Mums ir dots Dēls

MUMS IR DOTS DĒLS

2. Samuela 7:16 un 1. Laiku 17:14, Psalms 89:36-38,

Jesajas 11:1, 25:9, 52:6,12, 55:3-5, 61:13,63:16, 65:1, Jeremijas 23:5,

 Raudu dziesmas 4:20-22, Mihas 5:1, Caharijas 3:8-9, 6:12-13. Psalms 110:3

Jo mums ir piedzimis bērns

Tagad, pēc visa iepriekš minētā, mums ir vieglāk sadzirdēt pravieti Jesaju: 

„Jo mums ir piedzimis Bērns, mums ir dots Dēls, valdība guļ uz Viņa kamiešiem. Viņam dos vārdu: BRĪNUMS, PADOMA DEVĒJS, VARENAIS DIEVS, MŪŽĪGAIS TĒVS, UN MIERA VALDNIEKS.”

Jesajas 9:5-8 (krievu val. Bībelē).

Apstāsimies pie piektā panta. Pacentīsimies apdomāt uzrakstīto. Visvieglāk ar jautājumu palīdzību.

Bērns ir piedzimis. Vārds nav dots, bet ir sacīts, kā Viņu sauks. Nav teikts, kad un kur piedzimis, un kas ir viņa vecāki, bet sacīts MUMS. Kam mums? Var pieļaut, ka bērns piedzimis Israēlā, jo ir ierakstīts Tanahā, pravieša Jesajas grāmatā un ivrita valodā.

Nu jau var izdarīt dažus secinājumus. Israēla Dievs runāja (izteica) caur pravieti. Tas nozīmē, ka runāja Tā Kunga Cebaota Meimra. Piedzima Viņš „mums”, un vēl lai „valdītu”- tas nozīmē, ka Israēla tautai šis bērns ir īpaši svarīgs, jo daudz bērnu dzima Israēlā tajā laikā, gan PIRMS, gan PĒC tā. Un Visuaugstais dod kādu īpašu zīmi Israēla tautai.

Un beidzot, šo bērnu nākotnē paaugstinās. Un sauks viņu pilnīgi neparastos vārdos. Tie nebūs personas vārdi, bet būs pilnīgi neparasti vārdi, kas raksturos Viņa nākošo valdīšanu.

„Viņa valstība ies plašumā, un miers būs bez gala uz Dāvida troņa un Viņa ķēniņa valstībā, Viņam to nostiprinot un atbalstot ar tiesu un taisnību no šā laika mūžīgi. To darīs Tā Kunga Cebaota dedzīgums. Tas Kungs vienu Vārdu ir sūtījis iekš Jēkaba, un tas ir nolaidies iekš Israēla.”

 Jesajas 9:6-7. (pēdējais teikums no 1877. g. Bībeles).

Tātad, bērns ir paredzēts Dāvida tronim „viņa valstībā”- tas tiešām ir Israēlam. Pats Visuaugstais izdarīs visu nepieciešamo (turklāt visai dedzīgi). Šai valdīšanai nav robežu, tā ir mūžīga. Šī valdīšana nostiprināsies ar tiesu un taisnību. DIEVS SŪTA VĀRDU JĒKABAM, KAS NONĀK PĀR VISU ISRAĒLU.

Tātad, īss šo pantu secinājums: Visuaugstais caur bērna (zēna) piedzimšanu, kas mantos Dāvida troni, sūta Savu Vārdu cilvēkiem, kas viņiem būs liels brīnums un viņi To nosauks par Dievu. Tas tiešām ir brīnums! Pats Dievs nosauca Viņu par Dievu!

Tā pārdomājot šos pantus, mēs varam atrast daudz apstiprinājumu, tik svarīgam paziņojumam. Un, vispirms, griezīsimies pie ķēniņa Dāvida.

„Nē, bet tavs nams un tava ķēniņa valstība – tie pastāvēs mūžīgi Manā priekšā; tavam goda krēslam būs nesatricināmam būt mūžīgi.”

2. Samuēla 7:16. 

„Bet Es Viņu ielikšu Savā namā un Savā ķēniņa valstībā uz mūžīgiem laikiem, un viņa tronis pastāvēs mūžīgi!”

1. Laiku 17:14. 

„Reiz pār visām reizēm Es Esmu pie Sava svētuma zvērējis, – un nekad nemelošu Dāvidam – viņa dzimums (sēkla – krievu val. Bībelē) pastāvēs mūžīgi, un Viņa tronis būs kā saule Manā priekšā, tas pastāvēs visos laikos tāpat kā mēness un paliks tik ilgi, kamēr staigās mākoņi!”

Psalms 89:36-38. 

„Bet tu Bētleme Efratā, kas esi maza starp tūkstošiem no Jūdas, no tevis nāks tas, kam jābūt par valdnieku Israēlā un Kura izcelšanās meklējama sensenos laikos, mūžības pirmlaikos.”

Mihas 5:1.  

Šeit vietā pieminēt ATVASI, par kuru mēs jau agrāk runājām. Jo tā ir kā parole dažādām Rakstu vietām, kurās iet runa par Mesijas izcelšanos. Jesajas 11:1. „Zars riesīsies no Isaja celma, un Atvase no viņa saknēm nesīs augļus.” Šī Jesajas grāmatas nodaļa veltīta Israēla Mesijam, Kurš ir gan ATVASE no Isaja celma, gan arī Isaja sakne. Jesajas 11:10. „Un notiks tanī dienā: pie Isaja SAKNES, kas kļūs kā karogs tautām, pievērsīsies pagāni – un būs viņa miers un slava.” (tulkots no krievu val. Bībeles).  

Ļoti neparasta Rakstu valoda, kuru dziļumi ir neizsmeļami. Zem vārda SAKNE šeit jāsaprot gan Israēla Mesija, gan Israēla tauta. Bet pilnībā tas atklājas Jaunās Derības Rakstos. Ješua mums „Atklāsmes grāmatā” 22:16 saka: „…Es esmu Dāvida sakne un dzimums (Pēctecis, Atvase – Cemahs) spožā rīta zvaigzne”, apstiprinot tādā veidā Tanahu un Jesajas 11:1, 11:10, un Ps. 110:3 „…no mātes klēpja, līdzīgi kā piedzimst rasa pirms rītausmas, ir tava piedzimšana.” (tulkots no krievu val, Bībeles Ps. 109:3) Bileāma pravietojums, 4. Mozus 24:17. „Es Viņu redzu, bet ne tagad, es Viņu novēroju, bet ne tuvumā: zvaigzne ņems sev ceļu no Jēkaba, un no Israēla celsies Scepteris.”

Apustulis Pavils māca Rom. 11:16-26. Šo mācību es nosauktu tā: „Neesi iedomīgs, bet pilns bijības.” Israēls ir sakne, pie kuras pagāniem ir jāpiepotējas, lai atbrīvotos no pagānisma. Tātad, SAKNE, pie kuras ir jāgriežas pagāniem – tas ir Israēls, kurš ieies savā godībā, kad tam atklāsies Dāvida „sakne un pēctecis”.

No pirmās personas

Savukārt ISRAĒLS – TAS IR NE TIKAI ISRAĒLA TAUTA, BET ARĪ ISRAĒLA MESIJA. Jesajas 49:1-6. „Un teica: „Tu esi Mans kalps, Israēl, kurā Es gribu parādīt Savu godību un gribu daudzināts būt.”

Šī ir vēl viena pārsteidzoša Rakstu vieta. Pats Glābējs griežas pie „jūras salām” un „tālām tautām”. Pravietis Jesaja pierakstīja pārsteidzošu tekstu. Un pirmajā pantā mēs lasām: „Tas Kungs (Jahve) aicināja Mani jau no mātes miesām, jau no manas mātes klēpja Viņš nosauca Manu vārdu.” (krievu val Bībelē)(no vēdera, no viņas iekšienes aicināja un nosauca Viņa vārdu).

Teši tā, šo notikumu apraksta Mateja 1:18-21. Teksts no D. Sterna „Ebreju jaunā Derība”: „Lūk kā notika Mesijas Ješua piedzimšana. Kad viņa māte Mirjama bija saderināta ar Josefu, pirms viņa laulībām atklājās, ka viņa ir grūta no Ruah Ha-Kodeš. Josefs, viņas līgavainis, rīkojās taisnīgi; viņš nodomāja lauzt saderināšanos klusu, nenododot to atklātībai. Bet Adonai Eņģelis parādījās viņam sapnī un teica: „Josef, Dāvida dēls, nebaidies pieņemt Mirjamu par sievu savā namā, jo tas, kas viņā, ir ieņemts no Ruah Ha-Kodeš. Viņa dzemdēs dēlu, un tu viņu nosauksi Ješua, kas nozīmē „Adonai glābj”, tādēļ, ka Viņš izglābs Savu tautu no viņas grēkiem.”

