Analoģija

7. Nodaļa 

Analoģija 

Sagādāsim sev vārdu

Šajos vārdos ir lepnība. Šajos vārdos ir nesamierināšanās. Šajos vārdos ir patvaļa. Šajos vārdos ir mūsu cilvēcīgais „Es”. Šajos vārdos ir visas cilvēces nelaimes, ļaunums, bēdas, sāpes, bailes, asinis, nāve. Un visu to var izteikt ar vienu vārdu: PROTESTS. Protests pret Dievu. Protests pret nākošo no augšienes DIEVA VĀRDU.

„Kas jūsu starpā ir gudrs un sapratīgs, tas lai, pareizi dzīvodams, uzrāda savus darbus darītus gudrā lēnprātībā. Bet, ja jums sirdī ir rūgta skaudība un ķilda, tad nelielieties un nemelojiet pret patiesību. Tāda gudrība nenāk no augšienes, bet tā ir pasaulīga, tā nav dievišķa, bet dēmoniska.”

Jēkaba 3:13-15 (nerediģētās Bībeles teksts).

Tas arī ir „cits gars”. Cits, kas atšķiras no Dieva Gara. „Cits gars” dzimst cilvēka galvā no tā, kas teica: „kaut arī teica Dievs…” Tas ir Toras tulkojums. Toras vārdus „af ki” var iztulkot: „neskatoties uz to, ka teica Dievs…” vai „pat, ja teica Dievs…” Iedīgļi rodas„nepaklausības bērnos, pēc gara, gaisa valsts valdnieka gribas…” Kaut arī teica Dievs, bet… Šajā frāzē ir zināšanas par Dieva teikto un patvaļība.

Nimrods – tas nozīmē sadumposimies

Darbības vārds „limrod” – nozīmē dumpoties, sacelties. Vārds Nimrods nozīmē – sadumposimies.

„Kušs dzemdināja Nimrodu; tas sāka varoņu gaitas zemes virsū. Viņš bija varonīgs mednieks Tā Kunga priekšā, kādēļ tiek sacīts: kā Nimrods, tik varens mednieks Tā Kunga priekšā.”

 1. Mozus 10:8-9.

Nimrods bija cilvēku dvēseļu mednieks – būdams apveltīts ar izcilu oratora talantu, viņš savaldzināja cilvēku prātus un pamudināja viņus uz dumpi pret Visuaugsto.

Zinot, ka atrodas Visuaugstā „acu priekšā”, Nimrods tīšām darīja visu, lai sadusmotu Visuaugsto. Nimroda vārds iegāja parunā, ar viņu salīdzināja negodīgus cilvēkus, kas zina Visuaugstā norādījumus, bet tīšu prātu tos pārkāpj.        

Toras komentāri: Sforno, Ramban, Raši, Maļbim, Ābrahāms ibn Ezra.  

Tādā veidā Tora mums atklāj pirmo no cilvēkiem, kas aicināja sacelties pret Visuaugsto un celt Bābeles torni. Viņš bija šī dumpja uzsācējs uz Zemes. Tātad, cilvēki, kuriem bija viena valoda, kas nozīmē domu vienotību, neskatoties uz to, ka bija iepazinuši Dieva Vārdu, sacēlās pret Dievu. Un mums, šodien dzīvojošiem ir pamācoši izpētīt un saprast, kāds bija viņu vienotības pamudinošais motīvs, un kā Visuaugstais sodīja šo cilvēku paaudzi par vēlēšanos atbrīvoties no pārvaldes, kas nāk no augšienes un „sagādāt sev vārdu”.  

Visai pasaulei toreiz bija viena mēle un vienāda valoda

1. Mozus 11:1

„Starp cilvēkiem valdīja uzskatu un centienu vienotība. Valdīja uzskats, ka Ūdensplūdi nebija sods, bet gan pilnīgi dabiska parādība, kas notiek reizi 1656 gados ( bija zināms, ka tieši tik gadu bija pagājis no pasaules radīšanas līdz Ūdensplūdiem) – tā, ka augstais tornis cilvēkiem šķita par glābšanas līdzekli no nākošajiem Ūdensplūdiem.

Bet tie, kas atzina Visuaugstā varenību, tomēr uzskatīja, ka cilvēks, dziļi izzinot dabas noslēpumus, ir spējīgs atbrīvoties no Visuaugstā varas un no baušļu nastas, ko Viņš devis cilvēcei. Tādiem cilvēkiem torņa celtniecība bija kā cilvēka neatkarības pierādījums no Visuaugstā gribas un izaicinājums, sava veida kara pieteikšana Debesīm.

Šī „vienotība” tomēr bija tikai ārēja un balstījās tikai uz kopīgiem centieniem. To nevar salīdzināt ar ebreju vienotību, kas balstīta uz svētumu un savstarpēju mīlestību – līdzīgi tam, kā nevar salīdzināt mirušu ķermeni ar dzīvu organismu. Cilvēka ķermeņa orgānu vienotība izpaužas kā viņu pilnīga bezierunu pakļaušanās dvēselei. Ja tiek traucēta viena ķermeņa locekļa normāla saikne ar smadzenēm – viss organisms ir slims. Ja dvēsele atstāj ķermeni, tas paliek miris un visu locekļu organiskā vienotība zūd.

Ārējā vienotība, ko centās radīt „šķēlēju paaudze”, bez iekšējās pakļaušanās Absolūtajai Vienotībai, bija līdzīga mirušam ķermenim bez dvēseles, un šī nodoma beigu rezultāts bija sadrumstalota cilvēce.”

Komentāri: Raši (11. gs.), Jehuda Liva ben Becaleļ (16. gs.), Midrašs Breišit Raba (4-5. gs).

Apustulis Pāvils dzīvoja un rakstīja par patieso vienotību pirmajā (!) gadsimtā:

 „Bet patiesi būdami mīlestībā, visās lietās pieaugsim Viņā, kas ir mūsu galva, proti, Mesija. Viņā visa miesa, kopā saturēta un visādām palīgsaitēm vienota, pastāvīgi aug pēc tām spējām, kas katrai viņas daļai dotas, kļūdama aizvien pilnīgāka mīlestībā.”

 Efeziešiem 4:15-16. 

Tev nebūs citus dievus turēt Manā priekšā

„Un tev būs To Kungu savu Dievu mīlēt no visas savas sirds un no visas savas dvēseles, un no visa sava prāta, un no visa sava spēka”- lūk , pirmais bauslis!

Marka 12:30.

Ješua Vārdi! Bābeles torņa cēlāji pārkāpa pirmo bausli.

„Var teikt, ka Bābeles torņa cēlāji, kuriem bija zināmi pasaules radīšanas noslēpumi, gribēja radīt arī kaut ko līdzīgu Jeruzalemes templim, Svētajai pilsētai un izredzētai tautai. Tomēr viņu mērķis bija pilnīgi pretējs Visuaugstā gribai: viņi nebūt necentās atklāt Augstāko Vienotību pasaulei, kurā materiālais valda pār garīgo, bet tieši pretēji, vēlējās gūt sev labumus no garīgās pasaules, nepakļaujot materiālo garīgajam.”

 R. Dov-Ber Šneuri (1773-1827 g.). 

 

Iesim un taisīsim ķieģeļus

(līdzeklis, materiāls)

„Saskaņā ar kabalistisko teksta interpretāciju, akmeņi tiek domāti kā burti, no kuriem tiek veidoti vārdi. Zinot svēto valodu, ar kuras palīdzību tika radīta pasaule, cilvēki centās radīt mākslīgus burtu savienojumus (ķieģeļus) un tādā veidā vadīt Visuma garīgos spēkus.”

R. Ichak Abravaneļ (1437-1508 g.).

Savienojot divu Toras pētnieku komentārus, mēs varam atbildēt uz diviem pamatjautājumiem: 1) ko cilvēki gribēja radīt pret Dieva gribu; 2) kādā veidā viņi šo nodomu domāja īstenot.

Cilvēki Nimroda vadībā (torņa celtniecībai bija vajadzīgs viens vadītājs, – stipra un talantīga personība). Tā Nimrods sāka valdīt pār visu cilvēci. Viņu nodoms bija ar Dieva valodas palīdzību radīt SAVU Jeruzalemes templi, SAVU Svēto pilsētu un SAVU izredzēto tautu.

Patiesi, kaut kas ļoti mūsdienīgs uz pazīstams! Visu to, ko Visuaugstais Dievs jau ir radījis un kas Viņam pieder, cilvēki, izrādot iniciatīvu no „apakšas”, rada kaut ko līdzīgu.

Celsim sev pilsētu ar torni

 „Celsim sev pilsētu ar torni, kura virsotne sniedzas debesīs! Ar to mēs sev sagādāsim vārdu.”

1. Mozus 11:4.

Tātad, iniciatīva no apakšas. Vēlēšanās „uzcelt” sev. Nevis pateikties Dievam, nevis pagodināt Viņu, bet sagādāt sev vārdu. Turklāt sagādāt sev vārdu uz Dieva rēķina. Viņi, izmantojot Dieva Vārdus, dodot tiem savu formu, sāka sev gādāt vārdu.

Bābeles torņa cēlāju grēka būtība

„Ūdens plūdu paaudzes noziegumu būtība atšķiras no Bābeles torņa cēlāju grēka būtības: pirmie pārkāpa Dievišķo likumu, kas regulē kārtību uz zemes, bet otrie sacēlās pret Pašu Visuaugsto. Bet viens pret otru viņi izturējās biedriski un centās uz savstarpējo sapratni. Tāpēc Visuaugstais nesāka viņus bargi sodīt zemes dzīvē, toties liedza viņiem nākotni garīgajā pasaulē.” 

Ramban, Bahja Ben Ašer.

„Runājot, „sagādāsim sev vārdu”, viņi gribēja radīt kaut ko mākslīgu, viltotu, Dieva vietā un atkārtoja elkdievu pielūdzēju kļūdas, nolemjot dievišķot paši sevi.”

