu priekšā, lai darītu Savu Vārdu mūžīgi slavenu? Kas tos vadīja cauri dziļumiem kā zirgus ganībās, ka tie neklupa? Kā ganāmu pulku, kas nokāpj ielejā, tā viņus izvadīja Tā Kunga Gars (Jahves Gars, Esošā Gars) atpūtas un dusas vietā. Tā Tu vadīji Savu tautu, lai darītu slavenu Savu Vārdu.”

 Jesajas 63:11-14.

Un lūk, šī paša notikuma izklāsts Torā (Tora dota caur Moše):

 „Un Dieva Eņģelis, (Tas pats Visuspēcīgā Eņģelis, Kuru redzēja un dzirdēja Moše degošajā ērkšķu krūmā!), kas bija gājis Israēla pulkam pa priekšu, cēlās un nostājās aiz viņiem; arī mākoņu stabs, kas bija viņu priekšā, cēlās un nostājās aiz viņiem. Tas novietojās starp ēģiptiešu nometni un starp israēliešu nometni. Tā tur bija mākonis un tumsa, kas šķīra vienu no otra.”

2. Mozus, nodaļa „Bešalah” 14:19-20

Tā nu mēs esam nonākuši, pareizāk sakot, paši Raksti mūs atved pie secinājuma:

VISUSPĒCĪGĀ EŅĢELIS (2. MOZUS 3:2-4, 2. MOZUS 14:19-20) IR VIŅA VAIGA EŅĢELIS, KAS TOS IZPIRKA UN NESA UZ SAVĀM ROKĀM JAU KOPŠ SENIEM LAIKIEM. (Jesajas 63:9). 

 

Un arī tas vēl nav viss!

„Es raudzījos visapkārt, bet palīga nebija; tad MANS ELKONIS MAN PALĪDZĒJA…” Jesajas 63:5, un „Kas ar Savu vareno ELKONI ņēma Moše pie viņa labās rokas…” Jesajas 63:12. Visuaugstā Elkonis (ivritā: „Zroa” – tas ir arī „Spēks” un „Varenība”) vadīja Israēla dēlus pa tuksnesi un viņu priekšā pāršķēla jūru, lai darītu Sev mūžīgu Vārdu. Un Visuaugstā Elkonis – Ciānas un Jēkaba Izpircējs slēgs Jaunu Derību ar Israēlu, tāpēc, ka Dieva Gars un Dieva Vārds ir Viņā un tāpēc, ka pirmo Sinaja kalna līgumu ar Israēlu arī noslēdza Viņš – Visuaugstā Elkonis.

„Un Visuaugstā Meimra izteica visus šos vārdus…” 2. Mozus 20:1. Savos komentāros Targum Jerušalmi tieši šādā redakcijā pierakstīja 2. Mozus 20:1. Ir grūti tam nepiekrist, jo visās savās izpausmēs Visuaugsto Dievu (Elohim) pārstāv Dieva Eņģelis, kurš ir Viņa Vaiga Eņģelis, Kurš izrunā Dieva vārdus, pārstāvot Visuaugsto Dievu.

Un tāpēc es nolēmu izpētīt Rakstu vietu no 5. Mozus 32:30. Es meklēju, un rezultātā atradu apstiprinājumu tam, ka Israēla Aizstāvis ir Ješua Ha-Mašiah.

Jebkuru tekstu no Rakstiem var izpētīt tikai lasot to oriģinālvalodā – ivritā. Vārdam „aizstāvis” manā vārdnīcā bija trīs nozīmes, bet tas vārds, kas bija ierakstīts Torā, atšķīrās. Uzrakstīts bija „ki- curam”. Šī vārda sakne ir „cur”, kas nozīmē – klints, krams. Tas nozīmē, ka šajā kontekstā lasāms: „kā viņu klints”. Un tas nozīmē, ka šajā kontekstā vārda „aizstāvis” pārnestā nozīme ir „viņu glābšanas klints” vai arī „viņā ir to aizsardzība, kas ir kā klints”.

Vārdam „klints” ivritā ir dažādas nozīmes: „sela”, „cur”, „kif”. Vajadzēja meklēt „cur”. Šie meklējumi darīja mani bagātāku. Izrādījās, ka Tanahā vārds „cur” lietots pārnestā nozīmē, runājot par personu. Citiem vārdiem sakot, tas ir „remezs” – norādījums uz Personu, Kas ir Aizstāvis, Israēla Aizgādnis, Kas ir kā klints Israēlam, diemžēl Viņš ir arī „par apgrēcības akmeni un par piedauzības klinti”. Jesajas 8:14. Diemžēl Israēls aizmirsa savu Dievu un neatcerējās par sava „patvēruma klinti.” Jesajas 17:10. 

Tātad, vārds „cur” – „klints” Tanahā, un arī Torā, dod mums „remezu” – norādi uz to, ka Raksti, Svētais Gars, zem šī termina norāda uz Personu, kas ir Glābšana Israēlam.

Tagad pievērsīsimies „Jaunajai Derībai”. Mateja 16:18. „Uz šīs klints…” Grāmatā „Habrit Hahadaša”, kas izdota Jeruzālemē, tās jaunajā 1976. gada tulkojumā ir interesants teksts: „Es tev saku – tu esi kifa (klints) – un uz šīs klints (cur) – Es celšu Savu draudzi, un elles vārti to neuzveiks.” Šajā tekstā ir vārdu spēle, kas tulkojumā pazūd. Protams, mēs saprotam, ka Ješua ceļ „Savu kehilu” uz Sevis. Šis ir asociatīvās domāšanas piemērs, kas palīdz mums izprast Rakstus.

Tātad, Ješua pamato Savu „Es” ar Rakstiem. Šajā gadījumā Viņš paziņo, ka Viņš ir Rakstu „cur”! Tas ir visai iespaidīgs paziņojums. Kas gan, ja ne Viņš, ar savu nāvi apstiprina to, ka Viņš ir Tas Kalps, par Kuru rakstīts Jesajas 52:13-15 un slavenajā 53. nodaļā! Viņš „neatteicās un neatkāpās. Savu muguru Viņš pagrieza tiem, kas Viņu sita un savu vaigu neapslēpa paļām…” Jesajas 50:5-6. VIŅŠ AR SAVU DZĪVI UN AR SAVU NĀVI APSTIPRINĀJA RAKSTUS! VIŅŠ IR PATIESAIS DIEVA VĀRDS.

Jāņa evaņģēlijā ir šādi vārdi:

„Un tagad apskaidro (pagodini) Tu Mani Tēvs, ar to skaidrību (godību), kas Man bija pie Tevis, pirms pasaule bija.”

Jāņa 17:5

Tagad, pēc Tanaha dziļākas izlasīšanas, šie vārdi ienāk manā sirdī. Tagad es saprotu, ka Johananam bija tiesības pierakstīt šo Sava Kunga lūgšanu, pat tad, ja viņš to nedzirdēja. Viņi (Ješua apustuļi) zināja Rakstus. Viņu ticībai bija stiprs pamats. Viņiem bija tiesības mācīt. Viņi bija neparastas gaismas nesēji. Viņi bija patiesie Dieva vārdi.

Un jo vairāk mēs iedziļināmies Rakstos, jo dziļāka un plašāka mūsu sirdīs aug ticība uz Viņu – VIENĪGO UN NEATKĀRTOJAMO.