Lasām tālāk Jesaju: „Un Viņš man piešķīra muti kā asu zobenu un mani paglabāja Savas rokas ēnā. Viņš izveidoja mani par spožu bultu, paglabāja mani Savā bultu somā.”

 Jesajas 49:2.

Pravietis pierakstīja pārsteidzošu tekstu. Šos vārdus nav iespējams izdomāt. Šos vārdus vajag sadzirdēt turklāt no pirmās personas, no Tās Personas, Kas cilvēku pasaulē atnāca pēc 700 gadiem. Lūk, Viņa vārdi, kurus Viņš teica pēc 700 gadiem:

„Nedomājiet, ka Es esmu nācis mieru atnest virs zemes; Es neesmu nācis atnest mieru, bet zobenu.”

 Mateja 10:34. 

Visu šo Ješua vārdu pravietisko nozīmi, ko pierakstīja pravietis, mēs varam izprast iedziļinoties „Atklāsmes grāmatā” 1. un 6. nodaļā.

„Un teica: „Tu esi Mans kalps, Israēl, kurā Es gribu parādīt Savu godību un gribu daudzināts būt.”

 Jesajas 49:3.

„Redzi, Tas ir Mans kalps, ko Es neatlaižu; Mans izredzētais, pie Viņa Manai dvēselei ir labpatika. Es liku Savu Garu uz Viņu, un Tas pasludinās tautām (pagāniem) tiesu.”

 Jesajas 42:1 un Mateja 12:18.

Atkal mēs redzam, ka Tanahs daudzās vietās atkārto svarīgākos pantus, lai tiem būtu apstiprinājums.

 „Es savukārt nodomāju: „Es velti esmu pūlējies, Es lieki un ne par ko esmu šķiedis savu spēku, tomēr Mana taisnība ir pie Tā Kunga (Jahve) un Mana alga Mana Dieva rokā.”

Jesajas 49:4.

„Tad Tas Kungs teica – Viņš, Kas Mani no mātes miesām izredzējis par Savu kalpu, lai Es atgrieztu pie Viņa Jēkabu un pulcinātu ap Viņu Israēlu – Es tiešām esmu pagodināts Tā Kunga acīs, un Mans Dievs ir Mans stiprums.”

Jesajas 49:5.

„Un tad Viņš teica: „Tas ir par maz, ka Tu esi mans kalps, lai atjaunotu Jēkaba ciltis un atvestu atpakaļ izglābtos Israēla bērnus. Nē! Es padaru Tevi arī par gaismu citām tautām (pagāniem), ka Tu būtu Manas pestīšanas nesējs līdz pasaules galam.”

Jesajas 49:6. 

Izlasot šo monologu – grēksūdzi, mēs lasītāji, kuriem ir Jaunās Derības Rakstu zināšanas, varam bez šaubām teikt: Ješua šeit runā par Sevi kā par Dieva gribas un uzticētā uzdevuma izpildītāju. Viss par ko Viņš runā, par ko raksta Viņa apustuļi, ir kā programma, kas izteikta šajos sešos pantos un pierakstīta caur pravieti Jesaju.

Ješua nes Toras gaismu, Ješua lūdz ticēt Viņam, darot tādus brīnumus, kas palīdzētu cilvēkiem noticēt, ka Viņš ir Mesija. Ješua māca savus mācekļus ar vienu vienīgo mērķi – izpildīt Tēva gribu.

Tagad ir vairāk saprotams, kāpēc Viņš sevi sauc par Dieva Dēlu. Visu ko Viņš dara, to dara aiz mīlestības uz Dievu. Ne piespiedu kārtā, bet labprātīgi, kā Persona, Kas ir atbildīga par saviem vārdiem un darbiem, kas apzinās Savas dzīves mērķi šeit uz zemes.

Ārsts Lūka stāsta par cilvēku vārdā Šimons, kas dzīvoja Jeruzālemē. Lūkas 2:25-32. Tas bija dievbijīgs cilvēks, kam bija atklāsme, ka viņš redzēs Visuaugstā Mesiju. „Tas Svētā Gara skubināts, nāca Templī, kad vecāki Ješua bērnu ienesa, lai izpildītu pie Viņa bauslības paražu (Toras priekšrakstu), tad, to uz savām rakām ņēmis, viņš Dievu teica un sacīja: „Kungs, lai nu Tavs kalps aiziet mierā, kā Tu esi sacījis; jo manas acis ir redzējušas Tavu pestīšanu (ivritā – ješua), ko Tu esi sataisījis visiem ļaudīm, gaismu apgaismot pagānus un par slavu saviem Israēla ļaudīm.” Šie vārdi ko pravietis ierakstīja Tanahā, tajā laikā bija daudzu dievbijīgu cilvēku domās. Bet Visuaugstais izvēlējās Šimonu, lai tas apliecinātu, ka Mesija piedzima Israēlā.

Lūk, Johanans dzird sava Rabbi vārdus:

„Man vēl ir citas avis, kas nav no šīs kūts; arī tās Man jāatved; arī viņas dzirdēs Manu balsi, un būs viens ganāms pulks un viens Gans.” 

 Jāņa 10:16.

Ješua pamāca savus mācekļus: „Bet jūs dabūsit spēku, kad Svētais Gars būs nācis pār jums, un būsit Mani liecinieki kā Jeruzālemē, tā visā Jūdejā un Samarijā un līdz pašam pasaules galam.”

 Apustuļu darbi 1:8.

Vēl Ješua pamāca rabbi Saulu: „Atvērt viņu acis, lai tie atgriežas no tumsas gaismā, no sātana varas pie Dieva, un ticībā uz Mani dabū grēku piedošanu un mantojumu svēto pulkā (ar Israēlu).”

Apustuļu darbi 26:18.

Šeit Apustulis Pāvils māca savus mācekļus:

„Tātad jūs tagad vairs neesat svešinieki un piedzīvotāji, bet vienas valsts pilsoņi ar svētajiem (ar Israēlu) un Dieva saime, nams, uzcelts uz apustuļu un praviešu pamata, kura stūra akmens ir Ješua Ha-Mašiah. Viņā visa celtne, kopā salaista, aug par svētu templi Tam Kungam.”

 Efeziešiem 2:19-21.

Tiešām, „visa celtne kopā salaista aug” kā sirdī, tā prātā, ja mūsu mācība „celta” uz stipra pamata – uz visiem Rakstiem – uz Tanahu un uz Jauno Derību. Jo nav iespējams pareizi apgaismot Jauno Derību bez pamatotām Tanaha zināšanām. Nav iespējams iegūt pareizas (patiesas) zināšanas par Ješua personību, bez Viņa iepazīšanas Tanahā. Nav iespējams „izlasīt” Jaunās Derības dziļumus, jo tie ir Tanahā, turklāt apustuļu dzimtajā valodā.

APSTUĻU MĀCĪBA JAUNAJĀ DERĪBĀ BALSTĪTA UZ TANAHU.

 

Apustuļi un pravieši

Pirmie

Pirmajiem vienmēr ir grūti. Sevišķi tad, ja šie pirmie ir Dieva sūtņi. Dievs sūta savus kalpus pie cilvēkiem. Pie cilvēkiem, kurus Dievs grib atbrīvot no tumsas varas. Tumsas vara ir visaptveroša. Tumsa ir visapkārt un tumsa iekšā. Pirmā svece pārauj šo tumsu, un apgaismo visu sev apkārt, tik daudz, cik viņa ir spējīga apgaismot, ap sevi esošo pasauli.

Pirmie ar savu parādīšanos apgaismo visu ap sevi, un gaisma, kas nāk no viņiem, deg īpaši spilgti gan viņu tiešā tuvumā, gan viņos pašos. Pirmajiem šī gaisma atnes prieku – neizsakāmu prieku, kuru viņi, pirmie, ienesa cilvēku dzīvēs, pie kuriem viņus sūtīja Dievs.

Pirmos šī gaisma un prieks var apžilbināt, tādā gadījumā viņiem sāk likties, ka viņu atnestā gaisma jau ir uzvarējusi tumsu. Tai brīdī pirmajiem liekas, ka gaismas uzvara pār tumsu ir jau pilnīga un pabeigta.