 MIĻI, Jeruzaleme, 5760-2000. g. 

 

Nekas vairs nebūs tiem neiespējams

„Un Tas Kungs sacīja: „Lūk, tā ir viena tauta, un tiem visiem ir viena valoda. Tas ir tikai sākums viņu rīcībai, un turpmāk nekas, ko tie nodomājuši, vairs nebūs tiem neiespējams.”

1. Mozus 11:6.

Vienotība un Dieva Vārds – Pats Tas Kungs saka, ka tas ir spēks, kuram nevar pretoties. Pats Radītājs ir spiests sagraut to, ko Viņš ar Toras palīdzību rada. Tātad, varam secināt: mēģinājums izmantot Dieva Vārdus pret Dievu – ved cilvēku pie garīgās nāves. CILVĒKU VIENOTĪBĀ IR GARĪGS SPĒKS, KAS SPĒJĪGS NOSTĀTIES PRET DIEVU.

Domas, mūsu domas… „Jo miesas tieksme ir naidā ar Dievu: tā neklausa Dieva bauslībai (Torai), jo tā to nespēj.”

 Gudrinieks Pāvils atklāj mums cilvēcīgās problēmas pašu būtību:

„Bet ja kādam nav Mesijas Gara, tas nepieder Viņam.”

 Romiešiem 8:7, 9. 

Mums ir nepieciešams Glābējs, Kurš ir spējīgs atbrīvot mūs no mūsu domām un dot mums Dieva domas, jo Viņš Pats ir no Dieva. Tāpēc Viņš ir nosaukts par JEŠUA (GLĀBŠANA), jo Viņš glābj cilvēkus no viņu grēkiem.

8. Nodaļa 

„Cits” gars, kas izkāpj no zemes 

CITS GARS

Bābeles torņa cēlāju pieredze ļauj mums konkrēti aptvert to, kā pirmā gadsimta cilvēki, kuri bija pienākuši pie ticības uz Vienīgo Dievu, sāka meklēt savus ceļus, nevēloties sekot Dieva ceļiem, pa kuriem viņus veda apustuļi.

Un radās „cits” gars, maldu gars. Un viņiem radās vajadzība pēc sava „nimroda”, kurš viņiem teica „sadumposimies”. Un viņi piekrita. Šī parādība radās tad, kad pieviltos un pievīlējus, apvienoja un sev pakļāva „zvēri”- zemes valdnieki, ķēniņi. „Cits” gars nošķīra viņus no Dieva Vārda un aizveda no Israēla pretējā virzienā. Un viņi aizmirsa Ješua vārdus:

„Man vēl ir citas avis, kas nav no šīs kūts; arī tās Man jāatved; arī viņas dzirdēs Manu balsi, un būs viens ganāms pulks un viens Gans.”

 Jāņa 10:16.

Un viņi aizmirsa apustuļu mācību un sekoja „citam” garam, kas nepieņem Patiesības Garu. Vai tas nav tas, par kuru runā un rāda Ješua Ha-Mašiah caur savu Eņģeli savam kalpam Johananam:

„Tad es redzēju citu zvēru izkāpjam no zemes: tam bija divi ragi, tādi kā jēram, bet tas runāja kā pūķis. Tas pieviļ zemes iedzīvotājus ar brīnuma zīmēm, kas viņam bija dots darīt zvēra priekšā; tas aicina zemes iedzīvotājus celt tēlu zvēram, kam ir zobena brūce un kas tomēr palicis dzīvs. Tam bija dotas spējas iedot dzīvības garu zvēra tēlam, lai zvēra tēls varētu runāt un panāktu to, ka visi, kas nepielūgtu zvēra tēlu, tiktu nokauti.”

Jāņa atkl. 13:11, 14,15. 

Šajā tekstā ir mājiens – norādījums. Tas ir „divi ragi, līdzīgi jēra ragiem”. Šis zvērs ārēji ir līdzīgs jēram, jo divus ragus ar acīm var redzēt, bet viņa iekšējā būtība – tas ir pūķis. Iekšējais tēls rodas no tā, ko šis zvērs runā. Runā viņš kā pūķis. Šis zvērs saka zemes iedzīvotājiem, lai viņi celtu zvēram tēlu. Zemes iedzīvotāji var „uzcelt” tikai zvēra ārējo tēlu. Jo iekšējo tēlu „neceļ”, tas izpaužas zvēra dzīvē. Iekšējais tēls rodas no personas darbiem un vārdiem. Šajā ārējā tēlā („ceļem”- ivritā, tas nozīmē glezna) ir dota spēja ielikt garu. Tas nozīmē, ka gleznā, bildē ir dota spēja ielikt zvēra garu. Tādā veidā glezna „top dzīva”, „atdzīvojas” zemes iedzīvotāju iztēlē. Un tā kā tas ir zvēra tēls (no zvēra), tad viņš rīkojas kā zvērs – viņš nogalina sev nevēlamos. Ārēji šis tēls ir līdzīgs jēram, bet rīkojas viņš kā pūķis. Un zemes iedzīvotāji ir pievilti. Viņi redz jēru, bet dzīvo zem zvēra varas, un visi, kas nepielūgs „šo” jēru tiks nokauti.

Dzīvs gars nedzīvā tēlā

Šie vārdi pieder „Atklāsmes gr.” pētniekam Ivanam Kargeļam, kurš par „Atklāsmes gr.” 13:15 raksta sekojošo:

„Cik tas ir viltīgi! Cilvēki zina, ka tas ir nedzīvs. Viņi paši dara, ka nedzīvais atdzīvojas. Ir tā saucamajā kristīgajā baznīcā tēli, kuri it kā runā, bet cilvēki zina, ka tur darbojas mehānisms. Šeit arī būs dzīvs gars nedzīvā tēlā.”

 I.Kargeļs „Lekcijas par „Atklāsmes gr”. Izdota Ļeņingradā 1930. g.

Ivans Kargeļs saredzēja šī panta būtību. Nepārprotami, viņš, pirmkārt, runā par ikonām. Cilvēki zin, ka ikona – tā ir glezna. Bet glezna sāk raudāt, runāt vai kaut kā savādāk sevi izpaust. Un viņa kļūst dzīva, atdzīvojas tā cilvēka iztēlē, kas stāv viņas priekšā. Tas, kā raksta I. Kargeļs, – ir mehānisms. Baznīcas reliģiskajā domā šī ideja radās pēc 787.gada. Ņemam vēsturiskus faktus:

„Septītais Vispasaules koncils 787. gadā Nikejās. Koncils notika pēc imperatores Irinas un viņas dēla Konstantīna pavēles, kurā piedalījās 375 bīskapi. Koncils ieviesa elku pielūgšanu (baznīcā tika ienesta svētbilde, ikona). Un tā tika apstiprināta kristietībā, kas ir redzama līdz pat šai dienai pareizticīgo, katoļu un pat protestantu baznīcās.”  

VĒSTURISKĀ KOMĒTA (16. lpp.). 

Pats Ješua pravietoja par šo parādību caur Johananu „Atklāsmes gr.” Apmēram 690 gadus iepriekš.

„…aicina zemes iedzīvotājus celt tēlu zvēram…”

 Jāņa atkl. 13:14. 

Patiešām, Pats Vārds tiesā cilvēkus par nevērību pret Dieva Vārdu, kas ir Ješua, kas ir Dievs. Tātad, cilvēki tika brīdināti, bet kārtējo reizi viņi noraidīja Dievu, noraidīja Viņa Vārdu. Šis ir problēmas viens aspekts. Dieva Vārds mums atklāj to, ka tā ir ļoti nopietna problēma.

Lielās negantības

„Un Viņš man sacīja: „Cilvēka bērns, vai tu redzi, ko tie dara? Tā ir negantība, ko Israēla nams dara, lai Mani aizdzītu projām no Manas svētās vietas. Bet tu redzēsi vēl lielākas negantības.”

„Kad es iegāju, es redzēju tur dažādu rāpuļu un nešķīstu dzīvnieku un arī dažādu Israēla nama elku attēlus, kas visapkārt bija uzzīmēti uz sienas.”

„Tad Viņš man sacīja: „Vai tu redzēji, cilvēka bērns, ko Israēla nama vecaji šeit dara tumsā, ikviens savā elka telpā? Jo tie saka: Tas Kungs mūs neredz, Tas Kungs ir atstājis šo zemi.”

 Ecēhiēla 8:6, 10, 12.

Tātad Visuaugstajam, Israēla Dievam katrs attēls ir negantība.

„Ka jūs neapgrēkojaties, un nedarināt sev dieva atveidu kādā tēlā līdzīgu kādam vīrietim vai sievietei…”

 5. Mozus 4:16. 

Mēs, kas dzīvojam kristīgās kultūras valstīs, esam pieraduši pie ikonām, svētbildēm un krustā sista cilvēka attēla. Tā kā šīs ikonas, svētbildes un attēli bija radušies daudz agrāk par mums, tad mēs to visu pieņemam kā šīs civilizācijas kultūras elementu. Un kā kultūras elementam tam ir visas tiesības uz dzīvi, un pat Dievs neaizliedz citām tautām (bet ne Savai) darināt šādus tēlus. Tādu ikonu, svētbilžu un veidojumu pielūgsme Rakstos tiek nosaukta par elku kalpību, bet atkārtoju, citām (ne Viņa) tautām ir tiesības pielūgt tēlus.

„…ko Tas Kungs, tavs Dievs, ir piešķīris visām tautām zem visas debess.”

 5. Mozus 4:19.

Dzīvs gars būs nedzīvā tēlā

„Dzīvs gars nedzīvā tēlā” - tā ir ļoti interesanti izteikta doma un izsauc pārdomas. Pirmkārt, jau, kas ir „nedzīvs tēls” un kas ir „dzīvs tēls”? Un, kā es saprotu vārdus: cilvēki„paši dara, ka nedzīvais top dzīvs.” Ivans Kargeļs ar to domā, ka cilvēki pielūgs „nedzīvu tēlu”, kurš viņiem būs dzīvs.

Ņemsim palīgā apustuli Pāvilu:

„Lai gan ir tā saucamie dievi vai debesīs, vai zemes virsū – jo dievu un kungu ir daudz, bet mums ir tik viens Dievs, Tēvs, no Kura visas lietas un Kurš ir mūsu ilgu mērķis; un tik viens Kungs Ješua Ha Mašiah, caur Kuru visas lietas, arī mēs caur Viņu.”

1. Korintiešiem 8:5-6. 

Pāvils raksta, ka ir tikai viens Dievs un viens Viņa tēls (Ebr. 1:2). Pēc „Atklāsmes grāmatas” 13:11: zvērs (valsts vara) radīja savu jēra tēlu (no zemes). Šis tēls ārīgi ir līdzīgs īstajam (cilvēkam, kuru sauc par jēru), bet vārdi, kurus cilvēki runā jēra vārdā, nav patiesā Jēra vārdi. Šis tēls nav no Dieva, no Debesīm- tas ir „nedzīvs tēls”, jo Dieva Vārds neapstiprina radīto tēlu. 

Bet ja valsts vara un reliģija šī „jēra” vārdā sāk ietekmēt cilvēkus, tad cilvēku domās un sirdīs šis tēls atdzīvojas. Vara ielika garu zvēra tēlā. 

Un vēl, kas man šķiet svarīgi. Šis tēls aizsedz patieso Ješua tēlu. Ir radusies savāda, bet izskaidrojama situācija. Raksti mums atver, ka ir grēka cilvēks un elles dēls, kurš ir par šķērsli Mesijas Ješua atnākšanai, bet rodas iespaids, ka neviens to neievēro. Šis ir problēmas otrs aspekts, ko radījis „maldu gars”.

„Nepadodieties tik ātri neapdomīgam uztraukumam vai bailēm, it kā Tā Kunga diena būtu klāt… Lai neviens jūs nemaldina ne šādā, ne tādā veidā: jo pa priekš jānāk atkrišanai un atklāti jāparādās grēka cilvēkam, pazušanas dēlam, pretiniekam, kas saceļas pret visu, kas saucas Dievs vai svētums, un pat ieņem vietu Dieva templī (kas ir cilvēks), pats sevi celdams par Dievu.”

2. Tesaloniķiešiem 2:2-4.  

Pāvils to rakstīja nākotnes formā, kā pravietojumu, ko saņēma no Patiesības Skolotāja. Pēc 20-30 gadiem par to pašu, paziņo Ješua no Debesīm Johananam. Apustuļiem bija pravietisks redzējums par notikumiem, kas tuvojās, par to viņi rakstīja un runāja .

 

 9.nodaļa 

Dieva tiesa – tā ir labestības kategorija 

Pie glābšanas, pie Ješua

„Redzi, tas ir Mans Kalps, ko Es neatlaižu; Mans Izredzētais, pie Viņa Manai dvēselei ir labpatika. Es liku Savu Garu uz Viņu, lai Viņš nes tautām taisnību (krievu tulk. „TIESU”).”

 Jesajas 42:1.

Pasaule turas uz trīs „vaļiem”: uz patiesību, uz labestību un tiesu. Un, tātad, viena no šīm trim lietām – ir tiesa. Jēkaba 4:12. „Viens ir likuma Devējs un Soģis, kas var glābt un pazudināt.” Cilvēkam uz zemes ir dota vara vadīt un pārvaldīt zemi. Viņš ir Dieva atveids, līdzīgs Dievam. Bet cilvēks ir Dieva līdzība, kas ne vienmēr ir spējīgs izvēlēties labo – cilvēks var izvēlēties arī „ļauno”. Un tāpēc cilvēka vara nav neierobežota un viņam ir vajadzīga tiesa, lai viņu izglābtu no ļaunuma. Bet ja ir nepieciešama tiesa, tad vajadzīgs arī apsūdzētājs.

Nav absolūta ļaunuma

Ļaunums ir relatīvs, jo tiek vadīts no augšienes. To ir nepieciešams saprast, lai pareizi izskaidrotu Rakstus. Katru ļaunumu Visuaugstais pārvērtīs labajā, ja cilvēks atteiksies no ļaunuma, nožēlos grēkus, izdarīs TŠUVU (pagriezīsies ar seju pret Dievu). Visuaugstais Dievs vienmēr var aizliegt ļaunajam darboties. Un tāpēc: pūķis, jūras briesmonis, velns, sātans, vecā čūska, šīs pasaules ķēniņš u.t.t., nav Dieva pretinieks tādā nozīmē, ka varētu darīt visu pēc savas gribas. Viņš, visupirms ir eņģelis – kalpotājs, kaut arī ļaunā eņģelis. Tā runā Raksti:

 „Dumpinieks meklē tik ļaunu vien, bet bargs eņģelis pret viņu taps sūtīts.”

Salamana pamācības 17:11 (1877. g. Bībelē).  

„Virseņģelis Miķelis, kad viņam bija Mozus miesas dēļ vārdu cīņa ar velnu, neiedrošinājās par viņu izteikt zaimu spriedumu, bet tikai sacīja: Tas Kungs lai tevi soda!”

Jūdas vēst. 1:9.

Un tāpēc sātans ir cilvēku pretinieks ne tikai pēc noslieces, bet arī pēc „amata.” Tiesa nevar notikt bez apsūdzētāja. Savā ziņā cilvēkam, cilvēcei ir „nepieciešamība” pēc apsūdzētāja, jo tai ir nepieciešama Dieva tiesa. Jo pasaule turas uz Augstāko Tiesu. Un sacīts Rakstos: ka par tiesu paziņos Viņa Kalps, Kuru Visuaugstais tur pie rokas, Viņa Izredzētais, pie Kura Debesu Tēva dvēselei ir labpatika.

Ko paziņoja Ješua

„Bet, kad Cilvēka Dēls nāks Savā godībā un visi eņģeļi līdz ar Viņu, tad Viņš sēdēs uz sava godības krēsla. Un visas tautas (koļ agoim) tiks sapulcētas Viņa priekšā un Viņš tās šķirs, kā gans šķir avis no āžiem, un liks avis pa Savu labo, bet āžus pa kreiso roku.”

Mateja 25:31-33. 

„Un Ješua atbildēja tiem un sacīja: „Pielūkojiet, ka neviens jūs nepieviļ. Jo tad daudzi nāks Manā Vārdā un sacīs: Es esmu Mesija, – un tie pievils DAUDZUS. Jo uzstāsies viltus mesijas un viltus pravieši un darīs lielas zīmes un brīnumus, lai pieviltu, ja iespējams, arī izredzētos.”

Mateja 24:4-5;24. 

„Pielūkojiet, ka neviens jūs nepieviļ. Jo daudzi nāks Manā Vārdā sacīdami; Es tas esmu; un DAUDZUS pievils.”

Marka 13:5-6. 

„…Pielūkojiet, ka jūs nepieviļ! Jo DAUDZI nāks Manā Vārdā un sacīs: Es tas esmu – un: laiks ir atnācis – bet nesekojiet viņiem!”

Lūkas 21: 8. 

 

Pielūkojiet, lai jūs neieved maldos

Trīskārtējs „pielūkojiet” - tā ir vēršanās pie mums, cilvēkiem, ticīgajiem. Ješua vēršas pie visiem, kas dzird Viņu. Kā sevi pasargāt no garīgās nāves? Ir tikai viens ceļš. Atrasties Dievā. Neiziet no Viņa patiesības. Atrasties Dievā – tas nozīmē būt Viņa Vārdā. Kad tu esi Viņā – Viņš ir tevī.

Trīskārtējs „Un daudzi nāks Manā Vārdā”, runā par to, ka pievilšanai un maldināšanai būs masveida raksturs.”

Ko paziņoja apustuļi

Pāvils par Dieva Tiesu

„Tā kā mēs paši lepojamies ar jums citās Dieva draudzēs (kehilat Elohim), vērā ņemot jūsu izturību un ticību visās jūsu vajāšanās un spaidos, kas jums jāpanes. Tā ir DIEVA taisnās TIESAS zīme, ka jūs reiz būsiet cienīgi iemantot Dieva valstību, kuras dēļ tagad ciešat; jo tāda ir Dieva taisnība, ka Viņš jūsu spaidītājiem atmaksā ar spaidiem, bet jums, kam jācieš, ar atpestīšanu, kopā ar mums, kad Kungs Ješua atklāti parādīsies no debesīm ar savas varenības eņģeļiem uguns liesmās, un turēs tiesu pār tiem, kas Dievu neatzīst un kas neklausa mūsu Kunga Ješua evaņģēlijam. Tie kā sodu saņems mūžīgu pazušanu no TĀ KUNGA VAIGA un Viņa godības spēka, kad Viņš nāks viņā dienā (!),lai taptu pagodināts iekš Saviem svētiem un apbrīnots iekš visiem tiem, kas ticējuši (jo mūsu liecībai pie jums tapa ticēts).” (10. pants no 1877. g. Bībeles).