Bet, tas ir tikai cīņas sākums ar tumsu. Tumsa, ārējās gaismas apžilbināta, vienā mirklī atkāpjas, bet pēc kāda laika atgūstoties, organizē pretestību, izmantojot visus savus iekšējos resursus. Tumsa cilvēkā ir ļoti dzīvotspējīga un tā ir spējīga ilgstoši pretoties. Tikai tad pirmie sāk saprast, ka viņi ir uzvarējuši pirmo cīņu, bet priekšā stāv vēl ļoti smagas cīņas, un līdz pilnīgai uzvarai pār tumsu vēl ir ļoti tālu.

Šajā smagajā, nogurdinošajā cīņā pirmajiem ir ļoti grūti, jo pirmo vienmēr ir maz un viņi parasti šai cīņai atdod visus savus spēkus, un tāpēc nereti iet bojā. „Man šķiet, ka Dievs nolicis mūs, apustuļus, par pēdējiem, it kā nāvei nolemtus. Jo mēs esam kļuvuši par izsmieklu pasaulei, eņģeļiem un cilvēkiem.”

 1. Korintiešiem 4:9.  

Bet pēc tam izrādās, ka tumsa vēl ilgi nevar nomierināties, ka gaisma ielauzusies viņas īpašumos, un tādēļ cenšas nostiprināt savu īslaicīgo uzvaru, jo saprot, ka gaisma ir stiprāka par tumsu. Un tumsa zin, ka viņas uzvara ir īslaicīga, jo, kad gaismas kļūs vairāk, tā nenoturēsies. Tumsa, to zinot, cenšas paildzināt savu laiku. Tumsas dzīvības eliksīrs ir meli. Saka: „Meliem īsas kājas”. Bet kā tumsa baidās no Ješua un Viņa apustuļu gaismas! Meli ir izkropļojuši Ješua tēlu, viņa apustuļus un viņu mācību. Un viss tas turpinās tautu dzīvēs apmēram 2000 gadu. „Un es redzēju no pūķa mutes un no zvēra mutes un no viltus pravieša mutes iznākam trīs nešķīstus garus kā vardes; tie ir ļauni gari, kas dara brīnumus; tie aiziet pie visiem pasaules ķēniņiem, lai tos pulcinātu cīņai Dieva, Visuvaldītāja, lielajā dienā.”

Jāņa atkl. 16:13-14. 

Dieva Visuvaldītāja lielā diena

Tā ir Jom-Kipur diena. Daudzas tautas pieņēma Bībeli kā Dieva mācību, kā norādījumus taisnīgumam un dvēseles glābšanai. Bet tikai viena tauta pati ar savu dzīvi, ar savu vēsturi, ar savu kultūru apstiprina Dieva Vārdu. Dieva svētki – tie ir viņu svētki. Un šī tauta ir Israēla tauta. Pat trimdā, izdzīti no savas zemes, ebreji saglabāja derību ar Israēla Dievu, pildot Viņa nolikumus. Gribu atgādināt, ka Ješua ir nemainīgs Dieva Vārds.

„Bet desmitā diena šai pašā septītajā mēnesī lai jums ir salīdzināšanas diena; (izpirkšanas diena – krievu val. Bībelē) lai jums tad ir svēta sapulce un jūs savas dvēseles pakļaujiet nožēlai, un Tam Kungam pienesiet uguns upuri. Šinī dienā nestrādājiet nekādu darbu, jo tā ir salīdzināšanas diena, kad jūs tiekat salīdzināti Tā Kunga, sava Dieva, priekšā. Un ikviena dvēsele, kas tanī dienā nenožēlo grēkus, lai tiek izdeldēta no savas tautas vidus. Un ikviens, kas tanī dienā darīs kādu darbu, to Es izdeldēšu no Savas tautas vidus. Nekāds darbs lai netiek strādāts; tāds lai ir mūžīgs likums jūsu cilšu ciltīm visos jūsu mājokļos. Šī lai jums ir vissvētākā sabata diena, un nožēlā pazemojiet savas dvēseles; šī mēneša devītās dienas vakarā, no vakara līdz nākamam vakaram turiet savu sabatu!”

3. Mozus 23:27-32.  

Tas ir pierakstīts Dieva Vārds. Tā ir Viņa Tora, kas kļuvusi par miesu, tas ir par Cilvēku, – joprojām palika nemainīgs Dieva Vārds. „Mana mācība nav Manis paša, bet Tā, Kas Mani sūtījis.” Jāņa 7:16. Ješua neatnāca, lai atmestu, Viņš atnāca lai izpildītu! Viņš atnāca kā Gaisma „svešiniekam, kas turas pie Tā Kunga”. Piepildīt Tēva vārdu: Jesajas 56:4. „Jo tā saka Tas Kungs bezdzimuma ļaudīm: „Kas ievēro Manu sabatu, izvēlas to, pie kā Man labpatika, dara pēc Mana prāta un tur Manu derību!” Dieva uzticamais Dēls ir uzrakstītā Autors! Jom – Kipur – tā ir Viņa diena! Tā ir viņa atnākšanas diena. Tā ir Debesu Tēva noteiktā diena – Izpirkšanas Diena.

Tā ir lielā diena, ko gaida visi izpirktie. Tā ir diena, kad Dieva tiesas priekšā stāvēs pats ļaunums. Tā ir augšāmcelšanās diena. Saskaņā ar Atklāsmes gr. 20:4 un Daniēla 12:2: „Un daudzi no tiem, kas dus zemes pīšļos, uzmodīsies: citi mūžīgai dzīvībai, citi mūžīgam negodam un kaunam.” Lūk, tāpēc ļaunie gari, kas līdzīgi vardēm, ir jau izgājuši pie pasaules ķēniņiem, lai pulcinātu cīņai pret Dievu Visuvaldītāju un Viņa Svaidīto. Viņi baidās no šīs dienas, tāpēc ir to atcēluši savās mācībās. Bet daudzi no ticīgajiem nezin, ka Jom-Kipur – tā ir mūsu Kunga Ješua galvenā diena. Jo Ješua atnāca, lai Sevī savienotu Dieva tautu, bet ļaunie gari sadala avis, aizvedot tās no Ješua tautas.

Tāpēc es ļoti priecājos, kad izlasīju „Atklāsmes gr.”: „Priecājieties par to, debesis un svētie, apustuļi un pravieši, jo Dievs ir jūsu tiesu spriedis pār viņu.” Jņ. atkl. 18:20. Šis pants ir ļoti dzīvespriecīgs un pilns optimisma. Pirmkārt, šeit Raksti mums saka, ka apustuļi un pravieši ir dzīvi, dzīvi jau 2000 gadu. Otrkārt, viņi priecāsies par tiesu, pār lielo netikli, kas viņu dzīves laikā vēl nebija tik liela, bet jau darīja ļaunu, pavedinot pagānus, kas nāca pie apustuļu un praviešu ticības, un pie paša Ješua.

Mans Kalps 

„Eved”- vergs, gūsteknis, pavalstnieks, vasalis, kalps

„Eved Elohim”- Dieva kalps

 

Iepriekšējā nodaļā mēs saskārāmies ar šādu paradoksu. Tas, Kurš caur pravieti paziņoja Israēlam un visiem zemes iedzīvotājiem, ka mums dots DĒLS, Kuram Viņš, Tas Kungs Cebaots, dos „valstību”, un kuru sauks: Brīnums, Padoma Devējs, Varenais Dievs, Mūžīgais Tēvs un Miera Valdnieks – Tas, Kura „dedzīgums”, to visu paveiks, sauc DĒLU – Mans kalps. Tas šķiet dīvaini un prasa paskaidrojumus.

Var būt paklausība bez mīlestības, bet nevar būt mīlestība bez paklausības. Paklausība bez mīlestības – tā ir smaga nasta, jo viss, kas ir bez mīlestības, ir piespiedu kārtā. Kādi motīvi mudina cilvēku būt paklausīgam, kāda ir motivācija paklausībai bez mīlestības? Bailes vai mērķis. Tā ir vardarbība pret sevi. Vardarbība – tas ir brīvības antipods. Vardarbība – tā ir cilvēka apspiešana. „Jo bailēm ir mokas; kas baiļojas, nav sasniedzis pilnību mīlestībā.” 1. Jāņa 4:18. Te ir atbilde: DIEVA KALPS – NAV KALPS! Jo Dieva Gars neapspiež – Dieva Gars paceļ. „Tas Kungs ir Gars. Kur Tā Kunga Gars, tur ir brīvība.” 2. Kor. 3:17. 