2. Tesaloniķiešiem 1:4-10.

Pāvils par atkāpšanos

„Nesteidzieties prātā šaubīties un neapjukt ne no gara, ne no vārda, ne no vēstules it kā no mums sūtītas, it kā jau būtu klāt Mesijas diena. Lai neviens jūs nekādi nemaldina: jo tā diena nenāks, kamēr nenāks ATKĀPŠANĀS UN NEATKLĀSIES GRĒKA CILVĒKS, PAZUŠANAS DĒLS, kas pretojas visam un paaugstinās pār visu, kas saucas Dievs vai svētums, tā, ka Dieva templī,(tas ir, cilvēkā) viņš iesēdīsies kā Dievs, uzdodot sevi par Dievu (krievu val. Bībelē). Vai jūs neatceraties, ka es par to jums esmu runājis, vēl pie jums būdams? Un jūs zināt, kas ir tagad tas kavēklis, (viņš jau ir, viņš darbojas, bet vēl nevar sevi pagodināt) kura dēļ viņš atklāti parādīsies tikai tad, kad būs pienācis viņa laiks. Jo NETAISNĪBAS NOSLĒPUMAINAIS SPĒKS jau ir darbā, tikai tam, kas to līdz šim kavē, papriekš jāpazūd. Tikai tad NETAISNAIS parādīsies atklāti, un Kungs Ješua IZNĪCINĀS (!) viņu ar Savas mutes elpu un IZDELDĒS (!) viņu, kad pats atnāks godībā.(vārdus „iznīcinās” un „izdeldēs” ir jāsaprot burtiski, jo tas dzīvo kā gars, kam nekad nav bijusi miesa, un ieņem vietu templī, kas ir cilvēks). Jo viņa, (šī pretinieka) parādīšanās ar visu viņa viltus varu, zīmēm un brīnumiem ir sātana darbs, kas ar visādiem netaisnības līdzekļiem pieviļ tos, kas pazūd, tāpēc ka tie nav pieņēmuši mīlestību uz patiesību, (Dieva Vārdu) kas tos būtu izglābusi. Tāpēc Dievs (DIEVA VĀRDS) tagad sūta tiem maldu varu, ka tie sāk ticēt meliem, tā ka sodā krīt visi, kas nav ticējuši patiesībai, bet iemīlējuši nepatiesību.”

2. Tesaloniķiešiem 2:2-12. 

Šīs Pāvila vēstules galvenais mērķis ir brīdināt. Brīdināt par jau radušos citu Ješua tēlu. Jau bija iespējamas, citas vēstules, cits vārds, cita gara pārņemts. Pāvils raksta, ka „netaisnības spēks” jau strādā. Tas nozīmē, ka jau pirmā gadsimta 60 gados (!) radās šis cits „kristus” tēls. Šim tēlam ir jāatklājas. Pāvils brīdina – atkāpšanās no patiesības ir neizbēgama, un lūdz prātā nešaubīties un neapjukt no gara. Vārds „atkāpšanās” mums saka, ka patiesība un ticība uz Mesiju bija agrāk pieņemtas, jo nav iespējams atkāpties no tā, kas nav pazīstams vai nav bijis agrāk pieņemts.

10. Nodaļa 

Svētīts, Kas nāk Tā Kunga Vārdā 

Pāvila īpašās atklāsmes

Nepārprotami, ka Pāvils un visi „nācarieši” zināja šos Ješua vārdus, un to, ka Viņš nāks pēc Jeruzalemes iedzīvotāju aicinājuma.

„Jo Es jums saku: jūs Mani no šī laika neredzēsit, tiekāms jūs sacīsit: slavēts, kas nāk Tā Kunga Vārdā!”

Mateja 23:39. 

„Redziet, jūsu nams būs atstāts, un Es jums saku: jūs Mani neredzēsit, tiekāms nāks diena, kad jūs sacīsit: svētīts, kas nāk Tā Kunga Vārdā!”

Lūkas 13:35.

Ko vēl varēja zināt Pāvils? Viņš taču mācīja tos, kas tic Mesijam Tesalonikā. 2. Tes. 2:5. Bez šaubām, viņam bija pravietisks redzējums, pamatots uz Rakstu zināšanām, kā arī personīgās atklāsmes no Kunga Ješua. 2. Kor. 12:7. „Lai es nepaaugstinātos īpašo atklāsmju dēļ, man ir dots dzelonis miesā…” Bet vispirms jau, viņa mācībai bija jāstāv uzDIEVA VĀRDA pamata. Šo secinājumu īpaši apstiprina 2. Kor. 11:1-4: 

„Jo tie ir viltus apustuļi un viltīgi strādnieki, izlikdamies par Mesijas apustuļiem. Nav arī brīnums; jo pats sātans izliekas par gaismas eņģeli.”

2. Korintiešiem 11:13-14.

Tas jau uzrakstīts tagadnes formā! Tas jau notiek. Jau pieviļ ticīgos ar viltus mācībām. Un viņu jau ir daudz, ja atļaujas uzstāties pret Apustuļu mācību.

Tora saka

„Un arī tad vēl, tiem esot ienaidnieku zemē, Es tos neatmetīšu, un tie Man tiktāl neriebj, lai Es tos pilnīgi izdeldētu un Mana derība būtu ar viņiem pilnīgi jālauž, jo Es Esmu Tas Kungs, viņu Dievs. Un Es pieminēšu viņiem pirmo derību ar viņu vecajiem, ko Es esmu izvedis no Ēģiptes zemes visu tautu acu priekšā, lai Es tiem būtu par Dievu, – Es, Tas Kungs.”

3. Mozus 26:44-45.

„Man pieder atriebšana un atmaksa, kad viņu kāja slīdēs; jo tuvu klāt ir viņu posta diena, un tas, kam jānāk, steigšus tuvojas. Jo Tas Kungs tiesās Savu tautu, un par Saviem kalpiem Viņš apžēlosies, kad Viņš redzēs, ka spēks viņu rokās zudis, un ka tiklab stiprais, kā arī vājais ir nieks.”

5. Mozus 32:35-36.

Lūk, apstākļi, kādus radīs Visuaugstais un tas būs Patiesā un Uzticamā Mesijas atnākšanas laiks. Un, protams, Pāvils un apustuļi to visu zināja. Bet Pāvilam bija, kā man šķiet, arī konkrētākas zināšanas par „šķietamo Dieva dēlu.” Pāvils raksta par sevi, ka viņam ir īpašas atklāsmes (2. Kor. 12:7). Grūti iedomāties kaut ko īpašāku par uzbrukumu „Dieva izredzēto ticībai”. Jo šī ticība taču balstās uz Ješua personību. Tas ir pamats! Tas ir stūrakmens! Paskatieties, cik konkrētu, skaidru „šķietamā Dieva dēla” raksturojumu dod apustulis Pāvils. Šī persona uzdosies par Dievu. Viņš pretosies patiesībai un pretosies Dieva likumiem, – jo ir likuma neievērotājs. Viņš paaugstināsies pār visu un visiem, viņa cenšas ieņemt Dieva vietu.

Ticīgie, šī „šķietamā Dieva dēla” pieviltie, iet aiz viņa uz elli, jo šis „dēls” tiks iznīcināts. Lūk, kāpēc „tad zemes iedzīvotāji, kuru vārdi nav rakstīti dzīvības grāmatā no pasaules iesākuma, brīnīsies.” (Jņ. atkl. 17:8). Ješua viņu nogalinās ar Savas mutes elpu. Šī tik tiešam ir īpaša atklāsme. Un šī īpašā atklāsme, pēc Dieva gribas, ir sasniegusi mūs, kas dzīvojam 1900 gadus vēlāk. Jādomā, ka ne jau tāpat vien, jo šis jautājums, šī problēma nav izņemta no dienas kārtības, par to mums liecina pēdējā pravietiskā grāmata – „Jāņa atklāsmes grāmata”.

Vēstule Tesaloniķiešiem ir ļoti rūpīgi jāizpēta un izpētot jāpieņem steidzīgi lēmumi pašaizsardzībai. Citas vēstules, kurās ir šī pati tēma: korintiešiem (2. Kor. 11:1-4, 13-15) vai galatiešiem (Gal. 1:6-12) ir ne mazāk konkrētas, jo arī viņās Pāvils nodod „lāstam tos, kas sludina „citu evaņģēliju”. Acīmredzot pievilšanas un nomaldīšanās briesmas pieauga līdz ar pievilto, maldu gara pārņemto skaita palielināšanos.

Mums, šodien dzīvojošajiem, ir sevišķi svarīgi zināt, ka atkāpšanās ir neizbēgama. Turklāt atkāpšanās nāks pirms patiesā Ješua atnākšanas, pat apustuļu laikos. 

Tanaha pravietojumi

Ja vēsturiski fakti ir patiesi, tad Pāvils un Šimons (Pēteris) tika nonāvēti pirms Johanans saņēma „Atklāsmi”. Un, tātad, viņi nevarēja saņemt šo vēstījumu no Sava Kunga. Apustuļiem un viņu mācekļiem „bija” Ješua pravietojumi, ko iepriekš minēju un pravietiskas zināšanas no Tanaha: Jesajas 30:27-28; 29:8-12; 24:20; 25:9 un, protams, arī Daniēla grāmata:

„Tad bālais mēness nosarks un kvēlošā saule nobālēs, jo Tas Kungs Cebaots pārņems ķēniņa varu Ciānas kalnā un Jeruzālemē un to vecaju priekšā parādīsies mirdzošā godībā.”

Jesajas 24:23.

„Un Viņš liks izzust šai kalnā tam ārējās čaulas plīvuram, kurā tērptas visas tautas, un tai segai, kas pārklāta pār visām tautām. Nāvi Viņš izdeldēs uz mūžīgiem laikiem, un Dievs Tas Kungs nožāvēs visas asaras no ļaužu vaigiem un liks izzust Savas tautas negodam visā zemes virsū, jo Tas Kungs to ir runājis.”

Jesajas 25:7-8.

„Redzi, Tā Kunga Vārds (!) nāk šurpu no tālienes, Viņa dusmas kvēlo, liels ir Viņa saviļņojums, Viņa lūpas ir pilnas bardzības, un Viņa mēle kā postīga uguns. Viņa elpa ir kā no krastiem izgājusi straume, kas paceļas pat līdz kaklam, lai izklīdinātu tautas līdz spēka izsīkumam; un tautu mutēs būs iemaukti, kas tās vadīs uz maldiem.”

Jesajas 30:27-28. (28. pants tulkots no krievu val. Bībeles).

Apustuļi un pirmie ticīgie, kas nāca „Dieva izredzēto” ticībā, bija nostiprināti uz apustuļu un praviešu pamata, kura „stūrakmens” bija pats Ješua Ha-Mašiah. Ef. 2:20. 

Pirms 2000 gadiem pirmajiem ticīgajiem, kas nāca „Dieva izredzēto” ticībā, bija vieniRaksti (Tanahs), viena mācība, viens Dieva Dēls.

Kas mums ir šodien

Pēc 2000 gadiem. Vairāki tēli vai vairāki priekšstati (mācības) par vienu tēlu. Drīzāk jau pirmais, jo nav iespējams, ka viena persona (viens tēls) mācītu atkarībā no šīs personas pielūdzēju dažādā garīgā pieprasījuma. Bet, ja mums ir vairāki tēli ar vienu vārdu, tad piepildās Ješua Ha-Mašiah pravietojums.

11. nodaļa

Atklāsme

Atklāsme, ko Dievs deva Ješua Ha-Mašiah, un kuru Ješua caur Eņģeli sūtīja Savam kalpam Johananam, lai darītu to zināmu visiem Dieva kalpiem. Johanans redz neaizmirstamu redzējumu un dzird balsi, kas uzrunā viņu. Redzējumā viņš redz cilvēku, kas ir līdzīgs Cilvēka Dēlam.

„Es apgriezos, lai paskatītos uz to, kas ar mani runāja; un kad apgriezos, ieraudzīju septiņas zelta menoras; un menoru vidū bija kāds, kas līdzīgs Cilvēka Dēlam, tērpts mantijā (lejupkrītošā) līdz pēdām un apjoztu ar zelta jostu ap krūtīm. Viņa galva un mati bija balti, kā sniegbalta vilna, Viņa acis kā liesmojoša uguns, Viņa pēdas līdzīgas mirdzošam varam, kas krāsnī attīrīts, bet Viņa balss kā strauji plūstošu ūdeņu troksnis. Labajā rokā Viņš turēja septiņas zvaigznes, no Viņa mutes izgāja zobens, abās pusēs ass, un Viņa vaigs spīdēja kā saule pilnā spēkā.”

Atklāsmes gr. 1:12-16 (D. Sterns – E.J.D.)

Īstajā vietā šeit būtu arī Daniēla redzējums. Īstajā vietā vairāku apsvērumu dēļ. Pirmkārt, kā „Johanana Atklāsmes grāmatai”, tā arī Daniēla grāmatai ir viens Autors, viens Vēsturnieks, viens Pravietis.

„Un, kad es tur pacēlu savas acis un raudzījos visapkārt, es redzēju vīru, kas bija ģērbies linu tērpā; ap viņa gurniem tam bija josta no tīra Uphas zelta. Viņa miesa bija kā hrizolīts, Viņa vaigs spīdēja kā zibens un viņa acis kā degošas liesmas, viņa rokas un kājas laistījās kā smalki nogludināts varš, un, kad Viņš runāja, Viņa balss skanēja kā ļaužu pulka rūkoņa.”

 Daniēla 10:5-6.

Mūsu priekšstats par Johanana redzēto būs vēl pilnīgāks, ja mēs sīkāk apskatīsim šo vārdu nozīmi: MENORA, ZOBENS, PARĀDĪBA UN BALSS. „Atklāsmes grāmata” ir šifrētu simbolu grāmata, tāpēc zināšanas par šo simbolu nozīmi palīdzēs mums izprast šīs grāmatas saturu.

Menora

(2. Mozus 25:31-37 un Caharijas 4. nodaļa)

Toras gudrie stāsta: „No Caharijas grāmatas (4.nodaļas) izriet, ka menora – tas ir gara simbols. Materiāls, no kura izgatavota menora, ir izturīgs, stingrs, nepakļaujas izmaiņām. Pēc savas formas menora atgādina koku: stumbrs, zari, ziedi. Pretstatā tai galds, (uz kura piestiprināta menora) izgatavots no koka, un tikai tā forma piedod kokam noteiktību un nemainību. Tas norāda uz to, ka katra cilvēka garīgais pamats ir nemainīgs, garīgā attīstība ir tikai formas maiņa, kurā ietērpjas dvēsele. Atšķirībā no tā, zemes labklājība ir mainīga, un tikai Templī viņa iegūst nepārejošu nozīmi.”

Toras gudrie stāsta: „Pravieša Caharijas grāmatā (4:10) ir rakstīts par menoras septiņiem zariem :„tās ir Tā Kunga acis, kas raugās uz visu pasauli. Tie ir septiņi zari, kas simbolizē septiņas sfīras, par kurām tiek runāts Rakstos: „Tavs, Dievs, diženums, varenība, brīnišķīgums, mūžība un spožums. Jo Tevī ir – debess un zemes vienotība, Tava, Kungs, ķēnišķā vara…”

Toras gudrie stāsta: „Pravietis Caharija jautāja Eņģelim, ko nozīmē menora, kas tika viņam parādīta un saņēma Visuaugstā atbildi: „Ne ar bruņotu spēku, ne ar varu, bet ar Manu Garu!” tiks atjaunots Templis”

 Caharijas 4:6.

Tātad menora – tas ir praviešu gara simbols, ko sūta Visuaugstais. Saskaņā ar to, seši zari, kas pārī nāk no centrālā stumbra, simbolizē praviešu gara sešas izpausmes. Kā pravietis Jesaja saka par Mesiju: „Un pār To klāsies un To sargās Tā Kunga Gars,(un Viņu apgaismos pravieša gars, Dieva sūtīts – krievu val.Bībelē) gudrības un saprāta gars, padoma un spēka gars, atziņas un Tā Kunga bijības gars.”

Jesajas 11:2.

Toras gurdie stāsta: „Un iztaisi arī septiņus eļļas lukturīšus…”, „Septiņi lukturīši. Viņos ielēja EĻĻU un ielika degļus. Lukturīšos bija jābūt caurumiem, kur ielikt degļus, kas bija vērsti uz centrālā stumbra pusi.”

2. Mozus 25:37.

Tātad, menora – tas ir gara simbols. Septiņas menoras, kas stāvēja Templī – tas ir Gara pilnības simbols. Menoras lukturīši ar saviem degļiem bija vērsti uz menoras stumbru. Lukturīšos ielēja olīvu eļļu. Eļļai bija jābūt pašas augstākās kvalitātes. Nebija pieļaujams, ka eļļai degot, no lukturīšiem nāktu kvēpi. Eļļa – tā ir gudrības simbols, kas nāk no Rakstiem un tiecas uz menoras stumbru. Menoras stumbrs – tas ir Vienīgā Nedalāmā Dieva simbols, pie Kura tiecas viss dzīvais.

Zobens, kas iznāk no mutes – tas ir Dieva Vārda simbols

„Jo Dieva Vārds ir dzīvs un spēcīgs un asāks par katru abās pusēs griezīgu zobenu un spiežas dziļi iekšā, līdz kamēr pāršķir dvēseli un garu, locekļus un smadzenes, un ir domu un sirds prāta tiesnesis.”

 Ebrejiem 4:12.

Zobens, kas tiesā – simbolizē Dieva Vārda tiesu  

„Kad Es trīšu Savu zobena zibeni un Mana roka turēs tiesu, tad Es atkal atriebšos Saviem ienaidniekiem un atmaksāšu tiem, kas Mani ienīst.”

 5. Mozus 32:41.

„Un Viņš man piešķīra muti kā asu zobenu un mani paglabāja Savas rokas ēnā. Viņš izveidoja mani par spožu bultu, paglabāja mani Savā bultu somā.”

 Jesajas 49:2.

„Bet šī ir tā tiesa, ka gaisma ir nākusi pasaulē, bet cilvēkiem tumsība ir bijusi mīļāka par gaismu, tāpēc, ka viņu darbi bija ļauni.”

 Johanana 3:19.

„Un Viņš Tam ir devis varu turēt tiesu, tāpēc ka Viņš ir Cilvēka Dēls.”

 Johanana 5:27.

Parādība un balss

„Dievu neviens nekad nav redzējis. Vienpiedzimušais Dēls, kas ir pie Tēva krūts, Tas mums Viņu ir darījis zināmu.”

Johanana 1:18.

Ja vēsturiskie fakti ir ticami, ka „Jāņa atklāsmes grāmata” uzrakstīta agrāk nekā „Jāņa evaņģēlijs”, tad parādība Johananam (Jņ. atkl. 1:12-16) un šis Johanana „Viņu ir darījis zināmu.” (1:18) no Jāņa evaņģēlija iegūst konkrētu nozīmi. Pilnīgi iespējams, katrā gadījumā to var pieļaut, ka evaņģēlijā Johanans runā par to parādību, ko viņš redzēja un par kuru raksta „Atklāsmes grāmatā”. Līdzīgas atklāsmes redzēja arī pravieši pirms Johanana, kā arī dzirdēja balsi līdzīgu tai, ko dzirdēja Johanans. Tāpēc šī parādība, kas aprakstīta „Atklāsmes grāmatā” ir visai svarīga Dieva Vārda patiesības izzināšanai un Ješua personības iepazīšanai. Lūk, daži no šādiem redzējumiem:

„Bet viņš, Svētā Gara pilns (Stefans Ruah Ha-Kodeš piepildīts – D. Sterna tulk.) skatījās uz debesīm un redzēja Dieva Godību un Ješua stāvam pie Dieva labās rokas, un sacīja: „Lūk, es redzu debesis atvērtas un Cilvēka Dēlu stāvam pie Dieva labās rokas.”

Apustuļu d. 7:55-56.       

„Kamēr es vēroju nakts parādības, redzi, kā debesu padebešos nāca kāds kā Cilvēka Dēls savā izskatā; tas pienāca pie cienījamā sirmgalvja, un to nostatīja sirmgalvja priekšā.”