Un tāpēc, kad mēs lasām Jesajas 49:1-6, mēs garā zinām, mēs ar sirdi dzirdam, ka Dieva Kalps nav nomākts, tieši otrādi, Viņš saka: „Es tiešām Esmu pagodināts Tā Kunga acīs, un Mans Dievs ir Mans Stiprums.” (5-tais pants).

Galvenais Dieva kalpa uzdevums – pagodināt Dievu 

„Dievu neviens nekad nav redzējis. Vienpiedzimušais Dēls, kas ir pie Tēva krūts, Tas mums Viņu ir darījis zināmu.” Jāņa 1:18. 

„Dievu nav redzējis neviens cilvēks no pasaules iesākuma, Vienīgais Dēls, Kas ir Tēva gurnā, – Tas Viņu ir pagodinājis.” Habrit Hahadaša. 1978. g.

„Neviens nekad nav redzējis Dievu, bet Vienīgais un neatkārtojamais Dēls, identiskais Dievam un Kas atrodas līdzās Tēvam – Viņš palīdz izprast Viņu.” Ebreju Jaunā Derība.

Ješua – Viņa būtības attēls

Ebrejiem 1:1-4

„Dievs vecos laikos daudzkārt un dažādi runājis caur praviešiem uz tēviem, šinīs pēdīgajās dienās uz mums ir runājis caur Dēlu, ko Viņš ir iecēlis par visu lietu mantinieku, caur ko Viņš arī pasauli radījis. Tas, būdams Viņa godības atspulgs un būtības attēls, nesdams visas lietas ar Savu spēcīgo vārdu un izpildījis šķīstīšanu no grēkiem, ir sēdies pie Majestātes labās rokas augstībā; ar to Viņš kļuvis tik daudz varenāks par eņģeļiem, cik daudz pārāku par tiem Viņš mantojis Vārdu.”

Šajos ebreju vēstules pantos mēs varam saredzēt Dieva Dēla raksturojošās desmit šķautnes: 1) Visu lietu mantinieks. 2) Ar Viņa palīdzību radīta zeme un debesis. 3) Viņa godības atspulgs. 4) Viņa būtības attēls. 5) Dieva Vārds. 6) Dieva spēcīgā varenība. 7) Ar Sevi izpildījis šķīstīšanu no grēkiem. 8) Atrodas pie Majestātes labās rokas augstībā. 9) Kļuvis varenāks par eņģeļiem. 10) Mantojis Vārdu, kas pārāks par eņģeļu vārdiem.

Man šķiet, ka šeit ir Dieva Dēla vispilnīgākais raksturojums Jaunās Derības grāmatā. Un šeit mums ir dota iespēja salīdzināt to ar iepriekš minēto raksturojumu no Tanaha, protams, nepilnīgu, jo Raksti ir neizsmeļami, bet dod mums priekšstatu par Glābēja tēlu Tanahā. Katra no šīm Dieva Dēla desmit šķautnēm ir izgaismota Tanahā, un daļēji pieminēta šajās piezīmēs. Un tā kā šo piezīmju galvenais mērķis un galvenais virziens – Dieva Vārds – Dievs, tad mēs vēlreiz atgriezīsimies tieši pie šīs šķautnes: Ješua – Dieva Vārds.

Dzīvības maize

„Tu esi skaistākais starp cilvēku bērniem, Tavas lūpas ir laipnības un mīlības pilnas, tāpēc Dievs tevi svētīs mūžīgi.”

 Psalms 45:3. 

„Taisnība būs Viņa gurnu josta un uzticība Viņa lielu aptinamā aukla.”

 Jesajas 11:5.

„Es Savu Garu likšu uz Viņu, un Viņš paziņos tautām tiesu.”

 Jesajas 42:1 (krievu val. Bībelē).

„Žēlastība un patiesība ir nākusi pasaulē caur Ješua Ha – Mašiahu.”

 Jāņa 1:17.

„Vārdi, ko Es jums runāju, ir Gars un dzīvība.”

 Jāņa 6:63.

„Ja jūs paliekat Manos vārdos, jūs patiesi esat Mani mācekļi, un jūs atzīsit patiesību, un patiesība darīs jūs brīvus.”

 Jāņa 8:31-32.

Cik brīnišķīgi ir Raksti! Cik skaidri un vienkārši izteikts Dieva Vārds! Cik saprotami runā Dievs! Cik ļoti mums vajadzīgi Viņa vārdi! Un cik piesardzīgi mums jāapietas ar Dieva Vārdu, pēc iespējas mazāk lietojot savus vārdus, lai nenodarītu pāri Dieva Vārdam. Ješua – Dieva Vārds, tāpēc arī sauc Sevi par Dieva Vārdu, jo ir atnācis lai darītu zināmu Dieva Vārdu.

„Es no Sevis nespēju darīt nekā. Kā Es dzirdu, tā Es spriežu, un Mans spriedums ir taisns, jo Es nemeklēju Savu gribu, bet Tā gribu, Kas Mani ir sūtījis.” Jāņa 5:30 „Mana mācība nav Manis paša, bet Tā, Kas Mani sūtījis.”

 Jāņa 7:16.

Jā! Johanans, pēdējais no apustuļiem, uzrakstīja ceturto evaņģēliju, lai pagodinātu Dieva Vārdu. Viņa Varenais Rabbi, Ješua, brīdināja viņu, ka cilvēki atkāpsies no Vārda un nezinās Dieva Vārdu. Apustuļi, saprata, cik bīstami ir pazaudēt Dieva Vārdu.

„Bet, kas Viņa vārdus tur, tanī patiesi Dieva mīlestībai ir kļuvusi pilnīga. No tā mēs noprotam, ka esam Viņā.”

 1. Jāņa 2:5.

„Ar to mums praviešu vārds kļūst jo stiprs, un jūs darāt labi, to vērā ņemdami kā sveci, kas spīd tumšā vietā, līdz  kamēr  uzausīs diena un rīta zvaigzne uzlēks jūsu sirdīs.”

 2. Pētera 1:19.

„Jo mēs nesamaitājam Dieva Vārdu, kā daudzi, bet sludinām dedzīgi, kā no Dieva, Dieva priekšā iekš Mesijas.”

 2. Korintiešiem 2:17. (krievu val. Bībelē).

„Bet mēs, atraisījušies no slepenām kauna lietām, nedzīvojam viltībā, nedz viltojam Dieva Vārdu, bet, pauzdami patiesību, nostājamies nevainojami katra cilvēka sirdsapziņai Dieva priekšā.”

2. Korintiešiem 4:2.

Tātad Jaunā Derība mums liecina, ka Varenā Rabbi mācekļi saudzīgi izturējās pret Dieva Vārdu. Un vai gan varēja būt savādāk. Un tomēr, pēc kādiem trīsdesmit gadiem, varbūt pat vēl mazāk, Ješua parāda Savam mīļotajam māceklim nākotnes ainas, kurās Johanans redz Dieva Vārdu asinīm slacītu un dzird:

„…Vārdu, kas Tam uzrakstīts, neviens nepazīst kā vien Viņš pats…”

 Jāņa atkl. 19:12.

Kur Tā Kunga Gars, tur ir brīvība 

Dieva Kalps un kalpība.

Vai kādā veidā ar Pāvila starpniecību nostājas pret Dievu

un Dieva Vārdu.

Vai divas derības un reliģijas gars, kas stāv pret Dieva Garu

 

Es gribu turpināt šo vienmēr aktuālo un mūsdienīgo tēmu: Dieva kalps un kalpība (Dieva vergs un verdzība – krievu val. Bībelē). Tā kā nav iespējama mīlestība bez paklausības, tad tikai brīvs cilvēks var būt paklausīgs Dieva Garam. Tas nozīmē, ka tikai brīvs cilvēks, kas mīl Dievu var saprast un pieņemt, ka no Dieva nevar nākt slikti baušļi vai slikta Tora, vai slikta derība, kas ved kalpībā (verdzībā). Dieva kalps to nesapratīs un nepieņems, jo viņš ir brīvs cilvēks.