Daniēla 7:13.

„Un redzi, Israēla Dieva godība parādījās pēkšņi no rītu puses ar stipru troksni kā lielu ūdeņu krākšana, un zeme atmirdzēja no Viņa godības. Šī parādība bija tāda pati kā tā, ko es redzēju…”

 Ecēhiēla 43:2-3.

„Un es dzirdēju viņu spārnu švīkoņu, tā bija kā lielu ūdeņu krākšana, kā Visuvarenā pērkona rūkšana; kad tie kustējās, tā bija kā kara nometnes dunoņa, kad tie apstājās, tad tie ļengani nolaida savus spārnus. Un balss atskanēja no izplatījuma, kas bija virs viņu galvām. Kad tie stāvēja, viņi slābani lika nokarāties saviem spārniem. Un augstu pār izplatījumu virs viņu galvām bija saskatāms kaut kas kā safīra akmens, kaut kas tronim līdzīgs. Uz šā troņa veidojuma bija redzams sēžam tēls, tam bija CILVĒKA izskats. Un es redzēju it kā zaigojoša metāla mirdzumu, kā uguni viņam visapkārt un iekšā: no viņa gurniem uz augšu un no viņa gurniem uz leju uguns liesma apklāja viņu. Arī tālāk ap viņu visapkārt bija spilgti starojoša gaisma. Kā varavīksne atspīd pie debesīm lietus laikā, tāds bija starojošais spožums ap viņu. Tāda bija Tā Kunga godības parādība. Kad es to redzēju, tad es nokritu uz sava vaiga un dzirdēju kādu runājam…”

 Ecēhiēla 1:24-28.

Tātad „Atklāsmes grāmata” atklāj mums Cilvēka Dēla tēlu, kā Dieva Gara pilnību un Dieva Gudrību (Viņa Vārdu). Dieva tiesu (Vārda tiesa) un Dieva balsi. Dieva spēks, Dieva gaisma un Dieva godība. „Atklāsmes” grāmata ir pilna ar simboliem. Un mēs varam pieņemt visu, iepriekš minēto, kā Visuaugstā simbolus, kuri atklāti Cilvēka Dēlā.

Šeit vietā būtu papildināt Johanana redzēto un dzirdēto ar Gotlība Kleina pētījumu rezultātiem, publicētiem 1898.g.

G. Kleins stāsta par Dieva vēstnesi, kuru viņš nosauc par Metatronu. Tā ir pilnvarota persona, Israēla pārstāvis, Dieva Eņģelis un Viņa Vaiga Kņazs.

Pēc G. Kleina domām, tieši aramiešu vārds „Meimra”, grieķu vārds – „Logos” bija par pamatu atklājumam, ka Mesija ir Logos vai Dieva Vārds, kas kļuvis par miesu. „Atklāsmes grāmatā” Johanans vienlaicīgi redz un dzird Dieva Vārdu.

Septiņas zvaigznes Cilvēka Dēla rokā

Raksti tā…

Tās ir septiņas mesiāniskās draudzes Āzijas provincē. Katrai no šīm draudzēm bija savi sasniegumi un savas nepilnības, un katrai bija savs Sargeņģelis (vadītājs), un katra no šīm draudzēm saņēma savu raksturojumu no Mesijas Ješua vēstulēs, kuras Ješua nodiktēja Johananam.

Sargeņģelis

Tas acīmredzot ir Mesiāniskās draudzes vadītājs. Ješua griežas pie viņa. Un caur šo Ješua uzrunu mēs varam redzēt katra Sargeņģeļa īsu raksturojumu. Ješua bija ļoti pacietīgs pret draudzi, kurā ir daudz problēmu, nav vienotības un tiek pieļautas maldu mācības, tā ir liela pacietība pret Sargeņģeli. Ješua ir personīgas attiecības ar katru vadītāju.

Mums, šodien dzīvojošiem šajā pasaulē, Ješua diktētās vēstules, pēc savas nozīmes, ir kaut kas pilnīgi unikāls. Kas ir vēstule? Vēstulē, atšķirībā no citiem rakstveida dokumentiem, autors izsaka savu personīgo attieksmi pret viņu interesējošo lietu. Šīs vēstules mums izsaka tik daudz, ka to visu nav iespējams aptvert. Šodien, gandrīz pēc 2000 gadiem, Ješua mums atklāj pašu būtību visā tajā, kas saistās ar Viņa Vārdu. Tā ir gan Viņa neierobežotā vara garīgajā pasaulē, gan Viņa tiešā vadība draudzēs, un Viņa personīgā attieksme pret katru draudzes locekli. Viņš zina visu. Viņš vada visu.

Šajās septiņās vēstulēs mēs varam atzīmēt ļoti svarīgas detaļas, kas atklāj mums Ješua attieksmi pret draudzēm, kurām bija ticība uz Viņu.

Efezas draudze

Pirmajā vēstulē Efezas draudzei. „Es zinu tavus darbus un pūles, tavu pacietību un ka tu nevari panest ļaunus cilvēkus un esi pārbaudījis tos, kas saucas par apustuļiem, bet nav, un esi atradis tos par melkuļiem.”

Jāņa akl. 2:2.

No šīs vēstules mēs varam secināt, ka pirmā gadsimta beigās draudzēs radās viltus apustuļi, kurus Ješua nebija sūtījis.

Smirnas draudze

Otrajā vēstulē Smirnas draudzei. „…to zaimošanu no tiem, kas teicās jūdi esoši un nav, bet ir sātana draudze (sātana knesets).”

Jāņa atkl. 2:9 (1877. g. Bībelē).

Šis pants apstiprina to, ka pirmie ticīgie nāca jūdu ticībā un sauca sevi par jūdiem. Par to pašu savā vēstulē romiešiem raksta Pāvils: Rom. 15:15-18, un es arī pieminēju citātu no Aleksandra Meņa grāmatas „Apokalipse”.

Nepieciešams atzīmēt: kā Ješua atdalīja pagānus no jūdiem un viņa personīgo attieksmi pret pagāniem (pret pagānismu). Tā arī vēstulē ebrejiem rakstīts:

„Jo Viņš jau nepieņem eņģeļus, bet gan Ābrahāma sēklu.”

Ebrejiem 2:16 (krievu val. Bībelē).

Un ja vēl atceramies Ješua teikto Pāvilam:

„Atvērt viņu acis, lai tie atgriežas no tumsas gaismā, no sātana varas pie Dieva, un ticībā uz Mani dabū grēku piedošanu un mantojumu svēto pulkā (kopā ar tautu!).”

Apustuļu d. 26:18.

Tad mēs varam secināt, ka Ješua neveidoja pagāniskas baznīcas. Jo pagānisma būtība ir elkdievība. Viņam, Ješua, nepārprotami pastāv divas dažādas kopības – jūdi un pagāni, un no pagāniem Viņam bija jāatved uz „Savu kūti”, Johanans 10:16. Citiem vārdiem sakot: izvest no pagānisma. Par pagāniem, kas izvēlas palikt pagānismā, raksta Pāvils 2. Tes. 2:10-12 Par viņiem raksta arī Jesaja:

 „Tanī dienā septiņas sievas pieķersies vienam vīram un sacīs: „Mēs ēdīsim pašas savu maizi un tērpsimies pašas savās drēbēs, tikai ļauj mums saukties tavā vārdā, atņem mums mūsu negodu!”

Jesajas 4:1. 

Pergamas draudze

No trešās vēstules Pergamas draudzei: „Es zinu, ka tu dzīvo tur, kur sātana tronis, bet tu turies pie Mana Vārda un neaizliedz Manu ticību…”

 Jāņa atkl. 2:13.

Mans Vārds un Mana ticība! No ivrita šis teksts ir šāds: „Stiprini Manu Vārdu un neesi atteicies no Manas ticības…” Par kādu ticību šeit tiek runāts? Nepārprotami, ka par jūdu ticību. Jo apustuļu laikos neviens no ebrejiem nedomāja par ticības maiņu, par aiziešanu no savas ticības. Un uz kurieni tad varēja iet?! Uz pagānismu?!

Pergamas draudzē dažādas mācības – Balaama mācība un Nikolaītu mācība, kuras Ješua neieredz. Kā gan draudzē varēja būt mācības, svešas Ješua mācībai? Vai tas neliecina par mūsu Kunga bezgala lielo pacietību? Bet tas liecina arī par procesiem, kas notiek draudzē, par garīgo cīņu. Tas runā arī par mūsdienu mesiānisko draudžu problēmu – par vienotības problēmu draudzē, bez kuras nav svētuma.

Tiatīras draudze

No ceturtās vēstules Tiatīras draudzei: „Es zinu tavus darbus, tavu mīlestību, tavu ticību un tavu kalpošanu, un tavu pastāvību, un ka tavi pēdējie darbi ir lielāki nekā pirmie. Bet man ir pret tevi tas…”

Jāņa atkl. 2:19-20.

Lūk, Dieva raksturs – saskatīt cilvēkā pirmkārt, to labo. Un atkal Dieva lielā pacietība: „…ka tu ļauj vaļu sievietei Jezabelei, kas saucas par pravieti, mācīt un pievilt Manus kalpus, piekopt netiklību un ēst elku upurus.” Mēs nezinām, kas ir šī sieva Jezabele, bet nepatikšanas no viņas gana daudz. Un viņai ir brīvība. Tas nav viegls pārbaudījums Dieva kalpiem, jo caur šo „pravieti” viņi ir iegājuši „sātana dziļumos”.

„Bet Es saku jums visiem, kas esat Tiatīrā, kas neturas pie šīs mācības, (draudzē dažādas mācības) kas nav atzinuši sātana dziļumus, kā viņi saka: Es neuzvelšu jums nekādas citas nastas, bet, kas jums ir, to turiet, kamēr Es nākšu.”

Jāņa atkl. 2:24-25.

Un, beidzot: „Un tam, kas uzvar, kas dara Manus darbus līdz galam, Es došu varu pār tautām (pār tiem pagāniem 1877. g. Bībelē). Un viņš tās ganīs ar dzelzs zizli, kā māla traukus sadauza; kā arī Es esmu saņēmis varu no Mana Tēva.”

Jāņa atkl. 2:26-27.

Viennozīmīga attieksme pret pagāniem: „kā māla traukus sadauza”! Diemžēl neredz vai nelasa, vai arī lasa un nesaprot tie, kas saka: „mēs pagāni”.

Sardu draudze

No piektās vēstules mesiāniskai draudzei Sardos: „Es zinu tavus darbus, tev ir vārds, ka tu dzīvo, bet tu esi miris. Uzmosties un stiprini tos, kas taisās mirt, jo Es neatradu tavus darbus pilnīgus Mana Dieva priekšā! Atceries tāpēc, ko tu esi dabūjis un dzirdējis. Turi to un atgriezies!”

Jāņa atkl. 3:1-3.

Filadelfijas draudze

No sestās vēstules Filadelfijas draudzei.

„Es zinu tavus darbus. Redzi, Es tavā priekšā esmu devis atvērtas durvis, ko neviens nevar aizslēgt; tev ir maz spēka, un tomēr Manu mācību tu esi turējis un neesi aizliedzis Manu Vārdu.

Redzi, Es došu tev no sātana draudzes, kas saucas par jūdiem un nav tādi, bet melo; (tā pati doma, kas vēstulē Smirnas draudzei) redzi, Es darīšu, ka viņi nāks, metīsies pie tavām kājām un atzīs, ka Es esmu tevi mīlējis. Tāpēc, ka tu esi turējis Manu pacietības mācību, Es tevi sargāšu pārbaudīšanas stundā, kas nāks pār visu pasauli, pārbaudīt tos, kas dzīvo virs zemes.”

Jāņa atkl. 3:8-10.

Arī šajā vēstulē pats ievērojamākais vārds ir: „manu mācību esi TURĒJIS un neesi aizliedzis Manu Vārdu”, šis vārds liek padomāt.  Filadelfijas draudzei bija Viņa Vārds un Viņa mācība, un viņa to TURĒJA (saglabāja – krievu val.)

Īss kopsavilkums

Efezā: 1) Draudzi vada stiprs cilvēks, kas garīgajās cīņās pazaudējis mīlestību. 2) Viltus apustuļi, tas nozīmē viltus mācības. Nikolaītu darbi, kuru būtība balstās uz mācību: „Jo vairāk grēku, jo lielāka Dieva žēlastība”.

Smirnā: Draudzi vada stiprs un garīgi bagāts cilvēks. Viņu zaimo tie, kas sauc sevi par jūdiem, bet nav tādi. Tā ir sātana draudze, iespējams pašā draudzē. Viņam un uzticīgajiem nāksies daudz izciest.

Pergamā: Vada uzticams cilvēks, bet viņš pieļauj kaitīgas mācības. Atkal nikolaīti – tā ir sagrozīta mācība par grēku un žēlastību. Ješua neieredz šo mācību, jo redz, ka šīs mācības nesēju sirdis nav satriektas no grēka apziņas.

Tiatīrā: Uzticams un pacietīgs, Ješua mīlošs vadītājs, bet pieļauj maldu mācības. Kas tā tāda „sieviete Jezabele”? Iespējams, ka vienkārši netikla sieviete, kas sauc sevi par pravieti, bet viņas dēļ daudz bēdu. Iespējams, ka pamatā atkal Nikolaītu mācība. Ješua pazīst katru cilvēku draudzē un pasargās no bēdām tos, kas neieiet „sātana dziļumos”.

Sardos: Vadītājam ir „vārds, ka viņš ir dzīvs”. Tas nozīmē, ka viņu uzskata par uzticamu. Viņš agrāk ir dzirdējis un pieņēmis vārdu, un kaut kas vēl ir palicis viņā, bet šodien Dieva priekšā viņš ir miris. Bet draudzē ir uzticami, tīri cilvēki, kurus Ješua izglābs.

Filadelfijā: Pati uzticamākā no visām pieminētajām draudzēm. Saglabājusi Dieva vārdu. Nav atteikusies no Ješua Vārda. Iespējams, ka skaitliski neliela. Ješua apsola pasargāt draudzi „pārbaudījumu laikā”.

Laodiķejā: Garīgi vājš vadītājs. Draudzē tiek sludināts materiālisms. Kaut kas līdzīgs mūsdienu Kouplenda mācībai.

Īss secinājums

Pirmkārt: Kunga Ješua mīlestība un ilgā pacietība pret draudžu Sargeņģeļiem liek aizdomāties par to, ka tas ir jaunas garīgās dzīves grūts sākums daudzie simtiem cilvēku, kuri ir izgājuši no savas vides, un kuriem nav nemaz tik vienkārši garīgas cīņas apstākļos „iziet no verdzības un atbrīvoties no verga sevī”.

Labāks stāvoklis ir draudzēs, kas ir saglabājušas Dieva Vārdu, iespējams tās, kurām ir Tora. Tā ir Filadelfijas draudze un, iespējams, Smirnas draudze. Filadelfijas draudze neatteicās no Ješua Vārda, ar to tiek domāts, ka bija tādi, kas atteicās. Šajās draudzēs ir gara vienotība. Svarīgs secinājums: saglabāt Dieva Vārdu – saglabāt Dieva Garu.

Trijās draudzēs, kurās ir pieļautas viltus mācības, nav garīgas vienotības. Arī morāli viņas ir vājākas. Viņās ir „sātana dziļumi” – dēmoniska ietekme. Liela nozīme ir vadītāja personībai, kā arī apstākļiem, kuros viņš strādā, bet Ješua mums saka, ka, neskatoties ne uz ko, cilvēks var saglabāt savu tīrību.

Iziešana no pagānisma – ļoti ilgstošs process, kas ievelkas daudzu paaudžu garumā. No šejienes arī „zaimi no tiem, kas sevi sauc par jūdiem, bet nav tādi.” Tā Kunga attieksme pret pagānismu nepieļauj divdomību. Viņš saka, ka: „tādi trauki tiks sadauzīti.” Tas mums dod iespēju saprast un skaidri novērtēt mūsdienu situāciju baznīcās.

Tātad, Pats Ješua mums saka, ka jau m. ē. pirmā gs. draudzēs ticīgajiem uz miesā nākušo Mesiju bija ļoti nopietnas problēmas. Pirmkārt tās bija problēmas ar mācību. Radās viltus apustuļi, viltus mācītāji (atcerēsimies 2. Pētera 2:1-2, pat visa nodaļa veltīta šai problēmai – tik ļoti aktuāla tā ir), viltus pravieši un viltus pravietes, kas ievilka mācekļus „sātana dziļumos.” Radās problēmas ar pagāniem, kas sauca sevi par jūdiem, bet vēl nebija tādi, zaimoja un radīja šķelšanos draudzēs. Viss tas noveda pie atkrišanas no patiesības un, kā sekas tam, bija izkropļota atziņa par Mesijas tēlu (atsacījās no Viņa Vārda). Visu to apstiprina apustuļu vēstules, kurās bija gan satraukums, gan brīdinājums. Šeit vietā ir atgādināt Lūkas pierakstītos Pāvila vārdus:

„Tāpēc sargait paši sevi un visu ganāmo pulku, kurā Svētais Gars jūs iecēlis par sargiem ganīt Dieva draudzi, ko Viņš pats ar Savām asinīm ieguvis par īpašumu. Es zinu, ka pēc manas aiziešanas pie jums iebruks plēsīgi vilki, kas nesaudzēs ganāmo pulku. No jūsu pašu vidus celsies vīri, ačgārnības runādami, lai aizrautu mācekļus sev līdz…”

 Apustuļu d. 20:28-30.

Filadelfijas draudze, kas saglabāja Dieva Vārdu un neatteicās no Ješua Vārda, kalpo par atdarināšanas cienīgu piemēru mums, kas dzīvojam pēc 1900 gadiem. Arī mūsos tas rada optimismu, jo šim piemēram pieder mūsu Kunga Ješua atzinība un Viņa apsolījumi.  

 

12. Nodaļa 

Ticības vienotība

Svētums

Katrs Dieva vārds ir Dieva Gara iedvesmots, jo Dievs ir Gars (Jāņa 4:24). Un Dieva Vārds ir dzīvs, jo tas ir Dieva Gars. Tas, kam ir Dieva Gara aizsākums (aizmetnis), (sūtīdams Sava Dēla Garu jūsu sirdīs. Gal. 4:6) ar visu savu būtību (tā ir gara nepieciešamība) iedziļinās Dieva Vārdā un piepildās ar to. Piepildās ar Dieva Garu, būtībā ar Dievu. Vārds ir dzīvs, un tāpēc Tas arī, savukārt, gūst prieku no saskarsmes ar cilvēku, kurā ir Dieva Gars, un atveras tam, un dod visu ko satur Sevī. Tā ir garīga saskarsme, tas ir prieks, spēks, dzīvība. Šeit arī ir mūsu svētums. To var noteikt pēc mūsu attieksmes pret Dieva Vārdu. Mēs esam svēti, ja Dieva Vārds dzīvo mūsos.

Cilvēkam, kas nepieņem Vārdu, kas nepakļaujas Vārdam, nav attiecību ar Vārdu. Un ja tas arī vēršas pie Vārda, tad vēršas pie Tā ar aizvērtu sirdi, tikai saviem mērķiem. Tā ir nepakļāvība. Dzīvais Vārds neatveras nepakļāvīgam garam, un tāds gars neko nesaņem no dzīvā Vārda. Tāds, kas vēlas izmantot Vārdu savām kārībām, tiks sodīts, jo viņam nav attiecību ar Vārdu, un nav arī svētības no tā. Patvaļīga apiešanās ar Vārdu, pēc saviem ieskatiem, jau noveda tautas pie katastrofas robežas, neskatoties uz to, ka tas viss bija izteikts pravietojumos, kā brīdinājums pirms 2700 gadiem Tanahā un „Jņ. atkl.” pirms 1900 gadiem, bet garīgais aklums neapstādināja, un aklie aklo vadoņi, neieklausījās brīdinājumos.