Kā tādā gadījumā mēs varam izskaidrot daudziem ticīgajiem zināmo mācību par divām derībām: viena no tām ir vecā, kas ir tuvu iznīcībai, jo tā ir likuma derība un otru, jauno – Dieva mīlestības derību? Kāpēc pilnīgi nepatiesā gaismā tiek pasniegta šī mācība par divām derībām? Ješua mums māca: „…ikviens, kas Tēvu ir dzirdējis un no Viņa mācījies, nāk pie Manis.” Jāņa 6:44-45. (Par to jau lasījām iepriekš). Bez pirmās nav otrās, bez vecās nav jaunās. „Es jūs esmu sūtījis pļaut, kur jūs neesat strādājuši. Citi ir strādājuši, bet jūs esat nākuši viņu darbā.” Jāņa 4:38. Katrs cilvēks savā dzīvē ar Dievu iziet caur „veco”, lai sasniegtu „jauno”. No sākuma bauslis ir tavā priekšā, bet pēc tam ienāk sirdī. Tas ir garīgas personas attīstības process. Un tāpēc šobrīd rodas jautājums – kāpēc šīs mācības ir tik ilgi dzīvotspējīgas? Jo:

1) Ja dažādas derības nāk no vienas personas, tad šī persona liekas savāda un viņas rīcība ir grūti izskaidrojama no loģikas un taisnīguma viedokļa.

2) Ja derības nāk no dažādām personām, tad var secināt, ka ticīgajiem ir zināšanas par diviem dieviem, vai viņi pielūdz dažādus dievus. Vieni pielūdz labo dievu, kurš ir atcēlis ļaunā dieva likumus. Otrie pielūdz ļauno dievu, kurš ir izdevis ļaunus, nepilnīgus likumus Savai tautai.

3) Šie likumi ved cilvēkus pie lāsta un nāves, un tad šis ļaunais dievs nav dievs, bet gan cilvēku dvēseļu ienaidnieks. Un pats labākais, ko cilvēks var izdarīt – izmest gan šos likumus, gan šo dievu no savas sirds un no sava prāta, un pievērsties labajam dievam, kurš glābj visus, kas griežas pie viņa, bez jebkādiem noteikumiem. Vajag tikai savā sirds vientiesībā pieņemt šo labo dievu.

No kāda gara šie pretējie viedokļi? No Brīvības Gara? Tā kā šie secinājumi ir pilnīgi nepieņemami brīvam cilvēkam, kurš ir spējīgs mīlēt Israēla Dievu, Tanaha un Jaunās Derības Dievu, Derības, kuru Viņš slēdz caur Dieva Dēlu, starp citu, caur Kuru tika noslēgta arī Sinaja kalna derība, tad mums jāmeklē atbilde nevis balstoties uz mācībām, kaut arī ļoti izplatītām, bet gan Dieva Vārdā.

Laiku pa laikam man ar „pirkstu baksta” Galatiešiem 4:24 (4:22-31). Re, uzrakstīts! Jā uzrakstīts! Bet uzrakstīto jāprot izlasīt! Ar ko strīdas Pāvils? Ar Dievu vai skolotājiem no „mūsdienu” Jeruzālemes? Vai Dieva kalps Pāvils uzdrīkstējās „kaitināt” Dievu? Vai vaina ir derībās, vai tajā, kā saprot šīs derības? Vai Jauno derību nevar pārvērst „vecajā”, „aptinot” to ar reliģijas garu? Ja pieņemam priekšnosacījumu, ka viena Persona, Kuru mēs pazīstam kā Mīlestību, var „dzemdināt savus bērnus kalpībai”, noslēdzot ar viņiem derību, kas ved nāvē, tad tas, kas pēc šāda priekšnosacījuma traktē Rakstus, dara to ļoti drosmīgi, aizmirstot par savu atbildību Dieva priekšā. KUR TĀ KUNGA GARS – TUR BRĪVĪBA! Kur ir kalpības derība, tur NAV Dieva.  

Ja vārds dzīvo tevī

Kam raksti nes dzīvību? 2. Korintiešiem 2:15-16.

Vārda Gars

Dieva Vārds – Dievs! Mīlēt Vārdu – nozīmē mīlēt Dievu. Tā ir ābeces patiesība. Tad kāpēc, saskarsmē ar Vārdu, vienam cilvēkam acīs asaras un sirdī prieks, bet otrs paliek auksts, kā nedzīvs. Kāpēc? Bet Vārds ir Dieva iedvests. 2. Tim. 3:16-17. Tas nozīmē, ka Tas ir piepildīts ar dzīvo Dieva Garu. Tas savukārt nozīmē, ka Vārds visu redz, visu saprot, un jūt cilvēka attieksmi pret Viņu – pret Vārdu. Kad mēs mācāmies Vārdu – Viņš māca mūs. Viņš ir gudrāks par cilvēku, jo ir Dieva Vārds. Vārdā ir Ješua Gars, Mesijas Gars. Rom. 8:9. „…ja tikai Dieva Gars mīt jūsos…” (krievu val. Bībelē). Būsim uzmanīgi lasot pierakstīto Vārdu.

„Jo mēs esam Mesijas saldā smarža Dievam tiem, kas top izglābti, un tiem, kas pazūd. Vieniem nāves smarža uz nāvi, bet otriem dzīvības smarža uz dzīvību. Un kas šim darbam ir derīgs?”

2. Korintiešiem 2:15-16.

Atkal pilnīgi neparasta Rakstu vieta, kurai nepieciešama izskaidrošana. Vispār jāatzīmē, ka Jaunās Derības Rakstos, sevišķi vēstulēs, mācība balstās uz Toru. Un bieži vien tie ir secinājumi no Toras vai Tanaha praviešiem, kā arī vēstuļu autora, kurš zināja Tanahu, pamācošie slēdzieni. Katru secinājumu vajag pārdomāt, un tas ir apgrūtinoši bez attiecīgo Rakstu vietu zināšanas.   

Izmantot secinājumus par aksiomu ir bīstami, jo bieži vien ticīgie, kas nepārzina Tanahu nonāk pie pilnīgi pretējiem spriedumiem. Tāpēc labāk iedziļināties Tanahā, no kurienes arī apustuļi smēlās gudrību, kurā dalījās ar saviem mācekļiem. Piemēram, Pāvils raksta vēstulē tesaloniķiešiem,

„Vai jūs neatceraties, ka es par to jums esmu runājis, vēl pie jums būdams?”

2. Tesaloniķiešiem 2:5.

Tie, kas dzīvoja pirms 2000 gadiem, iespējams, atcerējās. Bet mēs? (runa iet par vēstules ceturto pantu). Jo apustuļi taču mācīja atbildes meklēt Tanahā vai Rakstos.

Nezinot Tanahu – šo vēstuļu un evaņģēliju pamatu, var nepareizi iztulkot „Jaunā Derībā” uzrakstīto, kas praktiski arī notika kristiešu teoloģijā. Cilvēks ir subjekts, un viņa domas ir subjektīvas. Jūs teiksiet: „Bet Svētais Gars?” Dieva Garam ir jāpaklausa, un turklāt no Viņa ir Tanaha raksti: „Visi Raksti ir Dieva iedvesti…” Ja tevī ir Dieva Gars, tad arī tev Tanahā ir rakstīts! Garam, kurš ir tevī, ir nepieciešami vārdi, kas ir Tanahā.

Lūk, arī mūsu apskatāmā Rakstu vieta no 2. Kor. 2:14-17 lakoniski, kā mēdz būt vēstulēs, un to ir nepieciešams pārdomāt. Kas ir rakstīts četrpadsmitā pantā? Pats Dievs dod apustuļiem priecāties Mesijā, un Viņš, Dievs, izplata atziņu par Sevi. Kā? Kādā veidā? Ar Dieva Kalpa Pāvila starpniecību, kurš izskaidro Rakstus. Tātad: Ar Rakstiem! Un tālāk 15-ais un 16-ais pants: Šī atziņa, ko Dievs izplata par Sevi, vieniem nes dzīvību, bet otriem „nāves smaržu uz nāvi.” Un ko tas nozīmē: „Kas šim darbam ir derīgs?” Vai nav taisnība Šimonam (Pēterim), kas saka:

„Tā viņš runā par šīm lietām visās vēstulēs, kurās ir kas grūti saprotams”. Un patiešām „…ko nemācītie un nenostiprinātie ļaudis sagroza, tāpat, kā arī citus rakstus, sev par pazušanu.”