„Tas būs, kā kad izsalkušais sapņo, ka viņš ēd, bet viņš uzmostas izsalcis, un kā kad izslāpušais sapņo, ka viņš dzer, bet viņš uzmostas izslāpis un ir iztvīcis. Tā klāsies visām tautām, kas karo pret Ciānas kalnu. Sastingstiet un kļūstiet kā apmāti, apžilbstiet un kļūstiet akli! (Esiet pārsteigti un brīnieties: viņi ir padarījuši aklus citus un paši kļuvuši akli – krievu val. Bībelē) Tie ir piedzērušies, bet ne no vīna; tie grīļojas, bet ne no stipra dzēriena. Jo Tas Kungs ir izlējis pār jums dziļa miega garu un aizdarījis jūsu acis – praviešus, un aptumšojis jūsu galvas – redzētājus. Tā jums visa atklāsme kļuvusi kā aizzīmogotas grāmatas vārdi, ko sniedz lasīt pratējam un saka: lasi to! – un viņš atbild: es nevaru to lasīt, jo tā ir aizzīmogota! Un, kad grāmatu sniedz lasīt nepratējam un saka: lasi to! – tad viņš atbild: es nemāku lasīt.”

 Jesajas 29:8-12. 

Līdz mēs visi sasniegsim ticības vienotību

„Līdz kamēr mēs visi sasniegsim vienību Dieva Dēla ticībā un atziņā, īsto vīra briedumu, Mesijas diženuma pilnības mēru. Tad mēs vairs nebūsim mazgadīgi bērni, kas cilvēku viltus spēlē, viņu viltīgas rīcības piekrāpti, tiek šurpu turpu svaidīti, padodamies katram mācības vējam. Bet patiesi būdami mīlestībā, visās lietās pieaugsim Viņā, kas ir mūsu galva, proti, Mesija.”

 Efeziešiem 4:13-15.

Cik naivi tas skan šodien, gandrīz pēc 2000 gadiem. Bet viņi (apustuļi) nebija naivi. To mēs varam izlasīt gan šajās rindiņās, gan visās apustuļu vēstulēs. Viņi gāja un mācīja, un cīnījās ar viltus mācītājiem un viltus praviešiem, un ticēja gaismas un saprāta uzvarai. Viņi bija sūtīti, viņi bija atbildīgi, viņi mīlēja savu Kungu un savus mācekļus.

Turklāt atkrišana tad tikko sākās, un viņi bija tuvāk ticības vienotībai nekā mēs šodien, trešās tūkstošgades sākumā. Tajā laikā nebija dažādu reliģiju uz vienu Rakstu pamata (bija Tanahs), nebija dažādu denomināciju, konfesiju, novirzienu un kustību, kuras šodien pat grūti saskaitīt. Viņi bija tuvāk ticības vienotībai nekā mēs šodien. Viņiem bija vairāk ticības. Ebreji ticēja Vienīgajam Dievam. Līdz ar Ješua atnākšanu Jūdejas garīgā pasaule izmainījās. Ebreji sašķēlās. Tikai nedaudzi noticēja Viņa mesiānismam. Viņiem apkārt bija ļoti daudz pagānu, ar saviem pagānu dieviem, un daži no viņiem aizgāja apustuļu ticībā. Viņi iegāja Jūdu ticībā un tāpēc sāka sevi saukt par jūdiem.

Martins Bubers

Un, ja viens ebreju domātājs m. ē. pirmā gs. vidū uzskatīja, ka ir iespējams sasniegt ticības vienotību, tad cits ebreju domātājs, kas dzīvoja 20. gs. vidū, kad reliģiozi filozofiskā doma bija nesatricināmi nostatījusi jūdaismu pretstatā kristietībai, tādu iespēju vairs nesaskatīja. Lūk, ko viņš rakstīja:

„Pēc sava veida ebreju ticība un kristietība ir būtiski atšķirīgas – atbilstoši viņu cilvēciskajām saknēm. Un droši vien tās arī paliks atšķirīgas pēc savas būtības, kamēr cilvēki no reliģiju trimdas sapulcēsies Dieva valstībā. Bet nākotnes Israēlam, kas cenšas atjaunot savu ticību caur personības atdzimšanu, un jaunajai kristīgajai pasaulei, kas cenšas atjaunot savu ticību caur tautu atdzimšanu, vajadzētu izteikt viens otram neizteikto, un sniegt viens otram palīdzību – šodien gan ar grūtībām to iztēloties.”

 Martins Bubers „Divi ticības veidi.” 1951. g.

Martins Bubers, filozofs, ebrejs, ar ebreja domāšanas veidu, man kļuva par atklājumu. Viņš 50 gadus veltīja Jaunās Derības pētījumiem un nonāca pie secinājuma, ka Ješua pienākas svarīga vieta Israēla ticības vēsturē. Šīs saskarsmes rezultātā, Ješua (Kuru viņš sauc par Isus) viņam kļuva par dižo brāli. Citēju:

„Isusu es no jaunības dienām pieņēmu kā savu dižo brāli. Tas, ka kristiešu pasaule viņu uzskatīja un turpina uzskatīt par Dievu un Glābēju, man vienmēr likās kā ļoti nozīmīgs fakts, kuru man jācenšas saprast kā Isusa, tā arī sevis paša dēļ.” Un tālāk: „Mana personīgā, brālīgi atvērtā attieksme pret Isusu kļuva arvien stiprāka un tīrāka, un tagad es uz Viņu skatos ar daudz stingrāku un tīrāku skatienu nekā jebkad agrāk. Tagad man ir saprotamāks nekā agrāk, ka Viņam ir svarīga vieta Israēla ticības vēsturē, un ka šo vietu nevar noteikt ar parastu kategoriju palīdzību.”

Martins Bubers. „Divi ticības veidi.” Priekšvārds. 237-238. lpp.  

Es lasīju Buberu 1999. g. beigās. Mani saviļņoja Bubera attieksme pret manu Kungu Ješua. Es viņam biju pateicīgs par viņa attieksmi pret Ješua un par šiem viņa dzīves 50 gadiem un par grāmatu „Divi ticības veidi.” Man bija un ir cits skatījums uz Rakstiem. „Jaunā Derība” nerunā par „diviem ticības veidiem” tiem, „kas pielūdz Dievu garā un patiesībā”, Jāņa 4:24. Raksti mums saka, ka „meža eļļas koka atvase” ir jānocērt no tā saknes un „jāiepotē dārza eļļas kokā” Rom. 11:24. Tas nozīmē, ka cilvēciskās saknes nevar būt atšķirīgas, bet visiem ticīgajiem jāpieder vienai saknei, kā to mums noteicis Dievs. Bet šodien es gribu pievērst lasītāja uzmanību tam, ka ebrejam Martinam Buberam Ješua kļuva par „dižo brāli”. Martins Bubers Jaunās Derības Rakstos „ieraudzīja” Ješua – ebreju. Diženu ebreju, kuru nevar ieraudzīt daudzi šodienas „Jaunās Derības” lasītāji.

Martins Bubers bija no reliģijas gara brīvs cilvēks, un tāpēc viņam nebija iepriekšēja priekšstata par Ješua personību. Tas viņam ļāva ieraudzīt ne tikai Ješua diženumu, bet arī Viņa cilvēciskās saknes un iegūt patiesu priekšstatu par Viņu.

Cik ļoti precīzi atzīmē apustulis Pāvils, ka pie ticības vienotības un pie savas pilnības mēs varam nonākt tikai caur Dieva Dēla iepazīšanu. Tas ir vienīgais ceļš. Un tieši šajā ceļā radās nepārvaramas grūtības jau m.ē. pirmā gs. otrajā pusē. Šīs grūtības nav pārvarētas līdz pat šai dienai. Cilvēciskās saknes un reliģijas gars, kas tās baro, ir nopietns šķērslis šajā vienīgajā ceļā uz patiesību. Un pēdējā Rakstu grāmata – „Jāņa atklāsmes grāmata” pravietiski stāsta mums ne tik daudz par cilvēku un veselu tautu traģēdijām, kas nepieņēma patiesības garu savai glābšanai, cik par atkrišanas sekām un Dieva tiesām, kuras šodien vēl var pieņemt kā brīdinājumu un aicinājumu uz glābšanu.

Kur ir ļaunuma sakne?

Esmu lasījis piecus „Jņ. atkl.” grāmatas pētījumus, un visi ir praktiski vienoti attiecībā uz ļaunuma simboliem un atrod kristietības vēsturē šo simbolu nozīmes atklāsmi. Visi viņi saredzēja sekas, bet neviens no viņiem nepētīja iemeslus, kas noveda pie šīm sekām. Bet lai apstādinātu ļaunumu, lai izlabotu stāvokli, lai novērstos no ļaunā, vispirms nepieciešams atrast ļaunuma sakni un pacensties izraut to.

„Tā saka Tas Kungs: „Uzlūkojiet dzīves gaitas ceļus un izpētiet, kurš ir senlaikos bijis tas labais svētības un laimes ceļš, tad staigājiet pa to, un jūs atradīsit mieru savai dvēselei! Bet tie atbildēja: „mēs negribam pa to staigāt! Tad Es iecēlu sargus pār tiem un atgādināju viņiem: klausaities taures skaņās! Bet tie atbildēja: mēs negribam klausīties! Tādēļ klausaities, tautas, un ņemiet vērā, sapulcētie, kas ar tiem notiks!”

Jeremijas 6:16-18.