 2. Pētera 3:16.

Uzrakstīts tas ir gandrīz pirms 2000 gadiem, bet cik aktuāli! TĀDA NOZĪME IR RASTIEM. TĀDA NOZĪME IR DIEVA VĀRDAM, KAS IR JEŠUA!

Un tomēr! Ko nozīmē Pāvila teiktais: Kas šim darbam derīgs? Atbildi es saņēmu, lasot šo pantu ivritā. Ivritā šajā tekstā ir lietots rets vārds: „kehuna”. Kohen – tas ir svētkalpotājs. Kehuna – tas ir svētkalpotāja amats, svētkalpotāja kalpošana. Pāvils runā par īpašu spēju būt par svētkalpotāju. Un tam ir apstiprinājums Rakstos.

„Un Tu esi padarījis viņus mūsu Dievam par ķēniņiem un svētkalpotājiem (krievu val. Bībelē), kas valdīs pār visu zemi.”

Jāņa atkl. 5:10.

Šeit mēs varam atcerēties Jēkabu, kuram bija nepieciešama pirmdzimtība, strīdā ar Ēzavu, kurš neievēroja (nicināja) savu pirmdzimtību. Un kas šim darbam ir derīgs? Visuaugstais atdeva pirmdzimtību Jēkabam.

„Mana dvēsele ilgojas pēc Tavas palīdzības, es paļaujos uz Taviem vārdiem.”

Psalms 119:81.

Tātad, atbilde: GARA VIENOTĪBA AR RAKSTIEM NES DZĪVĪBU.

Uz apustuļu un praviešu pamata

„Nams, uzcelts uz apustuļu un praviešu pamata, kura stūrakmens ir Ješua Ha-Mašiah. Viņā visa celtne, kopā salaista, aug par svētu templi Tam Kungam.”

 Efeziešiem 2:20-21.

Nenoliedzami, apustuļu mācība balstās uz Tanaha stingrā pamata. Apustuļiem nebija cita pamata un nevarēja būt. Viņiem nebija no kā izvēlēties, bet tas, kas viņiem bija, tas bija pilnīgi pietiekami viņu ticības nostiprināšanai.

Viņu ticība nostiprinājās uz vēsturisku faktu – Ješua nāvi un augšāmcelšanos, un uz Tanahu, kas ar Viņu tik plaši un uzskatāmi iepazīstina, kā mēs par to jau pārliecinājāmies. Savu ticību Šauls (Pāvils), ļoti īsi, bet precīzi izsaka vēstulē Titam: „Pāvils, Dieva kalps un Ješua Ha-Mašiah apustulis pēc Dieva izredzēto ticības un patiesības atziņas, kas saskan ar dievbijību.”

Titam 1:1.

Vēl vēlos pieminēt tulkojumu no ivrita:

„No Šaula, Dieva kalpa un Ješua Ha-Mašiah sūtņa, pēc Dieva izredzēto ticības un patiesību atzinušiem, izredzētajiem skatīt Debesis.”

Titam 1:1.

Viņiem patiešām, „Ješua Ha-Mašiah bija par stūrakmeni”. Viņš bija viņu sirdīs, atmiņā un Rakstos (Tanahā). Apustuļu mācība bija balstīta uz PATIESĪBU, kas ir Ješua – Dievs un Ješua – Cilvēks. Iespējams, ka tas ir pilnīgi neizskaidrojams brīnums, bet tas ir Visuaugstā apsolītais brīnums un ir ierakstīts Rakstos. Jesajas 9:5: „Viņa Vārds ir Brīnums…” Tāpēc uz šo brīnumu ir jāskatās nopietni, jo tas ir Dieva Vārds.

Pamatakmens ir likts Ciānā

Pats Ješua bija viņu ticības stūrakmens – Jūdu ticības ar Jūdu Ķēniņu. Viņi turējās pie Viņa „lielā uzdevuma”, un pie Dieva Vārda, Kas ir Viņš Pats.

„Tādēļ saka Dievs Tas Kungs: „Lūk, Es lieku Ciānas pamatā akmeni, pārbaudītu akmeni, stūrakmeni, dārgakmeni, stipri nostiprinātu: kas uz viņu tic, nepaliks kaunā!”

Jesajas 28:16 (krievu val. Bībelē).

Tas nozīmē, ka uz tā pamata, uz kura balstījās Israēla ticība, balstījās arī apustuļu ticība, un Visuaugstais šajā pamatā ielika pārbaudītu akmeni. Agrāk pārbaudītu. Pārbaudītu, arī pie Sinaja derības noslēgšanas ar Israēlu. Lūk, kāpēc Ješua bija jāatved arī „citas avis” (Jāņa 10:16), lūk, kāpēc apustuļi veda avis (āžus neatvedīsi) savā ticībā,

„…kurā atklājas noslēpums, kas mūžiem bijis neizpausts, bet tagad darīts zināms un ar praviešu rakstiem uz Dieva pavēli sludināts visām tautām, lai tās pakļautu ticībai.”  

Romiešiem 16:25-26.

Un vēl: „Jo es iedrošinos stāstīt tikai par to, ko Mesija darījis caur mani, gan vārdos, gan darbos, vezdams pie ticības citas tautas.”

Romiešiem 15:18.

Viņi gāja uz jūdu ticību, kam stūrakmens bija Israēla Mesija, un tāpēc sevi sauca par jūdiem. Bet viņi atdalīja sevi no jūdu ticības pārstāvjiem, kas nepieņēma Israēla Mesiju. Lūk, ko rakstīja Aleksandrs Meņa grāmatā „Apokalipsis” 59. lpp. „Un tāpēc šos ticīgos sauca vienkārši – atlikums, kas veltīts Dievam. Mēs mācekļi, mēs veltītie, tas ir svētie „kadoš”. Tā kā viņi tad pārsvarā bija jūdi, tad arī sauca sevi par jūdiem. Vārds „kristieši” radās vēlāk, kā iesauka no citu ticību pārstāvjiem.”

Kamēr citu tautu pārstāvji nāca uz „veltīto” ticību un sauca sevi par „jūdiem”, daudzo problēmu dēļ, kas bija saistītas ar iziešanu no savas vides, no savas kultūras, viņi bija atdalīti no galvenajām briesmām, kas draudēja to ticībai, „kas bija iemīlējuši Viņa parādīšanos”.

Apkārtējā pasaule, vide, atdalīja viņus no sevis, un viņi kļuva par „atdalītajiem” Dievam. Apustuļu vēstules to apstiprina:

„Jo pietiek, ka pagājušajā laikā ir izpildīta pagānu griba, kad esat dzīvojuši baudās, kārībās, vīna skurbumā, dzīrēs un nosodāmā elku kalpībā. Par to viņi brīnās, ka jūs nepeldat līdzi tanī pašā posta dzīves straumē, un zaimo jūs.”

 1. Pētera 4:3-4.

„Tāpēc lai neviens jūs netiesā ēdienu un dzērienu dēļ vai sakarā ar svētkiem, jauno mēnesi vai sabatu. Šīs lietas ir nākamo lietu ēna, bet miesa pieder Mesijam.”

 Kolosiešiem 2:16-17.

„Tā jūs, brāļi, esat sākuši staigāt to Dieva draudžu pēdās, kas apliecina Mesiju Ješua Jūdejā, jo jūs tāpat esat cietuši no saviem ciltsbrāļiem kā viņi no jūdiem.” (no Jūdejas iedzīvotājiem – ivritā)

1. Tesaloniķiešiem 2:14.

Tātad, tās bija draudzes, kas bija līdzīgas mūsdienu mesiāniskajām draudzēm. Tādām draudzēm bija apustuļu mācība. Bet apustuļu mācībai „bija” pats Ješua Ha-Mašiah. (Pāvils raksta Rom. 15:18, ka Pats Mesija caur Pāvilu pakļāva pagānus ticībai – krievu val.Bībelē).

Galvenās briesmas – pazaudēt zem sevis pamatu. Visuaugstais Dievs ielika ŠO akmeni Ciānas pamatā.

 

Daudzi nāks Manā vārdā 

Galvenās briesmas, par kurām brīdina Ješua:

„Pielūkojiet, ka neviens jūs nepieviļ. Jo tad daudzi nāks Manā Vārdā un sacīs: Es esmu Mesija – un tie pievils daudzus. Jo uzstāsies viltus mesijas un viltus pravieši un darīs lielas zīmes un brīnumus, lai pieviltu, ja iespējams, arī izredzētos.”

 Mateja 24:4-5;24.

 

Galvenās briesmas, par kurām brīdināja

un šodien brīdina apustuļi

„Bet ir arī bijuši tautā (jūdu tautā) viltus pravieši, kā arī jūsu starpā būs viltus mācītāji, kas paslepen ienesīs aplamas posta mācības, noliegdami pat To Kungu, kas viņus atpircis, un tā sagatavos sev drīzu pazušanu. Daudzi sekos viņu baudu dzīvei, viņu dēļ patiesības ceļš tiks zaimots.”

2. Pētera 2:1-2.

„Mīļie, neticiet katram garam, bet pārbaudiet garus, vai viņi ir no Dieva, jo daudz viltus pravieši ir izgājuši pasaulē. No tā atzīstiet Dieva Garu: ikviens gars, kas apliecina Ješua Ha-Mašiah miesā nākušu, ir no Dieva. Un ikviens gars, kas neapliecina Ješua, nav no Dieva, tas ir antikrista gars, par ko jūs esat dzirdējuši, ka viņš nāks; tas jau tagad ir pasaulē.”

1. Jāņa 4:1-3.

„Bet es baidos, ka čūska, kas ar savu viltību piekrāpa Ievu, tāpat nesamaitā arī jūsu domas un nenovērš no vienkāršības un skaidrības, kas ir Mesijā. Bet ja kāds nāk un sludina citu Ješua, ne to, ko mēs esam sludinājuši, jeb ja jūs dabūjat citu garu, ne to, ko jūs esat saņēmuši, jeb citu evaņģēliju, ne to ko esat pieņēmuši, tad jūs to labprāt ciešat.”         

      2. Korintiešiem 11:3-4.

„Bet, ja arī mēs vai kāds eņģelis no debesīm jums sludinātu citu evaņģēliju nekā to, ko esam jums pasludinājuši, lāsts pār to! Kā jums jau agrāk esam sacījuši, tā arī tagad vēlreiz saku: ja kāds jums sludina citu evaņģēliju nekā to, ko jūs esat saņēmuši, lāsts pār to.”

 Galatiešiem 1:8-9.

„Un ar visādu nepatiesību pavedina bojā ejošos par to, ka tie nav pieņēmuši patiesības mīlestību savai glābšanai. Un par to Dievs tiem sūtīs maldu darbību, tā, ka viņi ticēs meliem, lai sodīti tiek visi, kas nenoticēja patiesībai, bet iemīlēja nepatiesību.”

2. Tesaloniķiešiem 2:10-12 (krievu val.Bībelē).

Tātad, mēs lasām un redzam, ka apustuļi uztraucas par saviem mācekļiem un brīdina tos par iespēju novirzīties no savas glābšanas. Kur ir problēmas sakne? Par ko uztraucas apustuļi? Šimons izsaka savas domas kā pravietojumu un norāda uz problēmas sakni: viltus mācītāji, Pāvils saka, piekrāpj, pavedina. Johanans māca izšķirt garus.

„Vai tas ir iespējams? Bet Dieva Gars mūsos – vai Viņš neizšķir?” Dieva Gars izšķir, bet mūsu gribu neapspiež un neatņem mums izvēles brīvību. Bet vai pats Ješua Ha-Mašiah ir mūsu „stūrakmens”, un vai balstāmies uz apustuļu un praviešu pamata? Vai neesam pazaudējuši ticības pamatu? Vai neesam nostājušies uz cita pamata?

Pat tie, pirmie no citām tautām, kas atnāca jūdu ticībā, un kuriem vēl nebija stingru aizspriedumu pret šo ticību, saņēma maldu garu, par ko mums šodien paziņo Johanans. Viņi bija tie, kurus vēl neviens nemācīja nostatīt „Jauno derību” pret „Veco derību”, tā vienkāršā iemesla dēļ, ka vēl nemaz nebija tā saucamās „jaunās” un arī tā saucamās „vecās”. Bet bija Tanahs – ebreju Svētie Raksti, kuri „ir Dieva iedvesti un ir noderīgi mācībai, vainas pierādīšanai, labošanai, audzināšanai taisnībā.”

 2. Timotejam 3:16.

Informācija nezinātājiem: „Vēstules Ebrejiem” autors (Ebr. 8:13) terminu „vecā” lieto attiecībā uz derību, bet ne uz rakstiem, kuri ir mūžīgi un vienmēr jauni, jo pastāvīgi atjauno mūsu prātu, izmainot mūs. Termins „Vecā Derība” attiecībā uz Tanahu radās 100 gadus vēlāk:

„Liekas, ka Miletam no Sardisas pieder gods būt par pirmo, kas lieto terminu „Vecā Derība”, attiecinot to uz Bībeli… Irenijs un Milets rakstīja starp 160 un 190 gadu pēc K. dzimšanas, vairāk nekā gadsimtu pēc evaņģēliju notikumiem.”

 D. Grubers „Baznīca un Jūdi”, 6.lpp.

Apustuļiem Svētie Raksti nebija un arī nevarēja būt veci. Tanahs bija vienīgā, cienīgā un pilnīgā grāmata mācītājiem un mācekļiem – mācību grāmata dzīvei. „Tāpēc ikkatrs rakstu mācītājs, mācīts Debesu Valstībai, ir līdzīgs nama kungam, kas izdod no sava krājuma jaunas un vecas lietas.”

 Mateja 13:52.

Ješua vārdi! Maldu gars – pirmkārt tas ir gaismas trūkums, Rakstu nezināšanas vai nesaprašanas rezultāts. Problēmas sakne: „viltus mācītāji”. No kurienes rodas „viltus mācītāji”? Atbildi saņēmām iepriekšējā nodaļā. Atcerēsimies Pāvila vārdus: „Un kas šim darbam derīgs?” Objektīvi tā ir nespēja būt par svētkalpotāju. Nespēja pieņemt Vārdu vai citi iemesli, kas aizved no Dieva Vārda patiesības (piemēram: reliģijas gars apspiež patiesības Garu ar nepatiesību). Vai ir šodien tādi mācītāji? Bet ir taču aizvietošanas teoloģija.

Dereks Prinss savā grāmatā „Viņi izdzīs dēmonus” 2000. gadā pētot šo jautājumu, raksta: „Loģisks jautājums: vai šodienas baznīcās ir mācītāji, kas sludina „citu Jēzu”. Atbilde šāda: protams, jā!” 187. lpp.

Jaunās Derības raksti norāda mums uz divām ticīgo grupām, kuras var nosacīti saukt – upuri un āži (stūrgalvīgie). Par „upuriem” var kļūt izredzētie, bet pieviltie, kas pazaudējuši ticības pamatu Patiesajam. Un uz viņiem attiecas vārdi Pāvila vēstulē 2. Kor. 11:4. Atgriezīsimies atkal pie Dereka Prinsa:

„…mēs redzam, ka Pāvila brīdinājumu var sadalīt trijās daļās. Pirmā – viltus mācība par „citu Jēzu”. Otrā – tie, kas pieņem šo viltus mācību, „saņem citu garu”. Un trešā – viņi pieņem „citu evaņģēliju”.” 186. lpp.

Piebildīšu no sevis: tas, kas saņem citu garu, ne Patiesības Garu, ne Rakstu Garu, vairs nevar un arī negrib iedziļināties Rakstos. Tas attiecas uz upuriem, izredzētiem, bet pieviltiem. Un vēl:

„Kristieši ir slikti pasargāti no šāda veida pievilšanām, daļēji tāpēc, ka lielākai daļai mūsdienu sprediķu doktrinārie uzsvari tiek likti nepareizi. Tie uzliek neproporcionālu stresu uz vienu vienīgu, vienreizēju pārdzīvojumu, bet nekad nemāca cilvēkus par pārmaiņām, kādas šiem pārdzīvojumiem ir jārada viņu dzīvēs, tas ir par vienīgo, kas parādīs šo pārdzīvojumu vērtību.”

 188. lpp. D. Prinss „Viņi izdzīs dēmonus” 2000. g.

Kas attiecas uz stūrgalvīgajiem (āžiem, Mateja 25:32-33), „kas nav pieņēmuši patiesības garu savai glābšanai” (2. Tes. 2:10), tad viņi var atrasties starp tiem, kas brīnīsies (Jņ. atkl. 17:8), jo par viņiem raksta pravietis:

„Tā jums visa atklāsme kļuvusi kā aizzīmogotas grāmatas vārdi, ko sniedz lasīt pratējam un saka: lasi to! Un viņš atbild: es nevaru to lasīt, jo tā ir aizzīmogota!”

 Jesajas 29:11.

Vai atkāpšanās ir notikusi

Mēs runāsim par atkāpšanos no Dieva Vārda – no Ješua. Jo šajā vārdā ir viss. Tā ir atkāpšanās no ticības, no Dieva, no dzīvības, no gudrības. Kā raksta Pāvils 2. Tes. 2:3: „…jo papriekšu nāks atkāpšanās…” (krievu val. Bībelē). Tas nozīmē, ka atkāpšanās noteikti būs! Jo viss notiek pēc Visuaugstā gribas. Jo ir rakstīts: „…Es radīju arī postītāju, kas tos saposta.” Jes. 54:16. Tātad, tas ir nepieciešams, tajā ir virzība uz dzīvi. Tas nozīmē, ka garīgajā pasaulē tas ir jau noticis, jo Dievs visu rada SAVA VĀRDA spēkā.

„Redzi, TĀ KUNGA VĀRDS (!) nāk šurpu no tālienes, Viņa dusmas kvēlo, liels ir Viņa saviļņojums, Viņa lūpas ir pilnas bardzības, un Viņa mēle kā postīga uguns. Viņa elpa ir kā plūstoša straume, kas sniedzas līdz kaklam, lai sijātu tautas nāves sietā un liktu tautām viltus iemauktus mutē, aiz kuriem Viņš tad tās trenkātu un dzenātu.”

 Jesajas 30:27-28.

Bet pie mums, cilvēku pasaulē, vai atkāpšanās ir JAU notikusi? Un, ja jā, tad kad un kur? Jo mēs dzīvojam laikā un telpā. Jautājums retorisks. Apustuļi saka: jā, notikusi. Divi apustuļi, Johanans un Pāvils pirmā gadsimta otrajā pusē paziņo, ka atkāpšanās no Ješua, no Dieva Vārda ir notikusi.

Lūk, Johanana paziņojums: „…tas ir antikrista gars, par ko jūs esat dzirdējuši, ka viņš nāks; tas jau tagad ir pasaulē.”

 1. Jāņa 4:3.

„Bērniņi, ir pēdējā stunda, un, kā jūs esat dzirdējuši, ka nāk antikrists, tā jau tagad daudzi antikristi ir cēlušies; no tā mēs noprotam, ka ir pēdējā stunda. No mums viņi ir izgājuši, bet viņi nav bijuši mūsējie, jo, ja tie būtu bijuši mūsējie, tie būtu pie mums palikuši, bet viņi nav pie mums palikuši, lai atklātos, ka viņi nav visi mūsējie.”

 1. Jāņa 2:18-19.

„Jo daudzi maldinātāji ir izgājuši (jau izgājuši) pasaulē; kas neapliecina miesā nākušo Ješua Ha-Mašiahu, TAS ir maldinātājs un antikrists (krievu tulk. „…tāds CILVĒKS ir maldinātājs un antikrists.”)

 2. Jāņa 1:7.

Lūk, apustuļa Pāvila paziņojums: „Tagad jūs zināt, kas viņam šobrīd traucē, lai viņš varētu atklāties noliktajā laikā. Jo atkāpšanās no Toras jau darbojas slepenībā, bet tā būs apslēpta tikai tik ilgi, kamēr netiks paņemts prom kavēklis. Tad atklāsies tas, kurš sevī iemiesojis atkāpšanos no Toras, tas, kuru Kungs Ješua nonāvēs ar Savas mutes elpu un iznīcinās ar Savas slavas atnākšanu.” (tulk. no D. Sterna „Ebreju Jaunā Derība”)

 2. Tesaloniķiešiem 2:6-8.

Ļoti sarežģīta rakstu vieta. Nav vienkārši šeit izprast Pāvilu. „…jo atkāpšanās no Toras jau darbojas slepenībā…” Slepenībā – tas ir slepeni. Likuma neievērotāju domās un sirdīs. Kāpēc slepenībā? Traucē! Kas traucē? Vide. Svētums. Svēto draudze, kas savalda, kas neļauj likuma pārkāpējam parādīties atklāti. Tikko kā šī barjera tiks nojaukta – likuma neievērotājs parādīsies. Lūk, piemērs:

Mūsu ēras 198. gadā Kesarijā notika kristiešu kongress, pirmo reizi bez ebreju ticīgajiem, un pieņēma lēmumu izmainīt Pesah svētku svinēšanas laiku. Tas bija attiecību saraušanas akts (aiziešana no „Israēla sabiedrības, draudzes”, pēc Pāvila Ef. 2:12), tas bija aiziešanas akts no Rakstiem, no Toras, tas bija atkāpšanās akts no iemiesotā Dieva Vārda – no Ješua. Radās labvēlīga vide likuma neievērotājam, un viņš atklājās, viņu nekas vairs neatturēja, jo Dievu viņš nebīstas un Dieva Vārds viņu neattur.

„Tad atklāsies tas, kurš sevī iemiesojis atkāpšanos no Toras.” (D. Sterna „Ebreju jaunā derība”). Lūk, likuma neievērotājs ir atklājies. Lūk, ceļš, pa kuru aizgāja cilvēki – lūk, viņu izvēle. Pāvils norāda arī uz šī ceļa beigām: „Tas, kuru Kungs Ješua nonāvēs ar Savas mutes elpu un iznīcinās ar Savas slavas atnākšanu.”

 

Pirmkristietības dokuments

No priekšvārda apustulisko vīru rakstiem:

„…apustulisko vīru rakstu nodalīšana atsevišķā grupā nenotika uzreiz. Vispirms bija periods, kad šīm grāmatām Baznīcā bija liela autoritāte un tās bija cieši blakus Sv. Rakstiem. Klimenta un Varnavas vēstules, Jermas grāmata „Gans” un citu apustulisko vīru grāmatas bija iekļautas Jaunās Derības grāmatu sarakstā. Tam tika darīts gals 4-tajā gadsimtā, kad tika galīgi noteikts Jaunās Derības kanons. Grāmatas, kuras netika iekļautas kanonā, sāka ātri zaudēt lasītājus. Interese par šīm grāmatām sāka zust, pirmkārt, jau tāpēc, ka Konstantīna laika Baznīcas vēsturiskā realitāte ļoti atšķīrās no tās, kas bija aprakstīta pirmā gadsimta kristiešu grāmatās. Dieva vārda sludinātāju uzmanība atgriezās pie tiem tikai jaunajā laikā, kad protestantu lozungs „atgriezties pie pirmkristietības” piespieda kā viņus, tā viņu oponentus, sākt nopietni pētīt apustuļu laiku.

Tagad šie pirmkristietības nenovērtējamie, dārgie dokumenti tiek pētīti no dažādiem viedokļiem. Pie apustulisko vīru rakstiem pieskaitāma, pirmkārt, jau anonīmā „12 Apustuļu mācība”, kas tiek saukta arī kā Didahe, pēc pirmā vārda grieķu tekstā. Šis pirmais kristīgās mācības sakopojums tapa pakāpeniski, pirmā gadsimta garumā un tā beigās tika pabeigts.”

DIDAHE, DIVPADSMIT APUSTUĻU MĀCĪBA, „...ieņem sevišķu vietu kristiešu rakstos, tā, var teikt, atrodas starp jaunās derības kanona grāmatām un apustulisko vīru grāmatām. Aleksandrijas Kliments (ap 200. g.) un Origens (ap 250. g.) citē Didahē starp tām grāmatām, kuras lasa baznīcā ticības stiprināšanai, kaut arī tā nav iekļauta Bībeles kanonā (šajā grupā viņš ieskaita arī Sālamana Gudrības grāmatu un Jēzus Sīraha dēla gudrības grāmatu, Esteres grāmatu, Judītes grāmatu, Tobijas grāmatu, kā arī Jermas grāmatu „Gans”). Tomēr šī paša gadsimta lielākais Bībeles pētnieks Kesarijas bīskaps Jevsevijs pieskaita Didahē pie Jaunās Derības apokrifiem. Viņam seko arī citi pētnieki, atstājot Didahē, labākajā gadījumā, „pretrunīgas”, strīdīgas grāmatas statusā, attiecībā uz kanonu. Tieši ceturtajā gadsimtā galīgi tika noteikts Sv. Rakstu kanons un līdz ar to visu apustulisko vīru raksti no „puskanoniskajiem” atvirzās otrajā un trešajā plānā, un pavisam drīz tiek nodoti aizmirstībai.”<